studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Latvijas Mākslas akadēmijas studentu diplomdarbi Zanda Jankovska, mag.art. Latvijas Mākslas akadēmijā divu nedēļu garumā no 31. maija līdz 11. jūnijam norisinājās bakalaura un maģistra programmu darbu aizstāvēšana.

Viens no burtiski spožākajiem šī notikuma vēstniekiem ir Stikla nodaļas studentes Brigitas Zelčas bakalaura darbs “Villendorfas Venera 21. gs.”, kas tika eksponēts iepretim akadēmijas fasādei un iemirdzējās visā pilnībā, diskobumbas “ādā” – neskaitāmu spoguļu plāksnīšu virsmā – atspīdot apkārtējai videi. Koķetais arhetipiski nostiprinājies sievietes tēls garāmgājējus neatstāja vienaldzīgus, liekot noprast par krāšņās neogotiskās celtnes ikdienas funkciju. Kāds bariņš tūristu vairākas reizes apriņķoja apkārt amizantajai dāmai, kas raiti vieglajā 21. gadsimta skrējienā bija atliekusi kreiso kājiņu, uzmidžināja kādu fotoaparāta zibsni, apskatīja plāksni pie akadēmijas ēkas sienas, atvēra durvis un, mulsuma vadīti, tās aizvēra. Taču akadēmijas telpās tajās nedēļās mutuļoja, pulsēja dzīvība, kas visbiežāk izpaudās pamatota satraukuma formā, jo diploma iegūšana pati par sevi ir godājama lieta, bet tik daudz darbus vienkopus iespējams redzēt tikai mākslas mesēs. Ar bakalaura darba aizstāvēšanu 31. maijā startēja trīspadsmit Glezniecības nozares pārstāvji. Zane Veldre bija radījusi ciklu “Caur miesnieka logu”, kurā attēloti transformēti ģimenes tēli uz neregulārām plaknēm, eksponējot to kā familiāru altāri, subjektīvajos tēlos ieturot stilistisku vienotību un formālo kvalitāšu aspektā uzsverot krāsu laukumu un līniju attiecības. Kristīne Urbanoviča rotondā iekomponētajā figurālajā kompozīcijā “Vienots veselums” kā uzdevumu bija izvirzījusi panākt harmoniju, ko sniedz aplis, tomēr jāatzīst, ka darbs nebija īstenojies atbilstoši iecerei, jo risinātie tēli drīzāk līdzinājās Dantes Aligjēri triloģijas “Dievišķās komēdijas” elles ainas ilustrācijai, kurā figurālie tēli, savstarpēji cīnoties, cenšas izlauzties no noslēgtā apļa. Sanda Skujiņa gleznā “Pauze” traktēja ritmiski komponētas baleta dejotāju figūras, kuras pretējā virzienā dekoratīvi pārklāj palēcienā nelieli baletdejotāju silueti. Madara Peiseniece darbā “Kāpēc tu man sapņojies” tiekusies pārkāpt tradicionālās glezniecības robežas, apvienojot performanci ar glezniecību. Glezniecības daļu veidoja apgleznots kubs, kura iekšienē caur caurumu bija iespējams ieskatīties un vērot pantonīmu kustību. Arīdzan Aigars Kokins diplomdarbā “Kompozīcija 1” nodevies eksperimentiem, aizstāvēšanā eksponējot izgaismotus, darba procesā uz plēves radītos nospiedumus. Mākslinieks norāda, ka viņam interesē vairāk pats mākslas darba radīšanas process, ne rezultāts, tādēļ būtu bijis ieteicams klātesošs video kā procesa fiksācija, jo citādāk tas paliek kā mākslinieka paštīksmināšanās, skatītājam eksperimentu atstājot noslēpuma statusā. Jeļenas