VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Es cīnos par savu brīvību” Barbara Feslere, Māksliniece Saruna ar Fabrisu Žižī | |
| Vērojot instalācijas, ko veidojis Fabriss Žižī (Fabrice Gygi), 1965. gadā dzimis mākslinieks no Ženēvas, mēs neviļus nonākam dīvaina divdomīguma un satraucoša mulsuma situācijā. Vai esam mēbeļu “dizaina” izstādē vai kļūdas pēc nonākuši kādas nezināmas totalitāras valsts militārajā noliktavā? Vai šis instrumentu arsenāls ir paredzēts kārtības sargiem, kuru uzdevums ir apvaldīt saniknotas tautas dumpošanos? Vai varbūt šie rīki atrodas slēptuvē, kur patvērumu raduši revolucionāri pagrīdnieki? Struktūras neatbrīvo mūs no šaubām: Žižī uzskata par labāku savu pozīciju skaidri neatklāt. Viņa minimālistiskie objekti, kam raksturīga vienkārša, taču iedarbīga estētika, atsakās no jebkādiem izrotājumiem: tie ir varas arhetipi, kas dzimuši precīzā realitātes vērojumā. Fabriss Žižī pats sevi dēvē par hiperreālistu un ar savu skulptūru palīdzību izceļ varas mehānismu universālās vērtības. Romas Šveices institūta (Istituto Svizzero di Roma) Milānas filiālē Ženēvas mākslinieks ir izstādījis divas 2007. gada instalācijas, kas runā par vienu no varas šķietami mazāk vardarbīgajiem aspektiem. Meeting Room un Conference Room šķiet atveidojam kāda starptautiska uzņēmuma vai konsulāta sapulču zāli un konferenču zāli. Vienīgi ielūkojoties uzmanīgāk, atklājas detaļas, kas norāda uz smalkas vardarbības un manipulāciju gaisotni. Ieeju sapulču zālē aizšķēršļo lakota tērauda barjera, kas paredzēta pūļa savaldīšanai, bet mikrofoni, kas piestiprināti konferenču zāles runātāja pultij, izrādās esam prožektori, kādus izmanto drošības spēki. Tam, kas līdzinās mikrofonam, ir atņemtas runas pastiprināšanas funkcijas – tagad šis priekšmets ir paredzēts, lai izgaismotu personu, kura nostājas publikas priekšā, bet publika, kas sapulcē nav ieaicināta, nekādi nevar piedalīties lēmumu pieņemšanā. Konferencē nekādas runas netiks teiktas: vara nostāsies uz skatuves, bet skatītājiem nāksies apbrīnot tās ārējo veidolu. | |
 Fabriss Žižī. 2010. Foto: Barbara Feslere | |
| Barbara Feslere: Šodien atklāj tavu pirmo personālizstādi Itālijā, un tās norises vieta ir nevis kāda galerija vai muzejs, bet gan kultūras iestāde, kas Itālijā reprezentē Šveici. Iepriekš tev jau ir bijusi izdevība pārstāvēt savu valsti Kairas, Sanpaulu un Venēcijas biennālēs, tātad tev ir zināma pieredze... Vai šāda pozīcija tevi nebiedē? Vai nebaidies zaudēt savu kritisko skatienu? Fabriss Žižī: Nē, nedomāju vis. Vienīgās briesmas ir patiešām kļūt par oficiālo mākslinieku (smejas), taču es nebaidos, ka mani darbi varētu zaudēt kritisko spēku. Drīzāk pārsteidzošs ir fakts, ka Šveice joprojām atļaujas šādu paškritisku pozīciju. Vajadzētu vienīgi bīties no tā, ka man pie muguras pielīmēs Šveices karodziņu. B.F.: Bet ko tev nozīmētu kļūšana par Šveices oficiālo mākslinieku? F.Ž.: Zināmā mērā es tāds esmu jau labi sen, taču man tas nešķiet nekas briesmīgs. Kamēr brīvi varu radīt jaunus darbus, viss ir kārtībā. B.F.: Milānā tu izstādi divas 2007. gada instalācijas, kas pielāgotas izstāžu telpām: Meeting Room un Conference Room. Šie darbi uzdod jautājumus par varas smalkākajiem aspektiem, un tie, piemēram, tiek salīdzināti ar nožogojumiem, ko senāk izmantoja nemieru savaldīšanai: netiek runāts par varas fizisko vardarbīgumu, bet par tās iespaidu uz apziņu, izmantojot propagandu. Smadzeņu skalošana tiek sagatavota sapulču zālē. Taču kā publika var atšķirt īstu sapulču vai konferenču zāli no taviem minimālistiskajiem darbiem, kas dzēlīgi kritizē autoritārās struktūras? F.Ž.: Patiesībā pēc vairākām detaļām ir redzams, ka runa ir par mākslinieka radītiem darbu. Vienā no tiem ir barjera, kas liek domāt par autoritatīvisma diskursu, bet otrā ir mikrofoni-prožektori, kas nespēj pildīt sākotnējās funkcijas. B.F.: Tātad tu aprobežojies ar vērojumu? Vai tavos darbos tomēr ir radošā puse, “Fabrisa stils”? F.