VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 100% Laganoffskaya Jānis Borgs, mākslas kritiķis Daļēji telepātiska divsaruna ar konceptuālistu Leonardu Laganovski sakarā ar viņa personālizstādi "Normāli" 17.04.-31.05.2009. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" | |
|
Leonards Laganovskis: Es tā dramatiski nokavēju pats savas izstādes atklāšanu. Daudzi droši vien padomāja, ka man piemetušies klīrīgu dāmu niķi - visur tā demonstratīvi nokavēt un likt citiem gaidīt. Bet nekā, biju sapinies savas kārtējās koncepcijas tehniskajās problēmās. Konceptuālisms gan tās dāsni piedāvā, neraugoties uz savu it kā nemateriālo būtību. Izdomāju, ka šādā nozīmīgā pasākumā vajadzētu padarboties ar nacionāliem simboliem. Un ienāca prātā mūsu slavenās šprotes, ap kurām ik pa laikam tāda jezga saceļas: te esot totāli garšīgas, īsts Latvijas lepnums un gods, te atkal - benzopirēnindīgas un nepērkamas... Jau laicīgi sarunāju ar zvejniekiem, ka viņi man sagādās un apstrādās koncepcijai un izstādei vajadzīgo šprotu daudzumu. Bet viss ievilkās līdz pēdējam brīdim... Ierados "Arsenālā" stundu vēlāk un uzstādīju pēdējos eksponātus: šprotu kubikmetrs eļļā un šprotu metrs - kā latvisko vērtību etalonmērs. Bet sapulcējušies viesi tikām pacietīgi gaidīja un dzēra ābolu sulu... | |
 Leonards Laganovskis. Pilsētas vodka. Digitāldruka. 41x61,5cm. 2009. Foto no Leonarda Laganovska personiskā arhīva | |
|
Jānis Borgs: Parunāsim par konceptuālismu. Man tas aizsākās pērnā gadsimta 60.-70. gadu mijā. Biju vēl Mākslas akadēmijas studentiņš, līdz ausīm iegrimis modernisma idejās. Atceros sevi kā dedzīgu šī virziena piekritēju. Sajutu tur savu vietu. Iesākumā viss nāca caur poļiem, galvenokārt no viņu izcilā žurnāla Projekt lappusēm. Tad manās rokās nonāca arī vairākas grāmatas. Un visbeidzot tas lielākais iespaids eksplodēja kādā Varšavas vizītes laikā, kaut kur 1973. gadā. Tā bija jaunatnes grupa, kuras sastāvā izrādījos arī es. Savā nodabā aizdevos uz slaveno radikālās mākslas galēriju Foksal. Viņi bija specializējušies uz konceptuālismu, un tur darbojās pats lielais internacionālais guru Veslavs Borovskis (Wieslav Borowski). Galērijā izrādījos vienīgais apmeklētājs, ilgi pētīju ekspozīciju, iekams "foksalieši" ieinteresējās - kas šis par dīvaini uzradies? Parunājāmies ar Borovski, poļi piekrāmēja pilnu manu somu ar konceptuālistu literatūru un izstāžu katalogiem. Laimīgs devos mājās. Un kādu laiku arī praktizēju šo virzienu. Bet jāatzīstas - tā bija totāla vientulība, pilnīgs domubiedru un līdzgaitnieku trūkums, ja nu vienīgi nerēķina manu skolotāju mākslās Ojāru Ābolu. Bet tu piederi pie nedaudz jaunākas paaudzes. Kā tu tur nonāci? L.L.: Es Mākslas akadēmiju beidzu 70. gadu nogalē. Mācījos sce-nogrāfos un tā pa pusei biju gleznotājs. Savu roku un prātu pie manis pielikuši gandrīz visi lielie akadēmijas glezniecības metri - Indulis Zariņš, Boriss Bērziņš... Atceros, kā savu svētību noslēgumā deva Vladimirs Kozins: "...jūs, Laganovski, ar to figurālo glezniecību labāk neņematies. Jūsu stihija ir klusā daba. Tā gan jums lieliski sanāk..." Pēc akadēmijas 80. gadu sākumā bija tāds ilgstošs apmulsuma un kondensācijas periods. Mana lielā nelaime, ka dzīves gaitās netrāpījās neviens vecāks guru, kas ātrāk palīdzētu rast savu ceļu. Tā ka es savu ieiešanu konceptuālismā saistu ar Hardiju Lediņu un viņa līdzgaitniekiem. Mēs milzīgi daudz