VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mirkļa dramaturģija Barbara Feslere, māksliniece Stenlijs Kubriks fotogrāfs. 1945–1950 16.04.–04.07.2010. Palazzo della Ragione, Milāna | |
| “Man vienmēr ir šķitis, ka īsti mākslinieciska, patiesa daudznozīmība, ja mēs varam lietot tik paradoksālu frāzi, ir visperfektākā izteiksmes forma. (..) Tātad domāju, ka burtisks, vienkāršs, skaidrs izklāstījums ir tieši pretējs – savā ziņā neīsts un tam nekad nebūs perfektas daudznozīmības iedarbības spēka.”(1) | |
 Stenlijs Kubriks. Pašportrets | |
| Šī vienlaikus kritiskā un nepastāvīgā daudznozīmība mūs pavada ik uz soļa, aplūkojot neierobežoti daudzveidīgās Stenlija Kubrika fotogrāfijas, un mums ir grūti saglabāt nemainīgu nostāju, nesākot šaubīties par savu uzskatu pareizību. Ne mazāk kā 20 000 attēlu negatīvu, ko Kubriks uzņēmis 17–22 gadu vecumā amerikāņu žurnālam Look, tagad glabājas Library of Congress bibliotēkā Vašingtonā un Ņujorkas pilsētas muzejā. Kuratora Rainera Krones (Rainer Crone) sagatavotā izstāde Palazzo della Ragione Milānā atklāj līdz šim brīdim publikai pilnīgi nezināmu režisora asā skatiena vadītu pasauli: 180 agrāk nepublicētas un neizstādītas melnbaltās fotogrāfijas. Kubrika minētā daudznozīmība smalki spēlējas dažādos līmeņos: gan tēlos, gan fotogrāfijas formāta izvēlē, kas lielākoties ir kvadrāts (no 6 x 6 negatīviem). Mēs nonākam pirmajos pēckara gados, atmodas brīdī pēc vistraumatiskākajām pieredzēm cilvēces vēsturē – Otrais pasaules karš, holokausts, kā arī Hirosimas un Nagasaki bombardēšana; topošais kinematogrāfs nepaguris sāpīgi atgādina par mūsu eksistences trauslumu. Tas konfrontē mūs ar pasauli, kas tikko sākusi apzināties savas nedrošības galējo raksturu, pasauli, kas tik tikko izkļuvusi no katastrofas. Dažādas attēlotās situācijas atklāj šo spēcīgi izteikto briesmu sajūtu ne tikai tieši, bet arī kā metafora. Ekspozīcijas sākumā mēs ieraugām tuvplānu – roka ir notēmējusi pistoli virzienā pret autofurgonu, kas pārved apcietinātos, bet mēs redzam tikai neskaidru trīsstūri, kas sadala kvadrātu pa diagonāli. Arī cirka attēlu sērija liek mums sajust spilgti izteiktas spriedzes situāciju. Piemēram, attēls ar virves dejotāju, kas cenšas noturēt uz virves līdzsvarā riteni, pie kura piekārtas vēl divas akrobātes. Priekšplānā cirka direktors, kas izskatās kā pielīmēts attēla labajā malā, kaut ko kliedz, pastiprinot skata briesmu sajūtu līdz galējībai. Citā meistardarbā savukārt redzam blondu meitenīti, viņa tur klēpī mazu, tikko dzimušu leoparda mazuli: nemākslota nevainība un ieprogrammēts augsts risks. Bērnības pasaulē mēs esam arī absurda skata liecinieki – divi puisēni vai plīst no smiekliem, spēlējot virves dejotājus uz dzelzceļa sliedēm vietā, kur tikko pabraucis garām vilciens. Netrūkst arī attēlu ar akrobātiem lēcienā vai arī mirklī, kad pazūd līdzsvars; redzam ziloņus un saniknotus tīģerus. Paaugstinātas bīstamības attēlojums nepārsteidz saistībā ar cirka pasauli, tomēr atstāj daudz spēcīgāku iespaidu brīdī, kad bīstamība ietiecas modes vai augstskolas vidē. Piemēram, fotouzņēmumos, kur Betsija fon Firstenberga ir nokritusi no riteņa, rāpjas kokā vai dejo uz sienas bezdibeņa malā. Nākamajā mirklī Kolumbijas Universitātē aplūkojam ķīmijas eksperimentu, kas draud uzspridzināt visu ēku. Tajā pašā virzienā mūs vedina vēl viena Kolumbijas Universitātē uzņemta fotogrāfija, kurā sieviete kāpj lejā pa kāpnēm, turot rokā bīstami augstu grāmatu kaudzi, kas viņai neļauj redzēt, kur likt soli. Attēls varētu būt netieša atsauce uz Eizenšteina filmas “Bruņukuģis Potjomkins” dramatisko ainu, kurā