VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dancing in my mind Margarita Zieda, Teātra kritiķe | |
| Par spēles mākslām japāņi domā kaut kā citādāk nekā eiropieši un amerikāņi. Jaunības un skaistuma kults uz šo domāšanu pilnīgi neattiecas. Lai kaut ko spētu pateikt mākslā, izpildītājs kļūst emocionāli nobriedis, tikai guvis septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit gadu dzīves pieredzi. Kad amerikāņu režisors Roberts Vilsons atcerējās savu cīņu biedri Suzusi Hanajagi (Suzushi Hanayagi), leģendāro japāņu horeogrāfi un dejotāju, ar kuru kopā astoņdesmito gadu Ņujorkā viņš izstrādāja savu ne ar vienu citu nesajaucamo lēni plūstošo, robotiskām kustībām caurlauzto, palēnināto, somnambulisko cilvēka esības veidu uz skatuves, – kad Vilsons viņu atcerējās un sāka meklēt jaunās tūkstošgades Tokijā, viņš Hanajagi vairs neatrada. Viņa bija pazudusi. Vairs nekur nebija atrodama. Un neviens par viņu neko nezināja pateikt. Suzusi Hanajagi ir viena no sešdesmito gadu Ņujorkas avangarda ikonām un tajā pašā laikā – japāņu tradicionālās mākslas turpinātāja. Viņu valdzināja japāņu tradicionālajai mākslai piemītošais abstraktais poētisms, taču mākslas formālās prasības likās tādas kā pārkaļķojušās un nobriedušas svaigiem impulsiem. Tos viņa atrada Džona Keidža kompozīcijās, Fluxus mākslā un sešdesmito un septiņdesmito gadu Ņujorkas avangarda mākslas ideju katlā, strādājot kopā ar Mersu Kaningemu (Merce Cunningham) un Joko Ono, eksperimentējot kopā ar Judson Church Dance un vienlaikus turpinot uzstāties kā japāņu klasiskās dejas izpildītāja radošā saspēlē ar avangarda idejām. Kad Hanajagi astoņdesmito gadu sākumā satikās ar jaunas teātra pasaules izgudrotāju režisoru Robertu Vilsonu, abus vienoja interese par kustību izrādē, kas būtu līdzvērtīga gaismai, attēlam un skaņai, nebūtu saistīta ne ar cilvēka emocijām, ne ar stāstu stāstīšanu līdzcilvēkiem un tomēr būtu jēgas uzlādēta. Hanajagi, kura strādāja ar tīro kustību, iemācīja Vilsonam, ka kustība, kas nav uzlādēta ar kādu īpašu no cilvēka prāta vai jūtām nākošu nozīmi, spēj pati radīt jēgu. Viņa iemācīja Vilsonam, ka dejai pašai piemīt noslēpumains spēks. Šī pārliecība palīdzēja izkristalizēties Roberta Vilsona maģiskajai kustību valodai, ko viņš izstrādāja kopā ar Suzusi Hanajagi, ievelkot savu darbu skatītājus citā realitātes līmenī, kuru intelektuāli paskaidrot īsti nespēj neviens, taču ikviens spēj to sajust. Un, lūk, kad Roberts Vilsons pēc intensīviem meklējumiem jaunajā tūkstošgadē Suzusi Hanajagi beidzot atrada, lai izteiktu viņai priekšlikumu – izveidot atkal abiem kopā jaunu izrādi –, viņu šī satikšanās satrieca. Hanajagi jau vairākus gadus uzturējās Osakas pansionātā Alcheimera slimības dziļā stadijā. Ratiņkrēslā, bez spējām patstāvīgi pārvietoties. Jau daudzus gadus viņa bija pārstājusi sarunāties un komunicēt ar apkārtējo pasauli. Atvadoties Roberts Vilsons tomēr pateica, ka vēlas ar viņu izveidot izrādi. Un pretī saņēma mazu žestu – trīs rokas pirkstus, kas lēnām pagriezās kustībā. Izprasot simt instancēm atļauju aizvest Suzusi Hanajagi uz restorānu vakariņās un satiekoties vēlreiz, viņš saņēma tikko sadzirdamu: I am still dancing. In my mind. Tā tapa KOOL, izrāde, kas pirmo reizi tika izrādīta 2009. gadā Ņujorkas Gugenheima muzejā, lai turpinātu savu ceļu tālāk pasaulē. Septembrī tā tika parādīta Berlīnes Mākslas akadēmijas vecajā ēkā, savukārt jaunajā stikla celtnē Parīzes laukumā Roberts Vilsons bija radījis izstādi instalāciju, veltītu Suzusi Hanajagi, uz melna samta kabineta četrām sienām izveidodams kinokameras fiksētu Hanajagi kustību kompozīciju. Tie ir mazi fragmenti – rokas, kāju pirksti, seja, kas lēni sarunājas ar pasauli tumsā. Griežot pasauli ap sevi. | |
