VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā kļūt par kuratoru Līga Marcinkeviča, māksliniece; Jana Kukaine, mākslas kritiķe Saruna ar Adamu Budaku | |
|
Intervijā laikmetīgās mākslas kurators Adams Budaks iedziļinās kuratora uzdevuma daudzveidīgajās izpausmēs, kas ietver kalpa, vidutāja un mākslinieka ēnas pazīmes. "Studija": Ja tev vaicātu, kas tu esi, ko tu atbildētu? Adams Budaks: Bez šaubām, es teiktu, ka esmu kurators, lai ko tas nozīmētu. Šīs profesijas definīcija joprojām ir tapšanas stadijā. Nesen atgriezos no kuratora darbam veltīta simpozija "Roterdamas dialogi", kas notika Witte de With mākslas centrā Roterdamā. Tā diezgan plašajā dalībnieku lokā bija arī tādi kuratori kā Jans Huts un Sets Sīdželobs, kuri ir ieviesuši un veidojuši kuratora profesiju. Simpozijā piedalījās arī jaunatnācēji, kas patlaban skolojas kādā no kuratoru apmācību programmām. Labā ziņā ir tā, ka konferences zāle bija jauniešu pārpildīta, tas nozīmē, ka šis jautājums piesaista lielu uzmanību. Beidzot kurators tiek atzīts par pilnasinīgu arodu. Tagad pajautājiet, kā es saprotu kuratora darbu, un, lai atbildētu, man būs jāatsaucas uz kuratora darba praksi un teoriju, kas lielā mērā balstās uz multidisciplināru principu. "Studija": Tam ir kāds sakars ar tavu izglītību, vai ne? A.B.: Esmu studējis dažādās nozarēs, un kuratora darbs, manu-prāt, ir platforma, kur šīs nozares saduras. Tas ir teorētisks treniņš, lai pārbaudītu spējas un zināšanas, ko esmu ieguvis agrāk: teātrī, kino, vēsturē, mākslas teorijā, arhitektūrā, filozofijā. Iepazīstoties ar mākslinieku vai izstādi, es lieku lietā visus studiju laikā izstrādātos (metodoloģiskos) instrumentus. Manas intereses sniedzas krietni tālāk par vienu nozari, teiksim, mākslas vēsturi, kas vienmēr ir pārlieku šaura. Kurators darbs ir polifonisks, tajā savijas daudzas balsis. | |
 Adams Budaks Rīgā 2009.gada martā. Foto: Martins Vizbulis | |
| "Studija": Kāda ir mākslas kritiķa darba specifika, un ar ko tā atšķiras no kuratora specifikas?
A.B.: Mākslas kritiķis interpretē mākslas darbu vai mākslinieka pieeju vai aplūko izstādi kā konkrētu publisku notikumu, kas risinās konkrētā telpā. Kritiķis tieši nesadarbojas ar mākslinieku, kā to dara kurators, kas ir vidutājs starp mākslinieku, izstāžu telpu un konceptuālo uzstādījumu. Izstāde ir šīs sadarbības rezultāts. Kurators ir starp-nieks, kas rada mākslas darba kontekstu, novietojot darbu noteiktā telpā un strukturējot mākslinieka daiļradi. Kurators rada ķēdes. "Studija": Klausoties tavos vārdos, var rasties iespaids, ka ar kuratoru viss ir kārtībā. Diemžēl kuratorus uzskata arī par liekēžiem, kas uzspiež savu gribu māksliniekam un pēc tam plūc laurus viņa vietā. A.B.: (Pārsteigumā) Vai tiešām? "Studija": Jā, tieši tā uzskata vairākums Latvijas iedzīvotāju. A.B.: Bet kurators ir mākslinieka kalps! Tas ir liels pārpratums... Protams, ir gadījumi, kad kuratora vārds ir tik dominējošs, ka atstāj mākslinieku ēnā. Ir dažas radošas