VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas foto privātā dzīve Jānis Borgs, mākslas kritiķis "Privāts". Latvijas mūsdienu fotomāksla 20.08.–18.10.2009. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" | |
 Romāns Korovins. Bez nosaukuma. No sērijas "Dārzs pie jūras". Tintes printera izdruka. 2005-2007. Pateicība autoram | |
|
Ir nostiprinājies uzskats, ka Latvijas fotomākslas ziedu laiki pieder pie pērnā gadsimta 60.-80. gadu padomiskās pagājības, kad veidojās mūsu fotoklasikas zvaigznājs un tā pasaules slava. Pieklusums, pat apsīkums diemžēl tapa raksturīgs atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmajai desmitgadei. Tam par iemeslu bija ne tikai padomju zemē kultivēto fotoklubu un centralizēta valsts atbalsta izsīkums. Sabiedriski ekonomisko režīmu maiņa sakrita arī ar paaudžu maiņu un tai piemītošu visai radikālu estētisko pozīciju, kā arī māksliniecisko kritēriju un fototehniskās vides transformāciju. Kādreiz visai saliedētajā fotogrāfu saimē ieviesās idejisku pretrunu gars, un bijušo kopību jūtami kliedēja vispārējā komercializācija. Šķiet, apzīmējumu "Rīgas foto skola" tagad uztveram tikai kā vēsturisku jēdzienu. Tomēr vēsture nav noslēgusies un tai ir arī cerīgs turpinājums. Austrumu kaimiņu un Maskavas kultūrsakaru kontekstā inspirētā latviešu fotomākslas lielizstāde "Privāts" nu uz vairākiem mēnešiem izvērsusies arī LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" telpās Rīgā. Šāds sākotnēji uz Krieviju vērsts pasākums izrādījies svētīgs apliecinājums mūsu jaunāko laiku fotogrāfu rosībai un pat zināmai renesansei. Teju priecīgi varētu konstatēt, ka fotogrāfu Imanta tomēr "navaid miris". Un pat ne apburts, un pat ne klusē... Atdzīvošanās 21. gadsimtā notikusi visai daudzveidīgos kontekstos - gan kā tradicionālas fotoaktivitātes, gan jauno tehnoloģiju eksperimentos, gan multimediālās mākslas izpausmēs... Varbūt iepretī veco tradīciju jeb Rīgas skolas monumentālajam masīvam šī jauno laiku rosība varētu likties visai margināla, tomēr ar laiku, tās enerģijai summējoties, izveidojies noteikts mākslas faktu sabiezējums, kas tagad ļauj apjaust jaunas skolas dimensijas vai jaunas tradīcijas pazīmes. Vai tās pāraugs Latvijas fotogrāfijas "jaunajā vilnī", šķiet, pāragri spriest. Taču, nenoliedzami, ir saskatāms pozitīvs mākslinieciskais potenciāls. Izeju no mūsu fotomākslas ieilgušā difūzā stāvokļa daudzējādi rosināja kondensācijas darbs, ko ilgstoši veica dažas Rīgas mākslas galerijas un Laikmetīgās mākslas centrs, pastiprinātas kuratoriālās aktivitātes, kā arī, piemēram, pirmā Latvijas fotomākslas žurnāla "Foto Kvartāls" iznākšana. Ir notikusi fotogrāfiskās augsnes mērķtiecīga kultivēšana, kas nu dod arī ražu. Izstāde "Privāts" zināmā mērā ir šīs norises vainagojums vai jaunā ceļa atskaites stabs. Par tā sekmīgu uzstādīšanu jāpateicas izstādes kuratorei un žurnāla "Foto Kvartāls" galvenajai redaktorei Alisei Tīfentālei. Izstāde "Privāts" apvieno septiņu fotomākslinieku (Alnis Stakle, Zenta Dzividzinska, Vilnis Vītoliņš, Inta Ruka, Arnis Balčus, Romāns Korovins, Gunārs Binde) sniegumu. Un kopīgās koncepcijas ievirze definēta jau nosaukumā. Privāts