VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Prozit! (viņa atteicās nosūtīt) Anda Kļaviņa, Mākslas kritiķe Humora un ironijas prakse Ulda Brieža padomju perioda fotogrāfijā un dzīvē | |
| Uldis Briedis (dz. 1940) no 1966. līdz 1979. gadam Liepājā darbojās kā fotokorespondents, sākotnēji Liepājas rajona laikrakstā “Ļeņina Ceļš”, vēlāk – Liepājas pilsētas avīzē “Komunists”. Viņa dzīvoklis Jāņa ielā, saukts par “Vāgūzi”, visus šos gadus bija radošās bohēmas pulcēšanās vieta. Neformālās tikšanās bez izvērstām sarunām un alkohola lietošanas ietvēra muzicēšanu, t. sk. brīvu improvizēšanu, dzejas lasījumus, vizuālās mākslas instalācijām radniecīgus teātra un performances elementus. Šīs akcijas, sauktas par ambrāžām, āzēšanu, ālēšanos vai vienkārši jokiem, bija spontāna rakstura, bez mākslas intences. Tās nereti bija orientētas uz valsts iestāžu provokāciju un oficiālā diskursa kariķēšanu. Uldis Briedis darbojās gan kā šo akciju idejiskais ģenerators un īstenotājs, gan kā dokumentētājs. Pasākumos “Vāgūzī” savu reizi pulcējās visu paaudžu inteliģence no Liepājas un Latvijas: kino un teātra aktieri, režisori, operatori, dzejnieki, rakstnieki – oficiāli atzītie un nepublicētie, estrādes mākslinieki, mūziķi, bijušie politieslodzītie, žurnālisti, mākslinieki, fotogrāfi un citi. Kā visbiežākie “Vāgūža” apmeklētāji minami dzejnieks Olafs Gūtmanis, žurnālisti Ingvars Leitis un Andžils Remess, kā arī Liepājas teātra aktieri un Latvijas kino (sevišķi dokumentālā) sabiedrība. Fotogrāfa Ulda Brieža persona un “Vāgūzis” ir interesantas parādības padomju Latvijas kultūrainavas kontekstā, jo iemieso padomju cilvēka mēģinājumus dzīvot radošu un pozitīvas jēgas piepildītu dzīvi dažreiz pret padomju valsts mērķiem, dažreiz – saskaņā ar tiem, bet lielākoties attiecoties pret tiem veidā, kas neatbilst “vai nu – vai” pretmetiem. Tā leģitimēja to daudzo padomju valsts pilsoņu iedzīvotāju dzīves, kurās radošums tapa oficiālā diskursa un individuālā dzīvesstila (ar to domājot ētiskus un estētiskus principus) unikālā simbiozē, bet kuras pēc Padomju Savienības sabrukuma tikušas denuncētas kā koruptīvas.(1) Ulda Brieža dzīvesstāsts ir stāsts par autentiskas dzīves (ne bez savām ēnas pusēm) iespējamību neatkarīgi no pastāvošās politiskās iekārtas. Savā ziņā tā ir tikai sakritība, ka šīs dzīves galvenais varonis pēc profesijas ir fotoreportietis, kurš ne vien cītīgi veicis algas darbu, bet dāsni dokumentējis arī savu pārējo dzīves laiku, rezultātā piedāvājot ļoti daudzveidīgu padomju dzīves kaleidoskopu un ļaujot mums šo materiālu apskatīt arī mākslas kontekstā. | |
 Kārtējā padomju cilvēka teleportēšanās. Spontāns uzdevums Cieceres upē 80.gadu sākumā kopā ar "Padomju Jaunatnes" kolēģi Feliksu Zvaigznonu: "Ievilkām gultu upē un tēlojām, ka dzīvojam upē." | |