Kažokas diplomdarbu veido divas stilistiski atšķirīgas gleznas – “Tu zini, kāpēc” un “Mīlestība”. “Tu zini, kāpēc” iemiesotas asociācijas ar bērnību, kas saistīta ar Ukrainu, bet “Mīlestība” – gleznota pelēka koptonī, kuru pārklāj māju silueti. Nataļja Jeršova „Jēzus tagad ir cits”, sniedzot laikmetīgu skatījumu, veiksmīgi atrisinājusi un nobalansējusi reliģiskas tēmas ietvaros. Uz zaļa fona rozā kadiljakā pie stūres sēž pats Kristus, kuram blakus suns un aizmugurē tumšādainas sieviets, kompānijai kā norāde ir „One way” zīme, par pareizās dzīves virzības izvēli. Irina Ošleja absolvēja apakšnozari ar ciklu „Venēcijas stāsti I – IV”, atklājot nosaukumā iekļautās pilsētas ainas; Adriāna Vīgnere – „Individuāla sabiedrība”; Ieva Miezīte – „Saule arī ir bumba, dzīlēs ir pliki”. Natālija Maļikova bakalaura darbā „Cīņa” attēlojusi divus airētājus uz konstrukciju fona, analoģiski atstājot socreālisma sajūtu pēdas risinājumā, bet kailos vīriešus cīņā sastindzinājusi. Ilzes Aulmanes „Naivā mīlestība” patiesi risināta kā naiva scenogrāfija, iekļaujoties reliģiskā tēmā. Ieva Bondare diplomdarbā „Spēks” attēlojusi tautumeitu zirgā, iemiesojot analoģijas ar vecmeistaru parādes portretiem. Šogad arī Tēlniecības apakšnozari absolvēja salīdzinoši daudz jauno mākslinieku. Aigars Tavkins diplomdarbā „Degunradzis, kura nav” metāla materiālā lieliski risināja ģeometrizētu, abstraktu kompozīciju, uzsverot galveno dzīvnieka atribūtu – degunradža ragu. Edgars Ošs darbā „Latvijas briljanti” kvalitātes radis Latvijas laukakmeņos, kas nopulēti diplomdarba aizstāvēšanas laikā tika eksponēti uz balta, mīksta postamenta, ļaujot nopulētajām virsmām atklāt granīta atšķirīgo iežu sastāvu. Cik garš ir Egona Peršēvica diplomdarba nosaukums – „Viņš izlējās vēl lepnāk, un kambarkungi gāja tālāk šlepi, kuras nemaz nebija”, tik lakoniska ir izvēlētā izteiksmes forma – uz virpotas koka kājas „uzvilkts” melns stikla šķiedras torss, ideju balstot Hansa Kristiana Andersana pasakā „Ķēniņa jaunās drēbes”. Dace Brakmane diplomdarbā „Tēli no A. Pumpura eposa „Lāčplēsis”” atlējusi ģipsī sešu skulptūru grupu, kuru risinājumā ieskanas amizantums, piemēram, galveno eposa tēlu „Lāčplēsis” risinājums līdzinās Čiburaškas un Antiņa krustojumam, kas bruņojies ar zobenu un vairogu. Sandis Aispurs sakrālo mākslas darbu „Bez nosaukuma” radījis Bruknas muižas dārzam. Netradicionāli tēlniecības nodaļai Liene Mackus diplomdarbā iekļāvās plastilīna animācija „Hugo”, kas arī ir grupas „Very Cool People” dziesmas „Hugo” klips. Patiesi augstu vērtējama ir tēlnieces plastikas izjūta, kas kustībā īstenota laikietilpīgā animācijā. Ja bakalaura Glezniecības un Tēlniecības apakšnozares darbi piedzīvoja vienas dienas parādi – noteiktā datuma aizstāvēšanas dienā, tad Grafikas apakšnozares bakalaura darbi no 3. līdz 19. jūnijam bija apskatāmi izstādē „Garša”, kafejnīcas „Dirty Deal Cafe” telpās, Spīķeros, kurā