Grigorijs Revzins: Lidmašīnas vispirms! Tulkojis: Pēteris Bankovskis Brīnišķīgais mākslinieks Nikolajs Poļisskis no koka uztaisīja daļiņu paātrinātāju. Apbrīnojama konstrukcija, taču kā paātrinātājs nestrādā. Lieliskais mākslinieks Aleksansdrs Ponomarjovs Venēcijas biennālē demonstrēja apgleznotu zemūdeni – fantastiska, bet nepeld. Meksikāņu mākslinieks Hektors Zamora tajā pašā biennālē kopā ar mākslas centra “Garāža” cilvēkiem rādīja dirižabli: brīnumjauks, taču nelido. Baidos, ka tā jau ir tendence. |
| |
| Var izveidot veselu muzeju no tādiem savādiem 20. gadsimta mākslas darbiem: mašīnas, kas nebrauc, lidaparāti, kas nelido, peldlīdzekļi, kas nepeld, pulksteņi, kas nerāda laiku, aparāti, kam vajadzētu dūkt tev pakaļā, bet kas nedūc un pakaļā nelien. Un ne tāpēc, ka būtu salūzuši, bet tāpēc, ka neko nevar jau no paša sākuma, jo tos darinājuši mākslinieki.
Iespējams, ka šo uzskaitījumu vajadzētu sākt ar Ļetatļinu, šo dižā Tatļina avangardisko darinājumu, kas nelidoja, toties pareģoja nākotni. Tas ir, tā domājam mēs – mākslas zinātnieki, jo mums ir raksturīgi ieciklēties uz “savu” materiālu. Paraugoties no plašāka, civilizācijai nozīmīgāka skatpunkta, iespējams saskatīt, ka trīsdesmitajos gados, kad Tatļinam labpatikās radīt šo savu darbu (1931. gadā), īstā, reālā aviācija piedzīvoja jau savu trešo revolūciju, pāreju no biplāniem (divplākšņiem) uz monoplāniem. Savā izsmalcinātībā, ātrumā, domas precizitātē gluži ģeniālas lidmašīnas tapa gan PSRS (SU-2, SB, JAK-4), gan Japānā (Kawasaki JU-32 un Micubisi JU-30), gan Anglijā (Fairey Battle, Bristol 149 Blenheim IV), gan Holandē (Fokker C 1a), gan Francijā (Breguet 690, Potez 630), gan Itālijā (Breda Ba.88), gan Vācijā (Dornier Do 17) utt. Šīs tiešās Ļetatļina laikabiedrenes lidoja ar ātrumu 400 līdz 500 km/h, ar tām tika veikti beznosēšanās pārlidojumi no Eiropas uz Ameriku. Un nākotni tās pareģoja ar nesalīdzināmi lielāku precizitāti. Ja vadāmies pēc šīm lidmašīnām, tad Tatļina uzkonstruētais plēvjspārnu veidojums drīzāk jau stāstīja par tālu pagātni, poētiski transformēja kaut kādus 1890. gadu tēlus. Tatļina Ļetatļins savā būtībā ir kaut kas līdzīgs Borisova-Musatova poētiskajām atmiņām par pamestajām muižām. Kaut gan, ja atskatāmies uz 1890. gadiem, kad Oto Lilientāls izgudroja Tatļina ideoloģijai radniecīgus lidaparātus, tie izdevīgi atšķīrās no Vladimira Jevgrafoviča darbiem ar to, ka lidoja.
Saprotu jau, man tūlīt iebildīs, ka mākslas darbs ir viena lieta, bet kaut kāda tur lidmašīna – pavisam kas cits. Un tas, protams, ir ļoti cienījams viedoklis. Tomēr man gribas iebilst, ka prāta, intuīcijas, sarežģītības, izteiksmīguma un pašizteiksmes gribas izpausmēs lidmašīna ir kaut kas pilnīgi fantastisks, un ir grūti nosaukt kādu 20. gadsimta mākslas darbu, kas minētajos aspektos būtu ar to salīdzināms. Ja tā godīgi, tad diezin vai nav pat tā, ka ikviens no sarežģītiem 20. gadsimta tehniskajiem izgudrojumiem jebkurā no cilvēka pilnvērtības izpausmes parametriem mākslas izstrādājumus sasit lupatu lēveros. Protams, var jau turpināt stāvēt sardzē uz mākslas robežām, taču šādai nodarbībai būtu jēga tad, ja māksla pati savas robežas sargātu. Taču tā kā māksla, gluži pretēji, visvisādā veidā šīs robežas ārda no iekšienes, tā pati negribot nonāk konkurences attiecībās ar citiem cilvēka darbības veidiem. Un te nu mākslinieks salīdzinājumā ar inženieri un konstruktoru izskatās pēc nožēlojama kleķerētāja.
Es uzskatu, ka 20. gadsimtā māksla kā institūcija ir zaudējusi konkurences cīņā ar citiem cilvēka darbības veidiem: zinātnisko, inžernierdomas, ekonomisko. Un iemesli tam ir gluži acīmredzami. Laikmetos, kad māksla bija līderpozīcijās, intuitīva skaistuma apjauta bija noderīga dzīves iemaņa, veids, kā pareizi saprast un novērtēt pasauli. Skaistuma ziņā pārāks karavīrs, ļoti ticams, bija arī labāks cīnītājs; skaistuma ziņā pārāka pilsēta – labāka vieta dzīvošanai; skaistuma ziņā pārāks cilvēks – labāks “sociālo saišu operators”. Un tas tā bija tiklab antīkajā pasaulē kā Apgaismības laikmetā. Bež šaubām, varēja arī kļūdīties, galu galā kļūdās jebkura prognozēšanas sistēma. Bet varēja arī nekļūdīties un trāpīt mērķī.
Ta tas bija, līdz kamēr sākās progresa ēra. Intuitīva sapratne par skaisto maz ko dod, kad jāatšķir progresīvs no mazāk progresīva, respektīvi veiksmīgs no ne tik veiksmīga. Zinātniskas, inženieriskas vai ekonomiskas analīzes iemaņas šādai izvērtēšanai ir nesalīdzināmi noderīgākas, un jebkurš cilvēks ar neattīstītu gaumi, bet ar prasmi labi rēķināt konkurenta progresa lauciņā vienmēr būs pārāks par estētu. Skaistums šādos apstākļos vairs ir svarīgs tikai, lai sakārtotu personisko dzīves vidi – mājas, ģimeni, un tieši tāpēc mūsdienu cilvēks skaistumu mēdz saistīt ar mietpilsonību. “Lielajai” mākslai skaistums ir tabu statusā jau gandrīz gadsimtu (atcerēsimies, Boriss Vipers rakstu “Māksla bez kvalitātes” sacerēja jau 1923. gadā). Tā nu, atmetusi skaistumu, māksla ir tiekusies gūt nozīmīgumu divās lietās – nākotnes pareģojumos un sociālajā kritikā.
Turpinājumu lasiet: opozicija.lv/?ct=par_kulturu&fu=read&id=143
Pirmpublicējums: Григорий Ревзин. Первим делом самолеты. В: Артхроника, 4/2010. |
| Atgriezties | |
|