personības, kas kuratora darbu uzskata par augsta ranga konceptuālu darbību, un rezultātā spēcīgā koncepcija mazina atsevišķa mākslas darba nozīmīgumu, priekšplānā izceļot kuratora "rokrakstu". Bet tā ir tikai viena pieeja un patiešām - mazāk svarīgā. Kurators palīdz māksliniekam pieteikt savu darbu vēsturiskā, sociālā un konceptuālā kontekstā, padarot viņa darbu pieejamu sabiedrībai. Šī apsvēruma dēļ Vīnes Mākslas akadēmija ir ieviesusi kuratora štata vietu, jo sarunās ar mākslas studentiem atklājās, ka viņiem nav ne mazākā priekšstata, ko uzsākt ar saviem darbiem pēc augstskolas beigšanas. Gleznas paliek studijā, un tur tās ir mirušas, jo mākslas darbs pastāv tikai skatītāju priekšā. Tātad ir jābūt kādam, kas aiziet uz studiju, paņem mākslas darbu un izstādē parāda to skatītājam. Šo darbu izdara kurators! Es nezinu, ko šis vārds nozīmē jūsu valodā. Poļu valodā tas apzīmē "kādu, kurš palīdz sociāli nepielāgotiem cilvēkiem". Piemēram, ja tu esi pastrādājis noziegumu, tev ir nepieciešams kāds, kas uzrauga tavu uzvedību. Valsts tev piešķir "kuratoru", kas tevi novēros un izlabos tavu rīcību, ja tu grasīsies paveikt vēl kādu noziegumu vai vienkārši būsi neuzvedīgs... "Studija": Latviešu valodā vārdu noslogo konotācijas, kas radušās tā lietojuma dēļ padomju laikos, kad ar kuratoru apzīmēja VDK ieceltos uzraugus, kuriem bija jāuzmana mākslinieki un jāpārliecinās par viņu uzskatu pareizumu. A.B.: Tad lūk, kāpēc šo vārdu uztver tik negatīvi. Poļu valodā mēs arī esam diezgan tuvu tādai izpratnei - "kurators" ir tas, kurš kontrolē otra cilvēka rīcību, sekodams viņam pa pēdām kā ēna. Tā kā kuratora profesija ir salīdzinoši jauna un to ir grūti definēt, cilvēki mēdz to salīdzināt ar kaut ko citu, piemēram, ar režisora profesiju. Režisors ir visa sākumā. Viņa uzdevums ir izvēlēties scenāriju - izstādes koncepciju - un atrast aktierus, kas atveidos lomas. Bez režisora izstāde neno-tiktu, stāsts netiktu izstāstīts. Taču aktieri ir tie, kas šo stāstu dara īstu. Beigās skatītājs atcerēsies vai nu aktierus, vai režisoru, vai abus. "Studija": Veiksmes gadījumā visas stāsta proporcijas ir labākajās attiecībās. A.B.: Taisnība, bet to ir grūti sasniegt. Jāsaprot, ka ir tūkstotis mākslinieku, bet tikai simts kuratoru. Tur tā lieta - mākslinieka stāvoklis ir mazāk privileģēts, jo viņam jārēķinās ar lielāku konkurenci. Es būtu varējis izvēlēties citus latviešu māksliniekus. Mana izvēle bija atkarīga no tā, ko es ar izstādi vēlējos pateikt. Un tas ir ļoti subjektīvi. Šajā gadījumā Miks un Evelīna man lieliski derēja. Ir kuratori, kurus interesē dzimte, politika, teatralitāte... "Studija": Un kas interesē tevi? A.B.: Institucionāli, kā jums zināms, esmu saistīts ar Kunsthaus Graz. Manas intereses lielā mērā ietekmē šīs celtnes arhitektūra. Mani vienmēr ir interesējuši konkrētai vietai piesaistīti jeb arhitektūras un telpas jutīgi darbi. Kunsthaus Graz arhitektūra ir absolūti vienreizēja un ļoti komplicēta, būtībā tas ir burbulis - sfēra bez nevienas pašas taisnas sienas. Pašreiz tā ir vienīgā celtne pasaulē, kas ļoti radikālā veidā cenšas pārdefinēt baltā kuba jēdzienu, kurš ir 20. gadsimta izstāžu telpas prototips. Tādējādi, it īpaši šobrīd, manas intereses vērstas to darbu virzienā, kas ir spējīgi veidot noteiktas attiecības - varam saukt to par dialogu vai konfliktu - ar muzeja telpu. Es meklēju māksliniekus, kas spēj tikt ar to galā. "Studija": Kādi apsvērumi ietekmēja tavu izvēli, atlasot darbus Manifesta? A.B.: Ņemot vērā Manifesta nomadu raksturu - tā allaž ceļo no vienas vietas uz citu -, šoreiz es meklēju mākslas darbus, kas noteiktā veidā būtu saistīti ar konkrēto ģeogrāfisko situāciju, tas ir, Itālijas ziemeļu daļu, nevis izstāžu telpu kā tādu. Lai gan - arī tas bija no svara, jo mēs strādājām izcilās sabiedriskās vietās, kas pieder pie šī reģiona arhitektūras mantojuma. Pēc izpētes darbu veikšanas es sapratu, kas man ir svarīgi, piemēram, priekšstats par piederēšanu u. tml. "Studija": Tevi uzaicināja piedalīties mākslas biennālē Nantē, Francijā, kas notiek šīgada jūnijā. Kāda ir darba specifika, strādā-jot lielās, starptautiskās mākslas izstādēs? A.B.: Tiešām, attiecībā uz mērogu katra biennāle ir samērā monumentāls notikums: simfoniskais, nevis kamerorķestris. Galvenā atšķi-rība slēpjas tās kalibrā un dimensijā - biennālei ir konkrēts mērķis, lielāks finansējums, un tā vēršas pie citas auditorijas. Sešus gadus strādājot Kunsthaus Graz, esmu iepazinis savu publiku, savukārt starptautiskās biennālēs es esmu vieskurators un man jāstrādā situācijā, ko es tik ļoti labi nepārzinu. Turklāt katra biennāle ir pakļauta daudziem riskiem. Tāpēc tas ir liels izaicinājums. Atgriežoties pie Roterdamas simpozija - man bija jāvada paneļdiskusija "Kad biennāle ir veiksmīga?". Taču, nevēlēdamies runāt par veiksmi, es apgriezu to kājām gaisā: "Kad biennāle ir izgāšanās?". Analizēt neveiksmes cēloņus man šķita krietni interesantāk. Manuprāt, neveiksme ir daudz produktīvāka, jo tā liek domāt par iemesliem, kuru dēļ kaut kas nogāja greizi. Tātad, kad esmu cietis sakāvi, es saku: "Ak Dievs! Man kaut kas ir jādara, jo, pats par sevi saprotams, es nevēlos vēlreiz to piedzīvot!" Tagad iedomāsimies, ka esmu guvis panākumus. Tad es vienkārši teikšu: "Labi pastrādāts! Un tagad es varu iet nosnausties." Veiksme padara mani gausu... Bet kāds bija jautājums? "Studija": Tu stāstīji par savu darba pieredzi, ko guvi starptautiskās mākslas izstādēs. Kāpēc māksliniekiem ir vēlams piedalīties tādās lielās izstādēs kā, piemēram, Venēcijas biennāle? A.B.: Mākslinieks tiek laukā no savas ierastās vides. Katra biennāle ir starptautiska, un tās nozīmīgums ir spējā radīt jaunu kontekstu. Dalība Venēcijas biennālē sniedz māksliniekam iespēju kļūt zināmam aiz savas valsts robežām. Piemēram, Manifesta laikā Mika darbi tika plaši atspoguļoti dažādu valstu masu medijos, un tas ir svarīgi. Viņa vārdu pamanīja. Turklāt biennāli apmeklē visi svarīgākie nozares speciālisti, to