VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Visam ir jābūt kārtībā Laima Slava, mākslas zinātniece Saruna ar Andri Kļaviņu | |
| Šīs "Vīna studijas" viesis Andris Kļaviņš visplašāk pazīstams, šķiet, savulaik bija kā "Latvijas kuģniecības" šefs. Toties tagad, būdams privāts uzņēmējs, viņš ir cienīts un godāts muzejnieku aprindās kā vērtīgas latviešu mākslas kolekcijas īpašnieks, kas tās darbus labprāt uztic muzeju rīkotajām izstādēm. Un nereti tie tajās uzmirdz kā īstas pērles. | |
 Laima Slava un Andris Kļaviņš "Vīna studijā" 2009.gadā. Foto: Didzis Grodzs | |
|
Laima Slava: Jūs kolekcionējat galvenokārt gleznas un zīmējumus? Andris Kļaviņš: Nē, es kolekcionēju latviešu mākslu. Arī reklāmas, plakātus, lietišķo mākslu. Visu, kas man liekas interesants. Es nekolekcionēju mēbeles. Ir tā, kā teica tas brits, kas runāja par izsolēm, - lai, no rīta pamostoties un ieraugot to darbu kā pirmo, tas nestu prieku. Manas kolekcijas darbi man nes prieku. L.S.: Kas radīja vēlēšanos sākt pašam veidot ap sevi tādu mākslas piesātinātu vidi? A.K.: Tur ir vairāki faktori kopā. Vislielākais paldies laikam jāsaka manai mammai, un es varētu uzskatīt, ka pirmā glezna manā kolekcijā ir tā, kuru mamma man uzdāvināja 30 gadu dzimšanas dienā. Bet mēs abi kopā to izvēlējāmies. Tas bija Henrijs Klēbahs. Manai mammai patika viņa darbi un man arī. Kādu laiku viņi bija strādājuši kopā. Man atmiņā iespiedies pats gājiens pie viņa uz mājām un iespēja visu apskatīt un izvēlēties. Man patika, kā Klēbahs glezno jūru. Viņš bija jau cienījamos gados, un gleznas bija no plenēra Ventspilī. Tas varbūt saistās ar manu profesiju - es zinu, cik ļoti dažāda mēdz būt jūra, un Klēbaham jūra ir tāda, kādu es esmu to redzējis. Bet pirmā lielā glezna, ko es pats iegādājos, laikam bija Pauļuka darbs. L.S.: Jūsu mamma ir māksliniece? A.K.: Mana mamma pēc izglītības ir ģeogrāfe, bet savā profesijā strādājusi maz, gandrīz visu mūžu viņa nostrā dāja izstādē Mežaparkā, mūsdienu izpratnē viņa bija izstāžu vecākā kuratore. Mamma veidoja arī Latvijas ekspozīciju Maskavā, izstādes, kas gāja uz ārzemēm, - pati viņa gan līdzi tur netika. Šajās izstādēs piepelnījās mākslinieki - Klēbahs, Pinnis, tur ir strādājis Jānis Osis utt. Mammas sirdsdraudzene ir tēlniece Ēvī Upeniece. Mammai ļoti patika māksla, viņa mēģināja pat stāties Mākslas akadēmijā. Padomju laikā tas bija nerakstīts likums, ka vajadzēja apskatīt visas izstādes. Kādas bija izpriecas? - Ja tu varēji pa blatu nopirkt grāmatu vai pa blatu dabūt biļeti uz Daili vai Drāmu. Mēs bijām Drāmas cienītāji. Un trešais, kur blatu nevajadzēja, bija izstādes. Tās nemaz tik bieži nenotika - bija Mākslas dienas, Rudens, Pavasara izstādes. Tad bija lielā staigāšana kopā ar vecākiem pa parkiem un bija muzeju apmeklējums. Tā tas sākās. Kad es studēju Ļeņingradā (pēc profesijas esmu inženieris - kuģu vadītājs, lai vieglāk saprastu - tālbraucējkapteinis, turklāt tālbraucējkapteinis otrajā paaudzē, bet tas ir cits stāsts), mans ļoti labs draugs un arī citi draugi mācījās Veras Muhinas Augstākajā mākslas rūpniecības skolā, vienā no vadošajām padomju dizaina augstskolām, bijušajā Štiglica skolā. Dzīvojoties kopā ar viņiem (es gan nesauktu to par bohēmu), mēs pārrunājām lietas, kas mūs interesēja. Man jāsaka, ka mēs bijām atraisītāki tajā nozīmē, ka mums nelikās tā kā Rīgā, ka tā ir naba un viss pārējais - pupu mizas. Nē, mēs padzirdējām, ka Maskavā ir forša izstāde, kāpām vilcienā un braucām to skatīties. Kad esmu mēģinājis pierunāt draugus Rīgā aizbraukt uz izstādi Cēsīs vai Liepājā, vispār aizbraukt kaut kur ko citu apskatīties, tad vienīgie, ko varēju pierunāt, bija mani vecie cīņu biedri no Ļeņingradas! Es ilgus gadus gāju jūrā, un tā bija padomju pilsonim viena no retajām iespējām redzēt lielisku mākslu dažādos pasaules muzejos. Tā interese arvien padziļinājās. Kāpēc tieši sāku kolekcionēt, atbildēt nespēšu, bet - radās iespējas, un gribējās, lai tie darbi, kas patīk, ir biežāk klāt. Mājās arī esmu audzis starp gleznām, kas piederēja vecvecākiem. 30. gados katram vidusšķiras pilsonim mājās vajadzēja būt kādai gleznai, vismaz Libertam, un tā arī bija! Nav jau noslēpums, ka kolekcionāram nākas sastapties ar situāciju, kad cilvēks pārdod gleznas kā pēdējo, kas viņam palicis. Ja glezna ilgi ir jums mājās pie sienas, tā ir kā ģimenes loceklis, no tās visgrūtāk šķirties. Un arī mūsu ģimenē vienmēr ir bijušas gleznas. L.S.: Tas nozīmē, ka tradīcijai un tās turpinājumam šajā lietā tomēr ir liela nozīme. Kas bija jūsu vecvecāki, ar ko viņi nodarbojās? A.K.: Manam vectēvam, mātes tēvam, piederēja vīna darītava Jēkaba kazarmās. Latgalē viņam bija milzīgs ābeļu dārzs, un viņš darināja ābolu vīnu. (Kad mācījos skolā, man bija liels pārsteigums, ka mana klasesbiedra vectēvs zināja mana vectēva darināto vīnu.) Un nav noslēpums, ka daudzi mākslinieki, gan pazīstami 30. gados, gan topoši, piestrādāja Operā. (Izlasiet Neiļa "Tie trakie gleznotāju gadi"!) Izrādās, ka viņi bija ļoti bieži gājuši uz šo vīna darītavu kaut ko nosvinēt. Ne jau vienmēr pietika "Romas" pagrabiņam. Tur viņi bija dzēruši arī "uz krīta" un atstājuši gleznas. Varbūt ne ļoti vērtīgas tajā brīdī. Bet man un mūsdienās tās ir vērtīgas! Man tās ir vērtība arī tāpēc, ka ar tām saistās šis mūsu ģimenes stāsts. Man ir patīkami, ja varu pastāstīt, kādēļ man ir tāda glezna: lūk, dzēra pie mana vecātēva uz krīta un atstāja bildi! 40. gados Valstspapīru spiestuvē Liberts izlaida daudz grāmatu, arī savu darbu reprodukciju albumu, un, ja tā glezna tur ir iekšā, tad jau viņš pats arī to nav nemaz tik zemu vērtējis... Šādi stāsti ir mūsu tautas mutiskā vēsture. Mamma kādā citā dzimšanas dienā man uzdāvināja uzrakstītu savas dzimtas vēsturi ar fotogrāfijām, ar ciltskoku. Tas ir kaut kas fantastisks! Esmu ļoti pateicīgs viņai par to. L.S.: Un jūsu paša piedzīvotie stāsti? A.K.: Man bijuši tādi pārdzīvojumi kā 80. gadu beigās, kad redzēju izstādē darbu, kas man patika, un man bija jāizšķiras - pirkt gleznu vai garāžu, un es nopirku garāžu! Un pēc tam... Tas bija Bruno Celmiņa izstādē Ārzemju mākslas muzejā. Viņam bija Samarkandas vai Buharas darbu sērija. Minareti, ieliņas. Viņa gleznās ļoti labi var just gaisu. Esmu redzējis viņam ļoti vienkāršoti uzgleznotas trīslitru burkas ar bērzu sulu, kurās iespīd saule. Un tieši tā saule. Gleznās ar Vidusāzijas tēmu varēja just, ka saule