skatījums, varbūt kā pretstats dau-dzām citām fotogrāfijas iespējām: sabiedrisks, propagandistisks, komerciāls, izklaidējošs... Pārsteidzoša ir māksliniecisko koncepciju un tehnisko traktējumu daudzveidība, ko šajā ekspozīcijā piedāvā tās autori. Tomēr vienlaicīgi panākta noteikta kopsakarība un konceptuāla saskaņa, kas ļauj izstādē saskatīt arī vienotības, pat tradīcijas iezīmes. Māksliniecisko indivīdu atšķirības šeit veiksmīgi sabalsojas kopīgā kora skanējumā. "Arsenāla" variantā izstādes ievads ar Romāna Korovina darbiem varbūt liek salēkties rūdītiem fotogrāfijas čistopļujiem (izstādes maskaviskās motivācijas kontekstā atļausimies lietot šādu spilgtāku rusicismu), kad tie ierauga it kā "ziepju trauciņa" fotodarinājumus, izprintētus uz A4 formāta lapiņām. Viņu nīgrums vēl jo vairāk varētu augt, vērojot Arņa Balčus ekspozīcijas amatieriski nevērīgo fotodokumentu kolekciju. Abi autori it kā demonstratīvi un totāli ignorē profesionālos fotoamatnieciski tehniskos principus. Daudziem līdz šim tie ir "svētās govis", un tālab šādi darbi fotomākslas izstādē konservatīvā skatītājā var izraisīt dziļākās šausmas un nievas. Taču jaunie fotomākslinieki mēdz noraidīt profesionālo snobismu un savās prezentācijās tiecas pierādīt fotogrāfijas demokrātisko aspektu un jebkāda fotodokumenta unikālo vērtību. Arī tas, ko katrs var izdarīt, satur vērtību un nes noteiktu kultūras informāciju jeb - saskaņā ar Roda Stjuarta populāro dziesmiņu - every picture tells a story... Vēl vairāk - viņu ekspozīcijā fotogrāfijas robežas tiek paplašinātas ar citu mākslas veidu izvērsumu un integrāciju tajos. Te nāk klāt dažādi priekšmetisku instalāciju elementi, audio un video tēlojumi, kas pastiprina kopīgo fotogrāfisko vēstījumu. Korovina mazdārziņu noskaņu izvērsums ar sīkpilsoniskas dīkdienības svētdienību atklāj vienu ļoti pazīstamu latviskās eksistences un mentalitātes aspektu. Siens fotoizstādes telpā nav nekāds ekstravagants izlēciens, bet gan arhetipisks simbols, kas norāda uz latvieša zemniecisko būtību. Lai arī šis latvietis tagad pārtapis pilsētniekā, kam dažkārt tīk būt čehoviska dačņika lomā. Un tas, kas šeit liekas tikai privāts, būtībā izvēršas par sociālu problēmu - kaut vai vēlēšanu laika prioritātēs. Vai latvietim sava gurķu dobe pārāk bieži nav pirmajā vietā? Korovina un Balčus ekspozīcijās ir pieteikta interesanta sazobe ar citiem mākslas veidiem, un tas vēlreiz atgādina un apstiprina faktu, ka fotogrāfija ir tikai viena no mākslinieciskās domāšanas tehniskajām izpausmēm. Tikai līdzeklis, ne pašmērķis. Un tas rosina apceri par fotogrāfijas ģenētisko saistību ar kopējo mākslas attīstības procesu, arī vēsturiskos, pirmsfotogrāfijas aspektos, izsekojot, piemēram, arhetipiskas mākslinieciskā vēstījuma formas. Balčus fotobiogrāfiskajā izklāstā privātais pāraug dziļā sociālā griezumā cauri Latvijas likteņiem un attīstībai. Te fotovēstījumam ir izteikta literāra - stāstījuma - kvalitāte. Vienkārša privāta ģimenes albuma pārlūkošana vai ieskats bēniņos atrastā fotogrāfiju kastē nereti sniedz dziļāku pārdzīvojumu nekā estētiski rafinēta izstāde, kur pirmajā vietā bijusi mākslas taisīšana. Tieši