VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Tīrradnis Jānis Borgs, mākslas kritiķis Par Pētera Zeiļa grāmatu "Konstantīns Raudive" (Rīga, 2009.) | |
| Grāmatveikalu plauktos šis “Jumavas” izdevums varbūt nav tas acīs krītošākais. Taču aiz vāka klusinātā veidola mums atklājas izcili unikāla un ļoti kolorīta Latvijas kultūras personība – rakstnieks, filozofs, psihologs Konstantīns Raudive, kura dzīves lielākā daļa aizritējusi svešumā. Nereti, lai it kā celtu viņa nozīmību, piemetina, ka viņš bijis pašas Zentas Mauriņas vīrs. Tad mums top galīgi skaidrs – šādam gara “monblāna” līdz-gaitniekam arī jābūt atbilstošā “kalibrā”. Tomēr šajā ģimenes pārī viņš nebūt nebija kāds “otrās vijoles” spēlētājs. Gan Rietumu sabiedrība, gan tie mūsējie, kas jau kopš padomju laikiem vērīgāk grozījuši savas informācijas uztveres antenas, bijuši īpaši fascinēti ar Konstantīnu Raudivi kā “spoku mednieku”. Šo lietu viņš lika uz itin zinātniskiem pamatiem, iegādājoties dārgu un avangardisku skaņu ierakstu tehniku. Zviedrijā un Rietumvācijā veiktie pētījumi ap “pēcnāves dzīvi” un šajā kontekstā fiksētās “garu balsis” guva starptautisku vērību, padarot Konstantīnu Raudivi par pasaules slavenību un eksotisku ekspertu parapsiholoģijas jomā. Un vēlāk negaidīti atstāja pat kādu ietekmi uz dažiem angļu rokmūziķiem. Gan par Raudivi – rakstnieku un filozofu, gan par viņa alternatīvo zinātni pie mums Latvijā ziņas bijušas visai pieticīgas, lielāko tiesu kuluāru līmenī izčukstētas. Par Konstantīnu Raudivi runāja galvenokārt literatūras un filozofijas speciālistu lokā. Bet sabiedrības lielākajai daļai priekšstats par viņu bija visai miglains, ja tāds vispār bija. Un tur nav nekā dīvaina, nekādas “nacionālas kultūrnolaidības”. Atcerēsimies, ka Konstantīna Raudives mūžs noslēdzās tālajā brežņeviskās stagnācijas ēras 1974. gadā. Tad darbojās visi aukstā kara un “šķiru cīņas” nosacījumi – “dzelzs aizkars”, ideoloģiskās kontroles filtri, cenzūra, izsekošanas sistēma... Konstantīns Raudive labi apzinājās padomju totalitārisma būtību, un viņa antikomunisms nebija noslēpums. Tālab arī ilgstošais non grata statuss padarīja šo latvju gara meistaru par nosacītu terra incognita tēvzemes sabiedriskajā apziņā. Kaut arī viņa rakstītāja un domātāja darbība vecākai un vidējai paaudzei bija zināma jau kopš pirmskara Latvijas laikiem. Atjaunotās Latvijas divdesmitgadē parādījās virkne dažādu publikāciju, kas šādu neziņu kaut daļēji mazināja. Tomēr šī gara darbinieka vērienīgās dimensijas joprojām nav apgūtas pilnībā. Tāpēc latvju kultūras pētnieka Pētera Zeiles grāmata “Konstantīns Raudive” jūtami aizpilda būtisku robu mūsu filozofiskās domas zvaigznāja apzināšanā. Varētu pat teikt – ir nokārtots viens vecs parāds. Ar zinātāja entuziasmu uzrakstītās grāmatas 22 nodaļas var lasīt kā savdabīgu intelektuālu detektīvu. Fascinē lietpratīga Konstantīna Raudives latgaliskā konteksta atklāsme, kur viņam līdzās stāv diži šī novada gara darbinieki – Jānis Klīdzējs, Juris Soikans... Vai viņa izglītības rekordi – studijas trijās Eiropas augstskolās: Parīzē, Madridē, Edinburgā. Vai iespaidīgie poliglota sasniegumi... Vai Raudives sniegums spāņu literatūras un filozofijas latviskojumos. Viņu dēvēja par “spāņu gara vēstnieku”. Ne mazāk pievilcīga ir Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas radošā tandēma atklāsme, ieskats viņu saskanīgajā gara lidojumā, kas cēla abas šīs personības augsti virs mūsu nacionālajiem horizontiem Eiropas un pasaules domu un atziņu debesīs. Bet Konstantīns Raudive labi apzinājās šo iespēju relativitāti un attīstības bezgalību, teikdams: “Cik neaptverami plaša ir cilvēka dvēsele! Tu vari ceļot dienu un nakti, tā visu mūžu, un galā pārliecinies, ka nekur no sevis neesi aizceļojis, ka pār tavu galvu arvien mirdz tava likteņa zvaigzne.” Mums ir ļoti paveicies, ka līdz šim nepaveikto apgaismības darbu Konstantīna Raudives pasaulē uzņēmies tāds pētnieks kā Pēteris Zeile, kurš ar viņam raksturīgo zinātnieka pamatīgumu tagad ir licis kārtīgu stūrakmeni vērtīgā mantojuma apzināšanā. Viņa grāmata būtiski rosina plašāku interesi par Konstantīna Raudives dzīvi un domām, un tajā var saskatīt arī ierosmi laist klajā kādus fundamentālākus viņa darbu izdevumus. Pētera Zeiles pētījuma īpašā vērtība ir tieši Konstantīna Raudives uzskatu atklāsmē, vairāk parādot šī domātāja plašo sniegumu filozofijā un rakstniecībā un atstājot otrajā plānā varbūt daudz populārākās un plašāku ievērību guvušās parapsiholoģijas un “aizkapa balsu” tēmas. Konstantīna Raudives dzīves piemērs un sasniegumi rāda, ko var iespēt un panākt viens “mazais cilvēks” no it kā bezcerīgi atpalikušas provinces, iz Latgales zemnieku saimes, bez kādām īpašām protekcijām, vienīgi balstoties uz sava prāta mundrumu, talantu un sistemātiski attīstītām gara spējām un enerģiju. No šī skatpunkta Pētera Zeiles pētījumu varētu uzlūkot arī kā savdabīgu rokasgrāmatu mūsdienu jaunajiem censoņiem, kādus Latvijā tagad gaidām vairāk nekā jebkad agrāk. Grūtāku laiku krustcelēs allaž der atcerēties uz Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas kapakmens Bādkrocingenē rakstīto: “Der Tod – Uebergang in ein neues Werden” (“Nāves nav, ir tikai jauna pārtapšana”). | |
| Atgriezties | |
