VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar Andri Eglīti Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Ar gleznotāju Andri Eglīti satikāmies un runājām par personālizstādes "Zemes darbi" pavadošo tekstu, kādam tam vajadzētu būt. Lasot monogrāfijas, pats saistošākais šķiet mākslinieka teksts, nevis zinātnieku teoretizēšana, "ūdens liešana", tādēļ nolēmām publicēt sarunu ar pašu mākslinieku. Pēc intervijas gleznotājs gan atzina: "..tagad ir tāda sajūta, ka es sarunas laikā tā arī nepastāstīju par savām attiecībām ne ar dabu, ne ar latvietību, ne ar mākslu, ne ar ko citu. Tās ir tikai frāzes". Iespējams, ka Andris Eglītis spēj uzgleznot savu pasaules skatījumu tā, kā to nekad nebūs iespējams izstāstīt, tomēr šajā sarunā ir pavedieni, kuri var noderēt, skaidrojot Andra Eglīša mākslas būtību un valdzinājumu. | ||||||||||
 Izstādes "Zemes darbi" atklāšana 2.09.2011. Foto: Didzis Grodzs | ||||||||||
| S.S.K.: Vai Tu esi vārdiski formulējis savus daiļrades principus? A.E.: Man ļoti nepatīk vārds „daiļrade”. S.S.K.: Labi, var jautāt arī citādi - ar ko Tu nodarbojies? A.E.: Jā, esmu par to domājis un nonācis pie dažām atziņām, taču tā nav „gala versija”! Es vēlos darīt to, kas pašam liekas būtisks. Runāt par lietām. Vizuālā māksla ir pretēja valodai, kas ir lineāra un loģiska. Māksla ir daudzslāņaina, tēlaina un neloģiska, tādēļ ir iespējams izteikties plašāk un precīzāk, man pieņemamā veidā reflektēt par pasauli. Vizuālā māksla ir sena, bet tās loma un funkcijas ir mainījušās. Mēs it kā visu laiku cenšamies to definēt no jauna, tomēr būtībā tie ir mākslas darbi, kas radīti kādu pārdzīvojumu rezultātā. Māksla ir dzīva, tā var iedarboties. S.S.K.: Kas rada impulsus jaunu darbu radīšanai? A.E.: Mani darbi veidojas, kad mana domāšana savienojas vai darbojas paralēli kādiem vizuāliem tēliem. Piemēram, ir kaut kas, par ko es domāju - tas neliek mieru, liekas nesaprotams un būtisks. Paralēli tam rodas dažādi vizuāli tēli, kas saslēdzas ar manām pārdomām. S.S.K.: Manos priekšstatos Tava māksla saistās ar pamatīgumu un nopietnību. Ja vēro apkārt notiekošo, redzams, ka mākslā bieži dominē ironija un spēle. Vai Tu reizēm neizjūti paradoksalitāti, ja to samēro ar Tavu mākslu? A.E.: Nē, es to neizjūtu, jo uzskatu, ka visi vērā ņemamiem mākslinieki darbojas ļoti nopietni! Par jokiem es neko nezinu. Ar ironiju ir nedaudz sarežģītāk. Ironija mēdz būt dažāda, taču visbiežāk tā tiek izmantota, lai ieņemtu ērtu pozīciju slēpnī, un šajā mirklī rodas jautājums, kura tad ir Tava pozīcija? Par ko Tu esi gatavs mirt? Ironija kā slēpšanās mani neinteresē, svarīgāk liekas atrast un arī izteikt savu nostādni tieši. S.S.K.: Tu pārsvarā strādā pie darbiem kā kopuma, pēti ar cilvēka dzīvi saistītas norises: „Lietu kārtība”, „Zem debess juma”, „Zemes darbi”. A.E.: Pārsvarā es strādāju ciklos. Man šķiet, ka riņķoju, līdz nonāku pie kodola - mazas, būtiskas lietas, ko pateikt. Darbu tēmas šajā gadījumā ir kā ieeja, lai piekļūtu pie svarīgākā. Ārpus sērijas vai cikliskuma bija izstāde „Dzīves apstākļi”, tur gleznoju katru darbu kā vērtību pašu par sevi. S.S.K.: Kas ir svarīgākie atslēgas vārdi, ar kuriem Tu raksturotu pats savus darbus? A.E.: Nesen nācās rakstīt par sevi, tad arī centos šo to noformulēt. Caur dažādām tēmām es mēģinu saprast neapjēdzamo - samērot sevi, mazo cilvēku, ar visu pārējo pasauli - sabiedrību, vēsturi, kosmosu utt. S.S.K.: Vai gleznojot Tu precīzi attēlo realitāti? Piemēram, ejot pa lauku, var atpazīt Tavu kompozīciju? A.E.: Esmu nonācis pie secinājuma, ka realitāte ir visietilpīgākā. Realitāte vienlaikus spēj būt gan nepretenciozi dokumentāla, naturālistiska, gan daudzslāņaina, asociācijas raisoša - tādu es to arī gleznoju. Vieta jau neeksistē kā konstants lielums, tā ir mainīga. Ir tādas, kurās saskatu sev svarīgas sajūtas un tēlus. Rezultātā realitāte rada impulsu tam, ka manā galvā veidojas glezna, bet ne vienmēr, reizēm ir nepieciešami vairāki komponenti. S.S.K.: Tu ļoti pārdomāti izvēlies materiālus gleznošanai. Cik lielā mērā tie virza, nosaka darba gala iznākumu? A.E.: Attēlu var veidot ļoti dažādi, taču, manuprāt, vienīgi glezniecībā iespējama īpaša materialitāte, vieliskums un struktūra. