VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Apvienības "Nophoto" izstāde "Šeit un tagad" [19.10.2011. 15:56] Santa Mičule, LMA 4.kursa studente Kongresu nama vestibilā no 4. līdz 23. oktobrim apskatāma dokumentālā foto izstāde "Šeit un tagad". Tajā eksponētai 13 spāņu fotogrāfu apvienības "Nophoto" fotostāsti, kas skatītājiem sola ceļojumu uz Spāniju "meklējot godīgumu un laužot stereotipus". Piezīme par ceļojumu liek nedaudz pakavēties pie šī uzstādījuma un prātā pārcilāt nošķīrumu starp tūrismu un ceļošanu – trauslo robežu starp šīm lietām apzinās tie, kas atrašanos citās zemēs uztver kā aktīvu pieredzi visos kultūras slāņos, ne tikai laiskās pludmalēs vai sterilos muzejos. Tādējādi izstādes kā Spānijas ceļojuma analoģija liek uzmanīgi izvērtēt, kāds ceļojuma–izstādes scenārijs mums tiek piedāvāts, jo nevienam taču nepatīk justies un domāt par sevi kā trulu tūristu. | ||||||||||
| Un ceļojuma scenāriji izstādē ir dažādi – lai arī netiek eksponēti klaji banāli motīvi, daudz kas no mākslinieku dokumentētā ataino tikai parādību/notikumu virspusējo daļu, nedaudz intimizējot vispārzināmo vai mainot skatupunktu uz to, piemēram, vēršu cīņas Karlosa Luhana fotogrāfijās, Evas Salas fotografētās lūdzēju rokas ar rožukroņiem vai kafejnīcu kultūra Honasa Bella fotogrāfijās. Šo tēmu traktējumā liela nozīme ir fotogrāfu iesaistei notikumos, spēcīgi jaušama viņu klātbūtne, manipulēšana ar fotogrāfiju elementiem, simboliem, arī pašu stāstījumu. Un kāpēc gan ne – labs notikuma konstatējums ("dokumentējums") spēj iedarboties uz skatītāju arī ar spēcīgiem tēliem, neparastām kompozīcijām un rotaļīgiem vēstījumiem, ne tikai ar klasisko Anrī Kartjē-Bresona "izšķirošā mirkļa" konceptu. Piemēram, reportāžas no El Palentino bāra ikdienišķo kafijošanu ieceļ tādu kā dzīves svinību statusā, savukārt vēršu cīņu ainās no vienas puses tiek demitoloģizēts šo spēļu rituālais raksturu, no otras puses skatītājam tiek ļauts ieskatīties aizkulisēs, kļūt par savdabīga notikuma dalībnieku. Lielākā daļa fotogrāfu savus "ceļojumus" rada ar stāstiem. Lai arī vizuālā valoda dominē pār verbālo (fotogrāfiju anotācijas ir minimālas), daudzi foto ir izteikti sižetiski, stāstoši. Izstādē verbālais stāstījums fiziskā veidā neeksistē, tas veidojas skatītāja prātā un fotostāstu veiksmes formula rodama ne vien mūsu pašu spējā radīt pietiekami plašas asociācijas un interpretācijas, bet arī fotogrāfu spējā radīt intrigu, respektīvi – tikai uzvedināt skatītāju, nevis izstāstīt savu stāstu līdz sīkākajām detaļām (tiesa, ironiskā kārtā nāk prātā Valtera Benjamina aicinājums rakstniekiem ķerties pie fotografēšanas kā patiesākā stāstīšanas līdzekļa). | ||||||||||
 Foto: Jorquera | ||||||||||
| Uz diskrētu kinematogrāfiskumu pretendē Injaki Domingo darbs "Via de la Cruz", kas ar dažādajiem darbu formātiem un attēloto objektu mērogiem lieliski balansē starp personīgo/vispārīgi atklāto, stāstot par sev nozīmīgu vietu. Šo fotogrāfiju klusais eksistenciālisms raisa asociācijas ar itāļu režisora Mikelandželo Antonioni filmām, kurās liela loma ir klusumam un noklusētais pasaka daudz vairāk nekā skaļi pateiktais. Savukārt Huans Valbuena darbā "Māte" izmantojis tik dokumentāli tiešus stāstījuma paņēmienus (fotogrāfijas no savas mātes foto arhīva), ka rezultāts drīzāk līdzinās poetizētam biogrāfijas pārstāstam, nevis vitālam portretam. Fotogrāfe Marta Soula, veidojot ģimenes portretus interjerā, izmanto mūsdienu kultūrā pārlieku izplatīto kultūrcitēšanas metodi, pārnesot agrāko laiku fotografēšans principus, ikonogrāfiju uz mūslaiku sabiedrības vidi. Lai arī māksliniece vēlējusies rast kādas socioloģiskas atziņas par ģimenes kā institūcijas vēsturiskajām izmaiņām, viņas fotogrāfijas drīzāk rada jaunus jautājums par ģimenisko, nevis atbild uz pašas uzdotajiem. Nav arī īsti skaidrs, kas tiek dokumentēts – mūsdienu ģimene vai mākslinieces spēlēšanās ar saviem personīgajiem stereotipiem un priekšstatiem par to. Daudzveidīgās dokumentālā foto iespējas lieliski demonstrē Pako Gomess darbā "Iekšējās jūras". Dabiskās un mākslīgās vides pretnostatījums, kas tēmas pieteikuma ziņā šķiet vecs kā pasaule, Gomesa darbos atklājas caur fotogrāfiju estētiskajām kvalitātēm, precīzāk izsakoties – atainoto objektu vizuālajiem kontrastiem: viļņainā jūras