VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Nosaukti Purvīša balvas 2009. gada 2. ceturkšņa nominanti Nataļja Sujunšalijeva, LNMM Reklāmas un informācijas darba kuratore Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2009. gada otrā ceturkšņa (aprīlis - jūnijs) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un nominējusi Purvīša balvas fināla atlasei, kas notiks 2010. gada beigās, četrus māksliniekus. | ||||||||||
| ||||||||||
|
* KRIŠU SALMANI par personālizstādi „Pazudušie" Rīgas mākslas telpā (25.aprīlis - 24.maijs); * IMANTU LANCMANI par izstādi „Piektais bauslis. Gleznu cikls „Revolūcija un karš"" Latvijas Kara muzejā (4.aprīlis - 31.augusts); * ANDRI EGLĪTI par izstādi „Lietu kārtība" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (23.aprīlis - 31.maijs); * LEONARDU LAGANOVSKI par jaunajiem darbiem („Latvijas metrs" un „Šekspīrs - viss vienā"), kas bija aplūkojami viņa personālizstādē „Normāli!" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (17.aprīlis - 31.maijs). Eksperti uzsvēra, ka šajā laikā posmā bijis daudz labu izstāžu, bet vispārliecinošāk sevi pieteikuši tieši šie mākslinieki. Ekspertu viedokļi par nominantiem: KRIŠS SALMANIS. Personālizstāde „Pazudušie" Raitis Šmits: „Krišs Salmanis savos darbos prot izcili apvienot poētisku tēlainību un smalku ironiju, kas nekļūst brutāla. Autors veiksmīgi prot izvairīties no tikai asprātīgu konstruktu radīšanas, un katrā darbā ir atrodami vairāki slāņi un asociācijas, kas aizskar skatītāju gan intelektuāli, gan emocionāli." Jānis Taurens: „Kriša Salmaņa darbi raksturo jauno VKN (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas) skolu izgājušo mākslinieku paaudzi, tai piemītošo domāšanu un dažādu vizuālo līdzekļu kombināciju meklēšanas veidu. Viņa darbi parāda minimāla vizuālā efekta (burtiskā, kvantitatīvi mērāmā nozīmē) sasniegšanu ar maksimāliem līdzekļiem." Alise Tīfentāle: „Mākslinieka darbi mūsdienīgā izteiksmes formā pauž to pašu mūžseno eksistenciālo vēstījumu par Sīzifu, pilnībā izvairoties no pārmērīga patosa vai sentimenta. Kriša Salmaņa izvēlētās darbietilpīgās metodes (piemēram, videodarbos „Tveice" un „Ausma") rezultējas šķietami acumirklīgā priekšnesumā ar gaistošu iespaidu - ko var vispārināt kā cilvēka nebeidzamo cīņu ar entropiju, kas, lai arī bezcerīga jau pēc definīcijas, vienlaikus ir vienīgais dzīves virzītājspēks. Mākslinieka uzmanību piesaista necili objekti un situācijas (ko Solvita Krese izstādes „Pazudušie" katalogā trāpīgi nosauc par dzīves „zemsvītras piezīmēm"), kuru neuzkrītošajā vizuālajā veidolā mākslinieks kaut ko ir paslēpis." IMANTS LANCMANIS. Izstāde „Piektais bauslis. Gleznu cikls „Revolūcija un karš"" Laima Slava: „Konceptuālākā izstāde, kas redzēta pēdējo gadu laikā, ilgas pētniecības, pārdomu un darba rezultāts, apcerot būtisku mūsu laika tēmu - agresiju cilvēka dabā kā humāno un estētisko vērtību iznīcinātāju. Arī domājot par tās cēloņiem un reālajiem risinājumiem aizgājušā gadsimta vēstures gaitā. Smalks gleznotāja darbs, nopietns pētnieka skats, aizrautīgs simbolisku tēlu veidojums, izvērsts skaidrojums - arī tekstuāls, ieturot tās pašas didaktiski romantiskās, teatrālās stilistikas principus." Elita Ansone: „Imanta Lancmaņa alegoriskais astoņu gleznu cikls par revolūciju un karu absurdo dabu iemieso autora pacifistisko dzīves filozofiju. Īpaši atzīmējama ikvienas detaļas, notikuma un personāža klātesamības pamatotība un izpētei pielīdzināmais cikla tapšanas process. Ievērības vērta ir mākslinieka konsekvence strādāt glezniecības klasikas stilistiskajās izpausmēs, kas it kā demonstrē principiālu konfrontāciju ar laikmetīgo mākslu. Lai arī šķiet, ka mākslinieks dzīvo ar 18. - 19. gadsimta ideāliem, redzams, ka nav iespējams izvairīties no laika, kurā dzīvojam un mākslas attīstības, kas notikusi 20. gadsimtā. Laikā, kad visi alkst pārmaiņu, šādas individuālas pārliecības ir sevišķi jāizceļ kā paraugs ideālu iespējamībai un ļoti augstiem personiskajiem ētikas kritērijiem." Ieva Kulakova: „Imanta Lancmaņa izstāde atgriež skatītāju pie vēsturiskā žanra glezniecības augstākajiem kanoniem, un Latvijas mākslas vēsturē tā