šī stīga šeit ieskanas ar jaunu spēku un uzstājību. Un Balčus caur privātuma atklāsmi teatrālā dzīvojamās istabas fotoekspozīcijā, attēlu vēstījuma rindā starp dīvānu, stāvlampu un televizoru kārtojot it kā dziļi personiskas lietas, šķietami pagalam tizlās un nenozīmīgās bildītēs pagriezis fotogrāfijas dokumentālo spēku citā - pastiprināti rezonējošā un emocionālā mākslinieciskā rakursā. Viņa dzīves gaitas kopā ar tuviniekiem, darbabiedriem, ārzemju gaitām, eksotiskām sievietēm un sievām rosina skatītāju atkal padomāt: ak kungs, kā tie latvieši dīdās un maļas pa to plašo pasauli... | |
 Zenta Dzividzinska. Fotogrāfija no sērijas "Servitūts". Digitālā izdruka, alumīnijs. 2002-2007. Pateicība māksliniecei | |
| Ne mazāk dokumentāls un ne mazāk privāts ir arī mūsu lielākās fotoklasiķes Intas Rukas skatījums. Tiešas un nesamākslotas patiesības jeb tā saukto vienkāršo cilvēku ikdienas dzīves dokumentāla atklāsme jau no laika gala ir raksturīga mākslinieces darbos. Te rodams liels fenomens - vislielākā māksla viņai veidojusies bez jebkādām uzsvērtām pretenzijām uz to. Un vēl kāda īpatnība: citi fotogrāfi uz sevi un saviem laikabiedriem skatās varbūt ar distancētu ironiju vai ar pētnieka un kultūrvēsturnieka aci, vai ar moralizējošu nosodījumu un kritiku, vai ar poētisku jūsmu, lidojot ideālu mākoņos, bet Inta Ruka ir vienīgā no autoriem, kuras darbos jūtam, ka viņa savus attēlojamos mīl - patiesi un naivi kā bērns. Sirsnības siltums un dziļa emocionalitāte teju fiziski staro no šiem Amālijas ielas 5 ļaužu portretiem. Nosacīti Inta Ruta, līdzīgi ka savā laikā kinorežisors Federiko Fellīni, ar monumentālo skaidrību un vienkāršību ir ārpus jebkāda konkursa - kā tāda noslēgta un pilnīga etalonvērtība. Šķiet, visā atjaunotās Latvijas laikā tieši viņa ir bijusi izcilākā fotomākslas personība un faktors, kas ļauj apgalvot, ka Rīgas foto skola joprojām ir dzīva, vai vismaz apliecina nepārtrauktas pēctecības saikni ar to. Ar pilnīgi dokumentāliem darbiem izstādē "Privāts" piedalās arī viens no šīs leģendārās pagātnes lielmeistariem - Gunārs Binde. Šeit nav rodami viņa diži slavenie mākslinieciskie fototēlojumi. Izstādīto darbu vērojums nedaudz atgādina ielūkošanos vecā piezīmju grāmatiņā vai noputējušā skiču burtnīcā. Tas, kā vienmēr, ir fascinējoši. Taču darbu uzsvērti sabiedriskais noskaņojums it kā liek jautāt - kur tad šeit pieteiktais privātums? Neoficiāls, tūristisks un privāts skatījums te nāk no padomiskajām sendienām. Proti, tie ir dziļi brežņeviskajā 1966. gadā veidotās avangardiskās foto filmas "Hallo, Maskava" attēli. Ņemot vērā, ka izstādes pirmā un galvenā adrese bijusi tieši mūsdienu Maskava, šāda izvēle, šķiet, ir ne bez daudznozīmīga nodoma. Kā divu laikmetu kontrapunkts un atgādinājums mūsdienu spožajai metropolei. Tur vērojamas vecās sarkanās stoļicas ikdienas dzīves ainiņas ar nebeidzamo ļaužu burzmu un rosību. Sirsnīgi labvēlīgs skatījums mijas ar vieglu ironiju un pat cenzūras nogulētu sarkasmu. Marksisma-ļeņinisma klasiķu profili vējā plīvojoša sarkanā karoga krokās sagriezušies monstrozās grimasēs. Fotoattēlu virknē krasi izceļas monumentāli tvertā strādnieka