VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Kriša Salmaņa oficiālā versija par Krišu Salmani
Armands Zelčs, mākslinieks
Saruna ar mākslinieku Krišu Salmani
 
Uz mākslas skatuves Krišs Salmanis nav parādījies nesen. Nav arī sen. Tieši tik, lai pa šo laiku paspētu sakrāt virkni atzinību un būtu ko ierakstīt CV. Kriša izstāžu kontā ir personālizstāde Diseldorfā Exit un divas citas, dalītas ar Daigu Krūzi ("100% vilšanās", "Sudrabs, zelts, plastilīns"), tepat Latvijā. Netrūkst arī vērā ņemamas pieredzes grupu izstādēs teju vai visā Eiropā. Vizuālās komunikācijas nodaļas eksstudentu grupā Krišs meklējams līdzās 2003. gada izlaidumam (Katrīna Neiburga, Ieva Jerohina-Epnere, Ingrīda Pičukāne, Maija Līduma u. c.) un arī pārstāv šīs nodaļas beidzējiem raksturīgo konceptuālo ievirzi. Dzirdot par katru nākamo Kriša izstādi vai mākslas darbu, jārēķinās ar pārsteigumu. Līdzīgu, kādu reiz piedzīvoju, strādājot ar viņu vienā darbavietā. Vairākas dienas klusumā darbojoties, biju aizmirsis, ka telpā bez manis atrodas arī Krišs. Necentīšos atkārtot, ko tieši viņš toreiz pateica, bet atmiņā palicis lakonisms un tas, ka vēlāk bija jāapdomā dzirdētais. Pavisam drīz, 24. aprīlī, "Rīgas mākslas telpā" atklās Kriša Salmaņa jaunāko izstādi "Pazudušie". Varbūt apdomājiet.

 
Krišs Salmanis. NO1. Vaksācija. 2008. Foto no mākslinieka personiskā arhīva
 
Armands Zelčs: Savulaik ar Daigu Krūzi klajā laidi grāmatas formāta mākslasdarbu - rokasgrāmatu ar baltām lapām "Kā kļūt par mākslinieku?". Ar šodienas pieredzi: kā kļūt par mākslinieku?

Krišs Salmanis: Tāpat - jāpiedzimst! Lai gan rokasgrāmatas simt tukšās lappuses vedināja domāt, ka to var panākt, metot pie malas slinkumu.

A.Z.: Esi daudz runājis par sev it kā piemītošu slinkumu, tai pašā laikā spēj trīs mēnešus no vietas vannasistabā zīmēt animāciju (runa ir par animācijas "Duša" tapšanu). Cik noprotu, produktivitātes maksimums - trīs četri kadri dienā.

K.S.: Tik traki bija reti. Parastā norma bija 30 kadru dienā. Bet paldies par komplimentu! Tu sāki ar to, ka es esot daudz runājis. Īsti nezinu, kad tā varētu būt gadījies. Par slinkumu, šķiet, tikai vienreiz esmu ieminējies tavā klātbūtnē.

A.Z.: Ne gluži. Esmu to dzirdējis vairākkārt. Kaut gan tavu īpašo slinkuma izpausmi var raksturot aptuveni tā: "Izdomāju sarežģītu animāciju, jo bija slinkums domāt vienkāršu."

K.S.: Nu labi, man visu laiku šķiet, ka par maz daru.

A.Z.: Nomoka nepadarītā darba sajūta?

K.S.: Jā. Varbūt arī tas, ko tu minēji, ka domāšana ir slinka. Kaut ko fiziski darīt var piespiesties. Var kasīt to animāciju šurpu turpu, bet līdz darīšanai jānonāk. Paga, bet kas tad ir slinkums?

A.Z.: Vienkāršojot - dziņa darīt neko.

K.S.: Nekā nedarīšana gan ir baigā lieta. Ļoti vajadzīga. Tāpēc jau kaut kas apjomīgāks ir izdarīts rezidencēs, kur esmu bijis, it sevišķi, ja tās ilgst kādus trīs mēnešus. Pirmais paiet, pilnīgi neko nedarot. Protams, mokoties vēl vairāk ar to, ka neko nedari, bet pēc tam to novērtē. Nekā nedarīšana, slinkošana palīdz nonākt līdz vajadzīgajam stāvoklim, kas veicina kustēšanos. Protams, tas nepieciešams arī, lai atgūtos no algotā darba.

