VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Trauslā daba un skaistais prāts Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar Miku Mitrēvicu | |
|
Vairākas dienas centāmies ar Miku Mitrēvicu saskaņot intervijas laiku. Izdevās dienā, kad viņš filmēja materiālu "Trauslajai dabai", kas top Venēcijas mākslas biennāles izstādei. Miks gaidīja īpašu dienu ar vajadzīgās koncentrācijas mākoņiem un pietiekamu saules gaismu. Ir vakars... Elīna Dūce: Latvijā tavus mākslas darbus gandrīz neredz. Miks Mitrēvics: Ar Latviju vienmēr bijis sarežģītāk. Te grūtāk justies ērti, darot tikai to, ar ko tu nodarbojies. Agrāk es labprātāk izvairījos kādam stāstīt par savu nodarbošanos. Tagad situācija ir mainījusies un es arī tieku pieskaitīts pie māksliniekiem. Tas tā ir veidojies, ka iespējas un darbi radušies ārpusē. Piesakies rezidencēs vai izstādēs ārpusē, tur kaut ko uztaisi un izstādi. Šeit faktiski vari būt tāds inkognito, īsti vari nefigurēt ar to, ko dari. Bet, lai kaut kur piedalītos, ir vajadzīgs pamats, tad pats piesaku izstāžu telpas, domāju, taisu un beigās jau atskaitos arī šeit. Tā ir! Ieguldītā enerģija ir baigi lielā. Vienīgais, ko ar laiku iemācies, - tu īpaši negaidi nekādu atdevi. Tu sevi motivē, lai pats ietu uz priekšu un sevi pilnveidotu. Skatītāja attieksme Latvijā pielīdzināma vienaldzībai. Nav jau īsti nekādu laik-metīgās mākslas tradīciju, ir tikai atsevišķi gadījumi. Kā mākslinieks vari darīt visu, bet tādu īstu attaisnojumu tam šeit neredzu. Taču iepriekšējā gadā notikumi ar visām lielajām izstādēm risinājās man ļoti labi. (Starp nozīmīgākajiem notikumiem jāmin dalība Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7 (Manifattura Tabacchi, Rovereto, Itālija, 2008). Savukārt konkurencē starp Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas māksliniekiem Miks Mitrēvics saņēma starptautisko Swedbank balvu vizuālajā mākslā (nominantu izstāde KUMU, Tallina, 2008-2009). Mākslas darbi "Personu kolekcija" un "Pavadonis" tika nominēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) iniciētajai Purvīša balvai vizuālajā mākslā. Kopā ar Evelīnu Deičmani top Latvijas valsts oficiālā ekspozīcija 53. Venēcijas mākslas biennālei [šeit un turpmāk paskaidrojumi mani - E. D.].) E.D.: Un tas viss viena gada laikā! M.M.: Nuja! Tāpēc arī tāda uzmanība un ažiotāža. Nevaru sūdzēties. Šeit apstākļi tam, ko daru, vienmēr bijuši labvēlīgi. Man ir "Dienas" Gada balva par vienu mazu izstādīti (par personālizstādi "Kaut kur tepat"; foto un video, LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" Radošā darbnīca, 2006). Kad akadēmijā iestājos "vizuālajā komunikācijā" (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa), man bija tāds priekšstats, ka varētu iemācīties dizainu, strādāt aģentūrā un būt laimīgs cilvēks, bet tur kaut kā visu apgrieza otrādi. Tā visa vide... Īstenībā lielākais pagrieziens bija, kad aizbraucām uz lielajām izstādēm. E.D.: Kuras tās bija? M.M.: Venēcija. Tikko iestājos nodaļā, tā uzreiz brauca. Tagad ir grūti pat stādīties priekšā, kā tas bija kursam, kurš toreiz aizbrauca. Bija tāds notikums... Tas patiešām bija kaut kas cits, jauns un nesaprotams. Tas man pirmkārt sagrāva priekšstatu par lietām vispār. Es sapratu, kas ir mākslinieks, ar ko viņš nodarbojas, kas viņš var būt. Pavērās kaut kas tāds... Tagad mums ceļošana ir intensīvāka un informācijas krietni vairāk, nav vairs tāda pārdzīvojuma. Tādām plašām izstādēm tu esi gatavs, jau kaut ko gaidi. Dažkārt drīzāk vilies, jo visam pieej kritiski. Toreiz, 1999. gadā, tas tiešām bija brīnums - cik mākslas darbs var būt spēcīgs un uzrunājošs, un reāli mainošs. Tās ir lietas, kuras mani vienmēr vilina un kuras es nemaz tā nevaru izskaidrot, bet kuras man liekas tādas spēcīgas un kuras pieskaras kam tādam, ko droši vien nekā citādāk nevar parādīt kā tikai caur mākslu, mūziku. | |