Ž.: (smejas) Noteikti ir arī “Fabrisa stils”, ņemot vērā, ka es pats visu uzzīmēju un nekad nereproducēju fotogrāfijas. Vienkārši iedomājos sapulču zāli un attiecīgi tādu sapulču zāli uzzīmēju vai arī domāju barjeru un uzzīmēju barjeru. Es tuvojos savveida Low-Design: izveidoju savu personisko arsenālu, kurā atrodama sapulču zāle, tiesas zāle, bārs, pārvietojama uzkodu tirgotava, gaisa spilvens... B.F.: ... arsenāls, kurā sakopoti varas instrumenti, paņēmieni un atveidojumi... F.Ž.: ... jā, un instrumenti un paņēmieni ķermeņa un prāta darbināšanai. | |
 Fabriss Žižī. Konferenču zāle. Cinkots tērauds, koks, gumijas iekārtas, lampas. Dažādi izmēri. Skats no izstādes Romas Šveices institūta Milānas filiālē. 2007. Foto: Emanuele Biondi. Pateicība: Galerie Guy Bartschi Ginevra | |
| B.F.: Marks Olivjē Vālers tavos darbos saskata neatrisinātas un divdomīgi neskaidras attiecības starp autoritāti un pretošanos. Piemēram, tavas teltis varētu tikt izmantotas gan kādiem tautas svētkiem, gan kā pārvietojamas tiesas zāles. Kāda ir tava pozīcija? Kāds ir tavs vēstījums? F.Ž.: Nekādu pozīciju, nekādu vēstījumu. B.F.: Jā, šādu atbildi es jau biju gaidījusi (smejas). Vai tas nav pārlieku vienkārši? F.Ž.: Nē, nedomāju vis, jo mēs dzīvojam vidē, kurā mūs ieskauj divdomīga neskaidrība, tātad divdomīgas lietas ir gluži normālas. Drīzāk es cenšos pavēstīt to, ka varai un tās pretdarbībai ir ļoti līdzīgi funkcionēšanas paņēmieni. B.F.: Vai šīs šķietamās pretrunas, kas arī formāli izpaužas kā uzmontējamas un nomontējamas struktūras, piepūšami un atkal saplacināmi veidojumi, kustīgi un nekustīgi elementi, palīdz labāk pārvaldīt pastāvīgo krīzi? F.Ž.: Šī tēma ir dzimusi deviņdesmito gadu andergraunda vidē, kad mēdza apgalvot, ka visam jāpaliek kustīgam: lai saglabātu brīvību, mums jāsaglabā kustīgums! Tā ir vienīgā iespēja izbēgt. B.F.: Kā zaķiem... F.Ž.: (smejas) ... jā, precīzi, tieši tāpēc mani darbi vienmēr bijuši mobili. Šis princips darbojas arī mākslas pasaulē: piepūšams objekts noliktavā aizņem mazāk vietas. Materiālā loģika saskan ar mobilitātes, kustīguma ideju. B.F.: Reiz tu kaut kur teici: “Es izjautāju autoritāti, kārtību, kas apdraud brīvību. Te nav nekādas sacelšanās, tikai vērojums.” Tātad tu pastāvošo pieņem tādu, kāds tas ir, vai arī tev ir interesanti zīmēt utopiju, kas sniegtos tālāk par kritiku? F.Ž.: Mani darbi patiešām funkcionē kā savveida vērojumi. Patiesi, nav runas par sacelšanos, man nav nekādu risinājumu, un es neizsaku morālas dabas spriedumus. Es tikai atgādinu: uzmanieties no valsts. Kādā nezināmā rītdienā tā atkal var sākt būvēt nāves nometnes. Ir nepieciešama piesardzīga neuzticēšanās. Tāpēc es cīnos par savu brīvību. B.F.: Bet vai šāda cīņa par brīvību nevarētu pārveidoties utopiskā plānā? Es domāju, piemēram, Jupes van Līshauta darbu Slave City, lai gan tam raksturīgas arī ļoti ciniskas iezīmes. F.Ž.: Jā, un tā tiek sasniegts kaut kas ļoti karikatūrisks. Es jau varētu ņemt visu šo un teikt: redz, esmu izveidojis savu arsenālu, te ir mani karogi, mani darbi, tūlīt uztapināšu arī savus bauslības galdiņus, iesaistīšu cilvēkus, nodibināšu īstu komūnu... Nē, nedomāju vis... Es esmu mākslinieks, esmu indivīds, radu savus darbus, taču man nav nekādas vēlēšanās iesaistīties tādā vai citādā fikcijā vai filmā. B.F.: NO FUTURE? F.Ž.: Mani darbi neaizstāv pieņēmumu par kādu teritoriju, kas rezervēta anarhistiem. Pēc manām domām, katram indivīdam ir jācīnās pašam par sevi. Esmu ļoti liels individuālists. Drīzāk varētu teikt, ka cīnos par šādu individuālo brīvību. B.F.: Kādas ir tavu instalāciju attiecības ar publiku? Vai tu esi paredzējis frontālu darba izbaudīšanu, vienvirziena uztveri, līdzīgi kā notiek, vērojot skulptūru, vai arī tu aicini cilvēkus iesaistīties, kļūt piedalīgiem tavos darbos, uztverot darbu caur līdzdalību? F.