VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mēnesbērns ir dzimis Zanda Jankovska, mag.art. Nevienam no mums nav iespējams izbēgt no procesa, kas pakļaujas nepārtrauktajai mainībai laikā un telpā. Buto deju izrāde „Nakts svētās dejas”, kas norisinās „Laimīgās mākslas muzeja” telpās(1), ir kā tā substance uz skatuves, kur mainoties dabai, kaut vai pagriežot pulksteni vienu stundu atpakaļ, mēs mainām ilgāku rīta gaismu pret satumsinātu vakaru. Kas gan ir buto deja un tā izrāde, ja tā visa ir improvizācija, kas izpildījuma formā balansē starp pozitīvās estētiskas pieradināto un to estētiku, kuru mēs izvairāmies skatīties – nepieradinātas skaņas, kustības, kas neveido plūstošu līniju ritmus, bet gan balstās asimetrijā un sakāpinātās, bet savā būtībā patiesās, emocijās. | |
 Skats no izrādes. Foto: Didzis Grodzs | |
| Šī ir no tām reizēm, kad nevar apgalvot, ka tikai Rietumu kultūra aprobē un modificē citu tautu kultūru, vai arī transformētā veidā to saņem atpakaļ no kolonizētajām zemēm. Buto ir radies kultūru saskarsmes rezultātā 20. gadsimta 60. gados Japānā, inspirējoties no modernisma virzieniem kā sirreālisms, ekspresionisms, dadaisms un tanī pašā laikā atgriežoties pie austrumzemju pirmsākuma – sintoisma, dzenbudisma, binduisma idejām, kļūstot par atvērtu un subjektīvi interpretējamu formu mūsdienās. Izrādes „Nakts svētās dejas” motīvs sakņojas dzejnieka Kikaku Takarai haikā: „nakts svētās dejas balta ir viņu elpa aiz maskām.” Par iedvesmas avotiem minama arīdzan buto studijas šīs vasaras nometne Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā, kur starp materiālo mākslu norisinājās improvizācijas visā tās teritorijā, kā arī Simonas Orinskas ceļojums uz Malaizijas buto festivālu. Projekta neatņemama sastāvdaļa Simonas Orinskas dzejas grāmata „Nakts svētās dejas" ar Jāņa Deinata fotogrāfijām, kas tapušas pirms trīs gadiem. Dzejas grāmatā tiek ieskicēts gan izrādes jutekliskais sižets, gan parādās simboliskie pirmtēli – gailis, zaķis un kaili bērni kā pirmsākums. | |
 Skats no izrādes. Foto: Didzis Grodzs | |
| Uzvedums veltīts vienas pilnmēness nakts pārdzīvojumam, kas sižetiski ieturēta apļa veida kompozīcijā, kad starp pilnmēness projekcijām uz skatuves parādās baltais buto tēls (Simona Orinska), kas cīnās ar tumšo tēlu (Skaidra Jančaite). Šo tēlu saspēle veidojas kā savstarpējs papildinājums visas izrādes garumā. Simona Orinska dominē kustību improvizācijā, bet Skaidra Jančaite – skaņās, kas līdzinās futūriskai / dadaistiskai ārijas reminiscencei, brīžiem pārklājoties ar lingvistiskām zīmēm, kuras mēs spējam atpazīt un saprast dzimtajā valodā. Šos divus dominējošos tēlus pavada strukturizēta tēlu sistēmas alegorijas, kas atklāj nakts stundās izdzīvotos pārdzīvojumus kā sapnī, kad katra tēla darbība veido pārklājumus no viena vēstījuma teikuma uz otru. Arīdzan tērpi (autori – Ērika Māldere, Vita Malahova) vizuāli paspilgtina atklāsmi. Pilnmēness ziedi, kas briest melnos, vieglos apģērbos no visām debespusēm gar kolonām, kas norobežotas no apkārtējās telpas ar apvilktu audeklu ap perimetru, lēnām atver melnās ziedlapas skatuves centrā un, mēnesgaismas apspīdēti, uzzied balti, kājas kā kustīgas ziedputekšņu lapas stiepjot pret „dabīgo” nakts gaismas ķermeni. Pēc uzziedēšanas baltais tēls šķērso gaismas tiltu. Formāli to risinot ar lavasāna spoguļplēvi, kas atstaro