VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Aicinājums piedalīties akcijā "Artbomb" Kaspars Lielgalvis, "Totaldobže" mākslas centrs Lūdzam atsaukties nīderlandiešu kultūras darbinieku aicinājumam un atbalstīt viņus piedaloties akcijā "Artbomb"! Bet es vēlos izmantot šo gadījumu, lai vērstu uzmanību pašreizējai situācijai kultūrā arī pie mums – Latvijā. | ||||||||||
| ||||||||||
| Šķiet, ka kultūras darbinieki ir pārāk aizņemti, lai aktīvi iesaistītos kultūrpolitikas veidošanā Latvijā, vai sen jau vairs nelolo ilūzijas, ka šeit kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Nav vērts pieminēt to, kāds ir finansiālais atbalsts kultūrai Latvijā, salīdzinājumā ar Nīderlandi, pat, ja tur samazinās to par 40%. Pie mums – kultūras ministri, kultūras vārdā, viens pēc otra silda celtniecības industriju ar pompoziem "kultūrpiļu" projektiem, kamēr pati kultūra piedzīvo ĪSTU krīzi un pavisam drīz jaunuzceltās "kultūras" pilis vairs nebūs ar ko aizpildīt, ja nu vienīgi – ar Latviešu kultūras vēstures paraugiem. Kāda pašlaik ir Latvijas Kultūras ministrijas un Rīgas pašvaldības kultūrpolitika – īstas skaidrības nav. Tā vien šķiet ka, sapnis par dzīvu kultūru, kas mutuļo un rada arvien jaunus kvalitatīvus pārsteigumus, ir izsapņots. Kultūra ir jāaizmirst kā lieka izšķērdība, ko BAISĀS KRĪZES SADRAGĀTĀ, nabadzīte Latvija vairs nevar atļauties! Pašreizējā Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte kādā sarunā par Tabakas fabriku pilnīgā nopietnībā minēja, ka tagad aktualitāte kultūrā esot radošās industrijas, ka Igaunija tam pievēršot pastiprinātu uzmanību un mums tagad vajadzētu mācīties šo no igauņiem. Kapēc gan māksliniekam pēkšņi vajadzētu kļūt par dizaineri-uzņēmēju? Vai pārvadāšanas pakalpojumi uzlabotos, ja šoferi sāktu pārkvalificēties par mehāniķiem? (Bet, lai nu tas paliek viņas ziņā – viņai vēl jāpaspēj dot jaunus atraktīvus solījumus pirms nākamās Saeimas vēlēšanām). Vai mums būs jādzīvo super-radošā, bet bez-kultūras sabiedrībā, kur tādi jēdzieni kā "augstāki ideāli", "garīgums" un "dvēseles tīrība" tiek pārdēvēti par "labāks noiets", "pievienotā vērtība" un "inovatīva ražošana". Šķiet, ka Kultūras ministrijas plānā ir "skipot" kultūru un uzreiz ķerties pie radošajām industrijām, vai vēl labāk – pie ekonomikas radošošanas. Radošs un inovatīvs var būt arī zaglis, bet vai tāpēc mums viņu jāliek inkubatorā un jāatsakās no tās kultūras daļas, kas rada centimetros, latos vai vienībās neizmērāmu produktu. Galvenais taču ir saturs jeb ideja un tikai pēc tam forma – radoša vai mazāk radoša izpausme. Igauņi, šķiet ir tikuši galā ar pirmo – sakārtojuši kultūrpolitiku un tagad var jau pievērsties "fīčām" – vai tās būtu "radošās industrijas" vai kāds cits instruments , ar ko radošumu, kas īpaši raksturīgs kultūrai, pārnest uz ekonomiku "pa taisno". Vai tas nozīmētu, ka tagad Kultūras ministrija ķersies pie ekonomikas sakārtošanas, savukārt Ekonomikas ministrija – pie kultūras? Kultūras procesi ir daudz sarežģītāki nekā radošās industrijas. Tie nepakļaujas kontrolei, tie ir patiesi