līdztekus tradicionālajām estampa tehnikām bija eksponēta arī fotogrāfija, instalācijas un animācija. Gunta Karule sietspiedes tehnikas diplomdarbā „Mirkļi” bija traktējusi piecus emociju mirkļus portreta žanrā. Inga Ģibiete aukstajā adatā izpildītajā ciklā „Manas domas ir tik skaļas, ka es pat nedzirdu savu muti” kā formālā kvalitāte iezīmējas ekspresīva, abstrakta līnija, apvienojot to noteiktā kompozīcijas risinājumā. Elīna Alka krāsainajā litogrāfija īstenojusi ciklu „Ainavas”, pietuvinot traktējumu maigām, gleznieciskām, formām. Lāsma Dāvidāne krāsaino zīmuļu tehnikā „Laimi” saskata mazās, krāšņās kūciņās, kas vientuļi iekomponētas baltās lapas centrā. Klāra Grundšteine animācijā „Bezfilma” tieši un bez aplinkiem atklājusi savu interpretāciju par jauniešu kaislīgu atpūtu un no tā izrietošajām sekām, bet Lauma Vāvere sienas zīmējumā „Mana metode 1. daļa: ideju īslaicība” netīši reflektē par mākslas acumirklību, jo darbs tik tiešām pastāvēs tik ilgi, kamēr kāds to izlems aizkrāsot. Andrejs Strokins instalācijā „Memory loss” attēla vizuālajā nolasīšanā iekļauj vēl vienu cilvēkam piemītošo maņu – tausti, jo tikai ar tās palīdzību, braukājot ar rokām pa gaišo audeklu, ir iespējams nolasīt aiz audekla izgaismoto zīmējumu; turpat blakus arīdzan norobežota no ekspozīcijas ir Evijas Ķirķes instalācija „Kaut kur starp emocijām un jūtām”, ko veido krāsaini zīmējumi, kas klāj visu instalācijas iekštelpu, atstājot krāšņas kastes iespaidu. Grafikas nodaļu absolvēja arī Dārta Hofmane ar dobspiedes tehnikā veidoto diplomdarbu „Pirmsnodoms”; Līva Rutmane – digitāldruku „Dagnija” un Laura Pole krāsainajā sietspiedes darbu „Līdz potītēm”. No 1. līdz 7. jūnijam Kalpaka bulvārī 10 bija skatāma Vizuālās komunikācijas apakšnozares izstāde „Nobīde”, kurā dominanti ieņēma video darbi. Liene Rubane daudzkanālu instalācijā „Vairāk un skaļāk” aizskāra necenzēto vārdu lietošanas tēmu, kas ikdienā nav pieļaujama, bet izstāžu zālē kļūst akceptēta kā vizuāla estētiskas valoda. Uz sienas projicēti četri video darbi. Pirmajā projekcijā horizontāla, vertikāla līnija, kas it kā slēpj vārdus, kurus tomēr var atpazīt; otrajā – vārds tiek ietverts rotējošos pusapļos, kurā kā starpinternacionāls Austrumeiropas vārds karogā tiek ierakstīts vārds „блядъ”; trešajā – monohromās, ģeometriskās spēlēs rotaļājas kārtējais lamu vārds, bet ceturtajā – starp pikseļiem rotājas romāņu valodu lamu saukļi. Māksliniece darbos pasniegusi estētiskā mērcē to, kas tiek cenzēts uz vispārakceptētās sabiedrības skatuves. Aleksandra Samuļenkova četru video cilpu darbā „No visa spēka” runā par neesošo sākuma un gala punktu, kustību kā ilūziju. Pirmajā video darbā traktēts ikdienišķs skats vilcienā, kreisajā pusē vilciena logus šķērso bezgalīgi garš vilciens, bet labajā – vērojamas garām traucošas stacijas. Otrais un trešais video darbs bija eksponēts blakus, veidojot savstarpēju