| Dienā – fabriku priekšzīmnieku, oficiozu sanāksmju un cita komunisma celtniecību atspoguļojoša fotogrāfija, vakarā – strēlnieku stāsti, muzicēšana pirmskara Latvijas garā, dzejas un ālēšanās. Ulda Brieža padomju laika fotogrāfija vēsta par divām dažādām pasaulēm, kas paralēli eksistēja 60.–70. gadu Liepājā. Pats “Vāgūzis” – neliels divistabu dzīvoklis pirmajā stāvā Jāņa ielā (ēka vairs neeksistē) – bija ceļojums laikā un telpā. Dzīvokļa centrālais objekts bija koka zārks un koka rati, kas abi pārmaiņus tika izmantoti kā galds un guļvieta, turpat bija kuģa zvanu kolekcija un uz grīdas – dzirnakmens, dzīvoklī atradās ozolkoka sekretārs, ko Briedis bija paņēmis no kādas administratīvas iestādes, pirms tas ticis izmests, un liels koka galds ar beņķiem abās pusēs, kurus viņš bija īpaši pasūtījis pie vietējā galdnieka. Es dzīvoju kopā ar diviem mūziķiem Šrāderu un Roni – izbijušiem Liepājas slavenā krodziņa muzikantiem, kuri pēc kara vēl spēlēja Liepājas muzikālā teātra orķestrī. Viņi stāstīja visus piedzīvojumus no pirmskara Latvijas. Ronis bija korpulents un atturīgais. Šrāders bija izkaltis un baigais metējs. Ronim bija vijoļu kolekcija – veselas 12 vijoles pie sienas karājās. Viņš piestrādāja, labojot vijoles. Savukārt Šrāders piepelnījās, pārrakstot notis. Viņam visu laiku skanēja klasiskā mūzika. Iedzēris viņš mēdza stāstīt par komponistiem, kādā garastāvoklī katrs no viņiem komponējis... Tā bija vesela pasaule! Desmit gadus to klausoties, es ļoti iemīlēju klasisko mūziku.(2) Liepājā es satiku daudz interesantus cilvēkus vēl no 30. gadiem. Vecos jūrniekus, kas beiguši Krišjāņa Valdemāra jūras skolu, – īstie, inteliģentie. Bija latviešu strēlnieki, kas tolaik vēl bija spēka gados. Ietekme no tās paaudzes bija liela. Nožēloju, ka toreiz neienāca prātā ieslēgt magnetofonu, kad mēs reizēm astoņas stundas pa naktīm norunājām par to laiku. Tāds Krauze no Aizputes, bijis izlūku komandieris, – kā viņš stāstīja! Tādā dzīvā valodā, kādu tu nevienā grāmatā neizlasītu. Tika lauzti tik daudz priekšstati par to, kādi bijuši latviešu strēlnieki, pirmskara Latvija. Lai arī unikāla savos individuālajos vaibstos, šī telpa tomēr atgādina daudzas citas padomju laika privātās telpas, kuras to iemītnieki bija pārvērtuši par sapņu un iztēles teritoriju, kurā manifestējās ar padomju režīma oficiālo politiku nesaistīti, bet ne obligāti tai opozicionāri ideāli un vērtības. Tie bija cilvēku loki, kam bija savas zināšanas, kodi un nozīmes un kas kopā ģenerēja visdažādākās “citurienes”. Dzeja, reliģija, antīkās valodas, literatūra, Rietumu rokmūzika. Katrs varēja izvēlēties laikmetu, kurā dzīvot, tēlus, kurus iemiesot. Ulda Brieža pasaule bija pirmskara Latvija: bildēs redzami zvejnieki, desmitcīņnieks Zigurds Pakalns, rakstnieks Egons Līvs, ratiņvilcējs Spartaks, lidotāja Herberta Cukura brālis Teodors Cukurs, bijušais politieslodzītais Jānis Kadiševskis – personāži, kas tolaik vēl dzīvi veidoja Liepājas noskaņu. Tai pašā laikā pie viņa savas jaunākās vai spontāni radītās