|
|
|
| Kinoforuma "Arsenāls" poga ceļo uz Ukrainu Zane Dzene, kinoforums "Arsenāls" 26.09.2010.: „Arsenāla” kino nomērīts – 13 eizeini, pusmetrs zelta un tūkstošiem acu, kas vērojušas, vērtējušas, mirkušas asarās un sarauktas smieklu grumbās. Acis, kas iemieg pēc romantiskas drāmas, un tās, kas dzirkstī priekā un pārspēkā no emociju sprādziena un pārsteidzošas uzdrīkstēšanās... Tās pašas, kas kļuvušas dziļas un domīgas, vai bērnišķīgā priekā trauc līdzi pirmajām rudens lapām. Starptautiskais kino forums „Arsenāls” savā desmitdienu maratonā atvēris ne mazums acu un iekustinājis ne mazums urdošu sajūtu, kas, savāktas vienkopus, spēj radīt tādu siltumu un gara gaismu, ka kino „Rīga” lielajā zālē spējis atmosties Japānas pavasaris. | ||||||||||
 Kinoforuma "Arsenāls" noslēgums. Foto: Didzis Grodzs | ||||||||||
| Uz skatuves uzplaukušais sakuras krūmājs ir „Arsenāla” īpašais fons – fokuss un idejiskais sākumpunkts vēl nebijušam eksotismam un emociju gammai. Bet pirms vēl pasaule noslīgst pie sakuras stumbra, iekrāsojot tajā savu domu un sajūtu, caur kino ekrānu nokļūstam Ķeipenē – vienā no unikālākajām vietām pasaulē, kas veltīta kino dižgaru piemiņai. Nolasot vienu no vēstulēm, kas atrasta sauszemes bākas pakājē izvietotajās pastkastītēs, „Arsenāls” un, nešaubīgi, arī pārējā kino pasaule piemin vienu no izcilākajiem dokumentālistiem kino vēsturē Juri Podnieku. Iespējams tieši Podnieka skola ir bijusi tā, kas dokumentālo kino Latvijā aizvien ir spējusi noturēt augstā līmenī, nezaudējot dabisku vienkāršību un šarmu. Skatītājiem „Arsenāls” paskrējis kā ilgi gaidītas kino brīvdienas, festivāla organizatoriem tas nereti nojaucis laika un telpa robežas, pilnībā pārņemot savā varā. Savukārt, kad citur jau dzirdamas apmierinātas nopūtas par paveikto un pamazām sāk virmot ilūzijas par nākamgad gaidāmo, „Arsenālā” izrādīto filmu režisoriem festivāla noslēgums ir tie pāris satraucošākie metri finiša taisnē, kuras galā sagaida ne mazums atzinīgu vārdu un sajūsmas par paveikto. „Arsenāla” konkursu skatēm pieteiktās filmas izvērtēja trīs starptautiski nozīmīgu filmu nozares pārstāvju žūrijas. INTERFILM žūrijas īpašās atzinības raksts Baltijas konkursa skates ietvaros tika piešķirts igauņu dokumentālajam stāstam par nevardarbīgo pretošanos un ironisku rietumniecisko vēsmu sadzīvošanu ar skarbo padomju ideoloģiju, režisora Jāka Kilmi filmai „Disko un atomkarš”, savukārt, par Baltijas skates labāko tika atzīts vēl viens dokumentālais darbs – pašmāju kino režisora Roberta Rubīna pārsteidzošas vienkāršības un cilvēcisku emociju piesātinātā filma „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”, kas ikdienišķo spēj pārvērst neticamajā un neticamo parādīt tik viegli un saprotami, ka, skatoties mazā Rūdolfa aizrautībā ar savu savdabīgo kino, gribas vien smaidīt par šo nenoliedzami unikālo tīrradni. Starptautiskā filmu konkursa skates ietvaros INTERFILM žūrijas īpašā atzinība tika veltīta vienai no emocionāli dziļākajām filmām „Arsenāla” programmā – cilvēka iekšējās pasaules un atmiņu fenomena pētniecei „Adrienai Pālai”, ar kuru ungāru režisore Āgneša Kočiša parāda šķietamas bezcerības un monotonas despotijas nomākta cilvēka spēju izrauties un atdzimt pavisam jaunā veidolā. Savukārt INTERFILM galvenā balva nonāk igauņu režisora Veiku Eunpū rokās – apokaliptiskā filma „Svētā Tonija kārdināšana” pārsteigusi ne vien ar izcilu attēla un skaņas kvalitāti, bet ar neredzētu emocionālo spriedzi, kas caurvij filmas sirreālistiskos tēlus un brutālas absurda ainas, un vienlaikus ir pavisam baisi pietuvināta ikdienas realitātei. Arī FIPRESCI balva nonāca pie filmas „Svētā Tonija kārdināšana” veidotājiem. Žūrijas pārstāvis Dīters Vičoreks atzina, ka tieši šī filma vispilnīgāk atbilst „Arsenāla” izvirzītajiem kino standartiem – drosmīga un pārliecinoša, no stereotipiem un komerciālas banalitātes attālināta, tā neatstāj vienaldzīgu un vēl ilgi pēc filmas rosina domāt un izvērtēt sevī pašā un apkārt notiekošo. Tikpat atbilstoša filmas ekscentriskajai savdabībai bija tās veidotājiem pasniegtā Dmitrija Lavrentjeva litogrāfija „Cita Puse”. Pirms Baltijas filmu konkursa skates spilgtāko kino darbu nosaukšanas īpašu balvu no „Silver TV” saņēma filma, kuru par labāko festivālā izraudzījušies kino skatītāji. Laikam jau nacionālā pašapziņa un prieks par