VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas te galu galā notiek? Pēteris Bankovskis, Mākslas kritiķis Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 2 04.09.–11.09.2010. | |
| Septembrī Rīgā notika laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 2. To organizēja Laikmetīgās mākslas centrs. Tiem, kam nākas nīkuļot “vecmodīgumā”, limbā, tur, kur nerunā angļu žargonā un nespriedelē populāru TV “izglītojošo” kanālu kategorijās, paskaidrošu, ka Survival Kit nozīmē, teiksim tā, koferīti vai kastīti, komplektu ar pašu nepieciešamāko izdzīvošanai. Jāteic, ka cilvēkam izdzīvošanai pārāk daudz nemaz nevajag. Tajos pašos “izglītojošajos” televīzijas raidījumos, Discovery, piemēram, rāda, kā var izdzīvot tundrā, taigā vai tuksnesī ar ļoti, ļoti niecīgiem resursiem: ēdot kukaiņus un zāli, nakšņojot zem krūma vai sniega alā. Nu, tādā garā. Latvijas dzīves realitāte katram no mums sniedz piemērus, ja ne katrreiz no pašu pieredzes, tad no tuvāko radinieku dzīves, kā var izdzīvot ar Latvijas budžeta ietvaros iespējamo pensiju, pabalstu vai algu. Un vispār izcilu piemēru, kā izdzīvot, nekad nav trūcis. Piemēram, manas paaudzes cilvēkiem noteikti vēl ir atmiņā avīžu ziņa par to, kā okeānā noklīduši padomju jūrnieki sazin cik tur nedēļas pārtika no jostas un zābaka, līdz viņus izglāba amerikāņi. | |
 Aigars Bikše. Asins stindzinošs patiesības un atklāsmes šovs "Kura te nav aita?". Instalācija. Bijušais tūrisma birojs Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 10. Foto: Didzis Grodzs | |
| Taču vai Survival Kit 2 bija par to? Jā, tur rīkoja tādus kā savstarpējās palīdzības, grupu atbalsta pasākumus. Piemēram, varēja mainīties ar istabas augiem, varēja dalīties ar savām tautas dziedniecības receptēm, varēja laikam arī mēģināt iedraudzēties ar savas ielas kaimiņiem. Tomēr jāatgādina, ka pasākuma rīkotājs ir Laikmetīgās mākslas centrs – iestāde, kas darbojas, lai uzzinātu, varbūt pat saprastu un pastāstītu vēl kādam, kuru tas interesē, kas ir laikmetīgā māksla un kādām vajadzībām tā kalpo. Uzzināt, kāpēc ir / pastāv laikmetīgā māksla (tā sevi par māksliniekiem uzskatošo cilvēku produkcija, kas kotējas attiecīgajā apritē: biennālēs, triennālēs, kuratoru un laikmetīgās mākslas muzeju direktoru galvās un tām pieskaņotos žurnālos), vispār nemaz nav viegli. Tagadnes cilvēkam, kuru blīvā lokā ieskauj materiālas un nemateriālas mantas, kas gāžas virsū no lielveikalu plauktiem un visvisādiem publiskās telpas instrumentiem, jau tā ir grūti. Lai cik arī dedzīga būtu iegūtkāre un patērētkāre, tomēr pat ikdienības visnotrulinātākajam personāžam īsos apjausmas mirkļos iešaujas prātā, ka tas viss taču ir krāmi, pārejoši krāmi. Galu galā pats cilvēks savā bioloģiskajā hipostāzē ir tikai aparāts, kas augu un dzīvnieku valsts produktus pārstrādā, nu, jūs taču zināt, par ko. Visa cilvēces materiālās kultūras vēsture, kādu to rāda arheoloģija, ir gandrīz vienīgi atkritumu vēsture. Un te tad sākas pretrunu mudžeklis. Zināms, ka senlaikos, sacīsim, līdz 19. gadsimta vidum, arī pastāvēja tas, ko mākslas zinātnieki dēvē par mākslu. Pastāvēja divos veidos. Pirmais un izplatītākais jau no ķemmīšu-bedrīšu laika bija rotājums – taisīja tā, lai “izskatās smukāk”. Tā ir, šķiet, viena neatņemama cilvēkstāvokļa sastāvdaļa, ko vecmodīgi sauc par tieksmi pēc skaistā. Nelietosim te tādus vārdus kā “estētika”, aisthēsis, pretējā gadījumā iegrimsim bezkrastu nebeidzamā prātuļošanā. Vienkārši – lai “izskatās smukāk”. No šī impulsa tad ir attīstījies un, protams, izvirtis līdz absurdai pārmērībai tas, ko šais laikos pazīstam kā “mājokļa kultūru”, “dizainu” un vēl daudz ko. Otrais mākslas pastāvēšanas veids bija, sacīsim, praktiskāks. Cilvēkam, vismaz kādam no cilvēkiem, aizvien bijusi nepieciešamība vaicāt, kāpēc ir viņš un pasaule un kāds tam nolūks. Tik tiešām, grūti noticēt, ka te valdītu vienvienīgs haoss un bezjēdzība, jo, ja būtu tā, tad cilvēkam nāktos atzīt, ka arī viņš, viņa ģimene, bērni, mājas ir tikai un vienīgi haoss un bezjēdzība. Daudzi, protams, par saviem apstākļiem ir domājuši un domā tieši tā, bet gribas tomēr jēgu, cēloņus, nolūkus. Jā, tempļi un ikonas ir arī skaisti, taču tie top nevis skaistumam, bet iespējai uzdot “lielos jautājumus”, pašai svarīgākajai cilvēka “diskursīvajai praksei”. | |