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nonācu līdz dubļiem, jo man ir ļoti svarīga materialitāte un tās pašizteiksme. Realitātes iespaids neveidojas no izstrādātām detaļām. Mani fascinē tas, kā agrāko laiku mākslinieki pārvaldīja dažādu materiālu un struktūru sistēmas, veidojot īstenības sajūtu. Vēl mani valdzina materiāla attiecības ar realitāti - vienlaikus mēs varam to aplūkot kā autonomu lielumu un arī kā vielu, ar kuru iespējams attēlot. Šīs attiecības pastāv paralēli, un man šķiet ļoti interesantas. | ||||||||||
 Skats no Andra Eglīša izstādes "Zemes darbi". Foto: Didzis Grodzs | ||||||||||
| S.S.K.: Ko Tev nozīmē zeme? Krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis vienā no saviem romāniem izteicās aptuveni tā, ka zeme ir Dieva dāvana, tikai cilvēks uz tās nemitīgi atstāj savas strutainās pēdas. A.E.: Es piekrītu domai, ka zeme ir tīra „lieta”, paradoksāli, bet, ja cilvēks saka „dubļi”, tas asociējas ar netīrību. Man šķita svarīgi parādīt, ka zeme, šķietami raupjš un primitīvs materiāls, var būt arī ļoti trausls, smalks, jūtīgs un niansēm bagāts. Dubļu darbos tas ir viens no svarīgākajiem aspektiem - zeme atrodas ārpus civilizācijas. Ik pa laikam mums nākas saskarties ar tādu situāciju, kad mēs, civilizētie, sastopamies ar kaut ko pavisam mežonīgu. S.S.K.: Ārpus lielajām pilsētām dabas spēks ir jūtamāks. Mājas, kuras cilvēks vairs nekopj, apaug ar sūnām un aizaug ar bērziņiem, līdz sagrūst. A.E.: Jā, dabā to ļoti jūt! Vienu brīdi izstādei domāju dot citu nosaukumu - „Pēdas un nospiedumi”, kas uzsver dabas un zemes pastāvību un cilvēka mirklīgos centienus tajā iekļūt. Tā cilvēks un zeme tīklojas un veido slāņus. Piemēram, vieta „Vecpiebalga” laika gaitā ir ieguvusi pavisam citu nozīmi. Katra lauku māja tagad ir citādāka, taču kultūrvēsture aizvien ir klātesoša un veido savu uzslāņojumu. S.S.K.: Par nacionālās piederības jautājumu. Latviešiem jau izsenis ir īpaša saikne ar dabu, tā ir kā caurviju līnija, ar kuru izteikt savas jūtas, vai arī Tu esi šīs tradīcijas turpinātājs? A.E.: Jocīgi, nopirktā zeme laukos man kļūst aizvien svarīgāka kā darba vieta. Sanāk domāt par zemes/dabas/cilvēka attiecībām, kas ir mana „lieta”. Esmu domājis par to, kas notiktu, ja cilvēkam atņemtu civilizētajai dzīvei piederošās ierastās ērtības. Kad cilvēks viens pats iziet dabā, viņš vairs nav spējīgs izdzīvot. Civilizācijas ietekmē viņš ir kļuvis dabai tāls un svešs. Latviešiem neinteresē valsts lietas un lieli plāni, bet gan parušināties pa savu dobīti un priecāties, kā mainās gadalaiki. Es nenoliedzu sevī šo latvietības aspektu. S.S.K.: Aplūkojot Tavas izstādes kopumā, šķiet, ka Tu velc vienu „pamatīgu” vagu... A.E.: Tas būtu brīnišķīgi, ja tā būtu! Manuprāt, katram māksliniekam ir viena „lieta”, ko viņš nemitīgi cenšas pateikt pēc iespējas precīzāk. Piemēram, pasakot Deivids Hoknijs (David Hockney), uzreiz saproti, par ko tiek runāts... par ko šis mākslinieks ir cīnījies, kā strādājis. Kad uzgleznoju sēriju, tā šķiet it kā izsmelta, jāmeklē atkal kaut kas cits. Vajadzētu nonākt līdz tādai „lietai”, pie kuras var strādāt nebeidzami, kaut arī šai pieejai pastāv zināmi draudi - izveidojas konkrēts rokraksts un mākslinieks sevi atražo. S.S.K.: Tavā „dabas darbnīcā”, kur apkārt dzirdami putni un koku šalkoņa, vēl pamanāmāks ne tikai šajos dubļu, bet arī pārējos darbos, ir izteiksmīgs klusums. A.E.: Jā, iespējams, tā ir! Neesmu par to domājis. Šajā sakarā ir viena tēma, kas man ir svarīga. Kā tu un tavs cilvēciņa kodoliņš, kad atmet visas sociālās maskas, tautības, utt., paliek viens un kā tad viņš jūtas šajā pasaulē. Iespējams, vistuvāk šādam cilvēciņam var piekļūt tieši klusumā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
