VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brīnišķīga pieredze Barbara Feslere, Māksliniece Saruna ar Gabi Skardi, vienu no pašlaik Romas MAXXI notiekošās izstādes “Telpa” kuratorēm | |
| Barbara Feslere: Kāda bija tava pieredze, strādājot jaunam muzejam, kurš ne tikai ir fiziski ļoti liels, bet arī apveltīts ar lielu nacionālo un starptautisko nozīmīgumu visā, kas saistīts ar laikmetīgās kultūras politiku un prestižu? Gabi Skardi: Mana pieredze bija brīnišķīga, tāda, par kādu var sapņot ikviens kurators. Šis darbs ilga divarpus gadus, un to vadīja apziņa, ka piedalos un dodu savu ieguldījumu kaut kā jauna tapšanā un ka šis jaunais ietiecas nākotnē, patiesi būdams 21. gadsimta muzejs. Vajadzēja dibināt kaut ko ļoti lielu, kas Itālijai bija ārkārtīgi nepieciešams, – muzeju, kurš prastu būt nacionāls un starptautisks, atbalsta punktu gan mākslas skatuvei (pirmkārt māksliniekiem, bet arī kuratoriem un kaislīgiem mākslas cienītājiem), gan plašākai un nespecializētai publikai. B.F.: Tevis un trīs citu kuratoru veidotās pirmās izstādes “Telpa” pamatā ir muzeja kolekcija. Savā tekstā tu raksti, ka viena no muzeja funkcijām ir saglabāšana, arhivēšana, vēsturiskas atmiņas veidošana. Visi šie jēdzieni ir vērsti uz pagātni. Kā, tavuprāt, kuratori var kustēties starp pagātni un nākotni, šiem diviem dabiski pretējiem jēdzieniem? G.S.: Es te nesaskatu nekādas pretrunas un domāju, ka kolekcija savā ziņā ir kā muzeja skelets, bet konservācija ir tikai viena no tā funkcijām. Domāju, ka saglabāšana ir būtiski svarīgs muzeja uzdevums un aicinājums, jo sevišķi Itālijas situācijā, kur mākslinieki ir veikuši no kultūras viedokļa patiešām nozīmīgu darbu, taču nav pamanāmi, jo to darbiem nav atradies pienācīgs novietojums. Šajā ziņā muzejs saglabā, nodod tālāk un arī leģitimē. Bet, lai kultūras mantojums dzīvotu, muzejam ļoti daudz jāstrādā ar tagadni un ar iespējami plašākas publikas piesaistīšanu. Laikmetīgā māksla ir viena no daudzām kultūras izpausmēm, un tā ir veids, kā raudzīties tagadnē ar skatienu, kas nemitīgi atjauno kultūras kontekstu. Patiesībā es domāju, ka viens no būtiskākajiem muzeja uzdevumiem ir atbalstīt šodienas kultūras produkciju, atbalstīt māksliniekus, kas strādā tieši šobrīd. Vajag aktivizēt to, kas bez apstājas iznirst virspusē, un vērsties pie publikas, dodot tai iespēju mākslas darbus izbaudīt, piedāvājot arī izpratnes paroles. Kolekcija ir svarīga kā atmiņa un vienlaikus ir atspēriena punkts, no kura raudzīties uz priekšu, doties tagadnes un nākotnes piedzīvojumos. Tāpēc darbi, kas iekļausies kolekcijā, ir jāizvēlas ar lielu atbildību. B.F.: Bieži svarīgās institūcijās esmu novērojusi, ka kuratoriem un direktoriem nav viegli iegādāties un izstādīt vārdus, kas vēl nav iemantojuši tirgus vai kritikas atzinību. Kā tu raugies uz iespēju, ka muzejs varētu būt pieejams arī mazāk zināmiem māksliniekiem, jaunākiem gados vai arī tiem, kas piederīgi pie apslēptākajiem mākslas procesu slāņiem? G.S.: Domāju, ka arī tiem ir jāiekļūst muzejā. Bet tai pašā laikā ir skaidrs, ka milzīga atbildība gulst uz