VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas festivāli 21. gadsimtā Inese Baranovska, Mākslas kritiķe, kuratore Reikjavīka – pieredze un jauda Cēsis – radoša platforma un attīstības iespējas 12.05.–05.06.2010. Reikjavīkas Mākslas festivāls 23.07.–15.08.2010. Mākslas festivāls “Cēsis 2010” | |
 Sindijas Šērmanes izstādes atklāšanā Īslandes Nacionālajā galerijā. Foto: Ieva Epnere | |
| Vēsture un fakti Pirmais Reikjavīkas Mākslas festivāls notika 1970. gada vasarā, un kopš tā laika tas ir Īslandes kultūras attīstības vadošais spēks un enerģijas avots, kas iedvesmo un piesaista kā vietējos māksliniekus, tā pasaules klases meistarus. Festivāls vienmēr palīdzējis saglabāt salinieku nacionālo pašapziņu un vairojis Īslandes popularitāti un pazīstamību pasaulē. Pašlaik tas ir viens no senākajiem, respektējamākiem festivāliem Ziemeļeiropā, kura notikumus atspoguļo nopietni starptautiski mediji gan Eiropā, gan ne tik tālie kaimiņi no Amerikas Savienotajām Valstīm: Art in America, New York Times, Wall Street Journal, Modern Painter, Artnet, Artforum, Art-Das Kunst Magazine, Boston Globe un citi. Sākotnēji festivāls tika rīkots katru otro gadu pēc biennāļu principa, bet kopš 2004. gada tas notiek ik maija mēnesi. Festivāla mājaslapā (www.arfest.is) var iepazīties ar tā četrdesmit gadus garo vēsturi: plakāti un programmas ļauj mums justies kā ceļotājiem laika mašīnā, tās nav nostalģiski saldas pagātnes atmiņas, bet gan aktualitāti un kvalitāti nezaudējoši pagājušo gadu mākslas un kultūras laika gara dokumenti. Neatkarīgi no globālām politiskām un ekonomiskām krīzēm un kolīzijām, kuras vēlušās pāri pasaulei pēdējos četrdesmit gadus, festivāls skatītājiem un klausītājiem piedāvājis labāko, kas notiek vietējā mākslas arēnā, un aicinājis tikai izcilus starptautiskus māksliniekus un izpildītājus. Lai gan viens no festivāla dibinātājiem un aizvien vēl goda prezidents ir slavenais diriģents Vladimirs Aškenazi, tomēr paralēli mūzikas programmām svarīga loma vienmēr bijusi arī citām mākslas nozarēm un starpdisciplināriem pasākumiem, dažādām inovatīvām mākslas formām: festivāla programmā harmoniskā līdzsvarā ir klasiskā mūzika un avangards, world music un roks, dramatiskais vai leļļu teātris, cirks vai ielu perfomances, kino demonstrējumi, mākslas izstādes galerijās un muzejos vai mākslas instalācijas un akcijas publiskajā telpā, lekcijas un speciāli literārie lasījumi, muzikāli vakari mākslinieku darbnīcās u. tml. Festivāla patrons ir Īslandes prezidents, bet finansiālu atbalstu sniedz valsts un Reikjavīkas pašvaldība, kā arī sazarots privāto atbalstītāju tīkls. Lai saprastu mazās, bet unikālās valsts vērienīgo mākslas stratēģiju, nosaukšu tikai dažus slavenus māksliniekus, kuri gadu gaitā piedalījušies festivālā: Jehudi Menuhins un Vladimirs Aškenazi (1970), Leonards Koens, Kšištofs Pendereckis, Sigurjons Olafsons, Donalds Džads un Ričards Longs (1988), Dmitrijs Hvorostovskis, Sezārija Evora, Deivids Bovijs un Bjorka (1996), Tonijs