VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Pie altāra Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Imants Lancmanis. "Piektais bauslis. Gleznu cikls "Revolūcija un karš"" 04.04.-31.08.2009. Latvijas Kara muzejs | |
|
Imants Lancmanis ir pavilcis treknu svītru zem tām attiecībām, kas pēdējos, īsti nezinu, simt, varbūt simt piecdesmit gadus veidojušās starp cilvēku grupām vai atsevišķiem indivīdiem, kuriem ir kaut kāds sakars ar to, ko viņi uzskata par mākslu, no vienas puses, un šo viņu uzskatu objektiem, no otras. Latvijas Kara muzejā līdz pat vasaras beigām apskatāmā izstāde "Piektais bauslis. Gleznu cikls "Revolūcija un karš"" tā dēvētajam mākslas interesentam vai dzīvai būtnei, kas jūtas profesionāli iesaistīta "mākslas dzīvē", neatstāj nekāda manevra vai brīvsoļa iespējas. Katrā sabiedrībā jebkurā laikmetā ir pamanītāki un mazāk pamanīti cilvēki, un tam nav nekāda sakara ar tēlu tiražēšanas un pārraides iespējām, kas ievērojami atšķiras, sacīsim, 18. gadsimtā un elektronisko mediju it kā caurcaurēm pārvaldītajā tagadnē. Nekad nav daudz personu, kuru pamanāmību veido paliekoši (vismaz uz kādu laiku), pietiekami lielai sabiedrības daļai kaut kādā ziņā svarīgi darbi, dzirdama, redzama un sajūtama, noturīga stāja kādā ticības, ētikas vai estētikas pamatjautājumā un piedevām vēl vairāk vai mazāk ekstravagants, tomēr vairākumam laikabiedru pieņemams un saprotams individuālpsiholoģisks un fizisks veidols. Katrs var nosaukt daudzus piemērus pagātnē un tagad, kad ir kāda vai pat divas no nosauktajām sastāvdaļām, bet kādas citas pietrūkst. Šī trūkuma un tā izraisīto dīvainību atvainošanai palaikam piesauc ģenialitāti. Tāds pārliecinoši pausts argumentēts viedoklis ir Kara muzejā skatāmā izstāde. Muzeja ceturtā stāva zālē izvietota astoņu gleznu grupa, tās sakārtotas kā altārsiena. Pie pretējās sienas ir gleznu skaitam atbilstošs daudzums stendu ar skaidrojošiem, vēstošiem un informējošiem tekstiem un ilustratīvo materiālu. Stiklotos skapjos aplūkojami tagadējās Latvijas Republikas teritorijā dažādos laikos un situācijās lietotu vieglo šaujamieroču paraugi. | |
 Imants Lancmanis. Nogrimušais piemineklis. Audekls, eļļa. 115x89cm. 2007-2009. Foto: Ints Lūsis | |
|
Izstāde, kā to vēsta jau nosaukums, veltīta 1905. gada revolūcijas traģikai un Pirmā pasaules kara šausmām, kas, kā daudzi uzskata, ievadīja neatgriezenisku un progresējošu Eiropas un eiropeiskās kultūras bojāeju. Izstādes centrā ir ideja un pārdzīvojums par upurjēru, par nevainīgā nokaušanu, kam kristīgā ticības gaismā būtu jāizdzēš visas citas nāves un grēki, tā īstenojot piekto bausli - "Tev nebūs nokaut". Taču vēstījums ir rezignēts. Lai gan Imants Lancmanis par vienu no iedvesmas avotiem min Gentes altāra "Jēra pielūgšanu", tomēr viņš - 20. un 21. gadsimta cilvēks - nespēj sevī uzturēt tādu izlīdzinātu, personalizētu ticību, kāda, spriežot pēc tā paša Gentes altāra, 15. gadsimtā vadīja brāļu van Eiku sirdis un otas. Liekas, sava pret cilvēku necilvēcību vērstā altāra radīšana Lancmanim nav dāvājusi to pārlaicīgo mieru, visu piedodošās un izlīdzinošās transcendences atjautu, kādu viņš, pēc paveiktajiem, apjomīgajiem priekšdarbiem gleznojot, iespējams, tiecies sasniegt. Ja šī tiecība būtu piepildīta, māksliniekam varētu būt vienalga, ko par viņa paveikto domās, kā