bērnu ratiņi ripo pa kāpnēm lejup, vai arī formālā līmenī atsauce uz Rodčenko kāpņu fotogrāfijām, kuras to neparastais uzņemšanas leņķis pārvērš par abstraktu attēlu. Fotogrāfiju kompozīcijā paralēles ar krievu konstruktīvistu darbiem no formālā viedokļa ir vēl izteiktākas. Protams, Kubriks ir izvēlējies nejauši pamanītas situācijas, tomēr – ņemot vērā fotouzņēmumu ārkārtējo precizitāti – nepamet sajūta, ka šie it kā nejauši atrastie objekti varētu būt autora apzināti uzstādījumi. Attēli bieži ir konstruēti, vadoties pēc stingrām ģeometriskām formām: kvadrāts var būt sadalīts caur centru gan horizontāli, gan vertikāli, citreiz savukārt trīs daļās vai arī – ļoti bieži – pa diagonāli. | |
 Stenlijs Kubriks. Bez nosaukuma (Es ienīstu mīlestību). 1950. Publicitātes foto | |
| Fakts, ka attēla kompozīcija bijusi rūpīgi izplānota, ir būtisks apstiprinājums tēzei, ka fotogrāfija nevar pretendēt uz objektīvas realitātes vai jebkāda veida “patiesības” klonu radīšanu. Realitāte nepastāv pati par sevi, mēs tikai nepārtraukti paši konstruējam savas pasaules caur savu skatījumu, savām domām vai galu galā ar savām fotogrāfijām. Uzstādījums, ka pasaule ir nepārprotami skaidra, līdzīgi kā jebkurš kategorisks apgalvojums – mums ir nācies to pieredzēt – saskaņā ar mūsu autora domām ir nepatiess. Patiesība, ja tāda pastāv, būtu meklējama nozīmju daudzveidībā, daudznozīmīgās situācijās vai acīmredzamās pretrunās. Stenlijs Kubriks to uzskatāmi parāda fotogrāfijā, kas, iespējams, visprecīzāk rezumē šīs domas dziļumu. Mēs redzam kādu meiteni no mugurpuses, kas nolaiž roku pēc tam, kad tikko ar lūpu zīmuli uzrakstījusi uz sienas: “Es ienīstu mīlestību.” Kā saka Hēgelis – pretrunas liek pasaulei griezties. Un tā nav nejaušība, ka pēc piecu gadu aktīvas darbības fotožurnālistikas jomā statisko attēlu iespējas Kubrikam vairs nelikās pietiekamas, lai izteiktu šādas sarežģītības pakāpes domas. Viņš pievērsās kinematogrāfam, kas pavēra iespējas pilnveidot drāmas valodu un izskaidrot visdziļākos eksistences mehānismus ar stāstu palīdzību. Rūpīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka jau 40. gadu otrajā pusē tapušajās fotogrāfijās ir jūtama kino klātbūtne. Kubriks bieži vien attēlojamās personas parāda tā, it kā tās būtu lielā ekrāna dīvas. Viņu kā režisoru visprecīzāk raksturo prasme izstāstīt stāstu, izmantojot fotoattēlu sērijveida struktūru, kas ļauj skatītājam uz mirkli ieraudzīt sīciņas laika līnijas atblāzmu. Šī attēlojuma metode iedibinājās laikā, kad žurnāls Look, kurā Kubriks publicēja savas fotogrāfijas, visiem fotoreportieriem izvirzīja prasību, lai tie sekotu cilvēkiem, kurus fotografē, tādējādi radot foto stāstu – vienkāršotu kustīgo attēlu formu. Ciešā saistībā ar attēlojuma veida problēmām (ja ne to pamatā) ir uztvere: Kubrika meklējumos šis princips ir vienmēr klātesošs – no laika, kad viņš bija fotogrāfs, līdz pat brīdim, kad kļuva par filmu veidotāju. Starp viņa fotogrāfijām gandrīz neiespējami būtu atrast tādas, kurās redzējums nebūtu izvirzīts kā tēma un kur skatiens nešķērsotu kadra telpu, ievelkot līnijas, kas bieži vien tiecas ārpus kadra, paplašinot attēlojamo laukumu. Stenlija Kubrika radītie darbi ir stāsts par to, kā mēs uztveram un veidojam apkārtējo realitāti, stāsts par redzamo un neredzamo, parādīto un apslēpto un – pēdējais, bet ne mazsvarīgākais – par mūsu mūžīgo vēlmi saprast un iepazīt pasauli un tās otru, “neredzamo” pusi. (1) Intervija ar Stenliju Kubriku 1960. gadā, publicēta laikrakstā The Guardian 1999. gada 16. jūlijā. /No itāļu valodas tulkojusi Kristīne Radkovska/ | |
| Atgriezties | |