sasaisti, it kā mainot skatu punktus. Vienā no tiem skatītājs vēro garām braucošu vilcienu, bet otrajā – skatītājs atrodas vilciena vagonā un vēro garām slīdošo pelēko koka sētu kā nebeidzamu atkārtojumu. Ceturtajā video darbā skatītājs atkārtoti novietots vagona iekšpusē un vēro gar vilciena logu slīdošos skatus. Mākslinieces izvēle – darbus eksponēt vienā zālē, veiksmīgi sasaucās ar ideju par skatu punktu maiņu atkarībā no objekta atrašanās vietas telpā, kā arī atzinīgi vērtējama skaņas klātbūtne – vilcienu sliežu klaboņa, kas sajaucās ar transformētas skaņas pavadību. Dāvis Liekniņš trīsdimensanālajā animācijā „Starptelpa” spēlējas ar telpu, uzsverot tās ģeometriju, liekot skatītājam iztēloties, ka starp ģeometriskiem priekšmetiem atrodas arī ģeometriska telpa, kas norobežojas noteiktiem laukumiem no citiem telpā esošajiem priekšmetiem. Mākslinieks it kā metāliski realitātei pietuvināto kluso dabu ar zivi transformējis kosmiskā telpā, risinot to apļaveida kompozīcijā, pēc kosmiskās telpas atgriežoties sākotnēji izvirzītajā realitātes ainā. Video darbu pavada elektroniska skaņa. Inese Vēriņa divkanālu video darbā „Zupa” nosaukumu izmanto kā dažādu komponentu saturošu ēdienu, kuru var atklāt izbaudot tā garšu, analogi to salīdzinot ar savstarpējām cilvēku attiecībām – vienu un to pašu telpu ir iespējams skatīties/ redzēt/ ieraudzīt atšķirīgi, apvijot to jauniešu ballītes tēmā, ko pavada izplūduši smiekli un klusums. Mārtiņš Upītis video/ digitālglezniecības darbā „Mana telpa” iekļāvies pilsētainavas, portreta un sadzīves žanros. Lai gan mākslinieka darbus formāli raksturo tiekšanās uz perfekciju, tomēr traktējumi neveido kopēju sižetisko līniju. Alise Rogule interaktīvajā videoinstalācijā „Run, baby, run!” fiksējusi parkour skrējienu cauri Latvijas Mākslas akadēmijas telpām, interaktivitāti izpaužot sensorā, kas, skatītājam pārvietojoties uz priekšu un atpakaļ, palēlina vai paātrina risinātā procesa gaitu. Tomēr jāpiemin, ka, apzinoties mākslinieces mērķi – integrēt skatītāju mākslas darbā, bija sarežģīti pamanīt, jo sensora reakcija uz kustību bija minimāla. Šo nodaļu arī absolvēja Lelde Paegle ar trīs fotoizdrukām „Vai Tev tiešām tas ir vajadzīgs?”. Jāmin arī LMA Latgales filiāle, kuru šogad absolvēja astoņi absolventi. Tēlniecības nodaļu absolvēja Artis Rubuļņīks ar darbu „Bezgalība”, grafikas nodaļu – Līga Grāvele ar akvatintas tehnikā radītiem lielizmēra darbiem „Draugi”; Anastasija Martuženoka sausās adatas izpildījumā „24 stundas diennaktī”; Agnese Velikāne ar kologrāfijā īstenojusi „Visuma putekļi”, Ance Stintmane ar animāciju „Koks”; glezniecības nodaļu – Sandra Zagurila ar triptihu „Vēstījums uz sienas”, Ilze Ontužāne – „Sapnis”, Sanda Mālniece – ar figurālu kompozīciju „Gaismēna”. Pēc nedēļas sekoja maģistra darbu aizstāvēšana, kurus aizstāvēja jaunie mākslinieki, no kuriem daļa sevi jau ir pieteikuši kā pilntiesīgi mākslas