 Roberts Vilsons. KOOL - Dancing in My Mind. Foto: Lovis Dengler Osteriek | |
| The power of gesture is still here – par kustību joprojām klātesošo milzu spēku Roberts Vilsons radīja izrādi, skatuves dziļumā milzīgā ekrāna palielinājumā novietojot astoņdesmitgadīgās mākslinieces rokas. Plaukstas. Pirkstus, kas līdzinās ne vairs cilvēka pirkstiem, bet dīvainām skulptūrām, milzīgām, stiegrotām, mūžsenām saknēm, ūdenskritumam, kurā saslēgts varens spēks, veicot lēnas kustības. Veidojot hommage Suzusi Hanajagi, uz skatuves vēlreiz septiņi dejotāji izspēlēja kustību partitūras fragmentus no kopīgi attīstītajiem darbiem, arī transkontinentālā megaprojekta “Pilsoņu kari” (Civil Wars), kas tā arī nekad netika pilnībā – saslēdzot sprieguma ķēdē kontinentus – realizēts. Savādā veidā tas viņiem izdevās šajā izrādē KOOL – Dancing in My Mind, kuras enerģētiskais centrs bija skatuves dziļumā milzu ekrāna mutē dejojošais gandrīz nekustīgais Suzusi Hanajagi ķermenis. Ieraugāms fragmentos, attēla šķēlumos. Hanajagi rokas, kāju pirksti, seja saspēlē ar “vēsturisko mantojumu”, ko izpildīja dejotāji, turpināja šodienā dejot deju, kura pati rada savu jēgu. Un pārraidīt to, pašai māksliniecei atrodoties zemeslodes otrā pusē gandrīz nekustīgā stāvoklī. Konceptuālisms un narcisms Tajā pašā Berlīnes telpā notiekošais dejas festivāls Tanz im August, kurš pieder pie būtiskākajiem dejas forumiem Eiropā un kura uzmanības lokā ir mākslinieku idejas, ik gadu augusta beigās un septembra sākumā pulcē svarīgākos mūsdienu horeogrāfus, izrādot viņu jaunākos darbus. Divi no tiem – beļģu horeogrāfa Alēna Platēla (Alain Platel) Gardenia un franču horeogrāfa Ksavjē Leruā (Xavier Le Roy) Product of Other Circumstances – netieši sasaucās ar KOOL – Dancing in My Mind, liekot domāt ne tikai par estētiskajiem ceļiem un sarunas iespējām mākslā, bet arī par to, ko tad mākslinieks izvēlas par sarunas saturu. Ar ko viņš izvēlas aizpildīt savu un līdzcilvēku laiku. Par šo tēmu parasti nākas vairāk domāt, saskaroties nevis ar kādu spēcīgu darbu, bet ar darba imitāciju. Jo vairāk, ja tas notiek ar interesantu mākslinieku, kuram citkārt ir ko teikt un kurš spēj pagriezt skatienu un ļaut uz lietām paskatīties no negaidītiem skatpunktiem. Šajā gadījumā – ar franču horeogrāfu Leruā, kura kontā ir brīnišķīgi darbi, tostarp orķestra grandiozā deja, izpildot Igora Stravinska “Svētpavasari” un veicot visas šīs mūzikas atskanēšanai nepieciešamās kustības, tikai bez pašas skaņas. Ļaujot ieraudzīt, ka mūzika dzimst no kustības un bez cilvēka kustības nemaz nav iespējama. Šoruden Leruā publikai divas stundas cēla priekšā japāņu buto, kas radušās no mākslinieka konceptuālā prieka, ieraugot grāmatu ar nosaukumu “Buto divās stundās”, un no vēlmes izveidot savu priekšnesumu ar šādu nosaukumu. Mākslinieks apņēmās izmācīties buto, nospraužot sev striktus un ļoti īsus laika rāmjus, lai pēc tam ar cilvēkiem varētu dalīties piedzīvotajā. Un dalīšanās notika un turpina notikt citos festivālos, horeogrāfam stāstot gan par to, kā viņam šis izaicinājums pašam reiz ienācis prātā, gan kā viņš dzīvojis ar šo ideju, tad beidzot kādam pavēstījis, ka to realizēs, un kā sācis ar elementārāko – Google izsviestajiem video un teksta piemēriem. Interesantākie tiek parādīti arī skatītājam, un tad tiek demonstrēti arī vairāki buto dejas piemēri paša Leruā