Kregs, Frenks Gērijs, Mario Bota u. c. ievērojami arhitekti (2000), ASV māksliniece Ronija Horna ar personālizstādi My Oz un literāriem lasījumiem viņas izveidotajā “Ūdens bibliotēkā” (2007), Londonas galerijas Serpentine kurators Hanss Ulrihs Obrists un mākslinieks Olafurs Eliasons, kuri vadīja eksperimentālo mākslas maratonu Reikjavīkas Mākslas muzejā (2008), britu grupa Tiger Liliies, meksikāņu dziedātāja un dzejniece Lasa de Sela, jaudīgā mākslinieču apvienība Icelanding Love Corporation (2009). Neraugoties uz vulkāna darbību un ekonomisko krīzi, arī 2010. gada programma bija gana vērienīga. Mūzikā – afroduets no Mali Amadou & Mariam, slaveni klasiskās mūzikas izpildītāji no Norvēģijas un Vācijas, Bedroom Community – the Whale Watching Tour noslēguma koncerts, leģendārais somu akordeonists Kimmo Pohjonens un daudzi citi, teātra mākslā – Viļņas pilsētas teātra režisora Oskara Koršunova jauniestudējums “Romeo un Džuljeta”, vizuālajā mākslā – divdesmit fotoizstādes ar vienotu devīzi Reality Check. Skarbās dabas spēks kā radošās enerģijas katalizators Par Īslandi ir daudz dzirdēts un lasīts, redzētas TV programmas “Ziemeļu puse” un National Geography, uzklausīti rezidencē pabijušo latviešu mākslinieku aizrautīgie stāstījumi, bet visi šie patapināti iespaidi šķiet nieks, kad nonāc īstajā salas realitātē. Skarbā, majestātiskā daba un cilvēciskās būtnes niecība salīdzinājumā ar to – tas laikam kalpo par dzinuli īslandiešiem būt tik neatkarīgiem, brīvdomīgiem, aizrautīgi dulliem, artistiskiem ikvienā izpausmē un jebkurā vecumā. Festivāla laikā tiku iepazīstināta ar daudziem fotogrāfiem, gleznotājiem, tēlniekiem, videomāksliniekiem, kuratoriem, mākslas pētniekiem un mūziķiem, un viņu radošajās biogrāfijās lielākoties varēju konstatēt tā dēvēto Sprīdīša sindromu: jaunībā visiem dzimtenē bijis par šauru, tādēļ traukušies mācīties un iepazīt pasauli ASV vai Eiropā, bet, gadiem ritot, ilgas pēc mājām kļūst aizvien spēcīgākas, atdzimst nacionālā pašapziņa, viņi atgriežas mājās, ar citām acīm vērtējot un skatot savu dzimto salu. Pazīstamā somu fotogrāfe Renja Leino (Renja Leino), kas bija viena no festivāla viešņām un piedalījās izstādē Ziemeļu namā (Nordic House), īslandiešus visai trāpīgi nodēvēja par “Skandināvijas itāļiem”. Viņi vienmēr ir priecīgi un ne par ko īsti neuztraucas – ja kaut ko nevar izdarīt šodien, rīt arī būs jauka diena... Par to jauko dienu – tas gan relatīvi, jo arī maijā te pūš skarbs vējš, bet skaisti leknā, zaļā zāle, kas galvenokārt redzama tūristiem domātajās pastkartītēs, realitātē parādās tikai vienu mēnesi gadā – jūlijā. Lai gan biju dzirdējusi, ka Reikjavīka nav liela pilsēta, tomēr pilsētas rimtais un miniatūrais formāts man bija pārsteigums – gleznaina mazpilsēta ar lielpilsētas cienīgu naktsdzīvi un aktīvu darbošanos kultūras un mākslas laukā, kur nav ne miņas no provinciālisma. Atgriežoties mājās, centos izlobīt secinājumus no visa raibuma, kas piedzīvots festivāla dienās: rūpīgi izšķirstīju un novērtēju īslandiešu