pārstāvji gan Latvijas, gan plašākā kontekstā, veidojot gan personālizstādes, gan piedaloties grupu izstādēs – tādā veidā nostiprinot savu atpazīstamību. Šogad Latvijas Mākslas akadēmiju absolvēja ļoti liels skaits maģistrantu, kopā – 82. Ceturto daļu no šī skaita sastāda gleznotāji, kuri savus diplomdarbus bija eksponējuši gan akadēmijā, gan izstādēs ārpus akadēmijas telpām. Viktorijas Valujevas diplomdarbu sastādīja dažādās tehnikās radīti darbi – abstraktas gleznas, ilustrācijas, kas pielīdzināmas komiksam, kā arī tajā tika iekļauta animācija, kurā vispārināti attēloti jaunības prieka un notikušā apskaidrības mirkļi. Ievas Pētersones maģistra darbu „Šķērsgriezums” veidoja divdesmit četras neliela izmēra gleznas, kurās ģeometriski organizētā telpā traktētas gaumīga dizaina telpas, akcentējot krēslu kā galveno elementu interjerā. Jāņa Avotiņa darba nosaukuma vietā ir svītra – nav nosaukumu, nosacīti risinot figurālā tēla un telpas attiecības. Velta Ķešāne horizontāli eksponētājās septiņās gleznās aizskar „Septiņu gulētāju” tēmu, aizstāvēšanā darbu papildinot ar performanci, kuras ietvaros tika mainītas maskas, liecinot par konkrētā gulētāja identitātes maiņu. Eleonora Bukovska „Tur. Tepat” sakrālās tēmu ietvaros runā par cilvēka dzīves ceļu un garīgajiem meklējumiem. Māksliniece šo tēmu sekmīgi risinājusi tumšo nokrāsu paletē, neradot absurdu garīgumu vai kariķējošu pliekanumu. Jānis Dukāts diptihā „Divi atspulgi” aizrāvies ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi; gleznā „Nakts” mākslinieks transformēja no skaņas un vizuālo materiālu komponistes Austras Savickas kompozīciju, bet komponiste diptiha otru daļu – gleznu „Diena” pārnesa skaņdarbā. Liene Ūlande darbā „Improvizācijas” bija radījusi astoņas abstraktas kompozīcijas, kā arī abstraktām formām pievērsās Sandra Poplavska diplomdarbā „Priekšstatu ainavas”. Alise Mediņa maģistra darbā „Kailā klusēšana” septiņās gleznās iekļāvusi to sieviešu psiholoģisko portretu, kuras darbojas prostitūcijas jomā, bet Anna Laicāne – „Vasaras kleita” īstenojusi ar vieglu vasaras sajūtu, formāli ļaujot pārdzīvojumā ieskatīties tuvplānā, tēlotos objektus parādot no subjektīva skatu punkta. Laura Tolpežņikova vienpadsmit kompozīcijas, kas iekļāvās nosaukumā „Lietus krāsa”, formāli radīja analoģijas ar puantilismu 21.gadsimta interpretācijā. Katrīna Gaile gleznu ciklā „Zemenītes sniegā” risināja sievietes lomu sabiedrībā, pasniedzot feminismam tik tuvo tēmu pasakas auras apvītās, zilās nokrāsās. Aija Vinkelmane darbā „Dvīņi” reflektēja par dabas un cilvēka attiecībām, līdztekus cilvēkam nostādot arī dzīvnieku. Šādu pašu tēmu savā diplomdarbā „Maskas” risina arīdzan Dace Gaile, pilsētas ainavā iekļaujot stirnas. Kristīne Kvitka maģistra darbā „Murales” pievērsusies sienu estētikai, iekļaujot arī augu motīvus – tādā veidā sapludinot divus pretmetus – cilvēku un dabas radīto. Maģistra