VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Laika bedre" [08.03.2011. 12:06] Daigas Krūzes un Kriša Salmaņa izstāde "Laika bedre" 17.02.–06.03.2011. RIXC Mediju telpa | ||||||||||
 | ||||||||||
| Līva Raita: "Laika bedres" ekspozīciju veido Daigas Krūzes lielformāta glezna "Saullēkta skaņas" (2011) un Kriša Salmaņa animācija "Mendeļejeva sapnis" (2011) ar dienas lampu sīkoņas un Jēkaba Nīmaņa skaņdarba "Jaunā vienmuļība" pavadījumu. Lai gan Salmanis mākslas darba komentārā atzīst, ka grūti iztēloties, kā ķīmiķa Dmitrija Mendeļejeva sapnis, kurā nosapņota ķīmisko elementu periodiskā tabula, patiesībā varētu izskatīties, animācijai, kas ilgst 8400 gadus jeb 14 minūtes (katra sekunde reprezentē 10 gadus), vienībā ar skanisko pavadījumu RIXC Mediju telpas vidē izdodas radīt fiziski pat ļoti sajūtamu Mendeļejeva sapņa gaisotnes interpretāciju. Stindzinošs aukstums (telpas drēgnums gan animācijā, gan Mediju telpā), dūmakaina tumsa un eureka! – atklāsmes prieks, kas mūzikas arvien aktīvākas faktūras pulsācijas pavadībā pieaug savā spēkā, izgaismojoties katram nākamajam Mendeļejeva ķīmisko elementu periodisko tabulu reprezentējošam lauciņam – tas viss kopā liek sajust, ka no Sibīrijas nākušā ķīmiķa atklāsme nudien nebija nekāds "Sapnis vasaras naktī". Arī Krūzes monumentālā izmēra gleznojumā dvesmo ziemas nakts un rīta mijas drēgnums, glezna šķietami virmo no pārsalušas mākslinieces asiem otas triepieniem. Turklāt glezna, ievietota "Laika bedres" kopējā kompozīcijā, neskatoties uz pavadošo impresīvo pašas mākslinieces komentāru, kurā "saklausāms" mežs un putnu balsis, pilnībā nokļuvusi Mendeļejeva sapņa izjūtu un skanējuma varā. Glezna, kuru šoreiz neapskaņo meža šalkoņa un putnu dziesmas, bet kas "teritoriāli iezīmēta" ar "Jaunās vienmuļības" skanējumu no multimedija pavadījuma, ekspozīcijā nepastāv kā suverēns mākslas darbs, bet saplūst telpas un laika vienībā ar līdzās esošo. Nākas atzīt, ka mākslas darbu saspēle šajā gadījumā ir diezgan nevienlīdzīga, taču ne neveiksmīga. Acīmredzot, veidojot ekspozīciju līdzīgu šai, ir jāņem vērā pastāvošais risks, ka audiovizuāls medijs, vienlaicīgi un dinamiski iedarbojoties gan uz redzi, gan dzirdi, ņems virsroku un ietekmēs līdzās esošu gleznojumu, lai arī cik monumentāls tas nebūtu savos parametros. Neskatoties uz to, ka izstāde būs jau noslēgusies tad, kad viedoklis tiks nopublicēts, man šķita svarīgi uzrakstīt par sajūtu amplitūdu un pārdomām, ko "Laika bedres" apmeklējums ziemas vienmuļības izskaņā tik skaudri spēja izraisīt. Pēc 6. marta no RIXC Mediju telpas ziemas sapnim līdzīgā ekspozīcija būs prom, aiz sevis atstājot vien vēl jo lielāku vēlēšanos – lai pavasara siltums un rosība atnāk ātrāk! | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