un, iespējams, tādēļ kādam arī nevēlami vai pārāk sarežģīti. Kultūra ir kā brīvības izpausme, demokrātijas pamatakmens un savā ziņā arī alternatīva medijiem. Kurš gan vairs tic žurnālistiem? Šodien medijus pērk un pārdod, jo nav likumu, kas tos aizsargātu no savtīgiem pašlabuma meklētājiem. Kas gan vēl, bez kultūras, cilvēkam atgādinās, ka ne tikai naudā ir laime? Kultūra ir kā zāles slimajai sabiedrībai. Kultūras rūpe ir sabiedrības garīgā veselība un intelekta kvalitāte. Tā atspoguļo sabiedrības nemateriālo vērtību attīstības procesus, norādot uz tās pozitīvajām vai negatīvajām tendencēm. Katrs kaut reizi ir piedzīvojis kultūras netveramo spēku un kulturāls valsts vadītājs gan jau atrastu veidu kā izmantot kultūru, lai "piespiestu savus pilsoņus pie sienas" – lai savu valsti paceltu, to jāmīl un jāciena līdzcilvēki, ar ko kopā tas tiek darīts, neatkarīgi no posteņa vai naudas maka izmēra! Kāds no jauno laiku valsts vadītājiem teica, ka, ja katrs parūpēsies pats par savu labumu, tad valstij kopumā ies labi. Bankām tikai atlika piebalsot – dzīvo jau šodien, maksāsi rīt! – un lielākā daļa padevās šim kārdinājumam iegūt visus tos importus, kas tagad ir mums visapkārt – mūsu mājās, mūsu ielas, mūsu veikalos – viss mums apkārt ir ražots viskautkur, tikai ne Latvijā. Pat pārtiku mums ved no ārzemēm! Kādam par to visu būs jāmaksā. Piena pārstrādātāji ceļ cenas, lai apmaksātu savus luksusa auto un villas, bet maksājam par to mēs. Maksājam un klusējam. Bet kultūrai nav naudas un nebūs. Tā ir nospiesta uz ceļiem lūdzēja pozā. Kā gan tādā pozā lai palīdz citiem, ja pašai nepieciešama palīdzība. Latvijas ekonomika paliek arvien primitīvāka. Pašlaik tiek izzāģēti Latvijas valsts meži (lasīt – mūsu meži) un eksportēti par sviestmaizi, lai aizlāpītu valsts budžeta caurumus, kuri radušies mantkārības dēļ – šādai saimniekošanai īpašs intelekts nav vajadzīgs. Tiek saimniekots šodienai. Pēc šādas saimniekošanas katrs nākamais gads būs arvien smagāks. Tas arī izskaidro, kapēc Latvijā kultūra nav aktuāla. Igaunijā jau kopš 90-tajiem kultūrā tiek investēts vismaz 3 reizes vairāk nekā Latvijā. Rezultāts ir acīmredzams – Igaunijā cilvēki domā, ko dara un pelna, liekot lietā savu intelektu, nevis savu zāģi. Latvijā situācija ir ļoti kritiska. Nav tā, ka naudu nevarētu atrast, lai investētu kultūrā, bet cilvēki vienkārši vairs nesaprot, kapēc gan tas vajadzīgs! Laikmetīgā kultūra pie mums tiek asociēta ar, labākajā gadījumā, elitāru nodarbi vai pilnīgu abstrakciju – "normāls" cilvēks par laikmetīgo mākslu saka "es tur neko nesaprotu" vai "pilnīgs sviests", un uzskata to par nevajadzīgu līdzekļu šķiešanu. Laikmetīgā kultūra Latvijā zaudē savu aktualitāti un kvalitāti, cilvēki vairs nesaprot – kam vispār tā vajadzīga? Vadošos posteņus kultūras nozarē iegūst "politiskie sabiedrotie", cilvēki, kam kultūra nav sirds lieta, bet tikai vēss aprēķins savu biznesa interešu realizēšanai (tas skar arī attīstītākas valstis par mūsējo, piemēram, Nīderlandi). Pirms un pēc Dziesmotās revolūcijas un 50 stagnācijas gadus, nemaz nerunājot par visiem tiem