Meklē asumu! Marita Batņa, kultūras teorētiķe |
|
Māksla, kas provocē politiku, ir kā dinamīts: ja nostrādā - tad ar plašu un ilgstošu efektu. Otrās Kandinska prēmijas pasniegšana aizvadītā gada decembrī izraisīja skandālu - tas kaitēja vienotībai krievu laikmetīgās mākslas pozīciju stiprināšanā, taču deva starptautisku rezonansi. Alekseja Beļajeva-Gintovta uzvaru ar darbiem, kas pauda imperiālisma motīvus, publiski nosodīja pirmais laureāts Anatolijs Osmolovskis (paziņojuma brīdī viņš sauca "Kauns!"), kā arī grupa Artmedia un galerists Marats Gelmans.
Pēdējie līdzās kolekcionāriem Romanam Abramovičam un Dašai Žukovai ar valdības līdzdalību pērn septembrī-oktobrī Maskavā nodrošināja vērienīgu retrospekciju krievu laikmetīgās mākslas veterānam Iļjam Kabakovam. Konfliktā tika saskatīti Artmedia izaicinājumi prēmijas organizētājam - fondam ArtHronika. Žurnāls, ko izdod fonds, pazīstams kā politiskas, brīvdomīgas, arī šokējošas mākslas rupors, tomēr par nominanta izvēli prēmijai balsoja žūrija, ne fonda dibinātājs - uzņēmējs un kolekcionārs Šalva Breus.
Pirms kāda laika fonds parūpējās par agrāk neoficiālas mākslas pārtapšanu oficiālā veidolā: 2004. gadā Krievijas Kultūras ministrijas programmas ietvaros pārpublicēts padomju laikā vajātais laikmetīgās mākslas žurnāls A-Я. Žurnāla celšana gaismā apliecina marginalizētās mākslas vēsturisko vērtību un - jo nozīmīgāk - izgaismo laikmetīgās mākslas sākotnējos procesus, kas veido pamatu jaunākās krievu mākslas ambīcijām starptautiskā telpā.
Septiņi apjomīgie A-Я numuri iznāca Rietumos laikā no 1979. līdz 1986. gadam ar tekstu krievu un angļu valodā un bagātu vizuālo materiālu. Žurnāls sniedza teorētisko ieguldījumu, ņemot vērā, ka aiz muguras bija 60. un 70. gadu pieredze. Jau pirmā izdevuma sākumā Boriss Groiss manifestēja "Maskavas romantisko konceptuālismu". Kopumā parādīta krievu māksla plašās izpausmēs, sniedzot daudzu autoru dosjē un darbības raksturojumu. Līderu rindās - Iļja Kabakovs, Ēriks Bulatovs, Dmitrijs Prigovs, Ivans Čuikovs, Fransisko Infante, Leonīds Sokovs, Aleksandrs Kosolapovs, Vitālijs Komars un Aleksandrs Melamids, Oļegs Vasiļjevs, Rimma un Valērijs Gerlovini, Eduards Gorohovskis, Vagričs Bahčarjans, Boriss Orlovs. Nozīmīga vieta žurnālā ir Kabakova esejām. A-Я izvērstais skatījums uz padomju sociālo vidi, vēsturi un Rietumu ārpasauli ierakstīja krievu laikmetīgo mākslu starptautiskajā kontekstā.
|
| Iļja Kabakovs. Vabole. 1982. Foto: Phillips de Pury (Auctions) |
|
Vēl nesen viens no leģendārā žurnāla trijiem izdevējiem Aleksandrs Sidorovs ar savas fotomākslas projekta ieceri viesojās Latvijā; diemžēl gada nogalē viņš aizgāja aizsaulē. Intervija, kas sniegta "Trasta komercbankas" Art Banking nodaļai, lasāma Vip Lounge pielikumā Nr. 3Art & Fact. Tā ir krievu mākslas pazinēja spilgta liecība par grandiozu pieprasījuma vilni pēc krievu autoriem un, jāatzīst, nes līdzi apjausmu par mākslas kolekcionēšanas saskaņu ar krievu mentalitāti. Attiecībā uz A-Я laika māksliniekiem piebilsts, ka "pirkšanai nekas vairs nav palicis...".
Situācijas raksturošanai jāmin fakti par dārgumiem, kas nonākuši atklātā apgrozībā, tiesa, vēl pirms krasās tirgus lejupslīdes. Phillips de Pury izsolē Londonā 2008. gada 28. februārī Iļjas Kabakova (dz. 1933) lielformāta darbs uz koka "Vabole" (1982) tika pārdots par 2,93 miljoniem britu mārciņu (darbs reproducēts: A-Я, Nr. 6, 1984), Ērika Bulatova (dz. 1933) "Slava kompartijai" (1975) - par 1,08 mil joniem, bet Oļega Vasiļjeva (dz. 1931) "Variācijas par žurnāla Ogoņok tēmu" (1980) - par 356,5 tūkstošiem mārciņu. Šie trīs krievu konceptuālisma un nonkonformisma identitātes paudēji iekļaujas Rietumu kultūrā jau divdesmit gadus kopš emigrācijas.