skaitā arī tie kuratori, kas jums tā nepatīk... "Studija": (Protestējot) Nē, nē, mums viņi patīk! A.B.: ... un viņi apskata Mika darbu. Varbūt tagad Miku uzaicinās uz vēl kādu izstādi, tā ir ķēdes reakcija, jūs saprotat. Es kā kurators padaru viņu pieejamu. Tas ir mans žests. Miks ir jauns, viņš nāk no valsts, kas atrodas Eiropas austrumu daļā, pagaidām viņš nesadarbojas ne ar vienu privātu mākslas galeriju. Dabiski, ka neviens par viņu neko nezina. Vēl viena starptautisko izstāžu iezīme ir tāda, ka katrs mākslinieks stāsta par savu tautu un tradīciju, no kurienes viņš vai viņa nāk. Tātad valstij tas ir izdevīgi, jo tā tiek pārstāvēta. Lai arī patlaban pasaulē notiek straujas pārmaiņas un nacionālās piederības kategorija pamazām zūd, tomēr neaizmirsīsim, ka Venēcijas biennālē tiek ievērots nacionālās reprezentācijas princips. "Studija": Kuri "spēlētāji", izņemot kuratorus, vēl ir svarīgi laikmetīgajā mākslā? A.B.: Protams, mums ir mākslas kritika un mediji. Ja tev paveiksies, tavu darbu atspoguļos kādā no nozīmīgākajiem mākslas izdevumiem, kas veido sabiedrības viedokli: tāds ir Artforum Amerikā, Frieze Londonā, Spike Austrijā, Kunstforum Vācijā... un "Studija" Latvijā. Tu tos lasi un atrodi kaut ko interesantu, kas tevi ieintriģē, un tu turpini pētīt tālāk. Vēl viens ievērojams spēlētājs ir privātais tirgus sektors, proti, mākslas galerijas, un, bez šaubām, sabiedriskās mākslas institūcijas. Tās ne tikai rīko izstādes, bet arī veido kolekcijas, kas ir nozīmīgs ieguldījums tajā, kā mēs rakstām mākslas vēsturi. "Studija": Kuri reģioni patlaban attīstās visstraujāk? A.B.: Grūti teikt. Domāju, ka Āzija, galvenokārt Ķīna. Arī poļu māk-sla joprojām atrodas uzmanības centrā. Lielākoties tie visi ir jauni un mazpazīstami mākslinieki. Pašreiz situācija ir nedaudz ekstrēma. No vienas puses, ir lieli vārdi, kas vienmēr saistīs kolekcionārus. No otras puses, ir kolekcionāri, kas meklē jaunus māksliniekus. Iespējams, pēdējo tendenci ir stiprinājusi krīze, jo jauno mākslinieku darbi pagaidām vēl nav tik dārgi. "Studija": Vai vari nosaukt pāris autoritātes mūsdienu mākslas pasaulē? A.B.: Jā, ir daži svarīgi cilvēki. Ja skatās no vēstures perspektīvas, tad jāmin Jans Huts, izstādes dokumenta IX vadītājs. Jans Huts ir dibinājis daudzas institūcijas, savukārt viņa ekspozīcija "Manu draugu istabas" (Chambres d'Amis) bija viena no brīnišķīgākajām 20. gadsimta izstādēm. Ja runājam par jaunāku paaudzi, tad tas būtu Hanss Ulrihs Obrists, bez šaubām. Es iesaku jums izlasīt viņa jaunāko grāmatu "Kuratora darba īsa vēsture" (A Brief History of Curating). Tajā iekļautas intervijas ar tādiem cilvēkiem kā Sets Sīdželobs un Anna de Arnonkūra. "Studija": Plānojot izstādi, tu labprātāk strādā ar jau gataviem darbiem vai arī izvēlies darbus tapšanas procesā? A.B.: Reizēm mani interesē gatavie darbi, ja tie ļoti labi atbilst manai iecerei, ko es vēlos īstenot konkrētas izstādes vai izstāžu telpas/izvietojuma ietvaros. Protams, krietni