diskutējām par laikmetīgo mākslu, postmodernismu. Un tad tur nāca tās muzikālās aktivitātes un performances, hepeningi... Un tad jau klāt bija tie visi vācu sakari. Ak, tas brīnišķais Rietumberlīnes izstādes Lettische Avangard laiks. J.B.: Konceptuālisma sakarā arī man tāds pirmais īstais domubiedrs bija Rietumberlīnes NGBK (Neue Gesellschaft für Bildende Kunst) šefs Valdis Āboliņš. Īsts, liels draugs. Mums bija grandioza sarakste, ko Valdis interpretēja kā mail art izpausmi. Viņš bija saistīts ar pasaules avangarda guru, pašu Jozefu Boisu. Par kon-ceptuālismu Valdis mēdza ironizēt. Teica, ka neviens nevar pārspēt dižāko konceptuālistu Kārli Marksu un viņa "Kapitālu". Valdis uzskatīja sevi par marksistu un pēc vizītēm Padomju Latvijā allaž brīnījās, kā tas nākas, ka šeit visi lielie komunisti neviens nav pamatīgāk iepazinis Marksu un ir tik pārsteidzoši vāji marksisma teorijās. Visi tādi dekoratīvi pseidokomunisti. Bet toties naski uz iedzeršanu jau no agra rīta. | |
 Leonards Laganovskis. Chanel 2. Digitāldruka. 25x37,7cm. 2006. Foto no Leonarda Laganovska personiskā arhīva | |
|
L.L.: Jā, Vācija man ir gluži kā otra dzimtene. Nodzīvoju tur vairāk nekā piecus gadus. Faktiski kā mākslinieks konceptuālists, kāds esmu tagad, tā pa īstam izveidojos tikai tur. Vācijā guvu diezgan ievērojamus panākumus un atzinību. Tā ir viena liela intelektuāļu zeme. Un tur ir ļoti augsts vispārējās izglītības līmenis, arī humanitārajā jomā. Teju ar jebkuru citas profesijas pārstāvi var nopietni runāt par mākslu. Vienam ārstam, inženierim vai skolotājam ir iespaidīga kompetence šķietami elitāros mākslas jautājumos. Man tur nemitīgi bija jābūt formā. Vāciešus pilnībā apmierināja mana mentalitāte. Tāds latvietis ir gan austrumnieks, tomēr gandrīz vai nedaudz vācietis... Kentaurs? Kā manu priekšrocību tie uzskatīja spēju būt par Austrumu-Rietumu mediju jeb "tiltu", jo man vienlīdz tuvi un saprotami ir gan vācieši, gan krievu cilvēki. Vācijas Ārlietu ministrija man ir uzticējusi kultūrmisijas ar krievu māksliniekiem vācu programmās. Viņuprāt, es tos krievus labāk izprotu un man nerodas problēmas. Vācieši ar savu superorganizētību nekādi nespēj saprast krievisko авось пронесёт principu, savukārt krievi mūžīgi brīnās - nu kā tas mersedess tā vienmēr tik perfekti funkcionē un nekad nebojājas... Ar mersedesu šeit jāsaprot visa vācu perfekcionisma sistēma. J.B.: Man savukārt šķiet, ka vāciešiem un krieviem piemīt viena vai pat vairākas lielas kopības. Pirmkārt, viņi mīl čupoties, dzīvot kolektīvās grupās, ciematos - pretēji latviskajam viensētnieka individuālismam. Viņi ir skaļi un bļaustīgi iepretī latvieša kautrīgajai klusēšanai. Un, otrkārt, viņu mākslas vidē ir ierastas milzīgas, nebeidzamas un kaislīgas teorētiskas diskusijas. Caurām naktīm, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Es nekad neesmu vērojis nevienu latviešu intelektuāli, mākslinieku ieslīgstam tādā nebeidzamā teoretizēšanā vai pat muldēšanā par un ap mākslu. Kādreiz kaut ko parunā un tad pārslēdzas uz vispārīgiem tematiem, easy talk. L.L.: Tas tik tā varbūt liekas kā tukša dzērāju muldēšana. Bet es šo procesu salīdzinātu ar labības kulšanu vai zelta skalošanu. Ir kārtīgi jāizrunājas visos aspektos un rakursos, iekams nonāk pie saujiņas graudu vai zelta tīrradņiem. Un to viņiem netrūkst, gan Vācijā, gan Krievijā. Man šķiet - Latviju piemeklējis liels intelektuāls