muzikālās kompozīcijas un dzejas atskaņoja bards Haralds Sīmanis, Ingvars Leitis (pirms grupas “Katedrāle” dibināšanas), Arvīds Ulme, Jānis Ošenieks, Olafs Gūtmanis un citi. Balles un uzdzīve ar Liepājas teātrnieku un kinoaktieru, režisoru u. c. piedalīšanos ļāva teleportēties uz citiem brīvestības laukiem (tiesa, ne bez nopietnas alkohola devas). Šādu telpu esamība saskaņā ar antropologu Alekseju Jurčaku no Bērklija Universitātes Kalifornijā (Everything Was Forever, Until It Was No More, Princeton University, 2006) izrietēja no pastāvošā režīma iekšējās mutācijas. Pēc Staļina nāves izteikti standartizētas – hipernormalizētas – padomju ideoloģiskā diskursa fiksētās formas (gan valoda, gan vizuālā propaganda, gan ikdienas dzīves rutīna) laika gaitā arvien vairāk attālinājās no padomju valsts faktiskās realitātes un tā, kāds ir padomju cilvēks. Padomju cilvēks dzīvoja no autoritatīvā diskursa pavisam atšķirīgu dzīvi. Radošums, kas netika pieļauts vai tika ierobežots oficiālajā telpā, pārnesās uz pārējo dzīves telpu, ļaujot attīstīties citām laiktelpām, sociālajām attiecībām un nozīmēm. Jurčaks to sauc par padomju sistēmas deteritorializāciju: padomju cilvēks ar vienu kāju bija padomju realitātē, ar otru – citur.(3) Ir svarīgi uzsvērt, ka esamība citur ne vienmēr bija opozīcijā oficiālajai ideoloģijai, būt citur un vienlaikus te (krieviski tam atbilst vārds vņe) bija loģiska padomju dzīves komponente. | |
 Portāls uz citām laiktelpām. Padomju drošības iestādes Ulda Brieža istabas interjerā interesēja tikai lielais koka galds. "Tev ir garš galds. Kas pie tā galda sēž?" viņi prasīja. Pie nāves robežas šī autoritatīvā režīma ietekmes sfēra beidzās. Nāve - tā bija brīvības zona, zārks - simbols padomju cilvēka paralēlajām dzīvēm. 1976 | |
| “Vāgūzī” tie bija savējie cilvēki, kas reflektēja par padomju dzīves nosacījumiem, bet tai pašā laikā izmantoja šīs sistēmas sniegtās iespējas – veidoja karjeru, devās ceļojumos par padomiju, izmantoja pazīšanos, lai radītu “aizmuguri”, un apzinājās, ko sistēma prasa no viņiem, lai tas būtu iespējams. Savējo klātesamība darīja Ulda Brieža darbu Liepājas laikrakstos un vēlāk “Padomju Jaunatnē” patīkamu un radošu. Viņš atļāvās oficiālajos attēlos veikt nelielas “korekcijas”, piemēram, aptumšojot LPSR Ministru padomes sanāksmes zāli, lai akcentētu tur valdošo drūmo atmosfēru, vai bildē “nosēdinot” vietējo kompartijas vadītāju tā, ka loga rūts aiz viņa veido krustu. Galvenais bija ieturēt atbilstošo formu, tad cauri izgāja neticamas lietas. Sēžam vakarā ar redaktora vietnieku nelaiķi Leonu Bulu, kurš bija arī laikraksta partijas dzīves vadītājs. Sākam runāt par karu, leģionāriem – izdomājam, ka vajag izjokot Egonu Līvu, kurš bijis leģionā un vēlāk lēģerī. Ieliekam avīzē sludinājumu: “Pēdējā laidienā nākusi klajā rakstnieka Egona Līva grāmata “Kareivjiem nepārmet”.” Burtlicis jau aizgājis mājās, mēs paši to tekstu