aizraujošāk ir uzsākt sadarbību ar mākslinieku jauna darba veidošanai. Aptuveni 80% no Manifesta darbiem bija no jauna radīti. Taču daudzos gadījumos tas nav iespējams, jo vairs neatliek laika vai nepietiek naudas. Strādājot ar Miku, jauni darbi nebija nepieciešami, jo man tiešām gāja pie sirds esošais ("Personu kolekcija"). Reizēm, kad mākslinieks ir plašāk pazīstams un darbs, kas man patīk, jau ticis izstādīts miljons dažādās vietās, es varu nevēlēties to rādīt vēl vienu reizi, lai gan, bez šaubām, mainoties mākslas darba kontekstam, mainās arī tā nozīme. Es zināju, ka Miks un Evelīna visiem būs liels atklājums, gluži kā tas bija atklājums man. "Studija": Gadījumā, ja tiek veidots jauns mākslas darbs, cik lielā mērā tu iesaisties tā tapšanas procesā? A.B.: Es piedāvāju māksliniekam konkrētu ideju, ja man ir aizdomas, ka tā šajā māksliniekā gūs atsaucību. Gatavojoties biennālei Nantē, mani spēcīgi iespaidoja Žana Kokto filma "Dzejnieka asinis". Kad tu skaties šo filmu, tevi pārņem sajūta, ka tas ir noslēgts veselums, kas pamazām tiek atvērts. Es to varu iztēloties trīsdimensionālajā izstāžu zāles telpā. Šādi es veidoju arhīvu - izvēloties māksliniekus un runājot ar viņiem. Daudzu mākslinieku darbi ir piesaistīti konkrētai vietai, tāpēc nekur citur tos izstādīt nebūtu iespējams. Kurators ne tikai izdara pakalpojumu māksliniekam, bet viņa darbs ir arī radošs, jo viņš veido attiecības un būvē savstarpējas sadarbības rizomātisku struktūru. Man patīk, kad deja tiek saistīta ar teātri un kad tiem pievienojas vizuālā māksla un kino. Tas ir līdzīgi arhitektūrai. "Studija": Kā tu veido savu mākslinieku komandu? A.B.: Es lieku lietā intuīciju, pētījumus un izpratni par savu uz-devumu. Pašreiz es strādāju pie izstādes Lodzā, Polijā. Tā ir iekļauta festivālā "Četru kultūru dialogi". Šīgada festivāla tēma ir "Teritorija". Mans uzdevums bija ierosināt izstādes ideju, kas atspoguļotu festivāla tēmu un vienlaikus būtu nozīmīga Lodzas pilsētai. Paturot prātā šos apsvērumus, es piedāvāju "mājās pārnākšanas rituālu" koncepciju. Tagad es veidoju mākslas darbu atlasi šīs koncepcijas iedzīvināšanai. "Studija": Kā kļūt par kuratoru? A.B.: Ir vairāki... sauksim tos par strukturāliem modeļiem. Francijā, piemēram, lielāko daļu izstāžu rīko filozofi. Kuratora darbam pievēršas pēc pamatstudiju beigšanas. Es neesmu apguvis nevienu kuratora mācību programmu, bet esmu izveidojis pats savu Krakovā. Mēs pieņemam tikai tos kandidātus, kuri jau ir ieguvuši maģistra grādu. Studentu vidū ir filologi, mākslas vēsturnieki, zinātnieki, matemātiķi utt. Tas nozīmē, ka mākslas vēsturei nav monopoltiesības noteikt, kurš kļūs par kuratoru. Es pat uzdrošinos apgalvot, ka scenārijs, kad mākslas vēsturnieks kļūst par kuratoru, ir visneinteresantākais. Tas ir vai nu garlaicīgi, vai paredzami. Filozofs kuratora lomā - tas ir krietni aizraujošāk. Mans ceļš pretī kuratora darbam bijis samērā vienkāršs. Es nāku no teātra jomas. Teātris nozīmē - strādāt reālā