 Miks Mitrēvics. Foto: Kaspars Lielgalvis | |
| Stāsts par "Personu kolekciju" M.M.: Bija iespēja Andrejsalā taisīt izstādi. Dabūju kaut kādu šķūnīti, bet gandrīz pašā pēdējā brīdī man pateica, ka tas gāžas kopā, tur izstādīties nevarēs. Bija panika, jāmeklē kaut kas cits. Radās iespēja izstādes "Mobilais muzejs" ietvaros noorganizēt divus konteinerus, kur es arī kādu laiku strādāju. Ar grūtībām un pilnīgas neskaidrības apstākļos uz vietas radās izstādes formāts. Pēc tam izstāde ("Personu kolekcija", instalācija, Andrejsala, Rīga, 2007) ceļojusi dažādos formātos un versijās: uz Latvijas laikmetīgās mākslas izstādi Time Will Show (Museumsberg Flensburg, Flensburga, Vācija, 2008), Buket (Valsts laikmetīgās mākslas centrs, Maskava, Krievija, 2008) un citur, bet Manifesta gadījumā tā tika izstādīta, kāda bija pašā sākumā. Vienīgi bērza vietā uz jumta stāvēja olīvkoks - tālā ceļa dēļ. Viena lieta ir paši darbi un kā tie rodas, otra - tu kā mākslinieks. Jo neatlaidīgāks, jo vairāk tev kā profesionālim jādara, lai varētu kaut kur nokļūt. Bet galvenais jau ir tas, ka šeit iespējas ir minimālas. Visi ceļi ved kaut kur ārpusē, tā dzīvošana šeit ir tāda, ka tu met tos akmentiņus kaut kur tālumā un ceri, ka kāds tos noķers. Manifesta 7 (plašāk sk.: Tīfentāle, A. Sarežģītā cilvēka vienkāršās patiesības vai otrādi. Studija, Nr. 61, 2008, 32.-39. lpp.) bija ļoti liela iespēja, jo Adams (kurators Adams Budaks), kas izvēlējās darbus, faktiski ar savu drosmi riskēja, uzaicinot daudzus plašāk nezināmus māksliniekus. Viņš neizvēlējās iet vieglo, klasisko izstāžu veidošanas ceļu, ņemot pazīstamus māksliniekus un mākslas darbus. Mana galvenā atziņa ir tā, ka mākslinieku jau netrūkst, tādēļ bieži vien specifiskas lietas paliek lokāli. Var jau pieiet arī no viedokļa, ka katram savs laiks un iespēja. Piemēram, daži Manifesta mākslinieki nebija gājuši tipisko ceļu - nedzīvoja lielajās pilsētās, nebija arī tur braukuši, uzturējušies rezidencēs. Viņi padsmit gadu strādāja savā valstī, rīkoja mazas izstādes... Adams arī tādus paņēma un izstādīja. Piecdesmit pret piecdesmit. Līdz ar to man šī izstāde likās interesanta. Vācu kuratoru grupa izvēlējās klasisko modeli ar jau redzētiem mākslas darbiem, bet tad uzreiz nav to pārsteigumu. E.D.: Latvijas mākslinieku vidū par darbu nerunājat... M.M.: Nē. Bet tas ir tas, ko man gribas. Un arī liekas, ka katram tomēr savs piegājiens, sava lieta, ko dara. Šeit katram sava dzīve, un par mākslu sanāk parunāt, tikai kad kopā aizbrauc uz kādu izstādi, kad nav nekur jāskrien, var nodarboties vienīgi ar to. Kritikas šeit arī neviens lāgā neraksta, jo mēs cits citu labi pazīstam... Visi izlīdzas tā pieklājīgi, ar aprakstiem. Mēs esam mazi, mīļi, bet tajā pašā laikā tas neveicina domu apmaiņu vai reakciju. Cilvēciski visiem ir bail kļūdīties, un finālā tad labāk nedarām neko. E.D.: Bet tu jau ar kritiķiem draudzējies. M.M.: Zini, man vislielākie stresi ir saistīti ar intervijām skolā, kurā es gribu tikt iekšā. Es divas reizes esmu mēģinājis, braucis uz Amsterdamu. Tur tiek saaicināti jauni cilvēki (mākslinieki un kuratori), ir milzīgs konkurss, un, ja tu vispār tiec līdz intervijai, tad tās ir vairākas pēc kārtas. Tas tev uzdzen baigo stresu. Loģiski, tu neesi radis īsti tādā veidā komunicēt, un tas pats par sevi ir interesanti, jo intervijas domāšanas un formulēšanas ziņā iekustina tevī kaut ko jaunu. | |