saliekam un vēl ar lielajiem burtiem – KAREIVJIEM NEPĀRMET. Egons otrajā dienā bija stīvs, mēs paši arī noraustījāmies. Redaktors ļoti uztraucās. Bet neviens nebija pamanījis. Kā jau tas padomju laikos bija – dažreiz bija nepatikšanas dēļ viena sīkuma, bet citreiz izgāja cauri neticamas lietas. Padomju valsts prasīja autoritatīvā diskursa formālo izpausmju precīzu reproducēšanu: parādes, vēlēšanas, sapulces un tikšanās, eksāmeni, publisko tekstu sastādīšanas maniere utt. Šie teksti un rituāli nebija jāuztver burtiski – vadoties pēc tā, cik precīzi tie aprakstīja realitāti, svarīgi bija tos precīzi atkārtot. Savā nemainībā un paredzamībā tie bija vienīgie, kas radīja sajūtu par padomju valsts nesatricināmību. Savējie bija cilvēki, kas apzinājās nepieciešamību izpildīt ideoloģiskos rituālus, lai savukārt varētu netraucēti dzīvot “normālu dzīvi”. Šī izpratne par varas diskursa prasību izpildi radīja īpašu solidaritāti, savu iekšējo ētikas kodeksu.(4) “Mans Liepājas kolektīvs bieži glāba savus kolēģus. Viens otru stutēja. Visi mani saprata.” Reiz Uldis Dumpis sešos no rīta klauvē pie mana loga. Es šo iekšā un dodu lasīt Jūlija Vanaga dzejoli “Pamatlikums”, kas bija nesen publicēts “Karogā”. Viņš turas pie lielā zvana manas istabas vidū un lasa, bet palasīt nevar, jo nāk smiekli. Un, kā viņš smejas, tā tas zvans zvana. Sešos no rīta... Mans draugs mākslinieks Aldis Kļaviņš bija radošajā namā Palangā. Es šīs iestādes vadītājam aizsūtīju bildes, kur Aldis izskatās pēc cietumnieka, ar tekstu, ka izbēdzis kriminālnoziedznieks. Viņš bija uztvēris humoru un bija nopietnā balsī ieaicinājis Aldi pie sevis kabinetā “aprunāties”. Es mēdzu uz dullo uzgriezt numuru un runāt ar cilvēkiem. Reiz piezvanu uz kādu dzīvokli, atbild sieviete. – Labdien. Te no namu pārvaldes, no būvbrigādes zvana parketa licēju brigadieris. Sakiet, es īsti neatminos – jūsu dzīvoklī ir parkets vai nav? – Nē, nav. – Ā, tad es būšu piezvanījis pareizi. Jūsu dzīvoklī ir paredzēts ielikt parketu. Man ir lūgums, vai būtu iespējams atbrīvot dzīvokli no mēbelēm. Mēs strādājam ļoti ātri: ja istaba būs tukša, mēs pāris stundu laikā parketu ieliksim. – Paldies, ka jūs piezvanījāt! Es to izdarīšu! Viņa man noticēja. Pēc tam noteikti nikna pa namu pārvaldi meklēja, kurš to izdarījis. Epizodes, kas mūsdienu acīm izskatās pēc vienkārši puiciskas ālēšanās, 60. un 70. gadu mijā ierakstās īpašās attiecībās ar padomju oficiālo diskursu. Pieaugošā plaisa starp oficiālā diskursa formālo un jēgas dimensiju veicināja absurda un ironijas kultūras attīstību. Atsakoties novilkt skaidru līniju starp realitāti un performanci, nopietnību un humoru, atbalstu un opozīciju, jēgu un ākstību, dzīvi un nāvi, šis humors imitēja autoritatīvā diskursa mutācijas paradoksālās sekas.(5) Kad padomju simboli un ikdienas situācijas tika pakļautas šim humoram, to nozīme atklājās kā atvērta, absurda, neparedzama vai vienkārši bezjēdzīga. 