VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīlīšu kosmoģenēze Jana Kukaine, mākslas kritiķe Dace Džeriņa. Dārgumu telpa 20.03.–11.04.2010. "kim?" / galerija VKN | |
| “ (..) man pretī līda liels, melns, mīksts zvērs.” (Tūve Jānsone. “Tilla kleita”/ “Tēlnieka meita”) Mūsmāju zīlītēm garšo zilais putuplasts, kas aizpilda robus loga ailā. Kad mājās esmu viena, klausos, kā tās rosās, un vienlaikus pārlapoju Valtera Benjamina eseju “Ibizas virkne”, kas sastāv no vairākām nelielām skicēm. Tajā, uz kuru atsaucas māksliniece Dace Džeriņa, Benjamins raksta par dzīves telpu, kas ir gana pieticīga, lai vienkārši priekšmeti, kuri veido Dienvidspānijas mazo ciematu iedzīvotāju sadzīvi, kļūtu patiesi vērtīgi, jo te tiem ir iespēja kalpot cilvēkiem. Skices noslēgumā autors atļaujas izteikt nedaudz melanholisku nožēlu par mūsdienu “labiekārtotajiem namiem”, kuros vērtīgām lietām vairs nav palicis vietas. Aprakstīto ciematu sadzīves atribūti, kā Benjamins tos uzskaita, ir: pīti krēsli, salmu cepure, zvejas tīkls, vara katls, airi, māla amfora. Vēlreiz pārlasot šo sarakstu un to iztēlojoties, neatstāj sajūta, ka aprakstītā vienkāršība drīzāk šķiet eksotiska, šo vārdu pieskārieni lietotāja rokai – neierasti. Taču iztēlē nebūtu grūti atrast “īstos”, “savējos” elementus, lai istabas interjers šķistu gan saprotams, gan pazīstams, lai, atkrītot savā mīļākajā krēslā, ar dziļu atvieglojumu varētu izdvest ko līdzīgu: “Ikviens var izlaist laukā briesmas, bet stiķis ir tās pēc tam nolikt vietā.” Akurāt šādi par bīstama nezvēra – mātes tilla kleitas – savaldīšanu nedaudz iedomīgi paziņo mazā varone Tūves Jānsones autobiogrāfiskajā romānā. Dace Džeriņa izstādē “Dārgumu telpa” vienuviet sakopojusi lietas, kas dziļi piesūcinātas ar pazīstamām smaržām un garšām. Centrālais izstādes darbs – video “Laimīgā zeme”– atklāj secīgu vēstījumu, kura interpretācijā grūti atturēties no dažu “klasisku sievišķības atribūtu” piesaukšanas. Tā ķeksīti vai divas strīpiņas (vai kā nu kurš ir pieradis veikt atzīmējumu grāmatās) var ievilkt pie šķirkļa “māju sajūtas uzburšana”. To var panākt, veicot dažas ikdienišķas darbības (videodarbs tās atklāj visā pilnībā), nereti pie sevis kaut ko klusi dungojot. Ja kāds aizrādītu, ka izrādītā centība ir pārspīlēta, atbilde droši vien skanētu: “Man tā patīk, un viss.” (Nedaudz anekdotisks iestarpinājums. Kad prātoju, vai būtu nepieciešams aiziet mākslas darbu noskatīties vēlreiz, mans sarunu biedrs atbildēja – nē, jo tāpat viss skaidrs: “Viņa tīra māju.” Interesanti, ka iepriekšējā “Studijas” numurā šo darbu līdzīgi aprakstīja arī mākslas kritiķis Vilnis Vējš – tas esot stāsts par meiteni, kas “cītīgi berž netīrās grīdas un mazgā noputējušos logus”.) Manuprāt, darbā māksliniece parāda, ka aiz šī “man patīk, un viss” slēpjas rituāla darbība, kas ne tikai ļauj pilnīgi nomierināties pašai darba darītājai un varbūt arī skatītājam (tātad terapeitisks efekts), bet arī ved pie jaunas pasaules radīšanas (kosmoģenēze). Miers, siltums, drošības un patvēruma sajūta – tā ir balva, ko saņem šī stāsta varone, taču var nojaust, ka tas nav bijis pašmērķis, jo viņas skatiens darba noslēguma kadros kavējas pie durvīm. Nudien, “gaidīšanas diskurss” ir likumīga un atzīta sievietes