projekciju, veidojot ņirbošas gaismēnas spēles uz tēlu apģērbiem. Lai gan projekciju iekļaušana izrādē ir vērtējams kā pozitīvs, papildinošs elements, tomēr brīžiem tās skatītājiem, kas neatrodas pirmajā sēdrindā, nav redzamas. Veiksmīga arīdzan ir baltā tēla sarkanā tērpa risinājums, kas sākotnēji starp alegorijām parādās kā modificēts ragaina antropomorfa tēla siluets. Tiek atklāta tā seja un no cilvēka ķermeņa audekls tiek izstiepts kā sarkana asins upe, kurā mirst vecais. Tēls tiek atbrīvots no sarkanā audekla, piedzimstot mēness gaismā no jauna, tumsā, svešumā, starp pilnmēness projekcijām. Vizuālo darbību pavada Ilgas Reiznieces (kokle) un Jāņa Pauls (čells) radītās skaņas, kas it kā pietuvina priekšnesumu Latvijas platuma grādiem, radot sajūtu, ka nakts pārdzīvojums nenotiek vis saules uzlecošajā zemē, bet gan tepat, mums blakus. Tādā veidā atgriežoties ne tikai pie austrumu tradīciju pirmsākumiem, bet gan arī pie baltu, traktējot tēlus caur latvisku skatu prizmu un radot nepastarpinātu telpas sajūtu gammu. Protams, pirmsākums šajā kontekstā tiek pārspīlēts un absolutizēts, jo 21. gadsimta estētika, ar aizmetņiem 20. gadsimta otrajā pusē, ir neatņems impulss, kas ierobežo laiktelpu. Un tomēr, arī vizuālo tēlu forma brīžiem raisa vispārinātas asociācijas ar Aspazijas „Sidraba šķidrautu”, iesniedzoties romantiskā simbolisma tradīcijās, kad taisnības meklējumu ceļā šķidrauts kļūst sarkans, tanī pašā laikā šīs asociācijas saplūst ar dao ceļu – kustību, garīgo un fizisko attīstību un pārliecību par to, ka izvēlētais ceļš ir arī patiesais un vienīgais. | |
 Skats no izrādes. Foto: Didzis Grodzs | |
| Kā jau jebkuram performatīva rakstura darbam, nobeigums ir tikai sajūtams, radot iespaidu, ka kaut kam vēl jāturpinās. Kad „mēnesbērns” tiek aiznests un paliek melnais tēls, kurš centrā spēlē trinkšķināmo stīgu instrumentu, meditatīvi griežoties ap savu asi starp melnu, sarāvušos pundurtrusīti un varenu gaili, kas netraucēti turpina savas individuālista gaitas pa visu telpu, šķiet, ka jāgaida, kad turpināsies kustība vairāku tēlu improvizācijā. Bet šoreiz atstātais tēls jāuztver kā titri, kas seko pēc filmas beigām. Netradicionālais piedāvājums neliek skatītājam izjoņot pirmajam pa izejas durvīm, bet gan sēdēt un vērot, vai būs vēl kādas izmaiņas uz platformas, tādēļ aplausi ieskanas kā mēģinājums „trāpīt pareizajā vietā” un vismaz šajā situācijā nekļūdīties. Analogi kā igauņu performanču grupa „Non Grata”, kur grupas performancēs katrs dalībnieks dara to, ko prot izdarīt/pārvaldīt vislabāk, veidojot pārliecinošu mākslas darbu; arī šinī gadījumā, izrādē katrs ir pielicis 100% pūlēs, darot to, par ko ir pārliecināts, pārliecinot arī skatītāju, liekot noticēt jebkuram izpildījuma mirklim. Tomēr jāuzver, ka izrāde tik tiešām ir procesuāls mākslas darbs, kurā katrs elements darbojas kā papildinājums mainīgajā laikā un telpā – kustība papildina skaņu un skaņa – kustību. Gluži kā ķīmiskā savienojumā, veidojas jauna vieliskums, atkarībā no proporcijām. Līdz ar to skatītājam ir jāpievēršas mirklī notiekošajam, baudot meditatīvās kustības un skaņas, nevis meklējot pārspīlēti dziļu nozīmi kā vienu rezultātu, jo katra sižetiskā virzība ir mainīga, tādēļ zīmju valoda izrādē iegūst daudznozīmību. (1) Buto deju izrāde „Nakts svētās dejas” norisināsies arīdzan 2010. gada 27. novembrī. | |
| Atgriezties | |