 'Survival Kit 2' Nabaklabā. 2010. Foto: Didzis Grodzs | |
| Faktiski šīs divas mākslas ievirzes līdz brīdim, kad radās dīvainais veidojums, ko pazīstam ar nosaukumu “mākslas muzejs”, krustojās un sapinās tikai nosacīti. Muzejs sameta visu vienā čupā, radīja mākslas vēsturi, zinātni, kritiku, radīja izstādi / salonu, galeriju, biennāli–triennāli–kvadriennāli, kuratoru, mākslas tirgu un – galu galā – laikmetīgo mākslu. Radīja fenomenu, kam pa lielākai daļai materiālā izpausmē ir, būsim godīgi, atkritumu vērtība (par “lai izskatās smukāk” tur vispār nav runas). Ar garīgo – ikonas un tempļa – nozīmi ir sarežģītāk. Tagadnes cilvēks, arī mākslinieks, lai kāds ķēms viņš arī izliktos un iztaisītos, cilvēks vien ir. Un viņam arī gadās sev uzdot jautājumu, kāpēc ir viss un kas te galu galā notiek. Tomēr garie “apgaismības” gadsimti cilvēku ir padarījuši paštaisnu un iedomīgu. Ikonu gleznotājs savu darbu “lietoja” tikai kā iespējamu starpnieku, lai būtiskos jautājumus uzdotu Dievam – visa radītājam un valdītājam, bet tagadnes mākslinieks pats jūtas kā tāds dieviņš, kurš var uzdrošināties šaustīt citu kļūdas un piedāvāt plānus pasaules glābšanai. Nekas nevar būt nožēlojamāks un pat kroplīgāks par bieži dzirdētajām frāzēm, ka mākslinieks N savā darbā pēta to vai citu parādību, parasti kādu sociālu situāciju. Smiekli nāk par visiem šiem pētniekiem. Bet jāsmejas un jāraud arī par mākslinieka vārda lietošanu. Esam nodzīvojušies jau tik tālu, ka, piemēram, zēns, kurš iedziedājis pāris vienai dienai domātu deju zāles meldiņu, jau publiski dēvējas par mākslinieku. Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit lika jautāt, vai ir iespējams jautāt. Vai nekļūst nepieklājīgi mēģināt vispār skaidrot, kas un kāpēc ir māksla un / vai mākslinieks. Kas zina, varbūt tieši šī arī ir būtiskākā festivāla nestā vēsts. Un pēc izdzīvošanas komplekta, pēc kaut kāda attaisnojuma visvairāk jātiecas nevis “pētnieku” galvās sacerētai sabiedrībai, bet gan pašiem “pētniekiem”, šajā gadījumā – “māksliniekiem”. Simptomātiski, ka tas, kas visvairāk atgādināja pēdējos gados ierastu mākslas izstādi tādā Venēcijas, Kaseles u. tml. atstarojumā, Survival Kit 2 sistēmā atradās visvairāk “nost no acīm” – bijušās rūpnīcas VEF pamesto cehu labirinta dzīlēs. Nav arī svarīgi, kādas kvalitātes darbi tur bija, pat ja tiem piemēro tādus kritērijus, kādi pieņemti laikmetīgajā mākslā. Survival Kit patoss ir pavisam citur: “netradicionālās vietās” un “netradicionālā komunikācijā”. | |
 'Survival Kit 2' Nabaklabā. 2010. Foto: Didzis Grodzs | |
| Taču, lai cik netradicionāla būtu šī komunikācija, tās saturu var tulkot arī tā: ir ļaunā Valsts, kam viss “pie kājas”, un ir labie “mākslinieki”, vispār visi tādas pajaunas paaudzes “radošie” cilvēki. Pēdējie gribētu Valsti tā pa īstam atmaskot un demistificēt, bet – par pašas Valsts naudu un ar tās tiešu atbalstu. Bet, tā kā Valsts par viņiem neko negrib dzirdēt, tad viņiem nākas “izdzīvot”, nākas sapakot sev izdzīvošanas koferīšus – Survival Kits. Izstādē VEF varēja manīt, ka dažiem jauniem māksliniekiem rūpes dara viņi paši: raksturīgi un brīžiem pat skaisti tur izskanēja tik cilvēciskie jautājumi par pārejošo un paliekošo, par nāvi galu galā. Mūsdienu no dzīves jēgas atsvešinātā individuālisma laikmetā tas ir normāli, ka šādi jautājumi izskan pat naivi vientiesīgi. Bet, kā jau teicu, izstāde VEF diezin vai bija iecerēta kā pamācība izdzīvošanā. Par šādu pamācību toties gribas uzskatīt “performanču dzīvokli” Upīša pasāžā. Cilvēki, kas tur apgrozījās un darbojās, iespējams, apvainosies, bet es tomēr teikšu, ka viņi nodarbojas ar amorālām, bezvērtīgām muļķībām. Bet šīm vajadzībām viņi pamanās atrast līdzekļus dzīvokļa īrei un piesaistīt naudu un līdzdalībniekus no ārzemēm. Es tur iegriezos dienas laikā, kad nekādas “performances” nenotika. Pie sienām varēja aplūkot fotogrāfijas no iepriekšējiem visai idiotiskiem pasākumiem, bet starptautiska “performanču mākslinieku” kompānija rosījās pa dzīvokli šolaiku “projektu rakstītāju” paaudzei raksturīgā nopietnībā, acīmredzami pārliecināti, ka šī viņu rosība arī ir jēga. | |
| Atgriezties | |
