VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs Una Sedleniece, kultūras teorētiķe | |
| Ir vārdi un notikumi, kas atstāj dziļākus nospiedumus kolektīvās apziņas vērtību un identitātes skalā. Dialogus par identitāti un vērtībām piedāvā arī mūsu dzimtenes muzeji. Tie ikdienā veic rūpīgu un pacietīgu darbu, lai svarīgās laika liecības krātu, saglabātu, pētītu un padarītu pieejamākas visai sabiedrībai. Šogad došos uz sešiem Latvijas reģionu muzejiem meklēt mūsu vizuālās mākslas mantojuma kultūrvēsturiskos nospiedumus. Ļaušu muzeja piedzīvojumam veidot un nostiprināt pārliecību, raisīt emocijas, pārmainīt ikdienu. Sāksim ar Jani Rozentālu. | |
 Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs | |
| No kurienes nāk Rozentāls? Kas viņam bijis svarīgi? Kā Ro¬zentāla mantojums ietekmē mani un manus laikabiedrus? Vai un kāpēc hrestomātiskā glezna “Pēc dievkalpojuma” 116 gadu pēc tapšanas var būt svarīga ne tikai Latvijas kultūras kanona ekspertiem1, bet arī ikvienam cilvēkam, muzeju apmeklētājam? Pirmais atbilstoša profila muzejs, kas nāk prātā, ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), kur Rozentāla darbi izstādīti pastāvīgajā ekspozīcijā gan 20. gs. pir-mās puses latviešu pasteļglezniecības kabinetā, gan sadaļā “Latvijas māksla. 19. gs. beigas–20. gs. vidus”. Ar neeksponētajiem Rozentāla mākslas darbiem muzeja krājumā var iepazīties tiešsaistes katalogos.(2) Lai sagatavotos Rozentāla muzeja apmeklējumam, noder arī tiešsaistes resurss “Latvijas mākslas vēsture in¬ternetā”.(3) Informācija par Rozentālu pieejama ideju foruma digitālajā bibliotēkā (4), kā arī personu un vietu attēlu datu bāzē (5). Lielākajā Latvijas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja kolekciju krātuvē atrodas fotogrāfijas un priekšmeti, kas dokumentē un atspoguļo Rozentāla dzīvi un daiļradi, bet Jaņa Rozentāla dzīvoklī Alberta ielā Rīgā tie ir eksponēti memoriālajā vidē. Saprašanai un zināšanai nepietiek vienīgi ar gleznu vērošanu, bet vērošanai nepalīdz tikai pacietība. Lai mākslas vērotāju apziņā gleznas nepaliktu vien par grezni ierāmētām krāsainām plaknēm un neskaitāmu gadskaitļu un personvārdu virknēm, derīgi iepazīties arī ar kontekstu. Ģeogrāfiski pat visattālākās radošu personību dzīves un darba vietas nereti kļūst ne tikai par viņu talanta pielūdzēju svētceļojumu mērķiem, bet arī par nopietniem izglītības un spēcīgu sociālu tīklojumu avotiem. Arī citur Eiropā daudzu slavenu Rozentāla līdzinieku mājās ir ierīkoti un sekmīgi darbojas muzeji. Piemēram, vācu rakstnieka Tomasa Manna re¬konstruētā vasaras muzejmāja Nidas pilsētiņā Kuršu kāpās.(6) Vai arī norvēģu komponista Edvarda Grīga villā ierīkotais muzejs Trollheugenē, Bergenas tuvumā (7), vai vācu gleznotājas Gabriēles Minteres māja Mūrnavas ciematā Bavārijā (8). Tradīciju veidošanās un turpināšanās nereti ir iracionāla, bet izglītības, sociālie un pat ekonomiskie efekti pamato šādu muzeju un vietu nepieciešamību. Protams, te savs nopelns gan attiecīgo muzeju profesionālajai darbībai, gan muzealizējamās per¬sonības “konkurētspējai” un “konvertējamībai” vietējā un starptautiskā mērogā. Konkurētspējas un konvertējamības parametri mūsu Rozentālam atbilst veiksmīgai muzealizēšanai. Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā glabājas apjomīga Rozentāla mākslas darbu, fotogrāfiju un citu priekšmetu kolekcija. Lai uzzinātu, kā uz individuālo apmeklētāju iedarbojas viens no Latvijas muzejiem, kura vistiešākais uzdevums ir ne tikai glabāt materiālās liecības, bet arī pārraidīt Rozentāla personības un daiļrades vissmalkākās šķautnes, noteikti jāizmēģina muzeja piedāvājums uz savas ādas. Saldus muzeja šķirklis Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā (9) ziņo, ka mākslinieks dzimis Saldus tuvumā un arī dzīvojis vienā no ēkām Saldū, kur jau 1947. gadā ierīkots muzejs. Muzeja tiešsaistes vietne novada oficiālajā portālā (10) nav daudzsološa – īsti nepalīdz