A.Z.: Vismaz tajā laikā ir minimāla iespēja izdarīt kaut ko sliktu. Pazīstama nodarbošanās. Ja reizi nedēļā nesarīkoju darba gavēni, tad nejūtos pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.

K.S.: Reiz akadēmijas gaitenī ievēroju kādu paziņu skatāmies pa logu. Nevis smēķējam pie loga, runājam pa tālruni vai lūrot uz kaut ko, bet vienkārši veroties ārā. Pēc stundas ceturkšņa nācu atpakaļ un viņa joprojām tur stāvēja. Tas man likās īpaši. Tādu mieru neesmu sasniedzis. Man patīk vērot, bet tas ir aktīvāks skats ar visām no tā izrietošajām sekām.

A.Z: Vai "visas no tā izrietošās sekas" ir gatavs darbs vai tikai melnā montāža ar vēlāku pēcapstrādi?

K.S.: Skice. Bieži tikai tehnisks risinājums, kam var nākties nosēdēt ģērbtuvē pat vairākus gadus, līdz atrasta pareizā loma īstajam iznācienam. To, ka gribu uztaisīt levitējošu dārzeni, kas rotē, parodējot 3D animāciju, zināju sen. Jēgu tādam darbam atradu tikai krietni vēlāk. Šajā gadījumā tas bija pareizās skaņas jautājums, tās dēļ "Kāpēc neesmu veģetārietis" no animatora jociņa kļuva par normālu kliedzienu.
 
Krišs Salmanis. Duša. Animācijas cilpa. 2007. Foto no mākslinieka personiskā arhīva
 
A.Z.: Vairākos darbos esi izmantojis sevi kā izejmateriālu mākslai. Esi griezis sev kājā, raustījis spalvas, tetovējies un no nabas deformācijām veidojis fontu. To darot, atsaucies uz bodiārtu un Vīnes akcionisma mākslu, vai varbūt vienkārši ir kas tāds, ko visus šos gadus esi veiksmīgi slēpis?

K.S.: To es nestāstīšu. Labāk oficiālo versiju. Pirmā bija tā kājas griešana. Tas notika tāpēc, ka biju izlasījis grāmatu. Gudri sarakstīta, bet laimīgā kārtā ar bildēm. Piesaistīja attēls, kurā Žina Pana (Gina Pane) pašas performancē griež sev vēderā un asins tek uz baltām biksēm. Man likās tā - oho! Kaut kā palika atmiņā, un gribējās pašam arī izmēģināt. Protams, tam nebūtu nekādas jēgas, tāpēc ilgu laiku nemēģināju. Tad palasīju vēl par bodiārtu un sapratu, ka tajā viss jau izdarīts. Sākot ar vienkāršu sevis saskrambāšanu un beidzot ar sakapāšanu tik sīkos gabaliņos, ka vairs kopā nesalikt. Vienīgais, ko vēl varēju pateikt, bija, ka viss jau ir pateikts. Tā arī sanāca. Filmas sākuma titrs ir arī tās saturs un beigu titrs, un pateicībās minēti populārākie šī virziena mākslinieki. Kad reiz izrādīju to darbu, man jautāja, vai tā nav cūka vai vismaz kāds cits. Tā laikam arī ir atbilde uz tavu jautājumu. Citam taču tā nedarīsi. Īstenībā sajūtas nav nekādas briesmīgās, tomēr, svešam griežot, varbūt pat apvemtos.

A.Z.: Pieļauju, ka tie citi nemaz tā arī nerautos. Gombriha "dalība" šajā video ir apzināta vai patiesa nejaušība?

K.S.: Apzināti saglabāta nejaušība. Kamēr vienā istabā filmēju, māsa, neko nenojaušot, no otras prasīja, vai man neesot viņa mākslas vēstures grāmatas. Nu nav man tādas, bet sarunas ikdienišķais tonis patīkami kontrastē ar ekrānā notiekošo. Solvitas Kreses organizētajai izstādei arī gatavoju video, kur esmu filmējis sevi. Ne jau nu tāpēc, ka domātu, ka šausmīgi labi izskatos vai esmu pats piemērotākais tipāžs, bet drīzāk... nu tur gan laikam atkal tas slinkums. Kaut kā cilvēku vadīšana man nepadodas. Vieglāk izdresēt sevi.