fotogrāfa Spessi dāvātās konceptuālo fotosēriju grāmatas, izpētīju nu jau pasaules slavu ieguvušā konceptuālās fotogrāfijas pioniera Sigurdura Gudmundsona (Sigurđur Guđmundsson) grāmatu “Situācijas” (Situations, 1970–1982), stikla mākslinieces un tēlnieces Brinhilduras Torgeirsdotiras (Brynhildur Thorgeirsdóttir) retrospektīvo katalogu. Saliekot kopā piedzīvojumu puzli ar grāmatās ieraudzīto, sāku saprast, kur ir saknes īslandiešu mākslas un mūzikas fenomena suģestējošajam spēkam, – tā ir paaudžu paaudzēs iekodētā dabas un pasaules izjūta, kas nepieļauj falšumu un lētu manipulāciju, kas liek domāt un darīt lietas lielās kategorijās. Manuprāt, arī latviešos ir šis spēks, vienīgi mēs neesam salinieki, tādēļ vienmēr esam bijuši vairāk pakļauti dažādām ietekmēm no ārpasaules, kuras sarežģī uztveri un nīcina spēju atšķirt pelavas no graudiem. | |
 Ieva Epnere. Fotogrāfijas no sērijas "Es gribētu būt". 2006. Foto: Ieva Epnere | |
| Viesos pie prezidenta un citi atklāšanas notikumi Festivālu atklāja Reikjavīkas Mākslas muzeja lielajā hallē (pārbūvēta saldētava vecās ostas teritorijā): jau uz ielas visus sagaidīja raibās, orientālās drēbēs tērpusies mākslinieka un mūziķa Ragnara Kjartansona grupa. Kā jau minēju iepriekš, īslandieši ir dzīves baudītāji (nu gluži kā itāļi), tādēļ festivāla pirmo nedēļu var uzskatīt par vienu lielu svinēšanu: tu dreifē no vienas atklāšanas uz nākamo, visur satiec tos pašus ļaudis, ar kuriem jau esi tikusi iepazīstināta iepriekš, viņi savukārt iepazīstina ar nākamajiem mākslas aprindu cilvēkiem, un tā nedēļas beigās tu jau pazīsti visu Reikjavīkas (gan jau arī Īslandes) kultūras dzīves eliti. Atzīšos, ka neesmu īpaša izstāžu atklāšanu fane, tā ir iespēja satikt sen neredzētus draugus un paziņas, apliecināt cieņu izstādes autoriem un kuratoriem, taču izstādes apskate šajos gadījumos ir diezgan sarežģīta un neproduktīva. Reikjavīkā biju spiesta izturēt atklāšanu maratonu četru dienu garumā. Atklāti sakot – arī tur rodas tāda pati déjà vu sajūta kā Rīgā vai citur pasaulē, tomēr vienu lietu pamanīju: šis svētku maratons ir ļoti svarīgs pašiem īslandiešu māksliniekiem, gluži tāpat kā savulaik populārās Mākslas dienas Latvijā. Festivāla otrajā dienā visi dalībnieki un oficiālie viesi bija uzaicināti uz pieņemšanu Īslandes prezidenta Olafura Ragnara Grimsona rezidencē (viņš ir arī festivāla oficiālais patrons). Sarunās ar īslandiešu māksliniekiem izpaudās patīkama pašapziņa, ka prezidents parāda godu savas valsts neordinārākai un radošākai sabiedrības daļai, šo labās gribas žestu augstu novērtēja arī starptautisko mediju pārstāvji un ārvalstu mākslinieki. Reality Check – divdesmit fotoizstādes Šogad vizuālās mākslas programma pilnībā bija veltīta fotogrāfijai: divdesmit fotoizstādes visos muzejos, izstāžu zālēs, mākslas centros un galerijās, projektos iesaistīti mākslinieki no daudzām pasaules valstīm. Pasākumu skaits – iespaidīgs, un pārsteidzošākais bija fakts, ka kvalitāte dominēja pār kvantitāti: gandrīz visas