VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Esi mednieks vai medījums, citas iespējas nav Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Izstāde “Napoleona vajāšana” 15.10.2009.–17.01.2010. Palais de Tokyo, Parīze | |
| Izstādes “Napoleona vajāšana” (Chasing Napoleon) kurators mākslas centra Palais de Tokyo direktors šveicietis Marks Olivjē Vālers (Marc-Olivier Wahler, dz. 1964) pievērsies gan vajāšanas procesam, gan “Napoleona sindromam” mākslas darbos.1 Kā vienu no mūsdienu vajātajiem “napoleoniem” min 20. gadsimta pretrunīgo leģendu Unabomber (“universitāšu un aviolīniju spridzinātājs”) jeb Teodoru Kazinski (Theodore Kaczynski, dz. 1942). Savulaik cienījamais un apbrīnotais amerikāņu matemātikas profesors 1971. gadā aizgāja no civilizētās sabiedrības un uzsāka labprātīgu vientuļnieka dzīvi mežā paša celtā būdiņā bez ērtībām.(2) Protestējot pret dabas iznīcināšanu un postīšanu tehnoloģiju attīstības un patērētājsabiedrības komforta vārdā,3 no 1978. līdz 1995. gadam viņš veica vairākus terora aktus, nosūtot spridzekļus pa pastu. Šajā brīdī viņš bija neredzams un bīstams “mednieks”, bet pēc brīža lomas mainījās un viņš kļuva par “medījumu”. Viņa vajāšana ASV izvērtās par mediju izrādi. Kolektīvo medību upuris – “trakais profesors”, sabiedrības progresa ienaidnieks – tika notverts 1996. gadā, un viņam piespriests mūža ieslodzījums. | |
 Mikola Asaēla. Vorkuta. Instalācija. 2001 | |
| Kazinska “medības” iedvesmojušas vairāku izstādē “Napoleona vajāšana” skatāmo darbu tapšanu. Tā, piemēram, pārzīmētu Kazinska portreta fotorobotu izmantojis norvēģu mākslinieks Gardars Eide Einašons (Gardar Eide Einarsson, dz. 1976) darbā “Bez nosaukuma (Portrets)” (2005). Savukārt zviedru mākslinieks Ūla Pēšons (Ola Pehrson, 1964–2006) savā pēdējā darbā “Unabomber medības” (The Hunt for the Unabomber, 2005) pārzīmējis fotogrāfijas, laikrakstu lappuses un citus vizuālos materiālus, kas izmantoti 1998. gadā uzņemtajā identiska nosaukuma dokumentālajā filmā, kura “pasvītro [personas] dehumanizāciju un urbānās leģendas veidošanu”(4). Kazinska personisko bibliotēku pēc Federālā izmeklēšanas biroja datiem rekonstruējusi māksliniece Dora Vintere (Dora Winter) instalācijā “Unabomber bibliotēka” (2008–2009). Par vienu no centrālajiem izstādes darbiem jāuzskata poļu mākslinieka Roberta Kusmirovska (Robert Kusmirowski, dz. 1973) instalācija “Unabūda” (Unacabin, 2008) – reālā izmērā rekonstruēts pieticīgais un nelielais mājoklis, kurā profesors Kazinskis mitinājās meža vidū. Te var apcerēt t. s. vernakulārās arhitektūras principus un elementus no funkcionālā un estētiskā skatpunkta (t. i., “lielās vēstures” aizmirstos, bet nebūt ne mazāk svarīgos alternatīvās eksistences lieciniekus5), un tikpat vērtīga ir ielūkošanās konkrētā objekta liktenī. Izrādās, Kazinska meža būda pēc viņa apcietināšanas tikusi nojaukta un paredzēta iznīcināšanai, tomēr brīnumainā kārtā izglābta un tagad apskatāma žurnālistikas muzejā Newseum Vašingtonā (pats Kazinskis esot nosūtījis protesta vēstuli par viņa būdas publisku izstādīšanu). Privātais un visnotaļ slepenais kļūst par publiskas, izklaidējošas izrādes sastāvdaļu, un vajātā un uzvarētā “Napoleona” personība top par nerimtošas uzmanības (ko motivē bailes no spēcīga