A.Z.: Sevis dresēšanas fons manāms arī citos darbos. Piemē-ram, ar (nu jau neesošo) stacijas pulksteni. Kur katru dienu 11.11 pārbīdījies pa 11 grādiem, lai uzņemtu jaunu attēlu.

K.S.: Kas tad tā par piespiešanos, tas man bija pa ceļam. Ar nelielu līkumu.

A.Z.: Vai atkārtotas un sistemātiskas darbības summa nav riebums?

K.S.: Nezinu, nu, piemēram, tu gāji "lietišķajos", man par "lietišķajiem" ir palicis iespaids... vismaz viena no svarīgākajām "lietišķo" iezīmēm ir tā, ka visu dara pēdējā nedēļā. Neguļ pa naktīm, sazin ko tur dzer, lai neaizmigtu, ar vienu vārdu sakot, bojā sev veselību. Es nekad tā neesmu darijis. Vienmēr viss ir noticis samērā laicīgi. Laicīgi cēlos, laicīgi paspēju. Akadēmijā es sāku kavēt. Tur vienkārši nevar nekavēt, jo visi pārējie kavē. Tagad esmu normāls, kavēju piecas, desmit minūtes. Neesmu to pārvērtis arī par mākslas formu, iekļaujos masā. Tādēļ bišķiņ kārtīgāki notikumi mākslas jomā nenāk par sliktu. Un uz to var arī piespiesties. Ceļos tagad katru rītu pirms saullēkta, lai nofotografētu vienu bildi. Darba dēļ es droši vien to nevarētu izdarīt un kādu rītu noslinkotu. Bet, ja zinu, ka gribu to uztaisīt un tā multene, kas beigās sanāks, man ir svarīga, tad varu.

A.Z.: Kā "mainījies" nosaukums darbam "02 cm 02.02.02", ko burtiskā nozīmē nēsā sev līdzi?

K.S.: Vēl jau īpaši nemainās, bet... uztetovēts uz vēdera, kur vislielākās izredzes. Tagad varētu būt "02,3 cm".

A.Z.: Vai mēdz fiksēt notikumus arī rakstiskā formā? Dienasgrāmatu raksti?

K.S.: Rakstījis esmu, bet šobrīd ne. Rakstīšana būtu izdevīga kaut vai tāpēc, lai galerijā vai izstādē neizliec pilnīgi personiskas lietas. Par laimi, tie dienasgrāmatas principa darbi, kas man līdz šim bijuši, nav privātās dzīves vēdināšana. Nav man, piemēram, tādas apsēstības ar stacijas pulksteni, lai es katru dienu ietu mājās un dienasgrāmatā pierakstītu, ka redzēju 11.11.

 
Krišs Salmanis. Tveice. 35mm filma, pārcelta uz DVD, cilpa (no izstādes "Pa-zudušie"). 2009. Foto no mākslinieka personiskā arhīva
 
A.Z.: Ko rādīsi topošajā izstādē?

K.S.: Nu, lūk, tās vietā varbūt vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu... Bet tā noteikti nav iecerēta kā pašdziedināšanās publiskā formātā, drīzāk no personiskā izaugusi vispārinātāka forma. Ceru, ka tas man būs izdevies. Jā, bet joku tur būs maz.

A.Z.: Bez ironijas vēl viens biežs tavu darbu komponents ir cilpa.