savējiem bijis noteicošais, lai filmas „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?” pārpildītie seansi un neviltota sajūsma par redzēto vainagotos ar skatītāju simpātijas balvu tieši Roberta Rubīna veikumam. Kā tika solīts pirms „Arsenāla” seansiem, arī viens no aktīvajiem filmu vērtētājiem tika pie kārotā lidojuma ar „Air Baltic”. Aviokompānija, kas pāris stundās sola nogādāt nu jau 80 pasaules punktos, „Arsenālu” aicina uztvert kā līdzīgu ceļojumu apkārt pasaulei, izbaudot tepat līdzās esošo kaimiņzemju skaistumu un vistālāko, šķietami neaizsniedzamo vietu eksotisko savdabību. Laimīgā loze un lidojums divām personām biznesa klasē tika balsojuma īpašniekam Ģirtam Apsītim. Turpinot balvu sadali, tika cildināti „Arsenāla” lolojuma, Baltijas filmu skates labākie gan dokumentālā, gan animācijas, gan arī spēlfilmas žanrā. Žūrija savos lēmumos bijusi pārliecināta un, nešauboties par tehnisko kvalitāti un filmas saturisko nozīmību, balvu kā labākā Baltijas animācijas filma saņēma Jurģa Krāsona „Norīt krupi”. Filma, tās scenārija autora vārdiem, tapusi, pateicoties visai latviešu tautai un tās neizsīkstošai spējai iedvesmot. Filmas radošajai komandai tika pasniegta viena no pasaulē pirmajām kompānijas „Nikon” radītajām fotokamerām, kas piemērota arī profesionāla video uzņemšanai. Par Baltijas labāko dokumentālo filmu un kompānijas „Cinevera LV” sarūpētā balvas – iespēja izmantot filmu gaismas tehniku 2 tūkstošu ASV dolāru apmērā – ieguvēju Baltijas konkursa skates žūrija atzina igauņu režisores Monikas Sīmets filmu „Igauņu stāsti. Pasaules čempions”, kas caur mirkļa skumjām un neviltota prieka brīžiem parāda, ka savs unikāls skaistums ir katram vecumam un reizēm novecot nemaz nav tik slikti. Par labāko spēlfilmu Baltijas konkursa skatē pārliecinoši tika atzīta filma „Svētā Tonija kārdināšana”, nu jau trešoreiz uz skatuves aicinot režisoru pārstāvošo filmas aktrisi Tīnu Tauraiti. Fakts, ka filma triumfējusi gan Baltijas, gan Starptautiskā konkursa skatē, pierāda, ka Veiku Eunpū kino tiešām IR atklājums. Filmas veidotājiem balvu piešķīra kompānija „Fujifilm Motion Picture Film”. „Arsenāla” vienu eizenu garās caurules, kas glabā, tā saukto „Maģisko kristālu”, iegūla visu 13 Starptautiskajai skatei pieteikto filmu pārstāvju rokās. „Labākais režisors”, kā iegravēts uz caurules, ir ikviens, kura darbs nokļuvis līdz „Arsenāla” ekrānam. Neiztrūkstoši festivāla garam, pēc šķietami oficiālās balvu sadales, sākās „Arsenāla” Lielā zelta medības. Galvenā naudas balva 10 000 ASV dolāru vērībā, ko jaunu kino projektu realizācijai dāvina „Arsenāla” rīcības komitejas priekšsēdētājs Māris Gailis un foruma prezidents Augusts Sukuts, šoreiz bija apslēpta zelta stienī, kas simboliski izraudzīts par brutāli nozāģēto sakuras kociņu garuma mēru. Kino savā būtībā ir laimes spēle, spontāns un iepriekš neparedzams notikums, kas saved kopā īsto stāstu ar īstajiem cilvēkiem, vai liek tiem mērot dažādus ceļus, nemaz nenojaušot par to eksistenci. Arī „Arsenāla” galvenās balvas ieguvējs, kā ierasts, tika izraudzīts laimes spēlē: no festivāla mundiera nogrieztā poga bija tā atslēga, kas jāatrod vienā no 13 tomātu sulas glāzēm, lai „Arsenāla” etalons-zelta stienis kļūtu par kāda jauna, starptautiska kino projekta finansiālo pamatu. Pārsteidzoši un vienlaikus likumsakarīgi par „Arsenāla” lielās naudas balvas ieguvēju kļuva ukraiņu režisora Maksima Vasjanoviča dokumentālā filma „Mamma nomira sestdien virtuvē”.”Savdabīgajā „Arsenāla” maratonā, startējot ar kārtas numuru 6, tieši sestdiena filmas radošajai komandai izrādījusies īpaši veiksmīga, paradoksāli sasaucoties ar pašas filmas visai provokatīvo nosaukumu. „Arsenālā” šķietami parasta tomātu sula spēj pārtapt visai cienīgā dzērienā, kārtējo reizi pierādot, ka festivāls ir nebeidzamu paradoksu un negaidītu pavērsienu pilns. Tādam jābūt arī „Arsenālā” izrādītajam kino. Ik diena, kas pavadīta „Arsenālā” ir pavadīta godam. Kamēr japāņu jūrā aust asinssarkana saule un nobirst vēl pēdējie sakuras ziedi, ir dots mirklis atelpai, pārdomām un iekšējai meditācijai, lai harmonijas un saskaņas pārņemtos prātos no jauna dzimtu drosmīgs, provokatīvs un nezūdošas savdabības piesātināts „Arsenāls”. Uz tikšanos jau nākošgad, no 16. līdz 25. septembrim. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