vājums, pat impotence. Tie mūsu zelta krājumi ir gauži niecīgi. Palūkojies kaut vai uz mūsu mediju ainavu. Vai mums ir kaut viens laikraksts, kas varētu būt vismaz ēnas vērts tādiem izdevumiem kā Die Zeit vai Der Spiegel, kāds raidītājs, kas kvalitātē līdzinātos BBC. Tur katru jautājumu superprofesionāļi tā izkož līdz kaula smadzenēm, ka nepaliek ne mazākās neskaidrības. Mūsu mediji, ar retu programmu izņēmumiem, caurcaurēm ir dzelteni vai iedzelteni, vai sievišķīgi rozā. Tik daudz kas tendēts uz attālināšanos no intelektuālisma, uz tukšu izklaidi. J.B.: Daudzos savos darbos tu operē ar krievisku vārdu anglis-kotām izteiksmēm. Piemēram, tā vodkas "etiķešu" sērija, kuras cilme acīmredzami nāk no Vodka Moskovskaya. Viens otrs to varētu tā gluži vulgāri tulkot kā Laganovska rusofilijas izpausmi komplektā ar vodkas dzeršanu. L.L.: Tas patiesi būtu gauži prasts skatījums. Vodku īpaši mērķtiecīgi nelietoju un esmu visai mērens alkohola plurālists. Un arī tas, ja savos darbos dažkārt izmantoju porno motīvus vai sūru melno humoru, nenozīmē, ka esmu erotomāns vai Frankenšteins. Es, protams, uzskatu, ka sekss ir lielais pasaules attīstības dzinējs. Bet tas ir tikai viens no esības vitālajiem aspektiem. Un tālab vēl jo mazāk mani var uzskatīt par rusofilu, kaut man patiesi ir ļoti daudz draugu krievu mākslinieku un intelektuāļu vidē un mēs lieliski saprotamies. Un es patiesi izbaudu krievu valodas un slenga īpatnības un konstrukcijas. Valodas, to mijiedarbība, paradoksi, sakritības ir neizsmeļams konceptuālisma inspirācijas avots. Šīs tevis minētās krievu vārdu vesternizētās sērijas (un otrādi - Rietumu vārdu rusifikācija) ir tāds konceptuāli ironisks pētījums globalizācijas jomā. Tur mēs redzam, kā notiek lielā kultūru sajaukšanās un mijiedarbība. J.B.: Tavā mākslā visai lielu vietu ieņem sarkastiski ironiski darbi ar atsaucēm uz sovetiskā totalitārisma kultūru un tā saukto socārtu. Tu diezgan daudz izmanto padomju laiku kultūrstereoti-pus un matricas, kas tavas mākslas dažādojumā iegūst pilnīgi citu - sociāli kritisku nozīmi. L.L.: Nu tā jau tas ir, nevarētu sevi saukt par sovetiskās sistēmas draugu. Bet to matriču fifīgums un komiskums ir tik atmaskojošs un paradoksāls, ka joprojām tur rodu neizsmeļamas iespējas mākslinieciskām izpausmēm. Tagad šajā kontekstā esmu uzsācis jaunu darbu sēriju, kas vērojama izstādē kā šķietami tradicionāli grafikas darbi ar arhitektonisku tēlainību. To būtība, ja tā kārtīgi neieskatās un neiedziļinās, var pat paslīdēt garām. Bet tur, piemēram, ir kinoteātra seansa ainas, un uz ekrāna redzamajos kadros ir sīki subtitri: "... sabraukuši te visādi krievi...", "...kuda eti latiši, pidorasi, nas priveļi?", "...sļiškom mnogo latišej razvelos tut..." - un tamlīdzīgas frāzes, kas atspoguļo mūsu sabiedrībā gruzdošu iekšēju etnisku spriedzi un konfliktu, kuru dažkārt tā korekti cenšas neievērot un nerisināt. Iz sadzīves tvertas frāzes šeit ir it kā ieslēptas labdabīgā un pieklājīgā arhitektoniskas grafikas izpausmē. Viss jau ir solīdi un pieklājīgi, un šādu darbiņu liec kaut savā guļamistabā. Bet tā problēma tur dziļumā gruzd. Kā smēķis aizmiguša cilvēka gultā. J.B.: Mani saviļņo tie tavi fantastiskie klasikas tekstu salikumi. Atceros, visa Bībele vienā kvadrātmetrā. Tagad šeit viss Šekspīrs kādos piecos kvadrātmetros. Tā jau tie darbi ir izlasāmi tikai teorētiski. Galvenais, tā konceptuālā