programmas Glezniecības apakšnozari absolvēja arīdzan Laura Raistere ar darbu „Pilsētas meitene”; Juris Libeks – „Ieelpa – izelpa”; Evija Kūlmane – „Mirkļa spogulis”, Jānis Blunavs – „SIGNALSTRENGTHEXCELLENT.LV”. Ārpus Latvijas Mākslas akadēmijas telpām no 25. maija līdz 14. jūnijam galerijas „GlobalArtRoom” telpās bija apskatāma Līgas Lazdiņas personālizstāde „Tāds laiks – Berlīne”, kurā māksliniece iemiesojusi savu iedvesmas pilsētu, atklājot figurālos tēlus uz bohēmiskās pilsētas skatuves. No 7. līdz 21. jūnijam radošajā telpā „Tasty” bija Elīnas Zundes personālizstāde „Maigums”. Gleznotāja diplomdarbā inovatīvā materiālā – eļļu sakausējot ar polistera sveķiem – risināja sarežģītas figurālās kompozīcijas un jāatzīst, ka diplomdarba nosaukums perfekti sasaucās gan ar darbos pielietoto materiālu, gan ar risināto tēlu vieglumu. Gleznotājas Zanes Balodes–Bandenieces gleznas no 3. līdz 18. jūnijam bija iespējams apskatīt izstādes „1000 un viena nakts” ietvaros galerijā „D.FAB”, kuru radīšanā māksliniece bija saglabājusi sev tik raksturīgo rokrakstu – gleznas risinot kā niansētu nokrāsu pāreju, veidojot smalku sfumato efektu. No 7. līdz 21. jūnijam VEF teritorijā topošajā Mākslas centrā izstādes „Drudzis” kontekstā galvenokārt koncentrējās Grafikas apakšnozares maģistratūras absolventu darbi. Ieejot izstāžu zālē, ekspozīcijā pirmais bija Tatjanas Kovardanovas litogrāfijā un digitāldrukā īstenotais cikls „Psiholoģiskais kaleidoskops”, kurā, izmantojot cilvēka tēlu kā vienīgo no psiholoģiskajiem elementiem, māksliniece uz plaknes bija iekomponējusi kaleidoskopam raksturīgo mežģīņu rakstu. Kates Krolles diplomdarba instalācija „Miesas smaržas” sastāv no vairākiem komponentiem: oforta tehnikā radītiem darbiem, kas eksponēti kā neregulāri plauktiņi uz sienas plaknes, ko papildina balts, siliciona materiālā veidots portrets, kam viens plakstiņš aizvērts, bet otrs – ar palīgierīci atvērts, kurā iemontēta animācija, ļaujot skatītājam ielūkoties guļošā tēla sapnī. Linda Blanka diplomdarbu „Aizkadri” īstenojusi jau viņai raksturīgajā un tik viegli atpazīstamajā rokrakstā, veidojot daudzslāņainu tēlu kompozīciju, apvienojot akvatintas un sausās adatas tehnikas. Toša (īst.v. Antoņona Piļugina) diplomdarbā „Lelles” risinājusi reliģisku tēmu laikmetīgā interpretācijā, iekļaujoties kristīgās ikonogrāfijas lokā. Diāna Boitmane instalācija „Skaņas metamorfozes telpā” grafiku papildinājusi ar skaņu, norādot interesi par līnijas, skaņas un telpas attiecībām. Instalāciju veido deviņas vara plates, koka galdiņš un transformēts plašu atskaņotājs; skaņa fiksēta plašu līnijās, kas iekonservētā formā pārnesta divās plaknēs – oforta tehnikā radītajos darbos. Sabīne Vekmane uz koka saplākšņa sietspiedē radīja trīs darbu ciklu „Izskaidrojamais un nekontrolējamais”, kuros traktētas dinamiskas ainavas, lielāko daļu plaknes veltot debesjumam, kurā plosās