VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Artura Bērziņa izstādi [15.02.2011. 14:26] Arturs Bērziņš. "Skaņu darbi" 11.02.–08.03.2011. Nabaklab | ||||||||||
| Elvija Pohomova: No 2011. gada 11. februāra līdz 8. martam klubā Nabaklab skatāma mākslinieka Artura Bērziņa darbu izstāde "Skaņu darbi". Izstādes aprakstā Bērziņš atklāj to, ka, viņaprāt, vislielāko gandarījumu sniedz mūzika, un šajā izstādē mākslinieks ir attēlojis tās lietas, telpas un darbības, kas viņam šķiet muzikāli skaistas un patīkamas. Gandrīz visus attēlotos „skaņu darbus” caurvij viens motīvs – klusums. Izstādes atklāšanā pats mākslinieks sanākušos (kuri diemžēl bija visai maz) iepriecināja ar koncertu, kas ilga 4 minūtes un 33 sekundes. Jā, ja jūs tikko iedomājāties slaveno amerikāņu avangarda komponista Džona Keidža (Cage; 1912–1992) skaņdarbu 4’33”, tad esat uzminējis pareizo mākslinieka atskaņoto muzikālo kompozīciju (starp citu, 4’33” parādās arī vienā no izstādes darbiem). Bērziņam raksturīgajos mazformāta monohromajos darbos parādās pulcēšanās pirms koncerta, baznīcas interjers, ugunskurs, Gauja, jūra, Salaspils memoriāls, kur skaņa esot „cauri gadsimtiem neaizmirstama”, zem automašīnas motora pārsega redzamās auto „iekšas”, jo patīkama ir arī „dīzeļa skaņa”, kā arī citas lietas. Pie katra darba rodami arī rakstiski paskaidrojumi vienā vai divos teikumos, kuros mākslinieks ir paudis savu subjektīvo viedokli par to, kāpēc attēlojis tieši tur redzamo. Skatot darbos attēloto, mēs paši uzreiz varam iztēloties kā tad īsti skan Gauja vai baznīca – kāda skaņa vienmēr būs, bet tas pat varbūt vairāk būs kā fons klusumam, nevis otrādi. Mākslas darbu intimitāte un izraisītā gaisotne liek ieslīgt gandrīz meditatīvās apcerēs par skaņu un tās nozīmi, bet diemžēl ar tiem izveidot dialogu traucē atrašanās kluba telpās, kur nepārtraukti klātesoši ir dažādi nevajadzīgi trokšņi un cilvēki, kas kā vēja nesti traucas uz smēķētavu vai citām telpām. Var jau būt, ka arī kluba telpās esošās skaņas un trokšņi var tikt uztverti kā daļa no šādas ekspozīcijas; turklāt izstāde plašākā publiskā un sabiedriski aktīvā telpā ļauj mākslas darbus novērtēt plašākam cilvēku lokam, un varbūt tieši šīs izstādes dēļ Bērziņš kļūs par kādu savas mākslas apbrīnotāju bagātāks. Bērziņa radīto mākslu un emocijas, ko tā izraisa, varētu ietērpt neskaitāmās metaforās un epitetos, bet tas būtu pilnīgi lieki. Katram pašam šie mākslas darbi ir jāizbauda un jānovērtē, jāsajūt to izraisītā noskaņa. Neskatoties uz to, ka gads ir tikai nesen sācies, šī pagaidām noteikti ir viena no labākajām 2011. gada latviešu mākslinieku personālizstādēm, jo tajā apvienojas gan ļoti interesanti traktēta izstādes koncepcija, gan formālais risinājums, kurā nešaubīgi var pazīt Bērziņa rokrakstu un izteiksmes līdzekļus. | ||||||||||
 Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Fragments | ||||||||||
| Līva Raita: Jaunatklātā Artura Bērziņa izstāde "Skaņu darbi" ir mākslinieka reveranss mūzikas priekšā. Pārliecinoši izmantojot tēlotājas mākslas izteiksmes līdzekļus, Bērziņš darbos ne tikai skaņas vizuālo transformāciju sasaista ar tās avota atainojumu, bet arī glezniecības un mūzikas saistībai piešķir daudzdimensionalitāti. Piemēram, skaņu mākslas apbrīns vistiešāk atklājas mākslinieka pašrocīgi rakstītajos komentāros, kam ir liela nozīme gan darbu satura atklāsmē, gan ekspozīcijas izveidē. Rakstītajā tekstā vietām pārsvītrotie vārdi, meklējot trāpīgāko, veido mākslas darbu pavadījumu, kas vizuāli atgādina komponistu ar roku rakstītās partitūras. Savukārt skaniskuma daudznozīmība īpaši spilgti atklājas Džona Keidža (John Cage) skaņdarba 4’33’’ partitūras gleznojumā. Darbu pavadošajā komentārā mākslinieks atklāj, ka mūzikas partitūras neuztver nekā citādi kā mākslas darbu, jo nošu zīmes „lasīt” neprot. Abas radošās personības Bērziņu un Keidžu savstarpēji vienojošs ir arī uzskats par klusumu kā mūziku. Līdz šim tas spilgti iemiesojies Keidža daiļradē, bet nu arī Bērziņš klusumu atzinis par mūzikas formu, kuru mākslinieks sadzirdējis visbiežāk. Mūzikas un skaniskuma asociāciju ķēde vieno visus izstādē aplūkojamos darbus, pat izstādes apjoms atbilst vidēji vienā CD ripiņā ierakstīto skaņdarbu skaitam. Taču visvairāk mākslas darbos un tekstos pārsteidz un aizkustina mākslinieka atklātums. Skaņu darbi skatītāju spēj aizraut ar patiesuma un vērības pakāpi, kādā mākslinieks atklājis savas tik ļoti personiskās attiecības ar mūzikas pasauli. Bērziņš šajā izstādē atklājas ne tikai kā vērīgs vērotājs, ko viņš jau iepriekš vairākkārt apliecinājis citās personālizstādēs, bet arī kā uzmanīgs skaņu un klusuma klausītājs. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