cilvēkiem, kas izdara izvēli šāda mēroga muzeja vārdā, jo šis ir Nacionālais muzejs, lielākais muzejs Itālijā, nevis eksperimentāla galerija vai izstāžu zāle. Izvēlei jābalstās uz kritērijiem, kuru pamatā ir ļoti plašas zināšanas. Par spīti visam, esmu pārliecināta, ka ikvienā lielā muzejā ir jāatrod telpa arī tam, kas pārstāv visaktuālāko tagadni. Nodarboties ar laikmetīgo mākslu nozīmē pieņemt izaicinājumu un rādīt to, kas notiek šodien, nevis tikai to, kas jau ir noticis, vai katrā ziņā to, kas jau ir ticis leģitimēts un ratificēts. No vienas puses, jāstrādā, lai piesaistītu plašāku publiku, bet, no otras, jācenšas arī piedāvāt to, ko uzskatām par patiesi svarīgu. Esmu pārliecināta, ka nepieciešams daudz drosmes, lai nodarbotos ar laikmetīgo mākslu, taču cilvēkam, kas nolēmis ar to nodarboties, noteikti ir jāpievēršas arī viseksperimentālākajiem aspektiem, jo tieši tie ir visinteresantākie un nozīmīgākie. B.F.: Vismaz jācenšas tos sajaukt. G.S.: Noteikti jācenšas sajaukt. Nepastāv robežas starp antīko, moderno, vislaikmetīgāko un nākotni. Māksla, tāpat kā kultūra, ir nepārtraukts ceļš, un tāpēc šodienas eksperimenti ir tikai vakardienas eksperimentu turpinājums. Tā ir ļoti svarīga vēsts jo sevišķi Itālijā, zemē, kas ir noskaņota antīko uzlūkot kā vērtību, turpretī par jauno spriež, ka tas nekad nespēs līdzināties pagātnē sasniegtajām virsotnēm un ka tāpēc varbūt nemaz nav vērts tam veltīt īpaši daudz uzmanības. Šī ir problēma, ko noteikti vajadzētu pārvarēt. B.F.: De Dominičisa darbos es, piemēram, atradu daudz atsauču uz antīko tematiku... G.S.: Uz antīko, jā, bet vienlaikus ļoti laikmetīgu. Runa ir par cilvēciskām vērtībām, kas saglabājas cauri laikam. De Dominičiss eksperimentē ar apbrīnojamu spēju apsteigt savu laiku: arī pēc vairākām desmitgadēm mākslinieki uzskata, ka viņa darbi atklāj daudz jauna. Viņa ekspresijas formas ir ārkārtīgi rosinošas. B.F.: Kāds ir tavs novēlējums MAXXI? G.S.: Novēlu, kaut tas spētu būt patiešām laikmetīgs muzejs. Ir būtiski svarīgi, lai tas prastu uzrunāt pēc iespējas plašāku publiku, ne mirkli nepārtraucot stāstīt, kā mākslinieki lasa un izpauž tagadni, un ne mirkli nepārtraucot iespaidot īstenību. Es novēlu, kaut tas spētu kļūt par atbalsta punktu gan māksliniekiem, gan tiem, kas nodarbojas ar mākslu un kultūru, – cilvēkiem, kurus vajag iedrošināt, stiprināt, atbalstīt un izvirzīt priekšplānā. Šis muzejs, būdams tik liels un pamanāms, var kļūt ļoti nozīmīgs, popularizējot un virzot vietējo mākslu uz ārzemēm, kā arī šeit parādot to, kas notiek viņpus valsts robežām. Es novēlu, kaut MAXXI spētu kļūt par savienojošo posmu tam, kas notiek Itālijā, un tam, kas notiek ārpusē. Šādu izmēru un vēriena muzejs nevar darboties, ierobežojot sevi tikai ar vietējā konteksta apvārsni, tam noteikti jāievieto sevi starptautiskā līmenī. Turklāt man šķiet ļoti svarīgi, lai muzejs kļūtu par interpretāciju un pārdomu telpu mākslas baudītājiem – par vietu, kur publikai būtu atvēlēta aktīva loma un tā justos uzrunāta. /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ | |
| Atgriezties | |