K.S.: Jā! Bet ej nu sazini, vai tas ir tāpēc, ka mani patiešām interesē pati cilpa, vai tas ir kārtējā slinkuma dēļ. Uztaisi tādu īsu, īsu animāciju... Lāčplēsīti, divarpus sekundes, uzliec viņu cilpā, un tev ir bezgalīgs darbs! Nav vairs jāraksta "divas sekundes", kas kaut kā nesmuki izskatās. Ja nopietni, tad cilpa mani saista kā ērts pasaules modelis, kas piemērojams dažādos līmeņos. No gluži ikdienišķiem sīkumiem līdz dzīvei kopumā. Visu laiku manis nav, tad es drusku esmu, tad atkal visu laiku neesmu. Slēgta formula, kas nemitīgi atkārtojas un ir vienāda visiem neatkarīgi no tā, ar kādām detaļām piepildām sev pieejamo laiku. No otras puses, tieši sīkumi izšķir, vai mana cilpa ir bijusi kā vērta. Varbūt tādēļ mani īpaši interesē neparastas animācijas tehnikas - grafiti, plastilīna nospiedumi uz skenera, gleznojums telpā.

A.Z.: Tavas mājaslapas struktūrā ietilpst sadaļa "Grafomānija", kurā paralēli grafiskākiem mākslas darbiem atrodami arī dizaingrafikas darbi. Klasifikācijas pamatā ir tas, ka abos gadījumos darīšana ir ar fontiem. Vai tādējādi uzsver to līdzpastāvēšanu savā darbībā?

K.S.: Tu man gribi pārmest, ka...

A.Z.: Nē.

K.S.: Ā! Nu labi. Man tā bija ar Lāčplēsi. Lielāko daļu dzīves esmu mitis Lāčplēša ielā. Labi iztēlojos tās jūtas, kas grauza latviešus, kad tie saprata, ka kaimiņiem savi eposi ir, bet mums ne un fiksi kaut kas jāuzcērt. Man patīk arī mesiāniskais piesitiens Pumpura sacerējuma beigās. Tad nu nofilmēju hokejista divus soļus bruņās, kadru pa kadram pārzīmēju, piešķirot varonim nepieciešamo ausu izmēru un druknumu, un izgatavoju 36 numurētus trafaretus. Rezultātā Lāčplēsis atgriežas pats pa savu ielu. Galaanimāciju skatoties, darba vadītājs pieklājīgi norādīja, ka maģistrs - tas taču ir grāds, vai nav tā kā par maz. Savukārt recenzente diezgan pieklājīgi izteicās par uzrakstīto, bet par pašu darbu: reklāmas ietekmēts... Es domāju - apžēliņ! Kur tur reklāmas ietekme? Tas, ka darbi ir kaut kādā veidā saistīti ar grafisko dizainu, nav tāpēc, ka strādāju reklāmā. Drīzāk otrādi - es tā pelnu iztiku. Tā man domāšana darbojas.

A.Z.: Vektoros domā?

K.S.: Nuja!

A.Z.: Vai esi mēģinājis ierāmēt sevi kādā mākslas disciplīnā?

K.S.: Jā, bet man nesanāk.

A.Z.: Starp ko svārsties?

K.S.: Starp visu, izņemot glezniecību. Varbūt, ja man piederētu liela darbnīca, tad prieka pēc šķiestos arī ar krāsu. Skolā biju teicamnieks, padevās gandrīz visi priekšmeti, izņemot ķīmiju. No tās neko nesapratu. Un tā tas turpinājās. Akadēmijā taisījos iet uz scenogrāfiem, jo man tēvs Operā ir scenogrāfs un tas mani it kā interesē. Gāju pat gatavoties, bet pēdējā brīdī, laikam netīšām, uzzināju par "vizkomu", kur it kā visu ko dara. Domāju - o! Tas ir priekš manis, jo tad pēc tiem četriem vai sešiem gadiem būšu visu izmēģinājis un zināšu, ko darīt. A nekā! Atkal nezinu, vai tas ir slinkums vai vienkārši disciplīnas trūkums.

A.Z.: Vai pārvaldi kādu mūzikas instrumentu?

K.S.: Nē. Bet nav tā, ka tagad par to baigi skumtu un lādētu vecākus, ka nepiespieda klavieres spēlēt. Būtu jau forši, bet es zinu cilvēkus, kas to nožēlo vairāk. Man jau tāpat pārāk daudz kas interesē, nespēju visu savākt, un beigās iznāk haoss. Uz vecumdienām man ir plāns. Nezin kāpēc iedomājos, ka tad būs bišķiņ mierīgāk un es iemācīšos spēlēt tubu vai zuzafonu. Bet tu pats taču arī nespēlē nevienu mūzikas instrumentu, vai ne?

