VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Frukti” bezmiegā Jānis Borgs, Mākslas kritiķis Krišs Salmanis. “Bezmiegs” 04.09.–03.10.2010. “kim?”. Galerija “VKN” | |
| Postmodernisma straumēs arī pie mums izslīpējušies savi talantu “tīrradņi un briljanti”. Šādi komplimentāri domāti apzīmējumi varbūt vairāk piedien buržuju (vai pat krimināldarboņu) vērtību kaislībām, ne tik daudz avangardiskās pozīcijās stāvošiem māksliniekiem. Tālab, ja tas neizklausītos pēc prastas apsaukāšanās, arī viņu, Krišu Salmani, varētu labāk dēvēt, piemēram, par “fruktu”. Paša Jozefa Boisa zemē un pilsētās skolots un slīpēts “frukts” – ne tai blēdīgajā, bet tai visgaršīgākajā nozīmē – kā nogatavojies, spīdīgs, sulīgs un kraukšķīgs ābols uz Centrāltirgus letes. Šādu veselīgu rudens ražas pienesumu pērnā septembra nedēļās atkal “lika galdā” no tā paša tirgus galīgi netālais, bet izcili aktīvais laikmetīgās mākslas centrs “kim?” un galerija “VKN” Kriša Salmaņa artefaktu izstādes “Bezmiegs” veidolā. Un miegs patiesi kādu laiku zūd, jo redzētie iespaidi ik pa brīdim uzburbuļo apziņas biezenī kā gāze atvērtā boržomūdens pudelē. | |
 Krišs Salmanis. Izstāde "Bezmiegs" galerijā "VKN". Kopskats. 2010. Foto: Krišs Salmanis | |
| Nelielajā ekspozīcijas telpā, kā jau tas allaž ierasts, redzējām visai askētisku mākslas objektu kārtojumu. Kārtējo reizi uzplaiksnīja arī ne Salmanim adresēta doma – vai jel reizi kāds tomēr nesataisīsies uzveidot ko pretēju pieņemtajam flirtam ar tukšuma daili? Kriša Salmaņa izpildījumā tas gan sanācis tik sabalansēti un profesionāli gaumīgi, ka viešas aizdomas, vai tikai aiz minētā “frukta” estētisma kosmētikas neslēpjas kāds modernisma džentlmenis, kurš sadomājis nedaudz padraiskoties avangarda “huligānu” “sasisto lukturu ielā”. Katrā ziņā mākslas procesu detektīvs še noteikti varētu rast labas izglītības pēdas un arī reklāmas komerckultūrā trenētu pirkstu nospiedumus. Šajā gadījumā tas patiesi valdzināja un sniedza intelektuāla baudījuma prieku. Kā Kafkas darbos iebrienot. Nakts murga muklājā stieg prāta gaita, vērojot izmisīgo cīņu ap autora apmatojumu animācijas cilpā “Sarežģītais veltīgums”. Neko īpaši sarežģītu tur nekonstatējam, bet redzētais labi asociējas ar daudzām “reālās dzīves” Lāokoonta situācijām. Piemēram, kāds dižens un grandiozs 19. gs. nogalē pie Edinburgas Skotijā celts tilts jau 120 gadus tiek nemitīgi krāsots, jo, iekams tiek līdz vienam galam, otrs gals jau aprūsējis... Līdzīgs cauchemar’s jau gluži hičkokiski rotē zootropveidīgajā videoinstalācijā “Bezmiegs”. Tur bezgalīgā apļa maratonā nemitīgi skrien anonīmi cilvēciņi. Arī šeit norises “veltīgums” rosina gremdēties eksistenciālā apcerē par “dzīves jēgu”. Un tikai video medija tēls tai piešķir kaut kādu sociālu rakursu un patosu. Tomēr mūžīgi neatbildamie jautājumi – kas? uz kurieni? kāpēc? – tā kā tā paliek un ik brīdi ieskanas apziņā kā vēja zvani dzenbudistu akmens dārzā. Vienīgais vārgais salātzaļais krāsu akcents nedaudz margināli, bet visnotaļ strikti melnbaltajā ekspozīcijā pazib uz neliela papīra stikerīša uzšņāptajā ciparhaikā: 7, 6 / 5, 4, 3, 2 / 1, 10. Elements, kur viegli varēja izgāzties (“kā veca sēta”), še izceļas ar konceptuālu smalkumu un inteliģenci. Kā tas ir arī ar visu izstādi kopumā. Netālu līdzās melns taisnstūris baltā, kas nekavējoties izraisa teju šķebīgu asociāciju ar Maļeviču: fui, kāda banalitāte! Bet nekā – tur atkal intelektuāls un ironisks izaicinājums kādam citam Eiropas kultūras dižgaram – kinorežisoram Mikelandželo Antonioni, kontrapunktējot viņa slavenajai filmai Blow-up (“Fotopalielinājums”) “Kriša Salmaņa Blowdown (“Fotosamazinājums”) – kas ir šī paša slavenā kinoklasikas darba fotogramma 110 minūšu garā ekspozīcijā. | |
 Krišs Salmanis. Bezmiegs (Versija par zootropu). Lāzergriezta, izlocīta skaņuplate, atskaņotājs, lampa, novērošanas kamera, monitors. 2010. Foto: Krišs Salmanis | |
| Un vēl – divas ar hēliju pildītu gumijbalonu instalācijas. Baltais balons, “nabadziņš”, iežmiegts zem ne mazāk baltas sienas smaguma, bet melnais pūslis lepni ereģējies tieksmē uz griestiem un striķītī apvaldīti noenkurots pašā telpas centrā. Skatītājs aicināts ar kājpedālīša palīdzību veikt ar to komunikācijas aktu. Kā kaķi aiz astes paraustīt... Objektu komiskā dziļdomība paliek jau gluži nopietna, ja tos aplūkojam no estētisma pozīcijām kā būtiskus ekspozīcijas kompozicionālā līdzsvara elementus. Arī šādu pastāvīgi klātesošu ambivalenci var ieskaitīt kā īpašu plusu Kriša Salmaņa māksliniecisko sasniegumu kontā. Estētisma ideja sakāpināta “Lūzera parketā” – uz grīdas ar melnu līmlenti veidotā paralēlu svītru minimālistiskā grafikā. Izstādes vizuālajā struktūrā paralēli saturiskajai filozofijai un ironiskajai asprātībai nolasāma noteikta ģeometrisku formu kārtība jeb orderis, kas būvēts ar spēcīgiem, skaidri un melnbalti definētiem akcentiem apļu, taisnstūru un līniju kārtojumos. Turklāt tie veiksmīgi sintezēti ar visu izstāžu telpas arhitektoniku. Un tā jau ir pavisam negaidīta virsvērtība, kas liecina par izcilu lietpratību un kompetenci. Tā pāraug no ierindas mākslinieka sagaidāmo līmeni un padara šo izstādi par īstu daudzdimensionālu meistardarbu. Krišs Salmanis ir sasniedzis Jēzus vecumu, kad būtu jāatvadās no “jaunā mākslinieka” statusa. Kāda latvju dzejnieka vārdiem sakot: “(..) trusis ieskrien mežā, tas vairs trusis nav. Tas ir zaķis jau.” Bet mūsu mākslas mežā balsi padod īstens un jauns lielās pasaules tīģeris. Lai viņam allaž “bezmiegs”. | |
| Atgriezties | |