noteikti paliks kā viena no šī žanra virsotnēm. Laikā, kad vēsture un arī glezniecība to vērtību pamatizpratnē nav aktuālas, šāds šķietami nemoderns žests ir drosmīga un apzināta autora atļaušanās diktēt savus noteikumus laikmetīgās mākslas kontekstam, ko pats autors nodēvējis par „konceptuālo romantismu"." ANDRIS EGLĪTIS. Izstāde „Lietu kārtība" Laima Slava: „Izstāde pārliecina par autora pastāvīgo iekšējo modrumu un dzīvojamās dzīves atvērtību radošiem atklājumiem, lietā liekot spožus gleznotāja - kolorista dotumus un konceptuālu skatu. Sīki sadzīves acumirkļi - miniatūru gleznojumu sērija - pakārtoti „lietu kārtībai" - mūžsenai dzīvošanas formulai, tās vienkāršotu atveidu ieliekot simboliskā, no vecas mājas (cik noprotams - personiski nozīmīgas) baļķiem tēstā dzīvojamā istabā. Izstāde kā kompakts stāsts, kas gan izbaudāms profesionāli, gan līdzpārdzīvojams tīri cilvēciski." Jegors Jerohomovičs: „Izstādē „Lietu kārtība" liecina par viņa stila attīstību, mākslinieks neatkārtojas. Izstādi var uzskatīt par prāta un intuīcijas spēli un eksperimentu, pat par vēlmi demonstratīvi izrādīt talantu un spējas. Gleznas ir sižetiski piesātinātas. Mākslinieks noķer realitātes un fantāziju fragmentus, kas precīzi pārdomātajā un strukturētajā iekārtojumā, pie mākslīgā apgaismojuma iedarbojas jo spēcīgāk: gleznas izskatās kā ikonas." Ieva Kulakova: „Andra Eglīša izstāde vispirms atklāj autora profesionālo ceļu reālistiskajā glezniecībā, otrkārt - ir paša autora pasaule, veids, kādā viņš skatās uz lietām ap sevi un sevī. Izstādi veido divi vienlīdz nozīmīgi bloki: glezniecība un tēlniecība. Andris Eglītis ir kā zemnieks stabili pie zemes savā izstādes tēlniecības daļas monumentālajā pabeigtībā. Autora izstādes gleznieciskā daļa ir tonāli niansēta, un arī šeit jūtams autora rokas un prāta pamatīgums. „Lietu kārtība" ir mēģinājums caur mazāka izmēra realitātes fragmentiem gleznās un monumentālāko tēlniecības sadaļu radīt kopības vai visuma iespaidu, kur viss ir viens vesels." LEONARDS LAGANOVSKIS. Jaunie darbi („Latvijas metrs" un „Šekspīrs - viss vienā") no personālizstādes „Normāli!". Raitis Šmits: „Leonards Laganovskis savos jaunajos darbos veiksmīgi turpina konceptuālo tradīciju un saturiski trāpīgi komentē sev apkārt esošo sociumu. Autors kā pieredzējis meistars veiksmīgi izmanto arī pavisam jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un tehnikas. Ar saviem jaunākajiem darbiem Leonards Laganovskis turpina saudzīgi un smalki provocēt skatītāju domāt." Jānis Taurens: „Leonarda Laganovska darbos vērojams klasiskajam jeb „tīrajam" konceptuālismam raksturīgais lingvistisko līdzekļu izmantojums savienojumā ar ironiskām atsaucēm uz konkrēto mūsu laika un vietas pieredzi. Darbos ir savdabīgā veidā savienota atsvešinātība un padomju laiku „feņečkas". Ne visi darbi izstādē ir vienlīdz labi, tāpēc izvirzīti divi darbi, kas mākslinieka domāšanas veidu parāda koncentrētā veidā. Turklāt darbs „Latvijas metrs" semantiskā lauka ziņā ir vispiesātinātākais (sākot kaut vai ar Mela Bohnera „mērījumu darbiem" un beidzot ar Vitgenšteina refleksijām par metra etalonu Parīzē). Purvīša balvas septiņu ekspertu darba grupas sastāvā 2009. un 2010.gada periodā strādā mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20.gs. 2.puses - 21.gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents, Jauno mediju kulturas centra RIXC dibinātājs Raitis Šmits, mākslas kritiķe, žurnāla Foto Kvartāls galvenā redaktore Alise Tīfentāle, laikraksta Diena kultūras žurnālists Jegors Jerohomovičs, mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kulakova, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens. Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa tiksies un izvirzīs nominantus balvai reizi ceturksnī. Purvīša balva tika iedibināta 2008.gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Balva tiks piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Pirmo Purvīša balvu 2009.gada 11.februārī saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude". Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA Alfor. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