pretinieka, ziņkāre un varas izjūta pār notvertu ienaidnieku) objektu. Līdzīgi vajāts mūsdienu “Napoleons” (mednieks, pēc tam medījums) ir arī bijušais Irākas prezidents Sadams Huseins (1937–2006) – mūsu uztverē nevis reāla persona, cilvēks, bet gan kariķēts un grotesks ļaunuma iemiesojums, ultimatīvais “ienaidnieks”. Viņa spektakulārā vajāšana, atrašana, tiesāšana un sodīšana ir viens vienīgs traģikomisks mediju farss. Huseina pieticīgo un izmisīgo slēptuvi Rietumu pasaules plašsaziņas līdzekļi uzvaroši demonstrēja tieši tāpat, kā nedaudz senākā pagātnē cilts karavadoņi savējiem rādīja tikko nocirstās ienaidnieku galvas (mērķis ir viens – ienaidnieka galējs un pilnīgs pazemojums). Necieņas un pazemojuma stāstu efektīgi pabeidza nāvessoda izpildes videoieraksta publicēšana – kārtējais pierādījums cilvēces nemainīgajai asinskārei, ļaunumam un atriebīgumam, ko nav izdevies savaldīt un civilizēt arī 21. gadsimtā. (Te vietā piezīme, ka mūsu laikabiedru vidū vēl var būt cilvēki, kas bijuši aculiecinieki publiskai nāvessoda izpildīšanai, – relatīvi ļoti nesen, vien 1946. gada 3. februārī, Rīgā tika pakārti septiņi vācu ģenerāļi.6) Dēmonizētais Huseina tēls gan šajā brīdī ieguva cilvēcīgu “seju”, un viņa tiesāšanas un sodīšanas stāsts savā ziņā pavērsās pret pašiem tiesātājiem, atstājot zināmu neērtības izjūtu (uz kristietības pamatiem būvētā Rietumu pasaule devusi vaļu barbariskai atriebības kārei, noliedzot sevis sludināto “mīli savu ienaidnieku” (Lūkas 6:27)). | |
 Pols Lafotijs. Omegas punkts. Audekls, eļļa, akrils.174x174 cm. 1970 | |
| Šveiciešu mākslinieka Kristofa Bīhela (Christoph Büchel, dz. 1966) instalācija “Zirnekļa ala” (Spider Hole, 2006) dabiskā izmērā (300x265 x190 cm) imitē Huseina pazemes slēpni, it kā burtiski izceļot to no zemes un padarot visiem redzamu. Savukārt eventuālas “izbēgšanas” (paslēpšanās, maskēšanās, izlikšanās) stratēģijas piedāvā amerikāņu mākslinieka Roberta Gobera (Robert Gober, dz. 1954) izlietnes caurums sienā (“Caurule” (Drain), 1989) un vācu minimālisma mākslinieces Šarlotes Pozenenskes (Charlotte Posenenske, 1930–1985) “maskētā” ventilācijas caurule darbā “Četrstūrainā caurule, sērija D” (Square Tubes Series D, 1967) (7) – tā ir pilnīgi nemanāma, jo mūsdienu interjeros itin bieži šāda tipa elementi tiek atstāti redzamās vietās un skatītājam var pat nerasties aizdomas, tādu ieraugot arī izstāžu zāles stūrī. Citu bēgšanas scenāriju risina asprātīgais amerikāņu mākslinieka Tonija Matelli (Tony Matelli, dz. 1971) darbs “Pie velna, esi brīvs!” (Fuck it, Free Yourself!, 2009) – mūžīgā uguns, ko baro 500 eiro banknotes. Noslēpumaina, paralēla, alternatīva eksistence kā iespēja izvairīties no mūžsenās “mednieks–medījums” lomu spēles – dažādās “valodās” par to vēsta arī citi izstādes darbi. Absolūti noslēpumains un neko par sevi neatklājošs rombveida objekts no bronzas – amerikāņu minimālisma klasiķa Tonija Smita (Tony Smith, 1912–1980) darbs “Veltīts V. T.” (For V. T., 1969), kas atgādina to brīnumaino “kaut ko”, kurš nokrita no kosmosa un padarīja pērtiķus par cilvēkiem “Kosmiskajā odisejā”8. Tikpat intriģējoši klusējoša ir britu mākslinieka Raiena Gendera (Ryan Gander, dz. 1976) instalācija “Nataniēls zina” (Nathaniel Knows, 2003–2009), kur aptumšotas