dedzina, un tas man ļoti patika. Bet man vajadzēja garāžu. Atceraties Rjazanova tālaika filmu par garāžu, ko tas toreiz nozīmēja! Un tā ir lieta, ko es nevaru aizmirst, joprojām par to domāju. Protams, man tagad ir Celmiņa gleznas, bet ne tās. Viņš bija citādāks, viņš nebija tālaika aktīvajā apritē. Arī tajā laikā bija citādi mākslinieki, kas strādāja, gleznoja, viņu darbus nepieņēma, bet viņi bija klusi. Pauļuks bija skaļš, viņu visi zināja. Bet ir interesanti uzzināt arī par citiem, kas strādāja 50., 60. gados klusi un nemanāmi, tikai sev un savai apkārtnei. Un viņi nav sliktāki par tiem, kas tagad, piemēram, Krievijā tiek izcelti un slavēti. Tas tikai vēlreiz uzsver to, ka mums ir laba māksla. L.S.: Kā jūs iegūstat informāciju par šādiem māksliniekiem? Nemaz nav tik daudz izstāžu vai galeriju, kur kaut kas jauns parādās. A.K.: To es jums neteikšu, jo informācija tagad ir visdārgākā! (Smejas) Ir daudz jālasa, jo, ja cilvēku kas interesē, viņš skatās un meklē. Daudz ko šodien var atrast internetā, bet šī ir tāda lieta, kur tev bieži jātiekas ar cilvēkiem, jāšķirsta dažādi izdevumi, jālasa, jārakņājas. Mani interesē arī šo darbu vēsture. Katram ir savs stāsts - kam tas piederējis, kā darbs nokļuvis tālāk. Izpētīt to ir ļoti grūti, tas ir garš ceļš, jo darbus var iegādāties no cilvēkiem, kas nodarbojas tieši ar mākslas darbu meklēšanu, un ļoti bieži šie cilvēki, tāpat kā galerijas, saprotamu iemeslu dēļ informāciju patur pie sevis. Ir citi stāsti, kas veidojas, ja apskata pašu darbu. Piemēram, Ubāna zīmējums - kroga skats vai kas tamlīdzīgs. Bet, kad es to apgriezu otrādi, - tā ir 1917. gada 25. oktobra avīze, ja nemaldos, Рижский вестник, kur viss lappuses saturs ir: переворот большевиков в Петрограде. Protams, tā ir sakritība, viņi jau zīmēja uz visa kā. Romanam Sutam ir zīmējums, kur otrā pusē ir viņa iesniegums tam, ko mēs šodien sauktu par Labklājības ministriju, - par pabalsta piešķiršanu. Mākslas darbus jau var dažādi pētīt, tagad ar lāzeriem atrod to, kas ir zem redzamā attēla, bet vienalga - ja cilvēku tas interesē, tad kaut vai, nesot darbu pie restauratora, tai pašā ultravioletajā lampā var paskatīties. Tur ļoti skaidri redzams, kas ir bijis un vai kāds vēlāk ir ko piegleznojis klāt vai nav. L.S.: Darbi parasti nonāk pie restauratora tad, kad tie tiek paredzēti izstādēm muzejā. Cik zinu, tad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs jūs ļoti ciena kā kolekcionāru, kura darbi tiek izmantoti viņu veidotajām izstādēm? A.K.: Darbu, kas nonāk manās rokās, es dodu restaurēt, jo gribu, lai tas ir savests kārtībā. Daudzi darbi ir glabāti... brīnums, no kurienes tie izvilkti - no šķūnīšiem, mazdārziņu mājām, bēniņiem un tamlīdzīgi, un visu cieņu restauratoriem, kas tos saved kārtībā. Ar gadiem arī man ir radusies pieredze, kas nepieciešams gleznai - jauns ķīļrāmis vai kas cits, lai glezna nezaudētu kvalitāti, lai varētu priecāties par darbu tādu, kādu to gleznojis mākslinieks. Ir bijušas gleznas ļoti kritiskā stāvoklī! Tāpat zīmējumi un estampi, kur un kā tie tikuši glabāti, - tas viss atstājis iespaidu. Kolekcijai ir jābūt kārtībā. Ja tā ir kārtībā, tad es arī droši to varu piedāvāt cienījamajam Mākslas muzejam. L.S.: Ir kādi brīnumi arī restaurācijas gaitā parādījušies? A.K.: Tādi milzīgi brīnumi ne. Ir daudz 20.