Vēloties uzsvērt, cik satriecoši strauji metropoles vidē parādās, aug un pazūd tēli, un cik agresīva ir pastāvīgā informācijas plūsma, Eiropas un Amerikas mākslinieki vienlaikus mēģina arī bagātināt abstrakto glezniecību ar jaunu vizuālās izpratnes pieredzi.
Šim nolūkam viņi liek lietā tiklab tradicionālas, kā jaunas tehnoloģijas. Vācu gleznotājs Pēters Cimmermans, šveicietis Markuss Vegenmans un austrietis Gervalds Rokenšaubs apkopo tēlus datorā, sāk radošo procesu, remiksējot tos digitālā līmenī, bet rezultātu nodemonstrē uz audekla vai alumīnija plāksnēm. Lai pastiprinātu tēlu maiņas un vibrāciju dinamisko efektu, daži mākslinieki glezno ne tikai ar eļļas vai akrila krāsām, bet iejauc tajās metāla skaidiņas, izmanto auto krāsu aerosolus un ne vien audeklus, bet arī metāla vai plastmasas virsmas, spoguļus vai finieri.
Vācu gleznotājs Heincs Hermans Jurčeks, tāpat kā spāņu mākslinieks Huans Usle, savus iespaidus par urbāno vidi izpauž vienīgi gleznās, “izgudrojot” pats savas formas, krāsas un laukumus, kas tipiski metropolei. Usles atskaites punkts ir viens neregulārs motīvs ar sapludinātām krāsām un samudžinātiem grafiskiem štrihiem; Jurčeks tiecas pēc lielākas abstraktu motīvu dažādības.
Impulsus mākslinieks atrod visur – kartogrammās, urbānās un bioloģiskās formās, akciju biržas diagrammās un sludinājumos. Izmantojot gan industriālās un dabiskās formas, gan to hibrīdus, viņš rada neskaitāmas telpiskas struktūras un krāsu rakstus. Jurčeka gleznas ir abstraktas, taču ļoti liela loma tajās ir komplicētajai telpai. Rodas sajūta, itkā atsevišķās detaļas ierautu skatienu gleznā, vispirms piespiežot to klejot pa dzīlēm, un visbeidzot “atbrīvojot” to un ļaujot atgriezties virspusē. Agrāk ģeometrisko un organisko formu dinamikas pamatā bija stingrs līdzsvars, taču tagad tās brīvi plūst, izplešas un lido. Uzsvars tiek likts ne tikai uz kompozīcijas sadrumstalotību, bet arī asimetriju un pat pārrāvumiem. Sajaucoties dabas un arhitektūras formām, attīstās sarežģīti tēli. Lielformāta darbi, kas piepildīti ar gleznieciskām, grafiskām, kaligrāfiskām un kolāžas detaļām, demonstrē skaidru struktūru un spēcīgi dominē pat arhitektoniskās telpās. Jurčeka krāsas, košas un spožas, nav raksturīgas dabiskajai paletei; tās ir sintētiskas, tipiskas industriālai un urbānai videi – te uzzibsnī violeti, sarkani, dzelteni un sudraba toņi. Īpatnējs pretstats ir viņa audekli, kam pamatā likti melnbalti kontrasti un pelēki toņi. Šķiet, ka tie mēģina noreducēt komplicētās struktūras līdz lakoniskām grafiskām zīmēm. Abas gleznu grupas vieno mākslinieka spontānā un rotaļīgā improvizācija savienojumā ar pamatīgumu un precīzu izpildījumu.
Jurčeka attiecības ar mākslas vēsturi ir savādākas nekā tiem viņa paaudzes māksliniekiem, kuriem pagātnes gleznas ir vienīgi viens no pieejamajiem vizuālajiem avotiem, tāds pats kā visi citi. Jurčekam ir svarīgi uzturēt dialogu ar abstraktās mākslas tradīcijām, taču ne tik daudz ar klasisko modernismu, cik ar krāsu laukumu, aso malu (hard-edge) un informālo glezniecību; viņš improvizē, atsaucoties uz šo “repertuāru”. Mākslinieka daiļradē modernās civilizācijas blakusproduktu realitāte sastopas ar profesionālo kultūru, sniedzot jaunu iedvesmu un radošu enerģiju.
Izstādes kuratore: Raminta Jurenaite.
Galerija "Alma"
Rūpniecības iela 1, Rīga
p., o., t., c., pt. 12.00–18.00
sestdien, svētdien slēgts www.galerija-alma.lv