sejas spēcīgais skatiens. Ar Aleksandra Rodčenko mākslu salīdzināmam darbam šeit dots ietilpīgs nosaukums - "Krievs". Tagadējai izstādes publikai varbūt ir grūti iedomāties, kur šajos ikdienišķajos, pat necilajos attēlos slēpjas kas neparasts. Tomēr jāatceras, ka toreizējie propagandas kanoni (un kino skaitījās galvenais partijas ideoloģiskais ierocis) prasīja visnotaļ patētisku, svētsvinīgu un bieži vien tikai inscenējamu padomju īstenības traktējumu. Tālab "sociālisms ar cilvēcisku seju" - tā bija liela novitāte, atklāsme un avangards. Un sekojošu vēsturisku notikumu priekšnojautas. Pāris gadu vēlāk "cilvēcisko sociālismu" lielākos mērogos mēģināja iedzīvināt Prāgas pavasara jundītāji. Un pēc gadiem divdesmit - Gorbija perestroikas reformatori. Bet rīta agrumā - tā sakot, atkal pribaltiešu uzdrīkstēšanās un izlēcieni. Un mūsu akadēmiskais klasiķis Gunārs Binde tolaik bija tieši šādā "izlēcēja" statusā. "Mākslinieciskoto" flangu izstādē, iespējams, visspilgtāk pārstāv daugavpilietis Alnis Stakle. Viņa darbos no sērijas "Māju sajūta" attēlotais fakts ir šķietami monotons un triviāls - margināla mazpilsētas nearhitektūra, pieticīgu ļaužu visai žēlīgas mītnes, tradicionāla Latvijas provinces celtniecība. Parasti puskoptu dārzu vide - ierastās ābelītes, krūmi, nefrizēti zālieni, drāšu žogi. Un viss, vairāk tur arī nav ko stāstīt. Stakles darbos nav neviena cilvēka, īsts mazpilsētniecisks tukšums, ko šeit papildus vēl attaisno visuresošā nakts. Par humanoīdu klātbūtni liecina vienīgi katrā "mīļajā mājā" iegaismotie logi. Mēs noticam, ka tur kāds patiesi mājo. Ar pagarinātas ekspozīcijas un spokaina, brīžiem sintētiska kolorīta līdzekļiem autors ir panācis kaut ko gluži pretēju apsolītajam mīļumam. Tā ir drīzāk hičkokiski sirreālistiska vīzija ar apslēptu briesmu priekšnojautām. Visnotaļ traģiskajās attēlu noskaņās jaušama apslēpta krimināla drāma. Darbi paliek atmiņā ar spēcīgu emocionālu spriegumu, bet "mīļās mājas", šķiet, atrodas marsiešu okupācijas varā, un acs nevilšus meklē, kur aiz krūmiem vai dēļu sētas pavīdēs kāda UFO vēsais metāls. Šīs spēcīgās un maģiskās vīzijas nenoliedzami pastiprina fascinējošais darbu tehniskais izpildījums, kur attēlu plaknē panākta papildu dimensija, kas vērotāju rauj iekšā transa atvarā. Alņa Stakles sniegums ir ne mazāk hipnotisks kā briljanti noslēpumainas daiļavas kaklā. Izstādes "Privāts" autoru lokā ir arī savs smalko jūtu filozofs - Zenta Dzividzinska, kam arī ir sava "tilta" loma starp mūsdienu Latvijas fotorealitāti un mūsu fotogrāfijas zelta laikmetu pērnajā gadsimtā. Viņas sērija gan nosaukta prozaiskā terminā - "Servitūts", kas nozīmē it kā banālu "īpašuma apgrūtinājumu". Melnbaltajās fotolapās mēs vērojam vienu un to pašu kadru - dārza stūrīti ar krūmājiem, malkas krāvumu, šķūnīti dibenplānā... Tas ir tas "apgrūtinājums", ko māksliniece pārvērš poēzijā. Teju ekstrēmā pieticība noteikti apelē pie ļoti inteliģenta skatītāja. Jo skatīties te šķietami nav ko un nekāds izvērsts stāstījums nerit, un it kā nekāda vizuāli dramaturģiska kaisle nevirmo. Ir tikai un vienīgi intīma, pelēcīga, nepretencioza un gandrīz no viena un tā paša skatpunkta