VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skaistums, ko grib visi, bet ko nevajag nevienam [03.11.2011. 09:52] Santa Mičule, LMA 4.kursa studente Par Kārļa Vītola personālizstādi "Sāga: Botokss" 7.10.-20.11.2011. LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" Radošā darbnīca | ||||||||||||||||||||||
| Patērētājsabiedrības kritika ir kļuvusi par tik nobružātu mākslas klišeju, ka visbiežāk izskatās tikai pēc manierīgas pozas, pašam kritizētājam visai veiksmīgi iekļaujoties tik nīstajā patērētāju kultūrā. Apmeklēt izstādi, lai kārtējo reizi pārliecinātos, cik atbaidoša ir patērētājsabiedrība un cik seklas tās vērtības, šķiet velta laika tērēšana, jo šādi uzstādījumi diez vai spēj pateikt ko jaunu par man visnotaļ vienaldzīgu un tālu sabiedrības daļu. Pārāk bagāto cilvēku dzīvesveida atspoguļošana vairāk piedien dzeltenajai presei, nevis izstāžu zālei, un šausmināšanās par to mākslas formā bieži vien ir tik mietpilsoniska, ka drīzāk kaitina vai garlaiko, nevis uzrunā. Taču ne Kārļa Vītola izstādes gadījumā. Gleznotājs lieliski tiek galā ar galvenajiem klupšanas akmeņiem, ko paredz viņa izvēlētā gleznošanas maniere un provokatīvā tematika, nekļūstot ne banāls, ne garlaicīgs. Izstādē "Sāga: Botokss" mākslinieks turpina iepriekšējās izstādēs aizsāktās gleznieciskās refleksijas par laikmetīgās kultūras fetišiem, klātesošas ir arī dīvainās būtnes ar lielajām, skumjajām acīm, kuru skatienos jaušams daudz vairāk cilvēciskuma nekā glamūrīgajām botoksa meitenēm. | ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
| Kritizējot kādas cilvēku grupas vērtības un ideālus, daudz auglīgāk par pliku noliegumu ir piedāvāt alternatīvu vērtību sistēmu, atskaites punktu, ap kuru konstruēt savu māksliniecisko pasauli. Kārļa Vītola piedāvātās "īstās vērtības" meklējamas ne tikai izstādes darbu ironiskajos vēstījumos, bet arī atsaucēs uz kristietības un antīkās mitoloģijas sižetiem. Šāds klasiskās mākslas un popkultūras sintēzes koncepts ir klātesošs katrā otrajā mūsdienu mākslinieka mēģinājumā būt intelektuāli ironiskam un rūdītu mākslas skatītāju visdrīzāk atstāj vienaldzīgu. Taču botoksa sāgas gadījumā šis savienojums ir visnotaļ veiksmīgs, raisot savdabīgu kultūrdialogu un mazliet didaktiski norādot uz "patiesajām vērtībām". Uzslavas vērtas ir arī gleznu formālās kvalitātes – darbu kompozicionālā uzbūve ir skaidra un līdz sīkumam pārdomāta, it kā atsaucoties uz klasiskās glezniecības cēlajiem principiem, bet atbilstot arī modes reklāmu estētikai, kas tiešā veidā parādās darbā "Dzīvsudrabs". Akrila toņu sintētiskums izceļ meiteņu mākslīgumu un lieliski iederas kopējā izstādes noskaņā. Gleznu telpas risinājumi sasaucas ar datorspēlēm raksturīgo virtuālās vides tēlojumu, kas savā abstraktajā uzbūvē varētu būt mitoloģiskās telpas mūsdienu variants. | ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
| Izstādes apmeklējuma laikā manīju, kā pie gleznām fotografējās gan pusaudži, gan vecāka gadagājuma cilvēki – ņemot vērā Latvijas mietpilsonisko publiku, kas svētā sašutumā ķer pie sirds, ieraugot Katrīnas Neiburgas veidoto afišu Nacionālajam teātrim vai Kristiāna Brektes fotogrāfijās dokumentētos (nevis noslaktētos) dzīvnieku līķīšus, tas acīmredzot jāuztver kā apliecinājums mākslinieka gaumei un spējai nekļūt vulgāram, izmantojot lēto žanru estētiku (piemēram, koķetējot ar akadēmiskās glezniecības ieražām, botoksa monstram delikāti uzgleznota bultiņa falla vietā). Atklāti demonstrējot savus dabas vai plastiskās ķirurģijas dāvātos "labumus", Venēru mākslīgais skaistums tomēr dominē pār kompozīciju sižetiem (sevišķi darbos "Judīte" un "Sv. Juris"). Meiteņu kā viscaur seksuālu iekāres objektu traktējums raisa paralēles ar gleznotāja Reiņa Liepas (dz. 1982) erotiskajiem dāmu portretiem, kas satura ziņā tomēr palikuši tādā infantilā pubertātes fantāziju līmenī. Gleznās tēlotā pasaka literārākā veidā tiek pastāstīta uz sienas uzlīmētajā komiksā, kalpojot arī kā izstādes ceļvedis tiem, kurus interesē izstādes stāsta sižetiskās peripetijas. Par spīti neveiklajai komiksa valodai, autors lieliski spējis saglabāt arī gleznās jaušamo asprātību, nekļūstot cinisks un liekot mūsdienu Venērai un izstādes skatītājam nonākt pie atklāsmes par "skaistumu, ko grib visi, bet ko nevajag nevienam". Lai arī neuzskatu sevi par Kārļa Vītola daiļrades īsto mērķauditoriju, jāatzīst, ka botoksa sāgas darbi lieliski atbilst žanra noteikumiem un izstādes konceptuālajam uzstādījumam, saglabājot autora oriģinalitāti gan panaivajos tēmu risinājumos, gan gleznieciskajās kvalitātēs. Autora ironiskā pieeja masu kultūras tematikai, izmantojot šīs pašas kultūras vizuālos un retoriskos izteiksmes līdzekļus, līdzinās mēģinājumam uzvarēt pretinieku ar viņa paša ieročiem, ar uzvaru šajā gadījumā saprotot spēju sniegt vizuālu baudījumu arī tiem skatītājiem, kas uz popkultūru ir uz Jūs. | ||||||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