virsmas faktūra pret akmens stalažu gludumu, sadrumstalotais jahtu laukums uz spoguļgludā ūdens laukuma fona, klinšu krasta robainais siluets, kas nejauši atkārtojas blakus esošās hidrobūves formā utt. Vēstījuma estetizācija nekādā gadījumā nenomāc paša darba saturu – dokumentēto kompozīciju grafiskais raksturs ir pietiekami neitrāls, lai nekļūtu pašvērtīgs, tas piešķir fotogrāfijām papildus emocionālo vērtību. Atsaukšanās uz aktuālu sociālo problemātiku redzama arī Matiasa Kostas darbā, kurš neaprobežojas ar neitrālu tēmas iztirzājumu un ar minimāliem līdzekļiem ir panācis teju episku stāstījumu darbā "Savādie". Imigrāciju kā trauksmainu sociālo un dvēseles stāvokli atklāj fotogrāfiju formālie izteiksmes līdzekļi – attēlu graudainums, izplūdušās objektu aprises, nenofouksētās, it kā nejauši tvertās kompozīcijas. Tēmas problemātikai lieliski piestāv arī detaļu minimālisms, kas spēcīgi dokumentē šķietami netveramo "savādības" noskaņu. Formula "caur personīgo uz vispārējo" šoreiz nostrādā lieliski, ļaujot tēmai pacelties pāri vienkārša fakta konstatējuma līmenim. Huans Santoss ar krustu klusajām dabām norāda uz mūsu kultūras diktētajām uztveres klišejām – krusts kā nāves liecinieks pārveido visparastāko ainavu, piešķir tai traģisku, neizstāstītu stāstu. Savukārt Karloss Santa mopēdu fotogrāfiju sērijā ir mēģinājis mākslīgi inscenēt šos stāstus, taču viņa iecere nolasās tik skaidri, ka asociācijas un daudznozīmība (jeb stāstījums) neraisās, skatītāja prātā paliekot vienkārša nepaplašināta teikuma robežās ("Man ir mopēds". "Tev ir mopēds". "Viņam, viņai ir mopēds"). Kā stāstītvēlmes galējības, pat uzbāzības piemēru varētu minēt Tanitas Planas darbu "Sievas" – kontrasts starp skaistajām, baltajām (un vienu atturīgi melno) kleitām un sievietēm, kas fotogrāfētas izteikti neglītos, pat groteskos rakursos, apgaismojumā un daudznozīmīgi neomulīgajā meža vidē, vairs nedokumentē, bet uztiepj skatītājam autores skaidri nolasāmo priekšstatu par laulībām. Jorquera darbā "Madrides metro" centies piešķirt personiskumu pēc definīcijas bezpersoniskai videi, tomēr darba kolāžveidīgā kompozīcija neļauj sasniegt šo ieceri vai pat apliecina tās neiespējamību. Attēloto apmeklētāju miniportreti atklāj tikai sabiedriskā telpā esoša cilvēka noslēgtību, svešatnību, kas pastāv ne tikai Madridē, bet jebkurā lielpilsētā. Un iespējams, ka šāda autora pieeja ir interpretējama kā komentārs visai izstādei kopumā (šis darbs izvēlēts arī izstādes plakāta rotāšanai) – savdabības meklēšana lokālās robežās ir tikai tāda sentimentāla rotaļāšanās, ar ko dalīties tikpat sentimentāli noskaņotu domubiedru aprindās. Joks. Globālisma apstākļos meklēt savdabīgo par savu uzskatītajā vidē ir dabisks kultūrreflekss. Apvienības (ar nihilistisko nosaukumu) "Nophoto" autori skatītājiem atklāj Spāniju caur personisko, piešķirot izstādei arī nacionālu nokrāsu. Autoru proklamētais godīgums ir uzstādījums, ko dokumentālajā foto ir samērā viegli panākt – tas arī nedaudz mazina daudzu eksponēto darbu vērtību, jo līdzīgu motīvu, noskaņu, rituālu dokumentēšanā mēs paši piedalāmies ik dienas. Ar vai bez attiecīgā dokumentēšanas instrumenta. Nobeigumā vēlējos piebilst, ka izstāde neviļus atgādināja amerikāņu mākslinieces Terinas Saimonas (Taryn Simon) fotogrāfiju sēriju "An American Index of the Hidden and Unfamiliar" , kas aplūkojama šī gada Venēcijas biennālē, pārstāvot Dānijas paviljonu. Savās fotogrāfijās māksliniece atklāj mūsdienu amerikāņu sabiedrības sociālās pretrunas, īpatnības, izvēloties fotografēt neparastus, taču sabiedrību un laikmetu spilgti raksturojošus objektus (piemēram, mežā atrasts Playboy izdevums braila rakstā vai musulmaniete uz operācijas galda pirms himenoplastikas operācijas). Arī šajā gadījumā māksliniece skatītāju ved ceļojumā, taču tas vairs nav atpūtas ceļojums ar kultūras elementiņiem, tā ir vesela ekspedīcija, kas pašam ļauj veidot priekšstatus par zemi, tās sabiedrību un psiholoģisko klimatu. Respektīvi, Saimonai ir izdevies dokumentēt tēmas, nevis konkrētus stāstus un tas, iespējams, rada to faktoru, kura man nedaudz pietrūka aplūkojot izstādi "Šeit un tagad" – brīvības pašai klaiņot pa Spānijas "takām", jo norādes izstādē dažkārt bija pārāk tiešas. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