 Miks Mitrēvics. Trauslā daba. Darba tapšanas process. 2009. Foto no Mika Mitrēvica personiskā arhīva | |
|
E.D.: Tava darba nosaukums Venēcijas izstādei atgādina tavas mammas gleznotājas Ievas Iltneres izstādes nosaukumu. Kurš no kura jūsu ģimenē špiko? M.M.: Visi cits no cita. Bet bija pavisam vienkārši - pēc Manifesta es sāku rakstīt sākotnējo tekstu jaunam mākslas darbam, un tad arī nosaukums radās. Pēc trim mēnešiem saņēmu ielūgumu uz Ievas Iltneres personālizstādi "Skaistā trauslā daba". Es domāju, ka katram no mums ir savs stāsts. Neesmu nemaz prasījis par to. Viņai, manuprāt, ir arī pavisam cita doma. Katrs no mums šajos divos vārdos ieliek kaut ko citu, un tāpēc nemaz neiespringu mainīt vai kā citādāk reaģēt. To jau varētu izdomāt arī jebkurš cits. Jo eksistē kopējs informācijas lauks, tas ir plašāks... Pieņemsim, mēs ar Kristīni (Mika sieva māksliniece Kristīne Kursiša) dzīvojam, redzam, lasām, apmeklējam kaut ko vienu, līdz ar to veidojas kopīga attieksme pret visu un domājam ļoti līdzīgi. Vari sist kāju grīdā un prasīt, kādēļ tas tā un kurš no kura, bet tā tas notiek. Arī plašākā mērogā ir kaut kādas kopīgas tendences un lietas, kas parādās, interesē, un vari nonākt līdz tam pašam, pa citu ceļu ejot. Bet man par to ir vismazāk jāiespringst, jo ar laiku viss izkristalizējas un vērtīgās lietas paliek. E.D.: Bet kā tev radās nosaukums "Trauslā daba", un ko tu tajā esi ielicis? M.M.: Nosaukums radās, rakstot tekstu. Es sākumā domāju par sauli, kā to izmantot par pamatelementu savā darbā. Un par to, kā mūs-dienu pasaule ir uzbūvēta, kā mūsdienu cilvēks visu mēģina pakļaut savai gribai, ir ticis diezgan tālu un viņam vienmēr liekas, ka tā dabas daļa, ko viņš it kā daļēji apzinās, daļēji neapzinās... ka daba viņu virza, noliek pie vietas. E.D.: Tu esi dzimis un audzis pilsētā, bet tavos darbos dabai ir atvēlēta būtiska loma. M.M.: Rīga ir diezgan mežonīga salīdzinājumā ar klasisko civilizāciju. To īpaši jūt, ja atbrauc pēc kāda laika. Laušanās ar dabu te vairāk izjūtama. (Domā) Tu jau apzināti nekad neizmanto kaut kādas lietas. Viens - tu skaties lietas, kas tevi uzrunā, kas palikušas atmiņā, un mēģini tās risināt tālāk. Un skaties, vai no tā kaut kas veidojas vai ne. Bieži vien visi elementi ir drīzāk nejauši vai konkrētajā brīdī salikušies. Man būtiskākais ir - nevis paļauties tik daudz uz savām idejām, bet radīt apstākļus vai karkasu, kurā kaut kas var veidoties. Vai nu tu uzliec uz statīva kameru un filmē, līdz filmiņa beidzas, vai saliec no dēļiem konstrukciju un skaties, kas tas tāds ir. Pēc tam ar gravitāciju viss ir sagāzies. Esi it kā kaut ko paveicis, bet process, dzīve to transformē un parāda, kam parasti nepievērs uzmanību. Tas nav gluži nejauši, kādēļ tā notiek. Un mani vienmēr visvairāk ir interesējis, kādā veidā tās primitīvās lietas, pavisam vienkāršā dzīve, kas mums apkārt, kas mums liekas tik ļoti pašsaprotama, - kā tas viss notiek un kādēļ viss tā notiek, ka mums kaut kas sagādā