simtiem gadu, kad Latvija ir bijusi okupēta, kultūra latviešiem ir bijis kā nācijas garīgais eliksīrs. Tagad, kad esam "brīvi", kultūra vairs nav mums nepieciešama tik vitāli. Šodien, mums kultūra stāv mājās plauktā, bet tas, kas notiek ārpus Latvijas – krāšņajā pasaulē, kopš "dzelzs priekškara" krišanas, ir apžilbinājis acis un šķiet interesantāks nekā pašu mājās sastopamais. Protams, ka laikmetīgā kultūra valstīs, kurās tā netika deformēta un apspiesta 50 gadus kā pie mums okupācijas laikā, tagad ir daudz aktīvāka, dinamiskāka un atraktīvāka, un caurstrāvo visas dzīves sfēras. Tā varētu būt arī šeit – Latvijā! Bet diemžēl kopš 1991. gada situācija nav radikāli mainījusies – valsts kultūrā investē, nevis, lai to attīstītu, bet gan, lai tā neizzustu uzreiz, bet lēnām un nemanāmi. Bet par laimi, bez valstiskajām kultūras atbalsta organizācijām, Latvijas kultūras darbinieki, kuriem kultūra ir "dzīves aicinājums" ir iemanījušies piesaistīt finansējumu no dažādām citām valstīm, piemēram, 90-to gadu sākumā laikmetīgās mākslas projektus dāsni finansēja Sorosa fonds. Interesanti kāda būtu situācija Latvijas laikmetīgajā kultūrā, ja nebūtu bijis šāds mecenāts. Tāpat regulāri laikmetīgajai kultūrai Latvijā jaunas asinis piegādā Francijas Kultūras centrs, Gētes institūts, Ziemeļu ministru padome, Britu Padome Latvijā, dažādas ārvalstu vēstniecības Latvijā, pāris bankas, privātpersonas u.c. Arvien vairāk profesionālu un augsti kvalificētu kultūras darbinieku pamet šo valsti, jo nevar šeit īstenot savu radošo potenciālu. Viņi kļūst par bēgļiem un bagātina pienesumu pārsātinātajai laikmetīgās kultūras videi mūsu sabiedroto valstīs ES, kamēr šeit tā kļūst arvien tukšāka. Jau divus gadus darbojoties ap jauna mākslas centra veidošanu, esmu konstatējis, ka ir ļoti grūti atrast kvalitatīvu vietējo laikmetīgās kultūras produktu, vienalga vai tā būtu vizuālā māksla, deja, mūzika vai dzeja, kas varētu piesaistīt publikas uzmanību un uzrunātu to. Nav nevis tādēļ, ka nebūtu, kas to rada, bet dēļ hroniska finansējuma trūkuma. Finansējums laikmetīgajai kultūrai trūkst visos līmeņos – kultūras izglītībai, kultūras radītājiem, kultūras operatoriem un kultūras izplatītājiem. Kultūras ministrija pie mums ir pārāk "bezzobaina" vai pati pat nesaprot, kādēļ vajadzētu valstij investēt kultūrā! Un tādēļ nespēj aizstāvēt savējos un pārliecināt valsts vadītājus, ka kultūra ir vitāli svarīga valstij arī šodien un no tās ir atkarīga sabiedrības garīgā veselība un intelekta līmenis! Vai tagad mēs vienkārši pieņemam savas valsts un kultūras lēno bojāeju? Aicinu jūs, kas piekrīt kultūras nozīmīgumam tautas labklājībā, mācīties no nīderlandiešiem un paust savu attieksmi, pievienojoties APDŪMOŠANAS AKCIJAI – šo piektdien, 26. augustā, 12:00 jebkurā vietā, kas, jūsuprāt, saistīta ar aktuālajiem kultūras procesiem. Paldies nīderlandiešiem par iedvesmu un novēlu viņiem veiksmi ciņā par savu kultūru! Detalizētāk par nīderlandiešu kultūras darbinieku jūnijā uzsākto akciju var uzzināt www.artbomb.nl | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