-30. gadu autoru gleznu, kur redzi, ka, acīmredzot trūcības dēļ, ir gleznots virsū vai glezna ātri noņemta no ķīļrāmja, jo nav varēts atļauties jaunu nākamam gleznojumam. Tas ir 20. Gadu sākums un vidus. Lielākie brīnumi atklājas, redzot, ka dažas gleznas ir pielabotas un diezgan neprofesionāli. Šodien man jau nevajag pat ultravioleto lampu. Bet man laikam ir trāpījies, ka tie, no kā gleznas esmu iegādājies, godprātīgi visus jautājumus un šaubas ir atrisinājuši. L.S.: Arī datējumus, ne tikai autentiskumu? A.K.: Protams, to noteikt bieži vien ir grūti, un arī muzejs negribīgi tādas lietas dara. Īpaši jau runājot par zīmējumiem un estampiem. Ņemsim to pašu "Ekspresionistu mapi". It kā šie darbi ir reti, bet, piemēram, viens Ubāna darbs - tādus novilkumus var redzēt kādus desmit. Es neizslēdzu, ka tas ir kāds no viņa oriģināliem, viņam pašam bija laba mākslas darbu kolekcija, bet kā lai apgalvo, ka 50. gados viņš no tā paša linogriezuma nav izdarījis novilkumus? Visi smuki parakstīti. To arī par viltojumu nevar nosaukt. Tāpat interesanti ir redzēt pakaļdarinājumus, ļoti labi mākslinieki ir tādus darinājuši, tie nav parakstīti, un tos par viltojumiem nosaukt nevar. Vidbergs ļoti daudz ir pakaļdarināts. Ir darbi, par kuriem viedokļi šķiras, un tad tas ir subjektīvas izvēles jautājums. Latvijā, pateicoties ieguldītajam pētniecības darbam, katram no lielākajiem pazīstamajiem māksliniekiem ir kāds eksperts. Eksperts saka: tas nav šī mākslinieka darbs! Un jūs varat stāvēt uz galvas, bet visi uzskatīs, ka nav. Jūs taču zināt, ka katram māksliniekam ir labāki un sliktāki darbi, viņi ir eksperimentējuši. Var strīdēties par Purvīša, Vidberga, Valtera darbiem - par jebkuru mākslinieku var strīdēties. Un, ja nav zināms, ka tas patiešām ir viņš, - kā jūs to šodien pierādīsiet? L.S.: Jums ir pašam savi kritēriji? A.K.: Ja man ir šaubas, es griežos pie ekspertiem. Piemēram - mākslinieka agrīnie darbi. Tas pats Ubāns - kā viņš gleznoja, kad mācījās Odesā, un kā Penzā. Ubānam gan cepuri nost - viņš otrā pusē lieliem burtiem ir parakstījis: Ubāns, Penza. Bet ja tāda paraksta nebūtu? L.S.: Interesanti, vai viņš to parakstīja tolaik vai vēlāk, kad pats kļuva par kolekcionāru? A.K.: Grūti teikt. Ubāns varbūt šos darbus ir parakstījis tad, kad atbrauca no Krievijas, jo rokraksts ir līdzīgs tam, kā viņš parakstīja 20. gados. Varbūt brauca viņi toreiz kāds bariņš kopā, katrs jau savus darbus zināja, tomēr drošības dēļ uzrakstīja. Ir man arī tādi darbi, kam otrā pusē ir zīmoglakas spiedogs, ka Krievija izlaiž laukā. Daudzi mākslinieki taču atgriezās. Ļoti interesanti ir tas, ka otrā pusē darbiem - uz ķīļrāmjiem, uz pašiem audekliem - ir rakstīti numuri un no kādas kolekcijas tie ir. Uz ķīļrāmjiem gadās uzlīmes ar adresi un pat telefona numurs, kas sastāv no četriem cipariem. Acīmredzot Rīgā 30. gados tādi ir bijuši. Parasti šie uzvārdi ir jau zuduši. L.S.: Kura jums ir kolekcijas mīļākā daļa? A.K.: Visi ir mīļi. Vistuvāk varbūt - Jānis Valters un Rīgas mākslinieku grupa. Priecājos par grāmatām, kas iznāk par šiem