izstādes varēja iegūt laba vai izcila mākslas notikuma statusu. Saprotams, ka raksta ietvaros nevaru apskatīt visas, tomēr gribētos pievērsties iespaidīgākajām. Kā nozīmīgākā tiek minēta pazīstamās ASV fotogrāfes Sindijas Šērmenas izstāde Īslandes Nacionālajā galerijā un viņas dzīvesdrauga mūziķa un mākslinieka Deivida Bērna fotoinstalācijas pilsētvidē. Šērmenas fotosērija “Filmu kadri bez nosaukuma” (Untitled Film Stills, 1977–1980) vienā mirklī tolaik vēl jauno mākslinieci padarīja par slavenību. Šajā fotosērijā viņa eksponē pati sevi kā neeksistējošu filmu varoni, atsaucot atmiņā Eiropas un ASV gadsimta vidus kino šedevrus. 80. gadu sākumā tas inscenētās fotogrāfijas laukā bija pilnīgi inovatīvs risinājums, kas pārsteidza ar perfekti izturētu stilistiku un pašas autores kā modeles harismu. Sēriju visā pilnībā redzēt izstādēs ir liels retums. Nacionālās galerijas ekspozīcijā bija iespēja pārliecināties par šo nelielā formātā radīto melnbalto attēlu suģestējošo spēku – var teikt, ka mākslinieces personība izgaist, lai reinkarnētos daudzbalsīgā liktenīgo sieviešu korī. Grupas Talking Head leģenda Deivids Bērns reprezentēja divus projektus: “Iekšpuse uz āru” (Inside Out) un “Morālas dilemmas” (Moral Dilemmas). Pirmais – lielizmēra fotoizdrukas (līdzīgas reklāmām uz sabiedriskā transporta līdzekļiem), kuras aizklāja Reikjavīkas Mākslas muzeja pirmā stāva logus un kurās attēloti laikmetīgās mākslas muzejam “nepiederīgu” mietpilsonisku aizkaru foto, kas laika gaitā dokumentēti dažādās pilsētās un valstīs. Savukārt ar otro projektu mākslinieks vēlējās akcentēt trauslo robežu starp reklāmu un mākslu mūsdienās. Tas pārsteidza skatītāju uz pilsētas reklāmas vairogiem – spoži optimistiskās krāsas piesaistīja uzmanību, bet izlasītais teksts raisīja samulsumu. Līdzīgi socioloģiskām anketām tiek uzdots jautājums ar trim atbilžu variantiem, gan jautājumi, gan atbildes ir vienlīdz neērti un rada morālu diskomfortu, attēlotās novērošanas kameras it kā atgādina: mēs tevi vērojam. Tā ir mākslinieka asa reakcija uz visuresošo reklāmas industriju, kas tevi nemitīgi uzmācīgi uzrunā, pat neļaujot iesaistīties dialogā. Vadošajā Reikjavīkas galerijā i8 varēja novērtēt izcilā konceptuālās mākslas pioniera Sigurdura Gudmundsona fotoizstādi “Situācijas un citi” (Situations and Other, 1970–1982). Fotogrāfijas, kas radušās Fluxus virziena ietekmē, konstruē poētiski filozofiskas vīzijas, kurās pats autors ir galvenā persona, kas izdzīvo dažādas absurdas un ironiskas situācijas. Skarbā ziemeļnieku humora stilā vizualizētas pārdomas par indivīda eksistences ceļu, līdzsvara meklējumiem starp dabu un cilvēkiem. Zīmīgi, ka vēlāk, jau ieguvis lielu starptautisku autoritāti, mākslinieks vairs nav radījis tik aizkustinošus un marginālus foto darbus, bet pievērsies labāk angažētai oficiālajai mākslai. Par lielu pārsteigumu man kļuva izstāde, kura festivāla informatīvajā avīzē ar savu vēstījumu tā īsti nenolasījās: “Alternatīvais skatiens” (Alternative Eye) – fotogrāfijas