VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Austrumeiropas Apvienotās valstis un Alise Brīnumzemē Šeldas Puķītes blogs, 19.10.2011 Aizritējusī nedēļa pagāja prātu noslogojot ar eksistenciāliem jautājumiem, kas, nenovēršami, skāra arī identitātes tēmu. Ko tur liegties, studējot un darbojoties kultūras lauciņā, krīze tavam iekšējam "es" var uzglūnēt no visnegaidītākās puses (ne obligāti ekonomiskā kraha rezultātā). Pat, ja parasti krīti kā kaķis uz visām četrām, kaut uz mirkli, krīze var tevi izsist no līdzsvara. | ||||||||||
 Kadrs no Flo Kasearu video "Bēgšana Rīgā". 2011 | ||||||||||
| Kāpēc to stāstu? Pirmā bloga ieraksta noslēgumā pieminēju izstādes, kas 23. septembrī tika atklātas „kim?” laikmetīgās mākslas centrā. Tagad, ar vairāku nedēļu nobīdi, atgriežos pie redzētā, lai apgremotu tādas tēmas kā postpadomju telpa(1) un spēles ap valodu un mākslas pasauli(2). Tātad, stāsts ir gan par nācijas identitātes, gan katra cilvēka individuālo krīzi. | ||||||||||
| Apskatot izstādes "Pēc sociālistu skulptūrām" veidotā kataloga aizmugurējo vāciņu, vienā no attēliem var ieraudzīt ģeopolitisko karti, kurai ir interesants nosaukums United States of Eastern Europe (tulkojumā no angļu valodas - Austrumeiropas Apvienotās valstis). Kartē pārsvarā redzamas tikai tās šobrīd eksistējošās valstis, kas reiz bijušas lielajā Padomju Savienības aizžogā. Nosaukums, protams, rada momentānu asociāciju ar Amerikas Savienotajām valstīm, un, tik tiešām, skatot attēlu ar iezīmētajām un izceltajām valstīm, rodas nepārprotama asociācija ar to, kā pāri okeānam ir sadalīti štati. Kas mēs īsti pēc divdesmit gadiem esam un kur mēs ejam? Piesaistot dažādus māksliniekus, minētās izstādes kuratore meklē šodienas pilsēttelpu postpadomijas "štatos". | ||||||||||
 Skats no izstādes "Pēc sociālistu skulptūrām" atklāšanas vakarā 23. septembrī | ||||||||||
| Atkāpe. "kim?" notiekošās izstādes man bieži atgādina problēmrakstus vai esejas kādā teorētiskas ievirzes kultūrpolitiskā žurnālā. Dažkārt "raksts" ievirzās vairāk uz filozofisku, mitoloģisku, metafizisku jautājumu apceri, citreiz problēmlokā nonāk ekoloģiskas dabas problēmas un tehnoloģiju mijiedarbība ar mākslu, bet visbiežāk kā galvenais jautājums tiek izvirzīta identitātes meklēšana ar noteiktas mākslas valodas palīdzību. Centrs ir atvērts jaunajam un, šķiet, būtiskajam, tomēr, jebkurā gadījumā ievirze visbiežāk būs konceptuāla rakstura, atvirzot estetizējošās un formālistiskās lietas nedaudz stūrī. | ||||||||||
| Runājot par pirmajiem iespaidiem kopumā, jāsaka, ka projekta "Tava perifērija ir mans centrs" otrā izstāde "Pēc sociālistu skulptūrām" izceļ divas būtiskas tēmas: nepiepildītās ilūzijas (vistiešāko atsauci veido gruzīnu māksliniece Sofija Tabatadze, igauņu mākslinieki Flo Kasearu un Pauls Kuimets) un realitātes neiznīcināmo "smaku" (poļu mākslinieks Francišeks Orlovskis un lietuviete Vita Cāmane, zināma arī kā Zamane). Interesanti, kā izstādi uztver skatītāji, kuri uzauguši ārpus postpadomju teritorijas? Lai gan šo rindu autore Padomju Savienībā fiziski nodzīvojusi tikai dažus gadus, šķiet ir tādas kultūras zīmes, kas automātiski nolasās bez kataloga gādīgās instrukcijas. | ||||||||||
 Fragments no Francišeka Orlovska instalācijas "0". 2010 | ||||||||||