tverta ainava dažādos gadalaikos un dažādos apgaismojumos. Tas ir dziļi meditatīvs darbs, kas nav skatāms garāmskrienot, bet gan ilgstoši vērojams. Še varētu būt vietā atsauces uz budistisku uztveri, japāņu haiku, flautas un vienstīgas instrumenta mūziku... Šajā kontekstā Zentu Dzividzinsku mēs patiesi varētu dēvēt arī par dzejnieci. Visai aktīvā izstādes kaimiņu vizuālā burzma viņas klusajai uzrunai gan nenāk par labu. Šeit vajadzētu lielāku, pat atsevišķu telpu un mieru. Īpašais izstādes notikums un lielais pārsteigums ir Viļņa Vītoliņa sniegums - sērija "100 istabas". Pati par sevi darba koncepcija varbūt nav sevišķi oriģināla. Līdzīgi sociālās vides fotopētījumi un dokumentējumi, atainojot cilvēkus to dabiskajā darba un dzīvojamā vidē, ne reizi vien jau redzēti. Taču unikāla ir tēmas mākslinieciskā atklāsme un monumentālais, rubensiski rembrantiskais vēriens. Nenoliedzami izcila nozīme ir darbu dižajam formātam, par ko varam pārliecināties salīdzinājumā ar daudz pieticīgāku efektu, attēlus skatot izstādes katalogā. Satriecošu iespaidu dod gluži patoloģiskais attēla asums gandrīz visās fotogrāfijas detaļās, dziļumos un plānos. Atainotā interjera raibajā kopskatā varam izlasīt pat uz palodzes stāvošas odekolona pudelītes etiķetes tekstu! Katrā ziņā autors demonstrē tādu fototehnisko kapacitāti un jaudu, kas, šķiet, nav pa spēkam visiem izstādes dalībniekiem, kopā ņemot. Ir tāda sajūta, ka Daugavā starp parastajiem kuģīšiem būtu iebraucis milzenis Nimitz (ASV aviobāzes atomkuģis). Fotogrāfu vidē nereti iecienīta ir dižošanās ar tehnisko varēšanu un tehniskajiem parametriem. Nereti šādi tiek kompensēta mākslinieciskā pieticība. Taču Vilnis Vītoliņš šajā slazdā nav iekritis. Viņš sekmīgi apspēlē lielākās eiropiešu daļas dzīvesveida īpatnību, ja ne netikumu - mājot lietu un krāmu raibajā "noliktavā". Vītoliņa fototēlos viss raibums, pārliets ar zeltainas toņkārtas gaismas "mērci", iegūst fantastisku ornamentālu kvalitāti. Kā orientālā sienassegā vai Matisa un Bonāra fovistiskajos interjeru gleznojumos. Plikais dokuments, sociālais fotopētījums pārtop mākslas darba vērtībās. Katrā ziņā šis pieteikums ir tik iespaidīgs, ka mums ir tiesības uztvert to kā jaunu mākslas Herkulesa varoņdarbu apsolījumu. Izstāde "Privāts" apliecina, pirmkārt, mūsu fotogrāfiskās kultūras vitalitāti un spēju attīstīties līdzās totālajai komercgravitācijai. Otrkārt, spēju pāraugt tradicionālisma ietvarus un darboties laikmetīgās mākslas multimediālajā vidē gan kā autonomai vērtībai, gan pakārtoti un kontekstā ar citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Treškārt, spēju daudzveidīgi piesātināt fotogrāfisko tēlainību ar nozīmīgu saturu, spēju darboties sociālo procesu atklāsmē. Izrādās, lai cik intīmi šoreiz traktēta mākslas tēma, tai atkal bijis gluži tomogrāfisks caurskates spēks dažādos sabiedrības ķermeņa analītiskos šķēlējumos, izgriezumos, zondējumos... Un arī tiem būs sava kultūrvēsturiska dokumenta nozīme, ko pilnīgāk novērtēt spēsim tikai laika ritējuma distancēs. Izstāde "Privāts" - deviņas dažādas liecības. Bet - kā Cicerons reiz teicis - E pluribus unum. | |
| Atgriezties | |