to sapratīs nīcīgā šīspasaules kņada un tās spožie, tukšie grabuļi. Varētu būt vienalga, vai sapratīs tā, kā viņam pašam gribētos, vai varbūt kaut kā pilnīgi citādāk. Bet tagadnes cilvēku grauž šaubu tārps. Arī šķietami tik pārlieci-nāto un pārliecinošo Imantu Lancmani. Un viņš izdara to, ar ko sāku šīs mazās piezīmes, - iznīcina sistematizējošas, tematizējošas apgaismības stila "zinātniskās" spriestspējas iespējamību. Izstādi pavadošajā katalogā mākslinieks ar sev tik raksturīgo, detalizēto rūpību paskaidro visu: izstādes saturu, žanru, mērķi un nolūku, savu glezniecības stilu, ierosmes avotus. Izvērstā intervijā, ko viņš sniedz pats sev kā iztēlotam vispārināta masu medija vaicātājam, kā arī tekstuālajos skaidrojumos par katru no gleznām Lancmanis aptver vai visu iespējamo jautājumu loku kā par savas gleznieciskās valodas ģenēzi un formveides principiem, tā par gleznu cikla (Rundāles upuraltāra) jēgu un par lielākām paša subjektīvi apjaustām un pārdzīvotām kopsakarībām vēstures un vardarbības interpretācijās. Kam ir ausis, lai klausās. (Kam ir acis, lai lasa.) Kataloga teksts pilnībā lasāms arī angliski, tā ka iespēja bezatbildīgi papļāpāt faktiski tiek laupīta ne tikai pašmāju kritiķiem un aprakstniekiem, bet arī plašākam apmākslas spriedelētāju lokam. Man gribētos cerēt, ka šāds - kā vienam otram varbūt šķitīs - demaršs ir apbrīnas vērts. Pseidointelektuālās telpas pārapdzīvotības un vārdu plūdu radītās jēgpilnas izteikšanās devalvācijas apstākļos, kad mākslas darbs nereti ir tikai iegansts "teorijai" vai uz kādas jau esošas "teorijas" bāzes uzmeistarotai abrakadabrai, Lancmanis parāda mākslai ceļu - prom no šķietamās bezizejas, prom no intelektuāļu, kuratoru, galeriju un muzeju pasaulīgā tirgus. Atpakaļ uz altāriem. Atpakaļ uz sajēgu. Imants Lancmanis nav ģēnijs, jo veic apbrīnas cienīgus darbus, ir izkopis ētisku un estētisku stāju, turklāt iemiesojies tāda izsmalcināta, itin kā ārpus kontekstiem mītoša, dažs teiks - snobiska kundziņa tēlā. Būdams akadēmiski izglītots, nopietns gleznotājs, savu darba mūžu viņš, kā tas visiem labi zināms, ir veltījis Rundāles pils pārveidei no nīkulīga "arhitektūras pieminekļa" par Eiropas mērogā pamanāmu, attīstības procesā dzīvu muzeju, pētniecisko un kultūras centru un atmiņas vietu. Tā darbojoties, pats viņš nemitīgi studējis un mācījies, kļūstot par, iespējams, labāko 18. un 19. gadsimta stilu mākslas un to aptverošo vēstures nozaru un palīgnozaru lietpratēju Baltijas telpā un ne tikai. Sarakstījis virkni vērtīgu grāmatu, žurnālos un rakstu krājumos Latvijā un ārzemēs izkaisīti daudzi desmiti nopietnu rakstu. Tomēr Rundāles pils muzejs pieejams un kaut kādā ziņā var būt noderīgs daudziem, bet Lancmaņa pētītais un rakstītais zināms šaurākam lokam. Taču tieši pētniecībā, uzdodot sev neskaitāmus jautājumus un formulējot atbildes uz tiem, nonākot pagājušo laiku tekstuālo un priekšmetisko liecību starojumā, pārdomājot Latvijas teritorijā gadsimtu gaitā notikušā cilvēcisko un (kultūr)vēsturisko dramatismu, viņš ir ticis pie neatkārtojamas, visumā konservatīvas, stilistiski izslīpētas izteiksmes, kas nekļūdīgi un pārliecinoši ļauj paust argumentētu viedokli, nu, neteiksim, par jebko, bet pilnīgi noteikti par ļoti svarīgiem cilvēka eksistences un turpmākās izdzīvošanas jautājumiem. | |
| Atgriezties | |