telpas vienā malā ir ventilācijas režģis, otrā – neliels caurums sienā, pa kuru var ielūkoties “otrpus” esošā krāšņā dārzā. Burtiskā nozīmē “ieiet” citā realitātē aicina Mikolas Asaēlas (Micol Assaël, dz. 1979) darbs “Vorkuta” (2001) – saldētavā iekārtotā mizanscēna atgādina katastrofu filmām raksturīgo skatu kādā pamestā laboratorijā: sabojātā aparatūra dzirksteļo, un tūlīt notiks īssavienojums, kam sekos totāls sabrukums. Ieeju citā realitātē ilustrē arī amerikāņu kinorežisora Deivida Finčera (David Fincher, dz. 1962) darbs – uz sešiem ekrāniem pārmaiņus demonstrēti acumirklīgi īsi fragmenti ar filmas varoņa atmiņām par pārdzīvotiem zibens spērieniem no filmas par Bendžaminu Batonu (9). Pilnīgas izzušanas un paslēpšanās10 lielākie meistari šajā izstādē – amerikāņu mākslinieks Toms Frīdmens (Tom Friedman, dz. 1965) un britu mākslinieks Deivs Allens (Dave Allen, 1963). Deiva Allena darbs “Suņiem. Satī skaņdarbs Véritables Préludes Flasques (pour un chien), 1912, atskaņots frekvencēs virs 18kHz” (2002) ir skaņas instalācija – uz grīdas novietots aparatūras komplekts atskaņo ierakstu, visas vajadzīgās lampiņas mirgo –, bet tā nav sadzirdama. Jo autors nosaukumā minēto Ērika Satī skaņdarbu atskaņo frekvencēs, kas atrodas ārpus cilvēka dzirdes uztveres robežām, toties tās esot sadzirdamas suņiem. Un tieši suņiem Satī adresējis šo skaņdarbu, tā ka viss ir taisnīgi. Savukārt Toms Frīdmens līdz galam izspēlējis cilvēka uztveres ierobežotību darbā “Bez nosaukuma (Lāsts)” (Untitled (A Curse), 1992): izstāžu zālē, tipiskā “baltajā kubā”, novietots neliels postaments (arī balts četrstūris). Līdzšinējā mākslas izstāžu apmeklēšanas pieredze saka priekšā, ka uz tā būtu jāatrodas eksponātam. Tā kā es ticu mākslinieku teiktajam, tad uz šī postamenta atrodas mākslas darbs – autora iegūtais raganas lāsts. Savukārt mākslinieciska alternatīva Unabomber individuālismam – amerikāņu mākslinieka un arhitekta Pola Lafolija (Paul Laffoley, dz. 1940) pasaules jaunradīšana. Lielformāta gleznas (piemēram, 174x174 cm), radītas laikā no 60. gadiem piecpadsmit kvadrātmetru lielā darbnīcā, ar vizuālu shēmu un verbālu komentāru dekoratīviem kārtojumiem (nereti atgādinot mandalas) pauž patiesības, kas autoram atklājušās piektajā dimensijā (kurā iekļūt viņam izdevies pēc elektrošoka terapijas 1961. gadā). Katrs Lafolija darbs aptver okultu un ezoteru zināšanu, filosofijas un ētikas konceptu, vēstures faktu un to interpretāciju universu, kas turklāt – pretēji satura bieži vien pārdabiskajam raksturam – racionāli strukturēts. Detalizēti vizualizētās prāta struktūras ietērptas simboliskās, lielākoties simetriskās kompozīcijās, tās ir bagātīgi komentētas un atsaucas uz dažāda saprotamības līmeņa jēdzieniem, reāli eksistējušiem pagātnes filosofiem, okulto zinību skolotājiem un viņu mācībām, kā arī ārpuszemes izcelsmes informāciju. Ezoterās zināšanas sadzīvo ar zinātniski pārbaudītiem faktiem, mūžīgā dzinēja “Solitrona”11 shēma ir tikpat ticama kā Dantes “Dievišķās komēdijas” struktūras attēlojums, tomēr šis nu ir gadījums, kad “notvert Napoleonu” nebūs iespējams. Pie piektās dimensijas robežas apstājas visi vajātāji. Gribētos domāt, ka sava piektā dimensija ir katram māksliniekam – kā viņa slepenais patvērums, “sava