70. gadu beigās un 80. gados šādu humora praksi jau mākslas kontekstā attīstīja Mitki Krievijā un “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” Latvijā. Uztvēruši sistēmas iekšējās pretrunas, Uldis Briedis un daudzi viņa laikabiedri gluži kā mazi bērni, kas atklājuši spēles prieku, iesaistījās radošās attiecībās ar to visos iespējamos veidos. Sekojot šī diskursa formālajiem priekšrakstiem, bet rotaļājoties ar tā jēgu, viņi no pasīviem tēliem varoņiem kļuva par autoriem, kas piešķir jaunas nozīmes. Liepājas gaļas kombinātā notika mielasts par godu Centrālkomitejas deputāta flotes virspavēlnieka Gorškova vizītei. Baigā “čina”, viņš bija viens no tiem, kas svētku parādēs stāvēja Mauzolejā. Piedalās visa Liepājas vadība un flotes drošības dienesta darbinieki. Tai gadā pilsētas veikalos gaļu nevarēja nopirkt, bet galdi lūst. Viņi sēžas pie galda, es domāju: “Paga, paga, es arī gribu,” – un apsēdos brīvajā vietā. Mierīgi ieturējos ar viņiem kopā. Palūdzu, lai kāds nobildē, kā kopā ar viņiem ēdu karbonādi. Gribēju, lai manai sievai pienāk apsveikums vārda dienā no pašas tālākās PSRS vietas – Petropavlovskas Kamčatkā. Nosūtīju kartīti uz turieni ar neīstu adresi ar aprēķinu, ka parasti viņi mēnesi notur sūtījumu pastā, ja adresāts neatrodas, tad sūta atpakaļ. Tādā veidā es šai kartītei iztaisīju garu ceļojumu – 12 tūkstoši kilometru turp un atpakaļ – puszemeslodes garumā. Un galvenais, ka trāpīja gandrīz precīzi uz vajadzīgo datumu. Vienreiz izdomājām iet ķekatās. Viens uzliek galvā vācu bruņucepuri, kas manā dzīvoklī mētājās, es pats, līdz pusei pliks, ietinos zvejas tīklā, viens aktieris uzliek galvā katliņu, un dziedādami iebrūkam kafejnīcā “Jānītis”. Tur sēž bars ar jūras virsniekiem un atzīmē Ļeņina dzimšanas dienu. Tie visi kājās. Nobloķē durvis, izsauc policiju. Mēs – viens divi – pa virtuves durvīm atpakaļ pie manis. Man bija labs draugs, kurš strādāja patērētāju biedrības pārtikas bāzē. Gribējās viņu izāzēt. Vienreiz ieliekam avīzē sludinājumu: “Sveicam Žani Rubesu goda dienā.” Visas kundzītes, kas strādā ar viņu bāzē – tādas sadzīviskas, omulīgas –, izmisušas, kā viņas palaidušas kolēģa jubileju garām. Skrien uz veikaliem, uz tirgu pēc puķēm un dzeramā. Atnāk Rubesa kungs uz darbu – viss kolektīvs viņu sveic. Viņš nesaprot, kas par lietu. Efekts bija panākts. Vienreiz gan man telegrāfe Krievijā atteicās sūtīt telegrammu maniem kolēģiem avīzē, jo tur bija tikai viens vārds – “Prozit!”. Viņa nesaprata nozīmi un baidījās par sekām. Lai arī Uldis Briedis spēlējās ar autoritatīvā diskursa formām un testēja tā robežas, viņš tomēr klaji neiestājās pret to. Tā bija būtiska atšķirība no disidentiem, kas “ņēma to par pilnu” – attiecās pret ideoloģisko diskursu kā patiesību atspoguļojošu un centās atmaskot melus. Brieža sabiedrībā disidentu nebija, un viņš līdzīgi kā citi manis intervētie 60. un 70. gadu mijā jaunie radošie cilvēki (Imants Kalniņš, Māra Ķimele, Andris Grīnbergs, Zenta Dzividzinska u. c.) drīzāk distancējās no disidentiem tieši dēļ tā, ka viņi runāja tai pašā diskursā, kurā varas iestādes. “Ja tu ņemsi to visu par pilnu, tad jau jāsajūk prātā. (..) Mēs nesūdzējāmies. Mēs smējāmies par sistēmu. Un tā padarījām savu dzīvi nedaudz rožaināku.” | |