viesuļvētra. Jekaterina Razina litogrāfijā īstenotajā darbā „Paralēlā pasaule” traktējusi mežģīņotas maskas, kas liecina par ne gan citas, bet gan reālās pasaules izdzīvošanu paralēlēs – zem maskām. Katrīnas Sauškinas diplomdarbu sastāda viens video darbs, kas tiek paralēli, ar daļu sekunžu nobīdi, translēts uz pieciem ekrāniem. Tajā traktēta uz jumta ar trejdeksni rokās dejodama tautu meita, kura vieglā dejas solī tuvojas kamerai, līdz apgriežas un tuvplānā tiek pievilkts viņas seja, kuru rotā smaids, turpinājumā darbība atkārtojas, bet šo pašu kustību nu jau izpilda cita dejotāja. Eva Lilienfelde–Meldere trīsprojekciju animācijā „Klusumā”, lai gan tiek traktēta viena un tā pati aina, atklāj no viena skatu punkta katra indivīda redzējumu un asociācijas, formāli smalki risinot nokrāsu pārejas grafiskajā ainavas traktējumā. Grafikas apakšnozari arī absolvēja Mārtiņš Adiņš ar diplomdarbu „Mēness iela uz Zemes” un Gaļina Ivanova – „Par ko klusē koki”. Izstādē tika iekļauti arī divu Gleznošanas apakšnozares absolventu darbi. Ata Jākobsona diplomdarbu „Insomnia” veido četri lielformāta darbi – „Aizved mani mājās pirms vētras”, „Neprāts”, „Es esmu tik laimīga, viņa teica” un „Insomnia”, kuros kā inspirācijas avotu mākslinieks izvēlējies sapņu pasauli, kas sasaucās arī ar darbu formālo risinājumu – traktētie tēli saplūst ar realitātē redzēto un sapnī spontāni kombinēto, asociatīvi raisot sajūtas, kas rodas skatoties spāņu gleznotāja Francisko Goijas vēlīnā glezniecības perioda darbus. Ieva Veita – Breidaka telpas instalācijā „Fikcija. Daba. 119. sērija” apspēlējusi cilvēka ilgas pēc dabas klātbūtnes sērijveida mājoklī. Ar sērijām sasaucās augu motīvi, kas ritmiski izklāti uz gaiši zilajām gleznu plaknēm, starp kurām parādās arī stirnas tēls, kā atgādinājums par dabu, bet par cilvēka klātbūtni liecina instalācijas priekšplānā atstātās leoparda imitācijas istabas čības. Vizuālās komunikācijā apakšnozarē atšķirībā no bakalaura programmas absolventiem, maģistra programmā kā komunikācija netika tik plaši izmantots video, lai gan tā klātbūtne ir neiztrūkstoša arī maģistra darbos. Kristīne Mačule video darbā „Valodu sintēze” izmanto Morzes kodu, kārtojot to grafiskās līnijās, kas pārvietojas baltajā ekrānā pielāgotas skaņas pavadībā. Annas Grinčukas maģistra darbs „Cukurpasaka” veido grāmatiņa, kurā košās krāsās nodrukāta Imanta Ziedoņa pasaka no cikla „Krāsainās pasakas” un kurai pievienota arīdzan animācija – tajās kā stilistisks kopsaucējs ir košais krāsu pielietojums. Laura Treimane maģistra darba ietvaros radīja ilustrācijas franču rakstnieka Reimonds Keno (Raymond Queneu) grāmatai vācu valodas tulkojumā „Zazie in der Metro”, papildinot to ar stāvfigūrām, radot iespaidu, ka grāmata jau nodota tipogrāfijai drukāšanā un tās realizācijas ceļš ir izplānots līdz grāmatas lasītāja plauktam. Māksliniece arī iezīmējusi savu individuālo rokrakstu, veidojot