sagatavoties muzeja apmeklējumam, bet arī gluži neattur. Ar autobusu Saldus no Rīgas sasniedzams vien divās stundās, apsolot saturīgu laika pavadīšanas programmu garlaikotiem galvaspilsētas iedzīvotājiem jebkurā gadalaikā. Izrādās, ka tieši līdzās Saldus autoostai atrodas Svētā Jāņa baznīca, tās spējā sastapšana klātienē vēl dzīvāk atsauc atmiņā Rozentāla hrestomātiskās gleznas tēlus, kompozīciju un krāsas, un tādējādi mākslas darbs negaidot pavisam nepastarpināti attiecas uz pašreizējo vērotāja personiskās dzīves mirkli. Pie ieejas muzeja teritorijā novietota informatīva tāfele. Rozentāls visdrīzāk būtu neapmierināts ar tās vizuālās komunikācijas kvalitāti. Tā ir kā muzeja tiešsaistes prezentācijas netiešs turpinājums, atgādinot par laikiem, kad ēku ansamblis vēl nebija tik labi sakopts. Muzeja darbinieces vienā no četriem muzeja namiņiem, kas izrādās Saldus vēstures ekspozīcijas un novada luterāņu dievnamu izstādes ēka, ir laipnas un lietišķas. Vispirms iespējams aplūkot jauno vēstures ekspozīciju, ko nedaudz traucē populāru melodiju žūžošana radio un elektriskās ūdens kannas šņākoņa. Par laimi, ekspozīcijā nav grūti iedziļināties, vizuālais noformējums ir korekts, taču tas, kas paliek atmiņā, ir vien daži bultu uzgaļi, virkne pilsētas galvu melnos uzvalkos starp diviem pasaules kariem, Kārļa Ulmaņa dāvinātais ugunsdzēsēju cirvis un 19. gs. beigu cirkulis kombinācijā ar vēsturisku attēlu foto tapetēm, ar butaforiskajiem noformējuma elementiem, kas kontrastē ar flīžu grīdu, plastmasas palodzēm un citām sterilām “eiroremonta” detaļām. Ekspozīcijas stāstījums apraujas pirms Otrā pasaules kara, tā īsti neraisot aizrautīgu dialogu ar apmeklētāju. Iespējams, ka kompetenta pavadoņa sniegumā šis inscenējums uzrunātu personiskāk. Ekspozīcija blakus telpā “Novada luterāņu dievnami” ir nopietnas iedziļināšanās vērta, pat ja izstādes autori to ap¬grūtinājuši: nezinātājam tajā trūkst ģeogrāfisku norāžu uz ciematiem ar skanīgajiem vietvārdiem, kā Grīvaiši, Pampāļi vai Ķērkliņi. Vismaz piecpadsmit gadu atpalikušā sienasavīžu estētikā noformētās, bet patiesi derīgas informācijas pārpilnās planšetes papildinātas ar vērtīgiem priekšmetiem no baznīcu interjeriem, veiksmīgi “uzirdinot” plakano informācijas plūdumu. Pēc Saldus novada vēstures pamatu apgūšanas un topošo dizaineru izstādes aplūkošanas otrajā mājiņā muzeja darbinieces pavadībā beidzot varam doties arī uz trešo ēku, ko būvējis Rozentāls pats, lai 20. gs. pašā pirmajā gadā tur ierīkotu darbnīcu un apmestos kopā ar vecākiem. Ziemeļnieciskas zaļganpelēka koka detaļas jūgendstila formās norāda uz celtniecības laiku pirms vairāk nekā simt gadiem. Vai šis tad būtu tas Rozentāla talanta un personības pielūdzēju templis? Pirmajā stāvā atrodas informācijas tāfelē solītā ekspozīcija “Jaņa Rozentāla gleznas un personīgās lietas”. “Ainava ar ganāmpulku” (11), kā arī mākslinieka vecāku portreti (12) ir teicams ievads nelielajai ekspozīcijai, kam, kā varētu sagaidīt šajā vietā un laikā, būtu jāvēsta par Rozentāla darbību Saldū. Trāpīgs un Rozentāla tagadnes nozīmīgumu apliecinošs ir ekspozīcijā aplūkojamais fotoattēls ar gleznas “Pēc dievkalpojuma” inscenējumu vietējo iedzīvotāju izpildījumā 2006. gadā. Arī glezna “Miests Kurzemē” (13) šajās sienās skatītājam nepastarpināti atgādina par ainavu, ko ārpusē varētu redzēt savām acīm. Tomēr individuālam apmeklētājam patstāvīgai izziņai trūkst informācijas par kontekstu, kādā šīs gleznas un lietas ir eksponētas. Paši par sevi piedāvātie priekšmeti un mākslas darbi ir interesanti, kā arī pārskatāmi eksponēti, taču to saistība ar Rozentāla dzīvi un darbību Saldū bez papildu skaidrojuma nav saprotama. Ekspozīcijas vēstījumu varētu apkopot īsā teikumā: Rozentāls dzima, dzīvoja, draudzējās ar citiem sava laika latviešu māksliniekiem, apprecējās ar somu dziedātāju (kura nodarbojās arī ar izšūšanu), dzīvoja Rīgā un Helsinkos, daudz gleznoja un beigās nomira – bet ne