apziņa, ka to visu var apskatīt vienā acumirklī. L.L.: Te ir vēl tādi tehniski brīnumi apakšā. To Bībeles metru taisīju pirms gadiem deviņiem. Ar tālaika visjaudīgāko datortehniku šis darbs prasīja kādus divus mēnešus. Un tad tas bija uz pilnīga izsīkuma robežas. Izspiedu no datoriem un printeriem vairāk, nekā tie jaudāja. Tagad Šekspīra piecus metrus varēja pieveikt pāris stundās. Kas par neticamu progresu! Varētu jau vēl nezin ko veikt, bet vienmēr jaunas ieceres ierobežo tehnisko iespēju nevarība. Tie datoru muskuļi gan līdz ar katru desmitgadi joprojām desmitkāršojas, bet iztēle aizvien ātrāk un tālāk aizskrien. Labi, ka pagaidām tas nav otrādi. Darbojoties ar tehnoloģijām aizvien sastopos ar negaidītiem pār-steigumiem. Izstādē bija tādas divas lielizmēra izdrukas uz audekla, tāds liels attēls kā TV ekrāna traucējumi, tāds rastra punktu fons. Iesākumā visus tos pikseļus pa vienam krāmēju ar rokām, visu rūpīgi veidoju kā tāds Žoržs Serā savā puantilismā. Tad ienāca prātā uztaisīt attēla negatīvu. Un - bāc! Negatīvs gan, bet gluži līdzīgs pozitīvam. Tāds sievišķi vīrišķais pāris, kā iņ un jan aplis. Un re, kāda milzīga filozofija iznira no tiem pikseļu "traucējumiem"! Mūsdienu tehnoloģijām manā darba metodikā ir izšķiroša loma. Esmu liels interneta okeāna sērfotājs un sūknētājs. Tā ir manas iedvesmas galvenā stihija un vide. J.B.: Bet ne jau visi tavi darbi tapuši augstajās tehnoloģijās. Rau, tur ir kaut kas piezemētāks un it kā tradicionālāks. Te arī virkne gleznotu portretu. Tāds pilnīgi negaidīts Laganovskis, kur vairs it kā nevarētu teikt - normāli, kā to apgalvo tavas izstādes nosaukums. Un vēl tie vīna gleznojumi biezajos rāmjos. Kas tā ir par metaforu? L.L.: Tie faktiski nav nekādi vīna gleznojumi uz kaut kā, bet gan īsts šķidrs vīns, hermētiski noslēgts starp divām stikla plaknēm. Viena no tām ir spogulis. Es ilgi klausījos visādos poētismos un degustatoru jūsmā par mistisko vīna krāsu. Iekams nolēmu to tā tieši un gandrīz zinātniski pārbaudīt savā konceptsērijā. Jau desmit gadus regulāri taisu šādas vīna proves. Un no dažādām šķirnēm. Pats redzēji, kāda daudzveidība sanāk. Un tad tu tur lūkojies cauri reāla vīna slānim un redzi savu atspulgu spogulī, un tas viss ir tā konkrēti un tieši - tāda, lūk, ir katra noteiktā vīna krāsa bez poētiskiem izskaistinājumiem. Un vienlaicīgi tas viss ir ļoti gleznieciski, tā akvareliski. Bez tam vīna krāsa gadu ritējumā aizvien mainās. Atkal ienāk mainības un nepastāvības ideja. Kā jau tu zini, konceptuālismā galvenais ir koncepcijas "spicums", nevis estētika vai literatūra. Mēs nenodarbojamies ar smukumu, bet apjaušam pasauli caur konceptu. Arī tās portretu gleznas. Varētu nodomāt - nu gan Laganovskim apnicis tur smadzeņot visādas pārgudrības. Beidzot pievērsies "klasiskajām vērtībām", re, kā noder akadēmiskās prasmes. Tomēr tas tā tikai izskatās. Šos visus attēlus es taisīju, pavadot laiku "Pulkvedī". Knipsēju cilvēku, galvenokārt meiteņu, sejas ar tādu mazu fotoaparātu, kas izskatījās kā šķiltavas. Cilvēki nemaz nenojauta, kas notiek. Un tieši to man vajadzēja - neviltotas sejas izteiksmes. Jo vienmēr, kad notiek atklāta fotografēšana, ļaudis "uzstiepj" sev kaut kādu reprezentablu parādes izteiksmi. Bet šeit sejas palika pilnīgi dabiskā veidolā. To visu pārcēlu uz audekla un sagleznoju pašsacerētā tehnikā - akrila un akvareļa sajaukumā. No tā tas vieglums un gaisīgums nāk. Tātad šo darbu koncepcija ir antiparādes portrets. Un ne mirkli neesmu nodevis savas ievirzes principus. | |
