VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Cita Monika Gundega Laiviņa, kultūras teorētiķe Par Margaritas Ziedas grāmatu "Monika" (Rīga, 2010.) | |
| “Studijas bibliotēka” papildinājusi savu krājumu ar “Moniku” – teātra zinātnieces Margaritas Ziedas monogrāfiju par mākslinieci Moniku Inesi Pormali. Man ļoti patīk grāmatas – kvadrāti. Arī šī forma tuva kvadrātam, ko verot vaļā kā no dārgumu lādes izbirst attēlu desmiti, simti. Pāršķirstot kļūst skaidrs, ka “Monikā” apkopoto bilžu kopums vien ir bezgala blīvs un bagāts informācijas nesējs. Stāsts par mākslinieci veidojas, tikai skatoties fotogrāfijas – krāsainas un melnbaltas, tās ir brīnišķīga vizuāla liecība par Rīgas laiku un ļauj iztēloties Alvja Hermaņa un Monikas Pormales radošo darbību ārpus Latvijas. Grāmatu izlasu ļoti ātri un ar baudu. Izlasu un izpētu to vienreiz un pēc kāda laika – vēlreiz. Viss tur aprakstītais ir ļoti interesants un emocionāli uzlādēts. Pārņem tāda sajūta kā pēc atmiņu vakara ar labiem draugiem. Stāstā par Moniku veiksmīgi miksēti pašas mākslinieces atmiņu un domu fragmenti, autores teksts un domubiedru, radošo partneru komentārs. Stāstījuma plūdumu un lasīšanu apgrūtina vien tas, ka dažviet veseli teksta gabali pārcelti sīkburtu stabiņos kreisajā pusē (piem., 13., 25. lpp.). Meklēju, bet nekādu konsekvenci vai konceptu tajā neatrodu, jo citviet līdzīgas jēgas un vērtības atsauces un fona informācija integrēta kopējā tekstā. Man labāk patiktu, ja viss ietu vienlaidus. Pāris dienu pēc izlasīšanas pārcilāju spilgtāko prātā palikušo. Iztēlē gluži vai materializējas aina par Ineses Pormales Rīgas dzīves sākumu “Mežaparka savrupmājā īrētā stūrī kopējā virtuvē pie malkas plīts” (13. lpp.), jo tajā ir kaut kas tik senatnīgs, līdzīgs mākslinieka ceļam uz galvaspilsētu 19.–20. gs. mijā. Spēcīgi uzrunā nodaļa Casablanca 2000/Open, droši vien tādēļ, ka šie procesi ir būtiski arī manās atmiņās par Rīgu jaunās tūkstošgades sākumā. Stāsti par lietām un sajūtām, kas Monikas Pormales scenogrāfijās pārceļo no neatgriezeniski aizgājušiem laikiem un sāk otro dzīvi. Veids, kā Margarita Zieda ir uzrakstījusi grāmatu, atstāj dīvainu sajūtu. Šķiet, māksliniece Pormale ir dzīvojusi un strādājusi vismaz simt gadu un ir bijusi klāt dažādos tik atšķirīgos laikmetos. Patiesībā tās ir tikai divas nepilnas desmitgades. Caur viena cilvēka piedzīvoto izdodas atklāt to, cik kompresēts ir mūsu laiks. Paldies autorei par ļoti niansēti apskatīto Monikas Pormales pieredzi Rūras triennālē, kur viņa radīja satriecošu vizuālo kodu “Ledus. Kolektīvā grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Gladbekā” iestudējumam. Nodaļa ar klātbūtnes efektu – lasot liekas, ka esmu tur bijusi un visu redzējusi pati savām acīm. Turpat blakus kā savrups, grāmatā neiederīgs ir salīdzinoši izvērstais Ziedas komentārs par vācu dramaturgu Matiasu Lilientālu, Berlīnes teātra kompleksu HAU un režisoru trio Rimini Protokoll (37.