vairāk. Vai tas nav par maz vietai ar svētceļojumu un izglītošanās potenciālu? Uzkāpjot pa Rozentāla celtās ēkas koka kāpnēm (tas ir viens no nedaudzajiem interjera elementiem, kas, tāpat kā ēkas iekšējais plānojums, saglabāts autentiskā veidolā) otrajā stāvā, varam aplūkot Saldus muzejam novēlēto uzņēmēja Gunta Priedaika gleznu kolekciju14 ekspozīcijā “Izcila gleznie¬cība Saldus muzejā”. Lai gan Rozentāla darbu šeit maz un arī no kādreizējās darbnīcas atmosfēras gandrīz nekas nav jūtams, tomēr tieši šajā muzeja daļā vislabāk veidojas saikne ar Rozentāla mantojumu, raisās pārdomas par Latvijas māk¬slas periodizāciju un izcilībām un gribas uzkavēties visilgāk. Jāņa Valtera “Āboli” sasaucas ar 2009. gada nogalē LNMM redzēto retrospekciju. Individuālam apmeklētājam līdztekus estētiskajam un intelektuālajam baudījumam jau atkal pietrūkst papildu informācijas par kolekciju, māksliniekiem, darbiem un kontekstu. Muzeja paša spēkiem izgatavotā pasteļkrāsošanas spēle asprātīgi vedina reflektēt par krāsu izjūtas smalkumiem, ja vien apmeklētājs ļaujas un šo uzdevumu ņem nopietni. Muzejā nopērkamās grāmatas15 liecina, ka Rozentāls Saldū un apkārtnē uzņēmis visai daudz fotogrāfiju. Tās līdzās vairumam ar Rozentālu saistīto priekšmetu un mākslas darbu droši vien atrodas ceturtajā muzejam piederošajā namiņā – muzeja krātuvē. Raugoties uz Rozentāla muzeju Saldū no attāluma, itin labi var iztēloties, kā šis muzejs ar savu īpašo krājumu, profilu un garu kalpo kvalitatīvām muzejpedagoģiskām nodarbībām mākslas teorijā un praksē. Var iedomāties, kā Rozentāla personības piemērs aizrauj un varbūt pat maina ne viena vien Saldus apkārtnes bērna dzīvi. Vai arī, kā tas, liekot lietā visprofesionālākos muzeja darba paņēmienus, iedarbīgāk nekā citi muzeji palīdz izprast latviešu profesionālās mākslas saknes. Latvijā ir daudz novadpētniecības muzeju, bet nevienam no tiem nav tā paveicies ar Rozentālu. Būtu svarīgi, ja muzejs jēdzīgi izmantotu savu potenciālu, precīzi un mūsdienīgi profilētos, kā arī produktīvi sadarbotos ar citām Rozentāla pētniecības un komunikācijas vietām. Lai šis mu¬zejs būtu vidutājs starp Rozentālu un mūsu nezināšanu, šaubām un zinātkāri. Lai tas ārstētu vienaldzību, bezgaumību un neuzņēmību. (1) Sk. tiešsaistē: www.kulturaskanons.lv/lv/1/5/41. (2)Sk.: www.imuzejs.lv; muzeja krājuma kopkatalogs: www.nmkk.lv. (3)Sk. tiešsaistē Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta projektu “Latvijas mākslas vēsture internetā”: www.makslasvesture.lv/index.php/Janis_Rozent%C4%81ls (skatīts 12.12.2009.). (4) Sk. tiešsaistē: www.idejuforums.lv/lv/biblioteka. (5) Sk. tiešsaistē Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja projektu “Personu un vietu attēlu datu bāze”: www5.acadlib.lv/PVP/0000000112.htm. (6)Sk. tiešsaistē: www.mann.lt. (7) Sk. tiešsaistē: www.kunstmuseene.no/Default.asp?enhet=troldhaugen&sp=2. (8) Sk. tiešsaistē: www.murnau.de/en/mnter-haus-1_p2. (9) Sk.: www.muzeji.lv. (10) Sk.: www.saldus.lv/8/kultura-maksla2/jana-rozentala-saldus-vesture-un-makslas-muzejs0/jana-rozentala-saldus-vestures-un-makslas-muz5/muzeja-piedavajumi1/index.php?id=3399. (11) Sk. tiešsaistē: www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?id=13856. (12) Sk. tiešsaistē: www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?id=13151; www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?id=13152. (13) Sk. tiešsaistē: www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?id=13150. (14) Papildu informāciju sk. tiešsaistē: www.nmkk.lv/PubliskaKolekcijasApskate.aspx?ID=4746&MuzejaID=137&returl=/PublisksMuzejuSaraksts.aspx?search=Saldus. (15) Jaņa Rozentāla dzimta. Sast. un teksta aut. Elita Sproģe. Saldus: Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs, [2008]. 26 lpp.: Il.; Janis Rozentāls. Sast. un teksta aut. Inta Pujāte. [Saldus]: Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs, 2008. 69 lpp.: Il. | |
| Atgriezties | |