runas figūra, un šis mājiens balto durvju virzienā, šķiet, pretendē uz darba emocionālo kulmināciju, kas visu pārējo saliek savās vietās. Tiesa, kāds varbūt to nemaz nepamanītu, bet pievērstu uzmanību atrastās mājvietas īslaicīgumam, pārejošajam raksturam, kas, cita starpā, izriet no darba tapšanas apstākļiem (runā, ka māksliniece ar radiniekiem vienā naktī ir izremontējusi nolaistu istabu, kurā notika filmēšana, lai nākamajā dienā to pamestu). Tomēr, tā kā par šiem apstākļiem māksliniece klusē, lai šis smeldzīgais motīvs paliek neizvērsts. Raksta sākumā minētais tilla kleitas motīvs ir apspēlēts videodarbā “Vilinājums”, kur cita pēc citas tiek atklātas dažāda auduma kārtas, galu galā nonākot līdz apakšsvārkiem (nedaudz ironiski, vai ne?). Sievišķīgo apsēstību ar zīdu, mežģīnēm un lentēm savulaik ļoti precīzi raksturojis Džeroms K. Džeroms, tiesa, izvēlētā žanra – “vienkāršā patiesīguma un īsteno notikumu”– ietvaros, aprakstot laivu izbraukumu “smalku jaunkundžu sabiedrībā”. Bez šaubām, šīs jaunkundzes baidījās no itin visa, kas potenciāli var sabojāt smalkos tērpus, – no ūdens šļakstiem, sēdēšanas zālē u. tml. Savukārt laikmetīgajā mākslā teksta un auduma simbioze ir pārvērtusies ja ne par noturīgu tradīciju, tad aprobētu valodspēli gan – par laimi, māksliniece liek uzsvaru uz auduma imaginārajām kvalitātēm, it kā aicinot iedomāties, kādos dzīves brīžos tas varētu iederēties, kādu tērpu no tā varētu pašūt. Zīmīgi – vai tomēr nejauši? – pirmās auduma kārtas ir baltas, kas simboliski asociējas ar dzīves sākumu, “neaprakstīto lapu”. Krāsām sabiezējot un kļūstot arvien ekspresīvākām (tas ir, “pieaugušām” un “ar raksturiņu”), “Vilinājums” pārtop par savdabīgu laika plūduma un dzīves ritējuma dokumentāciju, kur piepildās tikai dažas no iespējamībām, tāpat kā tikai no dažām auduma kārtām patiešām tiek darināts un valkāts apģērbs. Trešā izstādes daļa – objekts “Pats ar sevi” – izceļas ar lakonisku un asprātīgu risinājumu un ar vienmuļo kustību iekļaujas abu videodarbu apcerīgajā gaisotnē, lai arī modernais krēsla dizains kontrastē ar caurcaurēm nostalģisko un poētisko abu pārējo darbu atribūtiku (cik noprotams, tā pamatā ir tehniski apsvērumi – krēsla kontūrai bija jābūt caurspīdīgai, lai sasniegtu vēlamo efektu). Tomēr paliek neatbildēti daži jautājumi. Vai māksliniece apzināti veidojusi atsauci uz Sprīdīša laimīgās zemes meklējumiem (šī asociācija nešķiet atmaksājusies)? Un kāpēc neatstāj sajūta, ka mākslas darbus papildinošie teksti ir gluži lieki, jo tie visai burtiski apraksta mākslas darba uzbūvi (kā gadījumā ar “Vilinājumu”) vai pasaka priekšā, par ko ir šis darbs (“Laimīgā zeme”). Lai cik īsas būtu mākslinieces piezīmes, to nepieciešamībai un derīgumam nespēju rast pamatojumu – darbi paši par sevi nav tik sarežģīti, lai tos nevarētu uztvert bez papildu paskaidrojumiem; brīdī, kad tēlnieka meita attopas, ka viņai uzglūn nevis briesmonis, bet tikai tilla kleita, rotaļa diemžēl beidzas. Šis apstāklis liek vēlreiz pārdomāt mākslas darbu pavadošo tekstu uzdevumu. Es savukārt esmu pamanījusi, ka zīlīšu rosība aiz loga norimst, tiklīdz mājās pārnāk vēl kāds, līdz ar to var teikt, ka tāds putniņš ar zilu bumbiņu knābī ir tikai mana izdoma. | |
| Atgriezties | |