vietā ar reāliem cilvēkiem. Vienu vakaru tu izgāzies, nākamreiz centies laboties. Tā nav filmēšana ar divdesmit mēģinājumiem. Tad es devos uz Centrālo Eiropas universitāti Prāgā apgūt mākslas un arhitektūras vēsturi un filozofiju. Tolaik mani kļūdaini noturēja par mākslas vēsturnieku. Neviens nezināja, ka es nebiju izgājis mākslas vēstures kursu. Prāgā es nonācu arhitektu un filozofu sabiedrībā, un tas bija apgaismojoši! Toreiz, vēl nenojaušot, ka kļūšu par kuratoru, attīstīju uzņēmību pret idejām, filozofiskām problēmām, kā arī jutību pret telpu. Būtībā kuratora darbs ir - izvietot idejas, kas slēpjas katrā fiziskā mākslas darbā, konkrētā izstāžu telpā. "Studija": Ko tu lasi? A.B.: Vispār es tikpat kā nelasu grāmatas par mākslas vēsturi vai teoriju. Daudz svarīgāka man liekas literatūra, filozofija un kino. Manas izstādes lielā mērā balstās noteiktos tekstos. Pagājušogad Grācā es rīkoju izstādi "Kolekcija kā Alefs", ko iespaidoja Horhes Luisa Borhesa daiļrade. Manuprāt, viņš ir attīstījis ļoti nozīmīgu starpdisciplināru mehānismu Visuma apjēgšanai. Viņš veidoja labirintus un bibliotēkas, apvienojot filozofiju, arhitektūru, literatūru un kritisko teoriju. Savukārt Manifestā es mēģināju savienot divas idejas. Pirmā bija atvasināta no kritiskā reģionālisma jēdziena, ko ieviesa Kenets Fremptons, lai pētītu reģiona kritisko potenciālu. Otrā ideja nāk no Ernesta Bloha grāmatas "Cerību princips", kur viņš apskata sapņošanu un fantazēšanu par labāku nākotni. Bija intriģējoši aptvert, ka konkrētā Itālijas daļā šīm idejām ir liela nozīme. "Studija": Ko tas nozīmē - būt kritiskam? A.B.: Iepazīstoties ar jaunu situāciju, tu to analizē un atrodi intrigu. Tu sāc uzdot jautājumus, jo nevēlies uzskatīt kaut ko par pašsaprotamu. Tu sāc rakties dziļāk un atklāj, ka caurums ir lielāks, nekā sākumā biji domājis. Tad pakāpeniski tu nonāc pie jauna situācijas vērtējuma un saproti, ka nekas nav tik vienkārši, kā sākumā bija šķitis. Šī sarežģītība ir tavs ieguvums, tu kļūsti bagātāks. Taču procesam jābūt abpusējam, jo tevī jārodas vēlmei skatīties, kā arī tev jāsamierinās ar to, ka līdz galam mēs nekad neko nevaram zināt. Pasaule guļ, un tev tā mazliet jāpamodina. Adams Budaks (dz. 1966) apguvis teātra studijas Jagellonu Universitātē Krakovā, vēlāk Centrālajā Eiropas universitātē Prāgā mācījies mākslas un arhitektūras vēsturi un filozofiju. Pašlaik Adams Budaks pilda laikmetīgās mākslas kuratora pienākumus iespaidīgajā Grācas Mākslas mājā (Kunsthaus Graz), kas ir Austrijas vecākā muzeja - Landesmuseum Joanneum - struktūrvienība, kā arī vada kuratora mācību programmu maģistrantūras absolventiem Krakovā. Adams Budaks bijis kurators daudzās starptautiskās izstādēs: 9. Venēcijas arhitektūras biennālē (veidojis Polijas paviljona ekspozīciju, 2004), Prāgas starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (2005), kā arī Manifesta 7 (2008), kurā uzaicināja piedalīties Evelīnu Deičmani un Miku Mitrēvicu. | |
| Atgriezties | |