istaba” vai būda meža vidū, kas nav jāatver un jāskaidro visiem interesentiem (“medniekiem”). Un no šīs “Unabūdas” sūtītajiem vēstījumiem ne vienmēr jābūt saprotamiem – tā ilgāk var noturēties, nekļūstot par “medījumu”. (1) Izstāde “Napoleona vajāšana” noslēdz kuratora veidoto tematisko izstāžu ciklu Palais de Tokyo, kurā tiek pētīts neredzamais, neizzināmais un netveramais mākslā. Man diemžēl nebija iespējams apskatīt cikla iepriekšējās izstādes – “Gakona” (2009. gada 12. februāris–3. maijs) un Spy Numbers (2009. gada 28. maijs–20. septembris), bet jāpieņem, ka šī tematiskā izstāžu cikla iecere pilnībā atklājas pēc visa triptiha izvērtēšanas. (2) Tas nav nekas jauns – Teodors Kazinskis atsaucas uz 19. gs. amerikāņu brīvdomātāja Henrija Deivida Toro (Henry David Thoreau, 1817–1862) pieredzi, divus gadus, divus mēnešus un divas dienas pavadot līdzīgos apstākļos meža biezoknī. Grāmata, kurā idealizēti aprakstīta šī “vienkāršā dzīve” (“Valdena jeb Dzīve mežā” (Walden, or, Life in the Woods), 1854), bijusi Kazinska personiskajā bibliotēkā. (3) Šāds viedoklis pazīstams ne tikai 20. gs. – dažādos veidos par “atgriešanos pie dabas” un tehnoloģiju attīstības nebūt ne viennozīmīgi traktējamo ietekmi rakstījuši filosofi visos laikmetos, kā populārākais un šajā kontekstā obligāti citētais piemērs minams Apgaismības laikmeta filosofs Žans Žaks Ruso. (4) Palais, Nr. 10, fall 2009, p. 82. (5) Kā piemērs jāpiemin izstādē “Privāts. Latvijas mūsdienu fotomāksla” iekļautā mākslinieces Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju sērija “Servitūts” (2002–2007), fragments no ilgstošas performances dokumentācijas (darbs turpinās arī šobrīd). Tās centrā – mākslinieces projektēta dārza šķūnīša tapšana un dzīve kādā ar servitūtu apgrūtinātā īpašumā, darbā piedalās gan pati autore, gan viņas veidotais objekts, gan dzīvā daba apkārt. Šķūnīša regulāra uzlabošana un fotografēšana kļuvusi par savveida rituālu darbību, kas notiek nošķirtībā no sabiedrības. (6) Vairāk par to: Grūtups, A. Ešafots. Rīga: Atēna, 2007. (7) Pārsteidzoša izteiksmes līdzekļu sakritība ar mākslinieka Armanda Zelča darbu “Bēgšanas mēģinājums” tāda paša nosaukuma personālizstādē (2009). (8) Filma pēc Artūra Klārka (Arthur C. Clarke) zinātniskās fantastikas romāna motīviem “2001: Kosmiskā odiseja” (2001: A Space Odyssey, 1968, rež. Stenlijs Kubriks). (9) Filma pēc Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna motīviem “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu” (The Curious Case of Benjamin Button, 2008, rež. Deivids Finčers). (10) Par izzušanu un paslēpšanos savos mākslas darbos vēstījušas arī Evelīna Deičmane (“Elpot aizliegts”, 2006) un Agnese Zeltiņa (How to disappear completely, 2007), atšķirīgos veidos fotogrāfijās tverot trauslo robežu starp gaismu un tumsu, redzamo un neredzamo. (11) Viens no uzrakstiem uz Pola Lafolija gleznas “Solitrons” (1997): “Solitrons ir alķīmiski psihotroniska ierīce, kuras mērķis ir izraisīt mūžīgu kustību un mūžīgu nekustību, kamēr vien netiek bojāta infrastruktūra. Tā izmanto apzinīgo masas enerģijas kvantu, kas pastāv starp to, kuram nav formas, un to, kuram forma piemīt, un kas ir brīvi pieejams dabā gan ar cilvēka starpniecību, gan bez tās.” | |
| Atgriezties | |