 Kārtējā muzicēšana "Vāgūzī". Ingvars Leitis, Olafs Gūtmanis, ar ģitāru Jānis Ošenieks, kurš strādāja par telefonistu, bet brīvajā laikā komponēja un rakstīja dzeju. Epizode, kur viņš no telefona staba gala piezvanījis klasesbiedram Mārim Čaklajam vēlāk iekļauta Čaklā dzejolī "Pilsētā, kurā piedzimst vējš". 1976 | |
| Tas gan nenozīmē, ka valsts drošības dienests nebija biežs viesis Brieža dzīvoklī un otrādi, bet arī te Uldim Briedim bija “recepte”: “Es spēlēju ar atklātām kārtīm, runāju par nacionāliem jautājumiem, neko neslēpu. Kad mani čekā pratināja, es piefiksēju, ka viņi beigās parasti teica: “Tas lai paliek starp mums.” Es vienā reizē attapos, ka jādara tieši pretēji: kuru uz ielas satiku, tam izstāstīju, ka nāku no čekas. Loģiski, ka atradās stukači, kas šo ziņu aiznesa atpakaļ. Beigās čeka vairījās no manis, jo “tas Briedis atkal izmuldēsies”. ” Tomēr šāda atklātība pavērsās pret Briedi, jo paziņas un pat draugi sāka domāt, ka viņš var atļauties šādus jokus, jo pats ir no čekas – darbinieks vai ziņotājs. “Sauca mani par “mīksto”.” Un arī varas iestādēm viņa brīvestība vienā brīdī sāka likties kā visatļautība. Kad 1974. gadā Uldis Briedis un Ingvars Leitis devās pusgadu ilgā ceļojumā pa latviešu ciematiem Sibīrijā, varas iestādes apturēja viņu reportāžas žurnālā “Zvaigzne” un līdz ar to šīs ekspedīcijas finansiālo pamatu. “Mēs šo braucienu paslēpām zem gudra lozunga: “PSRS uzvaras pār fašistisko Vāciju un imperiālistisko Japānu 30. gadadienai veltīts velobrauciens Rīga–Vladivastoka”. Bet čeka jau saprata, kādus šausmu stāstus mēs tur dzirdēsim, tādēļ nogrieza šo pasākumu. Stāsti par represijām pret latviešiem bija baisi.” Ceļotājus atbalstīja draugi, draugi arī ļāva Briedim pēc atgriešanās strādāt par fotogrāfu ar segvārdu Matīss Pērkons. Paralēli viņš sāka darbu Liepājas muzejā, kur ar nosaukumu “Latvijas kultūras un mākslas pieminekļi” varēja izveidot fotogrāfiju izstādi par Latvijas baznīcu mantojumu. Viņš pierunāja muzeju ļaut izstādīt arī viņa zvanu kolekciju. Izstāde šādā variantā bija apskatāma divas dienas – pirms komisija lika izņemt zvanus laukā. “Man tur nemaz baznīcas zvani nebija – viens kapu zvans, zirga pajūga zvaniņi, pārējie – kuģu zvani.” Strādājot muzejā, Uldis Briedis 70. gados dokumentēja, kā meliorācijas ierīkošanas nolūkā tiek iznīcinātas Kurzemes viensētas. “Kapitālas mājas, dažreiz ar visu iedzīvi nojauca, liepu, ozolu alejas – visu sadedzināja! Man ir bilde, kur ekskavators brauc pa ābeļu dārzu. Tai laikā cilvēkiem laukos nebija ko darīt. Plūda uz pilsētām. Mājas