izpildījumā, turpinot stāstīt par šo projektu. Bet tad arī konceptuāli nospraustais laiks ir pagājis, jo ilgāk te nav un nebūs ko teikt. Nekādu savu domu, nekādu paša skatpunktu, nekādu savu komentāru par izpētes priekšmetu. Un milzīgs narcisms pieņēmumā, ka tas noteikti ir ārkārtīgi interesanti – speciāli triekties cauri visai Berlīnei (vai kur nu kuro reizi attiecīgais priekšnesums notiek), lai skatītos un klausītos, kā viens mākslinieks nolēmis interesēties par kādu tēmu. Parasti šādi darbi gadās sevis pārņemtiem jauniem māksliniekiem, bet laikam jau ar vecumu un mākslinieka līmeni tam nav pat nekāda sakara. Sakars ir tikai un vienīgi ar paša mākslinieka izvēli – ko rādīt cilvēkiem, kuri ir atnākuši pie tevis. Par ko sarunāties. Gardenia. Pēdējais vakars dzīves svētkos Cits mākslinieks, beļģu horeogrāfs Alēns Platēls, kura jaunākais darbs Gardenia atklāja Berlīnes dejas forumu un vasarā ar milzīgām ovācijām tika pirmizrādīts Aviņonas festivālā, intervijās aizvien mēdz pasvītrot, ka viņš pret skatītāju izturas ļoti nopietni. Jo skatītājs ir pielicis pūles – mērojis ceļu, samaksājis naudu par biļeti un sagaida no mākslinieka kaut ko pretī. Platēls, veidojot savus darbus, iziet no tā, ko viņš pats kā skatītājs visaugstāk novērtē citu mākslinieku darbos. Atnākot pie citiem māksliniekiem, viņš nevēlas, lai viņu māca, lai viņam kaut ko izskaidro vai sarīko viņa priekšā diskusijas. Platēls vēlas, lai viņa emocionālā pasaule sakustas, lai viņa sirdī kaut kas notiek. Un tādi ir viņa paša darbi – emocionāli iedarbīgi, bez sentimenta, bez kiča, bez jūtināšanās. Platēls ir horeogrāfs, kas neveido horeogrāfijas. Viņš strādā ar neprofesionāļiem – autistiem, kurlmēmajiem, dzērājiem, bezpajumtniekiem, cilvēkiem, ko sabiedrība mēdz novietot malā, atstatus no sevis. Un interesējas par kustību pasauli, kas atklājas caur šiem cilvēkiem. Bet galvenais – par pašiem cilvēkiem, kas atklājas caur kustību. Platēls ir kustības rosinātājs, stimuls atvērties kustībai un cilvēkam. Pats viņš saka – ja zinātu, no kurienes viņa izrādes rodas, tad viņam nevajadzētu piecas nedēļas mēģināt, meklēt, strādāt. Alēna Platēla kopā ar režisoru Franku van Lāki (Frank Van Laecke) veidotā darba Gardenia ideja nāca no beļģu aktrises Vanesas van Dirmas (Vanessa Van Durme), kura bija iedvesmojusies no filmas Yo soy asi, kas stāsta par kādu slēgšanai nolemtu Barselonas transvestītu klubu. Tas saucas Gardenia, un izrāde ir pēdējais vakars šajā klubā. Uz skatuves ir septiņi cilvēki, jau krietni gados. Transvestīti, dzīves krāšņuma apliecinātāji, kuru pašu dzīvē ir ienācis vecums. Platēla izrādēs neprofesionāli izpildītāji nekad neizliekas par māksliniekiem, bet ir un paliek tie, kas viņi paši ir. Šajā gadījumā – novecojuši cilvēki, kas no sevis dzīves garumā mēģinājuši izveidot kaut ko citu (mainot apģērbu, dzimumu), šajā ceļā cenšoties nonākt pašiem pie sevis. Cilvēki, kas savu dzīvi ir mēģinājuši padarīt priecīgu un krāsainu, pat ja krāsu vitālais spēks svinējis svētkus tikai viņu ārējā veidolā. Šie cilvēki ir sanākuši kopā, lai atvadītos – no vietas, kas viņiem ir bijusi svētki un mājas. Un pēdējo reizi šeit uzstātos. No ielas atnākušie pelēkos uzvalkos tērptie cilvēki gados, lēnām pārģērbjoties – uzvelkot puķainas kleitiņas –, kļūst par priekam atvērtām būtnēm. Platēls ļauj ieraudzīt šos cilvēkus katru atsevišķi – gandrīz kā telpā izvietotas skulptūras. Ļauj ieraudzīt viņu dzīves un dziņu vētrās novītušās sejas, formu zaudējušās figūras, miesas nogurumu. Un vitalitātes, krāsu, prieka apliecinājuma gribu. Somewhere Over the Rainbow skan cauri un pāri šai cilvēku ekspozīcijai, ļaujot ieraudzīt šajos vitāli sapostajos cilvēkos eksistenciālās ilgas, kas piemīt visiem mums. Ilgas pēc priecīgas, krāsainas, spēcīgas dzīves un retas tās notikšanas realitātē. | |