–41. lpp.). Neiederīgs tādēļ, ka ar Monikas Pormales darbu Alvja Hermaņa iestudējumos JRT un citur, manuprāt, tam visai maz sakara. Eiropas laikmetīgajā teātrī noteikti ir spēcīgākas, atbilstīgākas paralēles, ko vilkt (kaut vai Kristofa Martālera un Annas Fībrokas radošais duets). Un šinī brīdī, pārdomājot lasīto un tā atstāto nospiedumu, saprotu, ka esmu izlasījusi grāmatā daudz kā ļoti emocionāla un poētiska, daudz kā sadzīviska un tieši tādēļ tuva, daudz kā par mākslinieces tik aizraujošo darbošanos ārpus skatuves – vizuālajā mākslā, fotogrāfijā, izstāžu un site-specific projektos un citās jomās, daudz kā no pašas Monikas (citāti no mākslinieces teiktā, noslēguma saruna), bet neesmu atradusi to, ko biju cerējusi un gaidījusi izlasīt. Īsāk sakot, viena no, manuprāt, būtiskākajām mākslinieces pieredzēm – Latvijas un pasaules teātra kontekstā vienreizējā sadarbība ar Alvi Hermani un līdzautorība JRT “Latvijas projektā” (“Tālāk”, “Garā dzīve”, “Latviešu mīlestība”, “Klusuma skaņas”) – palikusi ārpus dziļākas analīzes. Cieša radošā partnerība konkrēta režisora un scenogrāfa starpā nav nekas neparasts. Latvijā ar panākumiem darbojas vēl vairāki šādi pāri – Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne, Viesturs Meikšāns un Reinis Suhanovs. Tomēr man ir aizdomas, ka Alvja Hermaņa, Monikas Pormales un pārējo izrādes tapšanā iesaistīto spēku sadarbība ir unikāla gan radīšanas stadijā, gan rezultāta ziņā, gan ja analizējam to īpašo dialogu, ko minētie mākslinieki vēlas un prot veidot savā starpā un ar skatītāju. Tieši tādēļ ļoti cerēju, ka Margarita Zieda ņemsies “atmaskot” un komentēt šo fenomenu no pieredzējušas un pasaules teātra gaisu elpojušas teātra zinātnieces pozīcijām. Atšķirībā no gleznošanas vai fotografēšanas scenogrāfija tomēr ir kolektīva mākslas darba sastāvdaļa, tā top ciešā un daudzslāņainā sadarbībā ar režisoru, aktieriem, telpu, materiālu. Manuprāt, scenogrāfiju nevar pilnasinīgi apskatīt vai aprakstīt, ja tā ir izrauta no šī blīvā konteksta. Scenogrāfija nav plika miesa. Brīdī, kad tajā iemājo režisors un aktieris, tā kļūst dzīva un mainīga, tā sāk sadarboties. Šīs, manuprāt, tik būtiskās sadaļas grāmatā trūkst. Ar visu cieņu pret Casablanca 2000 idejisko tēvu Mārtiņu Ķiberu – es labāk būtu vēlējusies izlasīt “Garās dzīves” vai “Klusuma skaņu” aktieru refleksiju par Monikas radīto spēles telpu vai Alvja Hermaņa un Monikas Pormales dialogu par ideju ķeršanu un nogatavināšanu. Varu tikai minēt, vai tas bija apzināts Margaritas Ziedas uzstādījums runāt par Moniku Inesi Pormali kā par spēcīgu instalāciju mākslinieci, izstāžu iekārtotāju, fotogrāfi, videomākslinieci un scenogrāfi, kas, starp citu, veido izrādes arī Jaunajā Rīgas teātrī. Grāmatā ir ļoti daudz kā no citas, mazāk pazīstamās vai piemirstās Monikas, bet adekvātas proporcijas pietrūkst. | |
| Atgriezties | |