atstāja. Es apzinājos, ka man ir jādokumentē šīs neatgriezeniskais vēsturiskais process.” Šīs fotogrāfijas padomju periodā Uldis Briedis neizstādīja, bet toties pēc viņa iniciatīvas dzima tradīcija katru gadu Jāņa ielā rīkot brīvdabas fotoizstādi. Kooperējoties ar aktīvo Liepājas fotokluba vadītāju Hubertu Stankeviču un saprotošiem cilvēkiem no Liepājas partijas komitejas, tika “izsistas” atļaujas no visām instancēm. “Tolaik tas bija kaut kas nedzirdēts – izstāde uz ielas. Bet iela bija ideāla – noslēgta, šaura ieliņa, uz kuras divas noliktavas ar lielu pažobeli, lai paslēptos no lietus. Smuks vecu koka baļķu fons. Ļoti omulīgi. Ielas galā nolika koka galdu – prasīja ieejas maksu. Bez izstādēm vēlākajos gados tur notika arī dzejas dienas. Liepāja jau visos laikos ir bijusi revolucionāra pilsēta – uz visu ko.” Ulda Brieža padomju režīmam kalpojošā fotogrāfija un padomju cilvēka pasauli atspoguļojošā fotogrāfija organiski ataino padomju realitātes abpusēji konstituējošās puses. Līdzās pelēcībai un atsvešinātībai padomju dzīvē plauka arī cilvēcība, draudzība un radošums. Ulda Brieža darbi to palīdz saskatīt un noņem smagnējo dihotomiju “vara–pretošanās”, “konformisms–nonkonformisms”, “meli–patiesība” u. c. slodzi šī laikmeta skatījumā, rosinot uz komplicētāku analīzi. Lai arī pārspīlēta savā kolorītumā uz vidējā Padomju Savienības iedzīvotāja fona, paša Ulda Brieža dzīve ir piemērs cilvēka mēģinājumam dzīvot pilnasinīgu, radošu dzīvi – iekļaujoties un vienlaikus saglabājot savus ideālus un ētikas kodeksu, pakļaujoties un reizē uzstājot uz cilvēcisku cieņu. Tā ir arī radoša, bet ne vienmēr izdevusies cīņa par vīrišķības (drosmes, izturības, brālības, taisnīguma, uzņēmības, varbūt arī atbildības) saglabāšanu. Tās ir vērtības, kas bija aktuālas tolaik un tādas ir arī tagad, un tas izskaidro Ulda Brieža darbu popularitāti un līdzcilvēku lielo mīlestību, ko viņš saņēmis laika gaitā. (1) Patriks Seriots izpētījis, ka perestroikas beigās jo sevišķi inteliģencei bija politiski svarīgi uzsvērt, ka padomju laikā nebija notikusi “viņu valodas mijiedarbe ar varas valodu un ka caur viņu mutēm tikuši pausti vien brīvības centieni”. Sk.: Seriot, Patrick. Officialese and Straight Talk in Socialist Europe. New York: St. Martin’s Press, 1992. (2) Šeit un turpmāk izmantoti fragmenti no Andas Kļaviņas intervijām ar Uldi Briedi, kas tapušas 2009. gada maijā, septembrī un novembrī pētījuma “Un citi… Neoficiālās mākslas parādības Latvijā 1964–1984” ietvaros. Garāki citāti iezīmēti kursīvā, īsāki atstāti pēdiņās un iekļauti tekstā bez izcēluma. (3) Yurchak, Alexei. Everything Was Forever, Until It Was No More: The Last Soviet Generation. Princeton University, 2006, p. 117–118. (4) Turpat. (5) Cufer, Eda. Enjoy me, abuse me, I am your artist: cultural politics, the monuments, their ruins. In: East Art Map. London: Afterall Press, 2006, p. 362–370. | |
| Atgriezties | |