A.Z.: Tu gribi man pārmest...

K.S.: Nē.

A.Z.: Man patīk noraudzīties, kā to dara citi. Pārnesot šo uz vizuālo mākslu: kuros māksliniekos tev patīk "ieklausīties"?

K.S.: Nerunājot par klātesošajiem un vairākiem citiem interesantiem latvju māksliniekiem, mans šībrīža favorītu saraksts veidojas apmēram šāds: pirmajā vietā Mārtins Krīds, jo viņa darbos nereti ir vēl mazāk skatāmā nekā manējos. Un viņam ir daži gluži atbruņojoši rakstu darbi. Tos var atrast viņa mājaslapā. Tad seko autori, kuru darbi ir gana asprātīgi un gana dziļi: Maikls Bleizijs (Michel Blazy), Romans Zigners (Roman Signer), Alicja Kvade (Alicja Kwade). Galvas atvēsināšanai lieti noder vāciski runājošo mākslinieku vidū iecienītā minimālisma un arhitektūras iedvesmotā ģeometriskā māksla. Martins Pfeifle (Martin Pfeifle), Estere Štokere (Estere Stocker), piemēram. Matemātika vispār ir fascinējoša lieta. Kad mācījos vidusskolā Anglijā, tā mani sākumā no-veda līdz asarām. Pamazām ielauzījos svešajā terminoloģijā un piedzinu līmeni, viss beidzās labi. Tagad formulas esmu aizmirsis, bet joprojām atceros, ka vienā brīdī pēkšņi sapratu - matemātikai ir ciešs sakars ar skaistumu. Nav brīnums, ka tā nereti tiek minēta vienā elpas vilcienā ar mūziku.

A.Z.: Vai tu daudz klausies mūziku?

K.S.: Daudz ne.


Šajā mirklī es nevaru noturēties nepastāstījis nelielu personificētu atgadījumu. Pagājušajā gadā atpakaļceļā no kopīgas izstādes Vā-cijā nolēmām iegriezties Berlīnē. Apmeklējuma mērķis bija Berlīne kā tāda un arī izrāde Valsts operā (Staatsoper unter den Linden). Pirmā cēliena laikā Salmanis ātri vienojās ar trešo līdzklausītāju, ka tik šķība dziedāšana ir neizturama, jo tā varot sabojāt priekšstatu par iestudējumu, un piespieda mūs operu pamest. Atlikušais vakars nebija diez ko izklaidējošāks, jo nemitīgi bija jāklausās šausmināšanās par dzirdēto. Sausais atlikums - ja ir iespēja, neejiet ar Salmani uz operu.


A.Z.: Reiz esi strādājis Operā.

K.S.: Tas bija superlieliski. Kad es tur strādāju, vispār likās, ka varētu tā līdz vecumdienām. Lielisks grafiks, vienīgais, ka tās naudas nav, lai līdz vecumdienām izvilktu. Jāstrādā tikai vakarā, skaties izrādes pa brīvu. Novēro cilvēkus, bet tevi neredz, jo esi mēbele. Nu, labi, kāda jaunā kolēģe reiz atzinās, ka reiz draugi esot viņu veduši uz mani skatīties.

A.Z.: Tevi?! Ko īsti tur darīji?

K.S.: Garderobē strādāju! Biju čirkains mikrofongalva, teicu: labvakar! Lūdzu! Paldies!. Saņēmu dzeramnaudu, izīrēju binoklīšus. Ideāls darbs.

A.Z.: Vai ir kāda īpaši gaidāma reakcija no skatītāja, kas aplūko tavus darbus? Smiekli, depresija? Respektīvi, ko ceri saņemt pretī?

K.S.: Taisot darbus, nekādu īpašu skatītāju reakciju neplānoju. Pēc tam, protams, gadās visādi. Ir nācies vilkt darbu no atkritumiem, ir gadījies skriet pēc ūdens. Par to jūtos gandrīz pagodināts, jo ģībēja bija pieredzējusi māksliniece no Vīnes, kas pati savulaik eksperimentējusi ar ķermeņa iespējām. Vēl labāk jūtos, ja skatītājam sāk raisīties domas, bet tas jau no malas nav tik labi redzams.
 
Atgriezties