tēlus, kas pārliecinoši nokļūtu atpazīstamības statusā. Māra Viška diplomdarba ietvaros „Izbēgusī nākotne” bija radījusi četrus lielformāta darbus, kuru risinājums sasaucās ar ielu zīmējumiem, bet šādā formā tie iegūst ilgtspējīgāku dzīvošanu un netiek sasaistīts ar vandālismu ielās. Zīmējuma aplūkošanai tika izdalītas 3D brilles, ļaujot plakni uztvert kā trīsdimensiālu telpu. Ludmila Ekalne maģistra darbā „Art Take Away jeb māksla, kuru var paņemt līdzi” izstrādāja reklāmas klipu, piedāvājot veidu kā Latvijā veicināt mākslinieku atpazīstamību. Ilze Loža instalācijā „Gui lao” izmantoja audio ierakstu kā socioloģisku pētījumu, kurā emigrējušie latvieši izteikuši savu viedokli par iebraucēju dzīvi austrumu zemē – Ķīnā. Agnese Bule–Kauliņa diplomdarbā „Latviešu sapnis 1995 – 2010” apspēlējusi latviešu mīta tēmu par identitātes meklējumiem pasaulē, ironiskā veidā atainojot latviešu tautas izcelšanos, radot „Latviešu sapņa” skaidrojošo vārdnīcu. Sana Šulce krāsainā sietspiedes tehnikā radīja piecas abstraktas kompozīcijas „Aizceļot, lai atgrieztos”. Uz lielā Grafikas, Glezniecības un Vizuālās komunikācijas apakšnozares fona pavisam niecīgs ir tēlnieku klāsts. Tēlniecības apakšnodaļu šogad absolvēja viens absolvents – Matīss Kalniņš ar darbu „Zvaigžņu vērotājs”, kas veidots nopulētā granītā un paredzēts eksponēšanai brīvdabā. Jebkuram no diplomdarbiem blakus vērtība ir arī piešķirta teorētiskajai daļai, kurā paskaidrotas mākslinieka ieceres, mākslas darba īstenošanas gaita un rezultāta novērtējums. Maģistrantiem šī prasība tika paaugstināta, palielinot lapaspušu skaitu, kas no vienas puses ir vērtējams pozitīvi, jo mākslinieki ir paši iedziļinājušies sava mākslas darba radīšanā un vispārējā konteksta pētījumos, bet no otras puses – daļai apjoms ir radījis problēmas, neveidojot strukturalizētu izklāstu, līdz ar to lasītājam nesniedzot izpratni par mākslas darba radīšanas procesu un idejas izklāstā veidojot vislielāko sfumāto efektu. Jauno mākslinieku tēmu lokā galvenokārt dominē jaunība un ap to apvītās tēmas, dabas un cilvēka attiecības, seksualitāte, kā arī reliģiskas tēmas, bet jāatzīmē, ka sakrālā tēma dažkārt novesta līdz formu banalizācijas un absurda naivisma risinājumam, radot iespaidu, ka garīgums ir sinonīms nevarēšanai, lai gan to nevar teikt par visiem, jo ir mākslinieki, kuri spēj ļoti labi atrisināt šo tēmu savos darbos, radot pārliecinošu laikmetīgo darbu. Protams, katram jaunajam māksliniekam ir izveidojies noteikts rokraksts, kas vērojams īpaši maģistra darbos, un daļa jau iekļaujas Latvijas mākslas kontekstā, aktīvi veicinot tās attīstības procesus. Pozitīvi arī vērtējams tas, ka daļa no diplomdarbiem jūnijā bija apskatāmi ilgāk par vienu dienu izstāžu zālēs ārpus akadēmijas – tas nav pārmetums tiem, kuri neatrada telpas ilgstošai eksponēšanai, jo rudenī ir ieplānota diplomdarbu izstāde „Rīgas mākslas telpā”.

Atgriezties