VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Arī Godo gaidīšana Jānis Borgs, Mākslas kritiķis Par grāmatu "Nenocenzētie. Alternatīvā kulrūra Latvijā: XX gs. 60-tie un 70-tie gadi" (sastādītājs Eižens Valpēters; Rīga, 2010.) | |
| Viņus var vērtēt dažādi. Bet noteikti liekot zem opozīcijas un protesta karoga. Rīgas “sešdesmitgadnieki” (jaunie intelektuāļi, kas darbojās pērnā gadsimta 60. gados), “kazisti” (kas tusējās kafejnīcās ar iesauku “Kaza”, “Dieva auss”, “Putnu dārzs”...), bitņiki, hipiji un vēl visādi citādi dēvēti. Visus vienoja dziļš garīgs izsalkums, neapmierinātība ar valdošo padomju režīmu, visai idealizēta orientācija uz Rietumu kultūras vērtībām. Opozīcijas bija daudzas un dažādas, un tām piemita krasi atšķirīgs raksturs. Bija necik sen pie malas šmeiserus nolikušie leģionāri un mežabrāļi, no kuriem dzīvi palikušie tikai nesen atgriezās no gulagiem. Tie tapa visklusākie, jo varas pārspēks nostādīja tos lūzeru stāvoklī. Bija tādi demonstratīva riska dumpinieki, kas nakts tumsā kaut kur izkāra sarkanbaltsarkano karogu vai vismaz nolika svecīti pie Jāņa Čakstes kapa. Nesamierināmi varai acīs lēcēji, no kuriem varbūt vēlāk izveidojās, piemēram, “helsinkieši”. Tie parasti uzprasījās uz nepatikšanām un tādas arī dāsni saņēma. Bija arī nacionāli “konstruktīvā” opozīcija – “berklavieši” un latviešu inteliģences daļa, kas sastājās partijā ar slēptu ideju daudzmaz kaut ko kontrolēt paši savā zemē, jo citādi tavā vietā nāks cinisks svešinieks. Tos visādi gaiņāja un presēja Maskavas vara un kompartijas ideologu birokrātija un dažkārt nīda arī vietējie pūristi. Bet viņi savukārt sekmīgi sedzās zem sarkanās demagoģijas bruņām. Šķiet, tieši šai opozīcijai pieder lielākie nopelni atmodas jundīšanā. Un, visbeidzot, jauno intelektuāļu slānis, kuru galvenais darbības vadmotīvs varbūt bija NEPIEDALĪTIES, būt iekšējā emigrācijā, dzīvot savu ideālu pasaulē, savās “ārzemēs”... Viņi allaž šķitās margināli, nekaitīgi “atkritēji”, kurus vara vienalga uztvēra kā dadzi acīs, kā potenciālu apdraudējumu. Totalitārisma, cenzūras un stukačisma impērijā jebkāda brīvdomība bija nepieņemama. Tieši tāpēc šīs intelektuālās rezistences spēja izrauties no vispārīgās cenzūras gravitācijas un būt vismaz iekšēji brīvai raksturojama kā savveida varoņdarbs. No šīs vides pakāpeniski izauga arī ne mazums sabiedrībā ievērojamu gara darbinieku un izcilību, starp kurām netrūka arī tādu, par kuriem varētu vismaz teikt – re, integrējies... Atšķirībā no visām iepriekšminētajām opozīcijām, par ko jau bijuši plaši un zinātniski pētījumi, tieši par šo pēdējo grupu līdz šim parādījusies vismazākā un visfragmentārākā informācija. Nu šis robs Latvijas kultūras vēsturē ir aizpildīts ar vienu fundamentālu un neparasti vērienīgu “Latvijas Vēstneša” izdotu grāmatu, Eižena Valpētera (sadarbībā ar Amandu Aizpurieti) sastādīto rakstu un materiālu apkopojumu “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi”. Tās 316 lappusēs ievietoti divdesmit laikmetu un alternatīvo kultūru raksturojoši raksti, daudzi laikabiedru atmiņu teksti un mākslinieciski sacerējumi, simtiem fotoattēlu, zīmējumu un dokumentu, hronika un bibliogrāfija... Šim darbam, vērojot tur savākto un publicēto bezgalīgo materiālu daudzumu, piedienētu apzīmējums – titānisks. Tas ir no tiem lielajiem veikumiem, kur jūtam – tā “galvenais diriģents” Eižens Valpēters tajā pašaizliedzīgi ieguldījis savu dzīvi. “Nenocenzētie” ir vienas personības gribas triumfa apliecinājums un cēls piemineklis savai paaudzei. Eiženam Valpēteram “Nenocenzēto” orķestrī izdevies sakoncentrēt un daudzbalsīgā skanējumā apvienot fascinējošu “interesanti” rakstošo solistu kopu, kur katram reiz bijusi sava pieredze un savs ieguldījums “alternatīvajā”, ārpus padomju ietekmes stāvošajā kultūrā. Tie ir: Amanda Aizpuriete, Janīna Kursīte, Aivars Neibarts, Andris Bergmanis, Māra Traumane, Jānis Rokpelnis, Māra Ķimele, Marks Alens Svīds, Klāss Vāvere, Māris Pauzers, Ivars Skanstiņš, Mudīte Gaiševska, Imants Lancmanis, Ieva Astahovska, Alise Tīfentāle un vēl daudzi citi. Grāmatas biezajā kvadrātveida apjomā ietilpinātais materiāls pasniegts atraktīvā un neakadēmiskā “ģimenes albuma” vai “mājas dienasgrāmatas” formā (Modra Brasliņa dizains). To ik reizi gribas aizvien par jaunu šķirstīt, turp un atpakaļ pārlapot, pārlasīt un atkal atklāt jaunus neievērotus dīvainā laikmeta un esības rakursus. Visiem autoriem patiesi izdevies sasniegt kaut kādu maģisku laika mašīnas un vēsturiska autentiskuma efektu. Katrā ziņā Latvijas kultūras gardēži ir saņēmuši daudzslāņainu desertu, ar pagaisušās jaunības nostalģijas tiramisu vilinājumu un smeldzi, ar vēstījuma odziņu pildījumu, ar atziņu piparmētru svaigumu un atmiņu kanēļa rūgtumu. “Nenocenzētie” atkal parāda un apliecina, ka katrā laikmetā ir savs esības absurda teātris un savi Godo gaidītāji. | |
| Atgriezties | |