Starptautiski nodalītais "nonkonformisms" attiecas arī uz Baltijas mākslu, un šī mantojuma spodrināšana ir uzdevums gan pagātnes, gan nākotnes vārdā. "Studija" 2008. gada oktobra-novembra numurā jau vēstīja, ka Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma veidošana paredz nonkonformisma apguvi. Ar nepacietību jāgaida prezentācija, ņemot vērā, ka pagājis krietns laiks, kopš laikmetīgās mākslas procesu izvērtējums tika veikts plašākā publiskā līmenī - Laikmetīgās mākslas centra organizētās izstādes un konferences "Robežpārkāpēji" ietvaros (2005). Centra pētnieciskā darbība nosedz 20. gs. 80.-90.gadu mākslas procesus, patlaban muzeja krājuma veidošanas gaitā tam uzticēta padomju perioda nonkonformistiskā mantojuma izpēte.
Kāda sen pastāvoša kolekcija muzeja krājumam rada piemēru un koleģiālu atbalstu. Tas ir viens no plašākiem padomju nonkonformisma mākslas krājumiem - amerikāņa Nortona Dodža kolekcija. Baltijas mākslu Nortons Dodžs reprezentēja jau 80. gados krievu laikmetīgās mākslas centrā Ņujorkā, ko viņš atvēra sadarbībā ar Margaritu un Viktoru Tupiciniem (viņi bija regulāri žurnāla A-Я autori un veikuši ievērojamu lomu krievu mākslas veicināšanā). 1991. gadā aptuveni 16 tūkstošu vienību lielā Nortona un Nensijas Dodžu kolekcija "Padomju Savienības nonkonformisma māksla, 1956-1986" ziedota Rutgersa Universitātes Mākslas muzejam, kas turpina kopt šo mākslas lauku.
|
| Juris Putrāms. Cilvēks ar rētu. Privātkolekcija. 1988. Foto: Galerija "Birkenfelds" |
|
Parādot, ka Baltijas māksla būtiski iekļaujas nonkonformismā, veidojot apmēram piekto daļu no kolekcijas, 2002. gadā organizēta atbilstoša izstāde un paralēli izdota grāmata. Līdzās padziļinātam skatījumam uz reģiona mākslas attīstību liecināts par starptautiskā viedokļa veidošanu Baltijas mākslas interesēs - to vēstī pieredze, ko sniedz Marks Alens Švēde: no 70. gadiem viņš kolekcionēja un paplašināja Nortona Dodža krājumu ar Latvijas laikmetīgo mākslu.
Kamēr top nacionālā kolekcija, nonkonformisma aktualitāti uztvērusi galerija "Birkenfelds". No 20. februāra līdz 16. martam izstādē "Nepieradinātie" Hardija Lediņa mūzikas atmosfērā varēja nonākt saskarē ar laika gara izpausmi (70.-80. gadi) glezniecībā, grafikā, foto un jaukto mediju darbos. Izstāde sniedza simt paraugu no Latvijas mākslinieku daiļrades (Aija Zariņa, Ivars Poikāns, Juris Putrāms, Juris Dimiters, Māra Brašmane, Juris Utāns, Māris Ārgalis, Andris Breže, Miervaldis Polis u. c.), kā arī igauņu (Jiri Arraks, Rauls Mēls, Leonhards Lapins u. c.) un lietuviešu (Valentins Antanavičs, Raimunds Sližis) snieguma. Tikai daļu no eksponētā bija izdevība nopirkt. Galerista Toma Zvirbuļa secinājums nepārsteidz: meklēto darbu daudzums ir ierobežots, lielākoties tie glabājušies autoru īpašumā, daži nāk no kolekcijām. Kaimiņu darbus sagādāja kolorītais igauņu kolekcionārs Mati Miliuss.
Izstāde bijusi pievilcīga arī no komerciālā aspekta; nopietniem pircējiem cenas varēja šķist pieejamas - 200-5000 latu robežās. Interesi nevar uztvert citādi kā dabisku - pienācis laiks, kad agrās laikmetīgās mākslas vērtība nav apšaubāma. Pamatojums ir objektīvi noietais laikposms kopā ar vēl spilgtām atmiņām. Raugoties nākotnē - kā gan varētu samazināties vērtība mākslai, par kuru var teikt, ka tā iemiesojusi vēsturisko laiku, vitalitāti un brīvību? Krīzes apstākļos risks nav sabiedrotais, tādēļ laikmetīgās mākslas celmlaužu darbi ir teicama izvēle un reizē der ielāgot, ka, vēloties drošumu, ir jāmeklē asums.
|
| Atgriezties | |
|