prieku, bet kaut kas nesagādā. Tādēļ es esmu faktiski tāds, kurš visu laiku mēģina skatīties uz lietām, ko daru, ar vērtējumu. Ir jābūt ārējam apstāklim, kas to visu iekustina un attaisno, citādi zūd ticība. Ar "Trauslo dabu" arī ir tā. Bija sākotnējā ideja, ko esmu uzrakstījis, bet paši darbi veidojās no trim elementiem, kas man likušies būtiski tajā brīdī. Es lieku kopā un skatos, kā tas viss izskatās, jo bieži vien tu ieraugi kādu blakusproduktu, kas ir radies, nevis to, ko tu esi veidojis. (Rāda darbnīcas fotogrāfijas) Šorīt man no paša rīta sagāzās viens plaukts, ko biju izveidojis. Tas vistiešāk ilustrē trauslo dabu, jo biju uztaisījis tādus mazus, miniatūrus modeļus, bet tie visi salūza. Tad tu saproti, ka tur viss ir tik dzīvīgi, ka es nekad to nebūtu pats izveidojis. Tu mēģini uzbūvēt to, ko daba pati dara un kas liekas ļoti vienkārši, bet tu to mēģini uztaisīt no otra gala - pilnīgi mākslīgi, līdz ar to pievēršot uzmanību vienkāršajām lietām. Viens no maniem iedvesmas avotiem ir autonomā dzīve. Par šito (rāda fotogrāfijas) es mazāk stāstu. Te ir zirgs, māja ceļotājam, kurš brauc, un māja, kas katrā brīdī ir citā vietā, citā klimatā, un viņš nav nekam piesaistīts. Un te ir mans kaimiņš, kas vien-kārši risina kaut kādas fantastiskas lietas. Viņš vasarās brauc zvejot, un viņam vajag enerģiju, ko viņš iegūst no pašuzbūvētā vēja ģeneratora, lai varētu televizoru skatīties. Un tas notiek reālajā dzīvē. Tu pievērs uzmanību tam, kas pašam liekas interesanti. Bet tā materialitāte jau ir tāda, ka tu nespēj daudzām lietām pietuvoties. Ir jābūt pamatsajūtai, kādēļ tas radies, un jāmēģina to atdzīvināt un padarīt dzīvu, jo, ja viss kļūst ļoti tehnisks, tad tam nav nekāda attaisnojuma. Galvenā lieta ir sajūta, ko tu saproti, bet man tas ir tīri intuitīvi, un pēc tam es mēģinu šo sajūtu formulēt, pārvēršot vizuālos tēlos. Līdz tam tā ir trausla un dzīvīga sajūta. Kaut ko pamainot, no tā visa kaut kas pazūd. Līdz ar to ar maniem darbiem ir grūti. Tā, piemēram, ar "Personu kolekciju" - tiklīdz es to pārvedu, ir cita vide un cits konteksts. It īpaši tādās sterilās izstāžu zālēs grūti panākt, ka sajūta ir dzīva. Tādējādi darbs kaut ko zaudē. Tāda īsta materiālā vērtība jau maniem darbiem nav. Viss ir uz puņķiem balstīts. Lapiņas izbalo, no muzejiskās vērtības pilnīgs absurds. Lapiņa nokrīt. Darbs dzīvo pats par sevi. E.D.: Tu būsi bijis visās lielākajās Eiropas izstādēs... M.M.: Un ko tas dod? E.D.: Ko tālāk? M.M.: Atbildu ar pretjautājumu - ko tas dod? Tādēļ vieglāk dzīvot? E.D.: Ķeksīšus būsi savācis. M.M.: Man nekad tas nav bijis pašmērķis. Ja piedalies kuratora izstādē, tad tas vienmēr ir bijis tāds... Tur neinteresē nekas, ko esi izda-rījis iepriekš, galvenais ir ieinteresēt viņu tajā brīdī. Tas no ambīciju viedokļa ir izaicinājums. Latvijā nav atpazīstamu mākslinieku. Lietuviešiem un igauņiem sabiedrībā ir lielāka izpratne, tradīcijas. Tur vairāk notikušas ārzemju izstādes. Viņiem pašiem bijusi lielāka interese par procesiem, kas notiek. Līdz ar to arī māksliniekam bijis vieglāk iesaistīties globālajos notikumos. E.D.: Tas jau vecais jautājums par izstāžu telpām. M.M.: Tas vienkārši nepalīdz tev strādāt, kad esi kaut ko sasniedzis. Galvenais, lai tas pašam sagādā prieku un liekas aktuāli. Otra lieta, kad parādās pārāk daudz iespējas. Piemēram, ar to pašu Venēciju - tu vari faktiski brīvi strādāt, un beigās tev ir izstāde, kurā