māksliniekiem, tām iznākot, tiek novērtēts arī mākslas zinātnieku darbs, kas tajās ieguldīts. Jo tas ir ļoti liels darbs. Un tā, protams, ir arī savtīga interese - tas ir nopietns izziņas materiāls. Jo autori ir strādājuši gan ar privātpersonām, gan arhīvos, kur es kā vienkāršs mākslas mīļotājs nemaz klāt netieku. Es varbūt esmu viens no retajiem, kas šīs grāmatas arī lasa, ne tikai apskatās bildes! Man tās ir interesantas, pat aizraujošas. Tu lasi un vari paņemt kādu darbu savā kolekcijā un pateikt laiku, kad tas tapis, jo ir daudz neparakstītu un nedatētu darbu, par kuriem eksperti nosaka aptuveni desmitgadi. Gaidu grāmatu par Jāni Valteru, man patīk, ka viņā redzu mākslinieku, kas novecojot neiesūno, taisni otrādi - izveidojis jaunu rokrakstu, un uz tā pamata radušās veselas vācu gleznotāju skolas. Labs meistars ir arī Valdemārs Tone, arī viņa monogrāfiju gaidu. L.S.: Jūs koncentrējaties tikai uz klasiku? A.K.: Nē, es interesējos arī par jaunajiem māksliniekiem. Ja runājam par zīmoliem mākslā - ir daudz mākslinieku, kam šī zīmola nav, bet tie ir labi mākslinieki, un ir, kam ir, bet viņš nemaz nav tik labs mākslinieks. Viņam ir paveicies, viņam bijis talants sevi veidot, un viņam ir šis zīmols. L.S.: Varbūt jums ir savs piedāvājums šo situāciju mainīt? Zīmolu veido ne tikai mākslinieks pats... A.K.: Nē, man tāda piedāvājuma nav, bet ir labi piemēri, kad arī Latvijā tas ir darīts. Teiksim, tas pats Zārdiņš. Roberts Stārosts. Arī izveidots vārds. Latviešu māksla ir pelnījusi, lai tai būtu plašāks pasaules skanējums. Lasīju viedokli, ka 20.-30. gadu māksliniekiem jau "vilciens ir aizgājis", var runāt tikai par jaunajiem māksliniekiem. Bet konkurence ir tik sīva, un jāiegulda daudz naudas. Labs piemērs ir Saāči ar YBA, es nevaru teikt, ka tur kaut kas man ietu pie sirds, bet - tas ir labs mārketings, darbs ir izdarīts. Valsts institūcijām - muzejiem utt. - nav tādu līdzekļu. Lielu naudu var ieguldīt tad, ja cer kaut ko iegūt. Ar privātpersonām ir tā: runāsim par gleznotājiem, teiksim, Suta un Beļcova, mākslinieku ģimene, labs variants mārketingam. Tam, kurš varētu ieguldīt naudu, lai vārdi aizietu apritē pasaulē, vajadzētu būt īpašumā vismaz lielākai viņu darbu daļai, tad viņš ar tiem varētu strādāt, piedāvāt tirgū utt. Bet labākie darbi no šiem māksliniekiem jau ir nogulsnējušies muzejos. Ja ņemat jaunu mākslinieku, jūs viņam palīdzat, varbūt arī dodat padomus, kā vajadzētu gleznot, lai darbus pieņemtu ne vien mazajā Rīgā, kur visi vārās savā sulā, bet vismaz Rietumeiropā. Ir daudz jauno mākslinieku, kas aizbrauc uz ASV, uz Berlīni - šobrīd mākslinieku Meku. Vai kāds no viņiem ir ieguvis lielu vārdu? Viņiem bija visas iespējas - izstādes turienes galerijās utt. Bet, no otras puses, - ja jums darbs patīk, vai ir tik svarīgi, ka tas ir atzīts visā pasaulē? L.S.: Jums nav bijusi vēlēšanās tā "attīstīt" kaut ko, vai tikai prieks bijis iegūt darbus savā īpašumā? A.K.: Attīstīt - tādas domas man nekad nav bijis. Es esmu uzņēmējs, esmu mēģinājis skatīties uz to no cita viedokļa. Bet es uzskatu, ka kolekcijas ir jārāda. Kolekcijās ir labi darbi. Visu cieņu Guntim Belēvičam, kurš savu kolekciju parādīja izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Un esmu pateicīgs muzejam, ka tas man piedāvā piedalīties ar savas kolekcijas darbiem izstādēs. Es ar lielu prieku tos dodu. Ir pat radusies doma par pastāvīgu ekspozīciju. Bet vienam to izveidot ir grūti. Te labi varētu nostrādāt tas, kas Latvijā nav populārs, - privātās partnerības princips. Veidojums kopā ar pašvaldībām. Privātpersonas ar saviem līdzekļiem un pašvaldība ar kaut ko pretī. Bet ir jau tā - jūs vienojaties ar vienu pašvaldību, pēc vēlēšanām tā mainās, un jaunajai ir citas intereses. Arī lielo amerikāņu muzeju sākums ir privātas kolekcijas. Pie tiem ir izveidoti fondi, direktoru padomes, kas iegulda naudu un veido muzeju tālāk. Svarīgi, lai tas būtu profesionāli. Muzejs nav lēts prieks. Bet es domāju, ka šāds muzejs būtu interesants arī no valsts muzeju viedokļa, jo, prezentējot mākslinieku vai veidojot izstādi, parasti nākas rādīt vienus un tos pašus darbus. Tā būtu iespēja parādīt arī ko citu, ieraudzīt darbus, ko citādi vispār neredz. Varbūt ne tik augsta līmeņa kā muzeju krājumos, tomēr - citus. L.S.: Vai ticat, ka tā varētu būt ne pārāk tālas nākotnes iespēja? A.K.: Ir jābūt optimistam! Nav ko ņaudēt, ir jācīnās un jāstrādā uz priekšu. Ja "treknie gadi" būtu turpinājušies, kaut kas tāds jau būtu noticis. Taču arī tagad privāto kolekciju piedāvājums varētu būt atraktīvs ne vien Rīgai, bet arī reģionālām pašvaldībām. Rīgā tāpat viss būs - Laikmetīgās mākslas muzejs, galerijas utt. Ja dodaties ārpus Rīgas - kur tad daudz kas notiek? Jā, nu Liepāja ir tāda mākslinieku pilsēta, Cēsis... Bet daudzviet varētu būt kāds projekts kopā ar privātām kolekcijām. Jo tās bieži vien ir labākas nekā tās, kuras ir šo reģionālo centru muzejos. Es nerunāju par Tukuma muzeju un Jelgavu, kur savulaik darbojās īpašas personības. Bet, piemēram, es aizbraucu uz Rozentāla muzeju Saldū. Man bija ļoti skumji, kā tas viss tur izskatījās. Te ir tā iespēja - izmantojot privātās partnerības principu, kaut ko kopā izveidot. Jo katram sevi cienošam kolekcionāram gan jau kāds Rozentāls kolekcijā ir... L.S.: Varbūt privātam uzņēmējam un kolekcionāram šajā krīzes periodā ir vieglāk kaut ko izveidot nekā valstij, kur joprojām bieži vien labā roka nezina, ko kreisā dara? A.K.: Privātiem vienmēr ir vieglāk mobilizēties. Bet nevajag aizmirst, ka šī krīze skar arī kolekcionārus. Kolekcionēšana nav lēts prieks. Jautājums - kur mākslas kolekcionārs pelna līdzekļus mākslas darbu iegādei, un, ja problēmas ir šajā nozarē, tad problēmas skar arī kolekciju. Grūtie laiki kolekcionāriem reizē ir arī labi laiki, jo cilvēkiem nākas no kaut kā šķirties. Daudzās mūsdienu kolekcijās notika pārmaiņas 90. gados, kad mākslas darbus varēja bez bailēm pārdot, nebija vairs tikai vienīgais komisijas veikals Brīvības ielā pretī "Rīgas modēm". Nākamais bija šie "treknie gadi". Cilvēki krietni nopelnīja ar nekustamajiem īpašumiem, un tie, kas bija iegādājušies gleznas pirmajā vilnī, pārdeva tās par daudz augstākām cenām nākamajā. Tagad ir jauns vilnis. Diemžēl daudziem no saviem darbiem nākas šķirties. Un atkal tirgū parādās darbi. Šis ir trešais vilnis kopš neatkarības. Tas tā kā jūrā. | |
| Atgriezties | |