no Petura Arasona (Pétur Arason) un Ragnas Robertsdotiras (Ragna Róbertsdóttir) laikmetīgās mākslas kolekcijas, ko varēja vērtēt Reikjavīkas Mākslas muzeja filiālē. Sešdesmit fotogrāfijas un fotoinstalācijas publiski Īslandē tika izstādītas pirmo reizi. Unikālā kolekcija atspoguļo starptautiski pazīstamo īslandiešu autoru pasaules redzējumu no 60. gadu beigām līdz mūsdienām. Dzīvesbiedri biznesmenis Peturs Arasons un māksliniece Ragna Robertsdotira mākslu sākuši kolekcionēt jau 60. gados – fotogrāfijas, gleznas, zīmējumus, instalācijas un videodarbus; kopumā kolekcijā ir aptuveni 1000 vienību, līdzīgās proporcijās pārstāvēti starptautiski autori un īslandiešu mākslinieki. Kolekcija aizsākās, kad viņiem piederēja izstāžu zāle Second Floor Reikjavīkas centrā, kura piecu pastāvēšanas gadu laikā iemantoja lielu popularitāti un cieņu vietējās inteliģences aprindās. Fotokolekcijā pārstāvēti Bernds un Hilla Beheri, Roni Horna, Tasita Dīna, Tomass Rufs, Kandida Hēfere un daudzi citi izcili autori. Man bija iespēja tikties ar pašiem kolekcionāriem un pavaicāt, kas viņus iedvesmojis veidot šo kolekciju, – darbu izvēlē viņi vienmēr vadījušies pēc savas sirdsbalss, nevis prognozēm mākslas tirgū, mākslas kolekcionēšana ir viņu dzīvesveids, kas rada harmonisku prieku un mīlestību. | |
 Gints Gabrāns. Fotonglezniecība - jaunās pasaules ainavas. 2009. Publicitātes foto | |
| Slavenā somu arhitekta Alvara Ālto 70. gados uzbūvētajā Ziemeļu mājā bija skatāma skandināvu mākslinieku izstāde “Tagadne ir tagad” (The Present is Now), tās kuratori – fotogrāfi Spessi un Katrina Elvarsdotira (Katrin Elvarsdóttir) no Īslandes. Ar mākslas teorētiķa Kimmo Lehtonena (Somija) palīdzību viņi atlasīja sešus mūsdienu autorus, no kuriem īpaši gribētos minēt somu fotogrāfus. Hari Palviranta izteiksmīgajā fotosērijā “Sadauzītie” (Battered) attēloti piektdienas uzdzīves nakts kautiņos cietuši vīrieši, monumentalitātē un tiešumā šie portreti manā apziņā identificējas ar spāņu 17. gs. glezniecības tradīcijām. Renjas Leino uzņemtie bērnu portreti “Promesošie” (Absent Minds) atsvešināti raugās datora monitoros. Viņas darbu emocionāli spēcīgo vēstījumu pastiprina tas, ka tās ir lielformāta izdrukas, kas bija izstādītas uz vairāku māju brandmūriem Ziemeļu mājas teritorijā. Pēdējos gados Renja Leino apzināti lieto elementāro mobilā telefona fotokameru, tās kvalitatīvos defektus un deformācijas izmantojot kā artefaktu pastiprinošus elementus. “Cilvēki cieši skatās manos attēlos. Viņu sejas ir svešā ainavā, prāts pazaudējies šo pikseļu kastīšu priekšā. Manā iztēlē viņu smadzenes lēnām absorbē ekrāns. Kur paliek viņu prāts, kad mašīnas pilnībā pārņem viņu uzmanību?” Pirmo reizi Reikjavīkas publiskajā telpā tika izstādīti foto darbi. Šī projekta nosaukums Reality Check (“Realitātes pārbaude”) tad arī bija izvēlēts par visa festivāla mākslas programmas devīzi ar nodomu akcentēt fotogrāfijas nozīmi mūsdienu pasaulē kā dzīvi, komunikācijas un kultūru reflektējošu mediju. Pilsētvides