vajadzīgs rezultāts. Tu nevari savos meklējumos tik brīvs būt, lai taisītu, eksperimentētu un beigās izdomātu, ka šoreiz vēl neesi gatavs. Māk-sliniekiem, kad viņi ir jauni, faktiski ir pilnīga brīvība radīt, mainīties, attaisnot katru reizi sevi no jauna. Kad ir karjera, tad tur ir tā robeža, jo vilinājumu ir tik daudz un gribas štancēt tik augšā. Un tas ir tas, no kā, man liekas, ir jāuzmanās. Tu vari uztaisīt blīvo izstāžu grafiku, piedalīties tur, tur un tur, bet beigās - kāda jēga, ka tu tur piedalies? Jārod iespēja, lai varētu strādāt, bet laikam jābūt pietiekami ilgam, lai tu varētu nonākt pie kaut kā jauna, nevis turpināt vai papildināt iepriekšējo. Tas ir vieglākais veids, bet pēc laika, kad redzi tos māksliniekus, kuri tev it kā patīk, saproti, ka viņi stāv uz vietas. Tāpēc karjera ir medaļa ar divām pusēm. Mākslinieks Armands Zelčs par Mika Mitrēvica darbiem Destrukcija, provokācija, visu veidu mentālas likstas - tas noteikti nav Mika izziņas priekšmets. Miks ievēro trauslo niansi, ko pārsvarā gadījumos ikdiena rosina neievērot. Tā ir mirklīgu sakritību fiksācija. Līdzīgi kā, noliekot divus pulksteņus blakus, to ciparnīcas noteiktā mirklī sāk darboties sinhroni. Laika sprīdis nav ilgs, jo ir nolemts savam ritmam, tomēr tas ietver eksistences formu, kas spēj pastāvēt arī bez disharmonijas skavām. Vispārzināms samērā drosmīgs apgalvojums, ka dzejnieki ir uzņēmušies visas pasaules ciešanas. Miks, šķiet, ir uzņēmies šo pašu materiālu izkadrēt, atrodot tajā fragmentus, kas var pastāvēt paši par sevi, atļaujoties būt vienkārši skaistiem. Māksliniece Maija Kurševa sarakstē ar raksta autori No "Personu kolekcijas" man visvairāk patīk tas tūristu tepiķītis, kam smilgas saaugušas. Iespējams, uz tā kāds gulējis, tad nosprādzis un atlikumi sadzinuši saknes zemē; tad atnāca Miks, izrāva tepiķīti no pludmales smiltīm un pagrieza otrādi. Bet varbūt tas tepiķis tur pludmalē vien-kārši ilgi stāvēja un smilgas izauga cauri. Laikam jau viņš tā strādā un domā. Tāds process. Visi vadi un stiprinājumi, un lampas (par instalāciju "Pavadonis" Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas izstādē "Medijs ir vēstījums?", Andrejsala, Rīga, 2008). Domu gaita izvilkta no darbnīcas un izlikta citiem palūrēt. Nu jā, redz, tur visu ko pats var izdomāt, un tas jau ir kaut kāds labums, ja skatītājam domas raisās. Domas dziļums, protams, no paša skatītāja atkarīgs. E.D.: Kā tev liekas, kas Mika darbos ir tas, ar ko viņš uzrunā skatītāju? M.K.: Es domāju, ar savu smalko un nesačakarēto prātu. Un tā estētika jau arī tā nekas. Tāds skaists prāts. Miks Mitrēvics dzimis 1980. gadā Rīgā. Beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu (1999). Ieguvis maģistra grādu, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2005). Par personālizstādi "Motelis" (sinhronizēts 3 ekrānu video, RIXC Mediju telpa, Rīga, 2003) saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu nominācijā "Veiksmīgākais multimediju projekts". Eksponējis "7 notikumu vietas" (foto un video) grupas izstādē "Jukas" (LNMM izstāžu zāle "Arsenāls", 2005). 2006. gadā Künstlerhaus Büchsenhausen rezidencē Insbrukā (Austrija) prezentējis darba "Aizmirstie mirkļi" projektu (instalācija, 2006). Tajā pašā 2006. gadā darbs papildināts un izstādīts personālizstādē The Observer (foto, video, instalācija, galerija Space4, Pīterboro muzejs, Lielbritānija). | |
| Atgriezties | |