 Leonards Laganovskis. Tribīne 615. Papīrs, akvarelis. 30x40cm. 1988-2009. Foto no Leonarda Laganovska personiskā arhīva | |
|
J.B.: Te, šajā izstādē, vērojama arī tava mūžīgā tēma - dažādi tribīņu "dizaini"... L.L.: Jā, tā patiesi man ir lielā tēma. Kā tādi ikdienas vingrinājumi vai pianista treniņpasāžas. Tribīne ir kā tāds birokrātijas un pasaules kafkiānisma simbols. Man ir simtiem šādu uzmetumu un ideju skiču. Es pats kādu laiku biju iesaistījies birokrātijas spēlēs, pildīdams Rīgas galvenā mākslinieka pienākumus. Birokrātijas darbā, neraugoties uz daudziem tur notiekošajiem sirreālajiem procesiem, tomēr ir sava loģika un paredzamība. Iracionālais tur ir kaut kādā balansā ar racionālo. Citur dzīvē šāds līdzsvars ir daudz trauslāks. Tomēr māksliniekam ar viņa jūtību un brīvdomību birokrātijas vide ir liels un smagi panesams pārbaudījums. J.B.: Vai tu jūties saprasts? Kāda, tavuprāt, ir konceptuālisma vieta mūsu sabiedrībā? L.L.: Es nu gan nevaru pretendēt uz tautas mīlēta mākslinieka lomu, pie kura izstādēm stātos garas pielūdzēju rindas. Konceptuālisms tomēr ir visnotaļ elitāra un intelektuāla māksla. Taču man ir savs piekritēju loks un ar to esmu pietiekami gandarīts. Man nav vajadzīga masu sajūsma. Un man patīk tieša un atklāta runa, kad cilvēki saka tieši to, ko domā, bez lišķības un izpatikšanas. Man patīk sūras patiesības un kritikas skrubis. Lai gan arī labs vārds, ja tas ir pamatots, ne mazāk tīkams. Bet to vietu sabiedrībā jau iezīmē katra individuāla mākslinieka sniegums. No diženām koncepcijām planēta trīc. Rau, Kristus vai Buda. Vai viņi varētu sūdzēties par savu ideju nozīmības izsīkumu? J.B.: Konceptuālisma pamatos faktiski guļ dadaistu darbība Pirmā pasaules kara periodā. Atcerēsimies dižo Marselu Dišānu. Turpat līdzās uz tās pašas ielas Cīrihē, kur atradās dadaistu Cabaret Voltaire, dzīvoja arī Vova Ļeņins. Neviens par otra esamību neko nenojauta, bet esmu lasījis grāmatas, kurās tieši Ļeņins iezīmēts kā pasaules lielākais dadaists. Vienmēr uzrodas kāds, kas konceptuālisma ideju piepilda daudz iespaidīgāk par jebkuru mākslinieku. Vai tāds nebija arī Muhammeds Ata savā 11. septembra akcijā? Grēcīga doma, bet kurš vēl ir sarīkojis efektīvāku savas idejas vizualizāciju? Nu varbūt netieši Einšteins vai Openheimers caur Manhetenas projektu 40. gados? Tā jau var nonākt arī līdz Ādolfam Bargajam... un citiem briesmīgajiem... Un tur - gan tiešajā dadaismā, gan neapzinātajā - jau arī bija visa tā darbošanās ar vārdu simboliem. Tieši tur un tad iezīmējās tas, ko mēs tagad saucam par konceptuālismu. Varētu jau taujāt - kura mākslinieka darbu pamatā nav kāda koncepcija? Bez koncepcijas pat purkšķis nenotiek. Tomēr - ar uzsvērtu nemateriālas idejas prioritāti - tas ir virziens ar ilgu priekšvēsturi. Mani, piemēram, fascinē 60. gadu Fluxus "fluksētāji" Amerikā un Vācijā. Tur pat viens lietuvietis, Džordžs Mačūns, līderos sabija. No turienes nāk Džons Keidžs. Ar Valdi Āboliņu mēs viņu saucām par Jāni Krātiņu. Tā ir viena milzīga tradīcija, kas caurauž visu 20. gadsimtu un ietiecas mūsdienās. L.L.: Tā jau tas patiesi ir. Visa iesākumā bija dižā dada. Un viss pārējais, arī tas, ar ko es tagad nodarbojos, ir tikai tāds neoneodada... Kunst - 100% dadaistskaya Laganoffskaya... | |
| Atgriezties | |