projekta kuratori Esu Sigurjonsdotiru (Æsa Sigurjónsdóttir) interesēja situācija, kas notiek ar izstāžu darbiem, kad no klasiskā baltā kuba tie nonāk atklātā publiskā telpā, – vai tas liek cilvēkiem uz tiem paskatīties citādāk. Publiskā telpa var būt kā neitrāls fons, bet tā var arī darbiem dot jaunu uztveres dimensiju, citu alternatīvo vizuālo kodu. Ko var ieraudzīt, un kas tiek apslēpts un nepamanīts, kur ir robeža starp dokumentālo reālismu, naratīvo vēstījumu un estētiskām vērtībām? Esa Sigurjonsdotira vairākkārt viesojusies Rīgā, kur viņai bija iespēja iepazīties ar latviešu fotogrāfiem. Reality Check projektam viņa izvēlējās arī latviešu mākslinieces Ievas Epneres darbu sēriju I Would Like to Be… (“Es gribētu būt…”; Īslandes jauniešu fotoportreti, kas tapuši rezidences laikā Īslandē 2006. gadā, bet nekad nav bijuši šeit izstādīti). Lūdzu kuratorei komentēt viņas izvēli: “Šī Īslandes jauniešu portretu sērija mani piesaistīja ar citādāku skatījumu uz Ziemeļvalstu jauno paaudzi nekā jau zināmo Eiropas foto meistaru (Tomass Harmerijs, Robs Hornstra) darbos. Ievas darbiem piemīt īpašs jūtīgums un gaišredzīgums. Šeit jaunieši atklājas kā klusējoša sociāla grupa, individualitātes, kas nolemtas mūžīgām gaidām.” Labākajos Reikjavīkas festivāla notikumos vērojama autoru vēlme katram stāstīt savu stāstu, iedziļinoties dažādos mūsdienu dzīves procesos, cenšoties strauji garām zibošo fragmentāro pasaules redzējumu aizstāt ar personisku skatu uz lietām un notikumiem, lai meklētu un izzinātu cilvēciskās esības jēgu, mēģinot saprast pašiem sevi un rast dialogu ar līdzcilvēkiem. Uz līdzīgas nots šogad notiks arī vēl pavisam jaunais (pagaidām vienīgais Latvijā) mākslas festivāls “Cēsis 2010”. Pēc formāta tas ir radniecīgs Reikjavīkas festivālam, piedāvājot notikumus akadēmiskās mūzikas, laikmetīgās mākslas, teātra un kino jomā. Svarīgi, ka jau no pašiem pirmsākumiem festivālam ir precīzi formulēta radošā platforma ar uzstādījumu producēt tikai augsti kvalitatīvus mākslas notikumus, aicināt starptautiski atzītus izpildītājus un atbalstīt jaunus, daudzsološus talantus. Cēsu festivāls jau ceturto gadu pašā Latvijas vasaras pilnbriedā pulcē gan cēsniekus, gan kultūras gardēžus no Rīgas, vērojama pakāpeniska tendence aptvert arī Baltijas valstu reģionu un Skandināviju. Atliek cerēt, ka mūsu valsts vadība nākotnē beidzot spēs nonākt pie atziņas, ka kultūras atbalsts atmaksājas un ir nozīmīgs virzītājspēks valsts ilgtermiņa attīstībai, stiprinot nacionālo pašapziņu un vairojot valsts pazīstamību pasaulē. | |
 Valts Kleins. Patiesība un meli (Entropija). Fotogrāfija. 2010. Publicitātes foto | |