Ž.: Man labāk patīk, ja skatītājs saglabā savu pozīciju, nekādu iesaistīšanos es neciešu. B.F.: Viņš paliek nožogojuma pretējā pusē. F.Ž.: Jā, nožogojums viņu piespiež palikt pozīcijā, no kuras gribot negribot instalācija ir jāvēro kā glezna, kā gleznojums vai kā skulptūra. Iekārtojums skaidri pasaka, ka telpā iegājušie cilvēki sapulcē nepiedalās: tiem var būt pieejams vienīgi priekšlasījums. | |
 Fabriss Žižī. Sapulču zāle. Cinkots tērauds, koks, tērauda pārklājums, projektors, DVD atskaņotājs. Dažādi izmēri. Skats no izstādes Romas Šveices institūta Milānas filiālē. 2007. Foto: Emanuele Biondi. Pateicība: Galerie Guy Bartschi Ginevra | |
| B.F.: Tu apgalvo, ka esot reālists: kur tad īsti atrodas robeža starp īstenības atveidojumu un ironisko pozīciju, kura citē to, ko pati kritizē? F.Ž.: Lūk, tas ir iemesls, kāpēc es, piemēram, nekad neesmu veidojis ready-made. Man ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka es pats zīmēju un būvēju savus objektus. Izveidot skulptūru nebūt nav tas pats kas aiznest kādu priekšmetu uz muzeju. B.F.: Pēc manām domām, tomēr ir saskatāma arī neliela radniecība ar ready-made. F.Ž.: Nedomāju gan, manējā drīzāk ir gleznotāja hiperreālista attieksme. Es mēģinu radīt neskaidrību, divdomīgumu, savveida kamuflāžu, kuras dēļ skatītājs jautā, vai tas ir mākslas darbs vai vienkārši priekšmets, ko te kāds aizmirsis. Viens no maniem pirmajiem darbiem bija tribīnes, kas mākslas konkursa laikā bija novietotas milzīgā zālē. Skatītājs patiešām varēja domāt, ka tribīnes tur izveidotas praktiskai izmantošanai. B.F.: Tātad divdomīgums tiek izspēlēts arī starp dzīves plakni un mākslas plakni. F.Ž.: Jā, katrā ziņā, nekļūst skaidrs noteikts statuss. B.F.: Pēc dažām dienām tiks atklāta Mauricio Katelāna marmora skulptūra iepretī Milānas biržas namam. Runa ir par paceltu vidējo pirkstu... Ko tu domā par šāda veida “sociālajiem komentāriem”, kas lielākoties tiek uzlūkoti kā publiskas provokācijas? Vai tev nav uzmācies kārdinājums darīt ko tamlīdzīgu? F.Ž.: Esmu pārliecināts, ka mākslinieka uzdevums ir provocēt, un Mauricio provocē ar saviem paņēmieniem, es – ar savējiem. Un vēstījums ir skaidrs: pateikt fuck biržas priekšā. Bet kam īsti šis fuck tiek teikts? B.F.: Tāds mākslinieks kā Katelāns, kurš savus darbus izsolēs pārdod par astoņiem miljoniem un kurš pats kļuvis par “spekulāciju objektu”... F.Ž.: Tieši tā. Varbūt tas ir veids, kā pasmieties pašam par sevi. Tu redzēsi, ka beigu beigās runās par ekonomiku un mākslas tirgu. Šāda pozīcija mani īpaši neinteresē. B.F.: Vai tevi kādreiz ir cenzējuši? F.Ž.: Pastāv frontālā cenzūra – īstā cenzūra, kā arī sīkās cenzūras. Bieži esmu saskāries ar tādu vai citādu noraidījumu, bet lielākoties tās bija institūcijas, kas cenzēja pašas sevi. Nekad nav gadījies, ka valsts iestāde noraidītu manu darbu vai slēgtu manu izstādi. Venēcijā, jā... Bet tā nebija īsta cenzūra, kad, piemēram, kuratori teica, ka es slavinot apbedījumu apgānīšanu, un mēģināja manu projektu pārveidot. B.F.: ... tā ir iesaistīšanās... F.Ž.: ... ne gluži. Viņi pieprasa kompromisu, kas darbu iznīcina... Atgriežoties pie Katelāna piemēra – man šis projekts nav pazīstams, taču šādos gadījumos ir ļoti svarīgi zināt, kurš maksā, kurš dod atļauju, kurš stāv visam aiz muguras. Proti, kuram ir pietiekami daudz varas un naudas, lai uzspiestu šo darbu publiskajai telpai, turklāt biržas priekšā. Un, manuprāt, tieši šis aspekts ir interesants un ironisks – daudz lielākā mērā nekā paslietais pirksts. B.F.: Liels paldies. /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ | |
| Atgriezties | |