| Izstāde runā par ilūziju sabrukšanu. Kontrastainums, kas pastāv mums līdzās ik uz soļa, redzams gan arhitektūrā, gan publiskajā mākslā. Šī brīža ekonomiskā situācija, kad līdztekus sadzīvo padomju mantojums un mūsdienu jaunradītie "eiroremonta monstri", norāda uz divu mītu sabrukšanu (Mīti: Padomju Savienības ideālvalsts un Rietumu lēto masu produktu lielveikals). Pārmaiņu rezultātā nav nomainījusies tikai arhitektoniskā pilsētainava, bet arī tās iemītnieki un nesamierināšanās ar jauno realitāti, tā teikt, ir novedusi atsevišķus indivīdus "zem tilta". Lai pietuvotos un izprastu šo pasauli, mākslinieks Francišeks Orlovskis ir pārkāpis cilvēka intīmā lauka robežas un gluži vai "ķirurģiski" izgaršojis ne tikai komunikāciju, bet arī materiālu un smakas, saskaroties ar noteiktu sociālo slāni. Savukārt Vitas Cāmanes filma "Šanhaja", veidojot kontrastu starp veco un jauno Viļņas rajonu, savieno manis minētos divus mītus un pie tam, pārvērš divu atšķirīgu pasauļu sadursmi meksikāniskā ziepju operā. | ||||||||||
 Skats no Armanda Zelča personālizstādes "Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms" | ||||||||||
| 1. stāva telpā prātu kairina pavisam citas lietas. Armands Zelčs savā personālizstādē piedāvā melu spēli jeb, kā man labpatiktos teikt, kādu daļu no Luisa Kerola stāsta "Alise Brīnumzemē", kur ačgārnības ir sava veida patiesības. Telpā, kas piepildīta ar priekšmetiem un to detaļām, ir kaut kas melīgs (līdzīgi filozofam Jānim Taurenam, Zelčs atsaucas uz Harija Frankfurta esejām par tēmu bullshit). Paši priekšmeti ir atpazīstami kā galdi, krēsli vai, piemēram, logailas, tomēr to izmēri attiecībā pret cilvēka augumu un to novietojums padara objektus disfunkcionālus (atgādina "Alise Brīnumzemē" stāsta daļu, kur meitene dzerot vai ēdot, attiecīgi nedabīgi sarāvās vai izstiepās augumā). Zināmā mērā redzu paralēles ar Ērika Božes 1995. gadā veidoto darbu "Vietējām sarunām", kas prezentēja telefonu būdas, ierīkots nesasniedzamā augstumā. Objekti paši par sevi nemelo, jo to formas ir viegli nolasāmas, bet objektu savienojumu kombinācijas veido jaunu vēstījumu. | ||||||||||
 Ēriks Božis. Vietējām sarunām. 1995 | ||||||||||
| Zelča izstādē nav jāmeklē kultūrslāņi un jārisina identitātes jautājumi, drīzāk jāļaujas spēlei, ko piedāvā māksla, uztvere un valoda. Telpā redzamie objekti, tīri formāli, ir perfekts amatnieka darbs, kuru paspilgtina visa redzamā viendabīgi gaišais koka tonis. Tomēr, brīdī, kad prāts pie šīs bezkrāsas ir pieradis, tu uzduries mazam, spilgti sarkanam kubam telpas stūrī (pārsteigums varētu būt gluži kā Alisei, tai pirmo reizi ieraugot trusi vestē ar kabatas pulksteni ķēdē). Sarkanā krāsa pati par sevi ir ļoti iedarbīga, tāpēc nav pārsteigums, ka tā tiek bieži izmantota akcenta iezīmēšanai vai šajā gadījumā noteiktu likumību izjaukšanai (pat, ja šīs likumības bijušas nepareizas). Apskatītās izstādes vedināja pārlapot dažāda veida mākslas literatūru, kurā, kaut vai apskatoties tikai attēlus var iepazīties ar konkrētās izteiksmes pirmavotiem un līdzīgu materiālu apkopojumiem. Interesi visvairāk piesaistīja grāmata "When Trash Becomes Art"(3), kurā tiek apskatīti no atkritumiem veidoti mākslas darbi. Tas tad vakara pasaciņai. | ||||||||||
 Foto modes žurnālam "Vogue", iedvesmojoties no L.Kerola grāmatas "Alise Brīnumzemē". Autore: Annija Leibovica | ||||||||||
| Ja turpinām turēties pie manis apskatītajām tēmām un izstāžu formām, tad šonedēļ must see listē redzu bijušajā "Tabakas fabrikā" šobrīd "Skaņu meža" ietvaros notiekošo skaņu instalāciju izstādi Resonance Rīga (14.10-6.11.2011) un "Rīgas galerijā" no 20. oktobra apskatāmo retrospektīvo Leonarda Laganovska izstādi "Filmas beigas". (1) Izstāde "Pēc sociālistu skulptūrām" 2. stāvā. Kuratore: Raela Artela (24.09-30.10.2011) (2) Armanda Zelča personālizstāde "Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms" 1. stāvā (24.09-30.10.2011) (3) Vergine, L. When Trash Becomes Art. TRASH rubbish mongo. – Milano: Skira Editore, 2007. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