| Kas šogad notiks Cēsu festivālā? Zīmīgi, ka jau par tradīciju kļuvušās Vecajā alus brūzī skatāmās laikmetīgās mākslas izstādes šīgada nosaukums ir Take Care (”Rūpējies”). Ekspozīcijas koncepts sakņots vēlmē noskaidrot mākslinieka un sabiedrības attiecības, precīzāk – mākslinieku izjūtas un domas par sabiedrību, mākslas darbā paužot rūpes ārpus individuālās vēlmes, vienlaikus atklājoties izteikti individuāli radoši. Laikmetīgās mākslas izstādē šogad būs pārstāvēti visu trīs Baltijas valstu mākslinieki, tādējādi atspoguļojot Baltijas valstu mākslas aktuālās tendences. Latviju pārstāvēs Andris Breže, Gints Gabrāns, Kristaps Ģelzis, Valts Kleins, Ģirts Muižnieks, Katrīna Neiburga un jaunā gleznotāja Anda Lāce. Igauniju – jaunu mākslinieku konceptuālā apvienība Visible Solution, kas ir inovatīvi radoša kompānija, kuru dibinājuši trīs jauni autori un radošie uzņēmēji: Tāniels Raudseps (Taaniel Raudsepp), Sigrida Vīra (Sigrid Viir) un Karels Koplimetss (Karel Koplimets). Lietuviešu kuratore Virginija Januškevičūte (Virginija Januškevičiūtė) kopā ar jauno autoru grupu veidos nefunkcionālu arhitektonisku instalāciju, kas interaktīvi iesaistīs skatītājus jaunā telpas apguves procesā. Izstādes Take Care kuratore Daiga Rudzāte tās ieceri raksturo šādi: “2009. gadā Latvijas ekspozīcijas atklāšanā Venēcijas biennālē vācu kurators Norberts Vēbers bilda, ka tagadnes uzdevums nav vis jaunu pasauļu radīšana, kā to savā biennāles koncepcijā izteicis Daniels Birnbaums, bet gan rūpes par esošo pasauli. Baltijas valstis globālā finansiālā krīze skārusi īpaši smagi. Vai tās būtu sekas rūpju trūkumam? Vai, iespējams, rūpes tikušas izprastas tik plurālistiski, ka demokrātijas “baltajā troksnī” gluži kā lielpilsētas burzmā zuduši jelkādi vērtību orientieri, kam praktiskajā dzīvē radušās bēdīgas sekas. Vieniem rūpes bijušas par savu labklājību, citiem – par savas dvēseles glābšanu, izmantojot ezoteriskas prakses, vēl citiem – cīņa par tīru vidi. Taču vēl lielāks skaits rūpju iemiesojušās pozīcijā “pret”, radot ja ne fiziskas, tad vismaz daudzskaitlīgas garīgas, dažādi pamatojamas konfrontācijas. Kādas ir mākslinieka un sabiedrības attiecības, precīzāk – mākslinieka izjūtas un domas par sabiedrību, mākslas darbā paužot rūpes, kas staro ārpus individuālās vēlmes, vienlaicīgi izsakot izteikti individuālu radošu reljefu? Kādi ir šo rūpju “lasījumi”, t. i., interpretācijas iespējas, kurās, cerams, iesaistīsies gan Cēsu festivāla apmeklētāji, gan mākslu, kultūras vidi un sabiedrību aprakstošie intelektuāļi? Izstādei nevajadzētu aprobežoties tikai ar jautājumu uzdošanu, kas ir ērtākais laikmetīgā mākslinieka veids, kā spēlēt paslēpes ar sabiedrību. Laikmetīgā māksla spēj radīt intelektuālu nemieru, kas nav vienādojams ar estētiski gūstamu baudu. Jau senajā Grieķijā katarse, lūkojoties traģēdijās, bija liels mērķis, taču reizē tradīcijā sakņots fenomens. Šīs izstādes nolūks nav kārtējā traģēdijas dzimšana, tās mērķis ir svaigu vēsmu plūsma ceļā uz jēgpilni nodzīvotu dzīvi kopā ar draugiem, domubiedriem un visiem tiem, kas par tādiem var kļūt.” Pateicos par atbalstu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmai “Kultūra”, kā arī kolēģiem un draugiem Īslandē – Esai Sigurjonsdotirai, Johannai Vigdisai Gudmundsdotirai (Jóhanna Vigdís Guðmundsdóttir), Spessi un Katrinai Elvarsdotirai. | |
| Atgriezties | |
