VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sprakšķi un kraukšķi Kaspars Groševs, mākslinieks Erikm – Stéme (2008) Christian Marclay – Records 1981–1989 (1997) Yasunao Tone – Solo For Wounded CD (1997) | |
 Erikm. Steme. 2008 | |
| Erikm – Stéme (Room40, 2008) Līdzās Janekam Šēferam (Janek Schaefer) un Josihidem Otomo (Yoshihide Otomo) francūzi Erikm (dz. 1970) varētu pieskaitīt pie zināmākajiem Mārkleja sekotājiem. Skaņuplates šo autoru rokās ir varens instruments, no kura iespējams izvilināt jebko. Tomēr šajā ierakstā Erikm pievērsies spīdīgajiem ripuļiem – kompaktdiskiem – un to defektiem, tiesa, ne tik tiešā un brutālā veidā kā Tone. Komponists dažādi improvizējis ar sabojātu disku, kurā ierakstīti desmit nelieli uzmetumi, iegūstot Stéme elektroakustisko kompozīciju izejmateriālus. Rezultāts ir astoņi skaņu darbi, pilni ar dažāda rakstura trokšņiem, kas savie¬noti gan dinamiskās un raibās konstrukcijās, gan plūstošākās formās. Albuma otro daļu veido 20 minūšu gara, blīva, inten¬sīva un tajā pašā laikā izteikti minimāla skaņas ainava, pēc kuras klusums šķiet apdullinošs. Atšķirībā no Mārkleja un Tones veikuma attiecības starp skaņu avotu un mūzikas nesēju šajā darbā nav “galapunkts” –rezultāts skaņas un uzbūves ziņā ir tik dažāds un interesants, ka tapšanas process šķiet mazsvarīgs. Brīžiem grūti pat nojaust, ka telpiskā šalkoņa, tās kāpinājumi un variācijas, griezīgie trokšņi un digitālie sprakšķi radušies no sabojāta kompaktdiska, un bez tā arī varētu iztikt. Te, šķiet, slēpjas arī atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu. Albumu iespējams iegādāties www.room40.org. Kom¬paktdiskam līdzi nāk arī partitūra, kas atklāj izmantotās iespējas un kompozicionālās izvēles. | |
 Kristians Mārklejs. Records 1981-1989. 1997 | |
| Christian Marclay – Records 1981–1989 (Atavistic, 1997) Vai mūzikai papildu vērtību piešķir tehnika un veids, kā tā ra¬dīta, vai arī tā šķistu tikpat laba vai slikta, ja mums nebūtu ne mazākās nojausmas par skaņu izcelsmi? Pat ja Kristiana Mārkleja (dz. 1955) gadījumā visai grūti kaut aptuveni ne-nojaust, no kurienes rodas sprakšķi, krakšķi un kvalitāti zaudējušu ierakstu bezkaislīgi sagraizīti un citādi izkropļoti fragmenti. Salocītas, deformētas, sakausētas, pa grīdu izklātas, salauztas, sagraizītas un atkal salīmētas vinila plates 20. gs. 80. gados kļuva par Mārkleja mākslas darbu, performanču un mūzikas ierakstu galveno sastāvdaļu. Ar neatlaidību, kas, šķiet, robežojas jau ar apsēstību, viņš izspēlējis teju vai visas kombi¬nācijas, kādas iespējamas ar šo vēl pirms trīsdesmit gadiem itin ikdienišķo mūzikas ierakstu nesēju. Mārkleju nereti min kā zīmīgu skaņu mākslinieku, kas saplūdinājis mūzikas un mākslas pasaules robežas, gan izstādot savus darbus galerijās, gan uzstājoties kā mūziķis. Daudzi no agrīnajiem mākslas darbiem atgādina bezrūpīgas rotaļas ar materiālu, mēģinot to izmantot pēc iespējas dažādākās kombinācijās – ar vinila platēm izklājot galerijas grīdu (Foot¬steps, 1989), liekot cilvēkiem ierakstus spēlēt burtiskā nozīmē, tos vicinot un ļogot (Records Players, 1984), izdodot ierakstu bez apvākojuma, kas nenovēršami platei liek nobružāties daudz ātrāk (Record Without a Cover, 1985), kā arī radot neskaitāmas vinila kolāžas, kopā salipinot vairāku atsevišķu ierakstu fragmentus (Recycled Records, 1980–1986). Šajā izlasē apkopotie mākslinieka interesantākie skaņ¬darbi, kas (protams) radīti neskaitāmās manipulācijās ar skaņuplatēm, ierakstīti laikā, kad hiphopa subkultūra sāka attīstīties