 Suzusi Hanajagi un Roberts Vilsons izrādes "Doctor Faustus Lights the Lights" mēģinājumā. 1992. Foto: Archie Kent | |
| Platēla izrādēs to vērotāja skatiens aizvien iegūst citu perspektīvu, domājot par parādībām reālajā dzīvē. Tā notiek arī Gardenia, liekot paskatīties uz transvestītiem ne tikai kā uz īpašas seksualitātes manifestāciju, bet kā uz cilvēkiem, kas stratēģiski uzlādē dzīvi ar krāsām un prieka jābūtību. Kas ir gatavi dzīves notikšanai un pavada to nevis nīkulīgās gaidās, bet liekot lietā visu sev pieejamo krāsu spēku un mainīšanās iespēju. Pārvēršot sevi krāšņos paradīzes putnos, pat ja šiem putniem “lielajā dzīvē” nav īsti vietas. Human Writes Tanz im August šīgada īpašā tēma bija cilvēktiesības. Katra cilvēka tiesības būt. Amerikāņu horeogrāfs Viljams Forsaits (William Forsythe), pētot tehniski spožo klasiskā baleta izpildījumu Parīzes Operā un tajā pašā laikā domājot par baleta mirušo dvēseli, savulaik radikāli atjaunoja klasiskā baleta vārdnīcu, iedvešot tai jaunu dzīvību un attīstības iespējamību. Savā jaunākajā darbā “Cilvēks raksta”, kas nav tapis saistībā ar Berlīnes festivālu un tā tēmu, bet šajā kontekstā izrādīts, Forsaits apspēlē skanisko līdzību ar vārdu savienojumu human rights, domājot par to, kā gan tas nākas, ka tik vienkārša un pašsaprotama lieta kā cilvēka tiesības būt realitātē nav iespējama. Ka tā ir bijusi jādeklarē un tās īstenošana joprojām izrādās neiespējami sarežģīta. Ar šo tēmu strādājot, mākslinieks gribēja izvairīties no jelkāda patosa, kas bieži ir šādu sarunu pavadonis, un aplūkot to kustībā. Radialsystem V, mājā, kur izrādīja Forsaita “Cilvēks raksta”, ir vērts iegriezties, esot Berlīnē. Pilsētas kādreizējā sūkņu stacija, kas atrodama pēc adreses Holzmarktstraße 33, ir viena no labākajām Berlīnes vietām, kuras nodotas dejai un mūzikai. Milzīgs studiju un mēģinājumu telpu labirints, kurā strādā viena no būtiskākajām mūsdienu dejas māksliniecēm vācu horeogrāfe Saša Valca (Sasha Waltz), viņas dejotāji, horeogrāfi un mūziķi no dažādām pasaules zemēm. Milzīgā telpā Forsaits bija izvietojis četrdesmit galdus, uz katra no tiem bija balta papīra lapa un ar vieglu zīmuļa līniju izvilkts teikums no ANO Pasaules cilvēktiesību deklarācijas, kuras pilns teksts, sarakstīts 1948. gadā, karājās pie sienas. Dejotājiem bija uzdevums – pārrakstīt šo tekstu, taču nevienam nebija iespējas pieiet pie galda un tieši ar melnu ogli pārvilkt zīmētos burtus. Pretestība un šķēršļi stājās pretī visrafinētākajā un absurdākajā spektrā, kam bieži pat bija grūtības noteikt jelkādus racionālus iemeslus. Visvienkāršākajā versijā tās bija aiz muguras sasietas rokas vai sašņorētas kājas, kuru pirkstu starpā atradās rakstāmrīks. Pēc četrām stundām, aizvadītām, cīnoties ar kustības ierobežotību un šajā rakstīšanas cīņā ar pretestību ņemot talkā arī skatītāju, telpā palika vien šīs cīņas pēdas. Sasmērētas lapas. Neskaidri melnas ogles ķeburi. Nospiedumi kustībai, kas cenšas pateikt, ka katram cilvēkam ir tiesības būt, un kas tā arī netop salasāma. Forsaits visos savos darbos kustībā ir meklējis dzīvību un spēju sarunāties. Četru stundu cīņa par kustību telpā atstāja aiz sevis sakarsētu gaisu, kurā “karājamies” palika jautājums – kāpēc vispār cilvēks kustas? Lai izdarītu – ko? | |
| Atgriezties | |