aizvien straujāk, tomēr vien retos skaņdarbos Mār¬klejs izklausās pēc dīdžeja – visbiežāk viņa plašu atskaņotāju gvarde šķiet jauna veida instruments, kam skrečošana ir tikai viena no iespējamām funkcijām. Dzirdes orgāniem uzbrūk daudzslāņaina, brīžiem kakofoniska visdažādāko mūzikas fragmentu un skaņu cilpu lavīna. Nesagatavotam klausītājam pirmā iepazīšanās ar šo ierakstu varētu izvērsties arī par pēdējo: bieži neritmiskā, histēriskā trokšņu pārbagātība prasa pama¬tīgu koncentrēšanos, lai arī vairāk nekā piecdesmit minūšu garajā albumā apkopoti visai dažādi darbi – no nebeidzamu cilpu griezīga haosa līdz ritmiskām mūzikas un runas ierakstu gabaliņu kolāžām. Pēdējā desmitgadē mākslinieks gan pievērsies citiem materiāliem un izteiksmes līdzekļiem. Videodarbā Guitar Drag (2000) redzam elektrisko ģitāru, kas striķī tiek vilkta aiz ma¬šīnas pa lauka vidu, un dzirdam šajā procesā radušos skaņu – raupju instrumenta radītu troksni, kas savienojas ar korpusa strīķēšanos pret zemi. Pirms pāris gadiem Parīzē izstādītajā Mārkleja retrospek¬cijā zīmīga vieta tika atvēlēta videodarbiem, piemēram, Tele¬phone, kurā samontētas klasisko filmu zvanīšanas ainas. Viens no veiksmīgākajiem darbiem – ironiskā četru kanālu videoinstalācija Crossfire (2007), kurā cits aiz cita savirknēti sulīgākie amerikāņu bojeviku šaušanas momenti: no visām četrām debespusēm Stallone šauj uz van Dammi, Švarcenēgers – uz Norisu, bet visi kopā – uz skatītāju, veidojot iespaidīgu ritmisku kolāžu. Mārkleja maniakālā tieksme otrreiz pārstrā¬dāt visa veida mūzikas un kino vēstures artefaktus šajā izstādē parādījās jaunā kvalitātē, lai arī mākslinieka zināmākais ierocis visdrīzāk vienmēr paliks salīmēta skaņuplate. Albums nopērkams www.atavistic.com/. | |
 Jasunao Tone. Solo For Wounded CD. 1997 | |
| Yasunao Tone – Solo For Wounded CD (Tzadik, 1997) Jasunao Tone (dz. 1935) ir viens no Japānas Fluxus aizsācē¬jiem, kas darbojies kopā gan ar Joko Ono, gan Džonu Keidžu. Pēc pārcelšanās uz Ameriku viņš darbos pievērsās dažādiem paņēmieniem, kā tekstu pārveidot skaņās. Tomēr Solo For Wounded CD tiek uzskatīts par mākslinieka zināmāko darbu. Kopš 1985. gada Tone veidojis vairākus šīs sērijas skaņdarbus, izmantojot kompaktdiskus, uz kuriem uzlīmēti nelieli cauru¬motas līmlentes fragmenti. Šķiet, Solo For Wounded CD drīzāk funkcionē kā zīmīga mākslas darba dokumentācija. Līdzīgi veidots darbs Music For 2 CD Players (1986), kurā digitāli “ievainoti” tiek dažādi citu autoru ieraksti, savukārt šajā skaņdarbā Tone izmantoja disku ar Musica Iconologos kopiju, uzsverot, ka viņa paša materiāls ir ideāli piemērots asa un nesakarīga trokšņa radīšanai. Musica Iconologos ir darbs, kurā divi seni ķīniešu dzejoļi pārtop par fotogrāfiskiem attēliem, kas savukārt tiek pārvērsti par bināro kodu, kuru dators nolasa kā skaņu viļņus, rezultātā radot “troksni visās tā nozīmēs”. Disku atskaņotājs, zaudējis kontroli pār aplīmētajiem kompaktdiskiem, izmisīgi lēkā no vienas tā daļas uz nākamo, nesekmīgi meklējot neskartu frag¬mentu. Džona Zorna ierakstu kompānijas Tzadik izdotais albums, kurā iekļauti divi skaņdarbi ar kopgarumu 75 minūtes, ir visai grūts pārbaudījums jebkuram. Diemžēl ir gandrīz neiespējami aizmirst, ka dzirdamais ir pamatīgi sabojāts kompaktdisks. Šim defektam raksturīgā ritmiskā lēkāšana varētu būt pazīstama jebkuram. Tomēr Tones vēsais un konceptuālais piegājiens, šķiet, visai organiski sader ar mākslinieka sagatavotajiem digi¬tālajiem trokšņiem. Albums iegādājams www.tzadik.com/. | |
| Atgriezties | |
