VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 KINOVĒSTURĒ BALSTĪTS ROMĀNS Kristīne Matīsa, kino kritiķe Par Ingas Jērumas grāmatu "Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino" (Rīga: Neputns, 2009.) | |
| Pirmā sajūta pēc izlasīšanas, aizverot Ingas Jērumas biezo grāmatu “Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino”, ir – varbūt dīvaini – prieks un atvieglojums. Pirmkārt, par to, ka ir beidzot iemūrēts viens nopietns pamatakmens tajā lielajā ēkā, kas neuzbūvēta spiež manu un, es ceru, vēl kāda latvju kino aprakstnieka, pētnieka vai vēsturnieka sirdsapziņu. Es runāju par latviešu dokumentālā kino vēsturi, kas jau sen pelnījusi kārtīgu izpēti un biezumbiezu grāmatu, turklāt arvien draudīgāk tuvojas laiks, kad šo vēsturi varēs pētīt tikai no dokumentiem un arhīvu materiāliem, ne dzīvām liecībām. Tāpēc ir liela laime, ka Selecku laiks notverts vēl dzīvs un aktīvs, un jāsaka – paldies dievam, ka Maija ir strādājusi ne tikai Ivara filmās, jo caur viņu grāmatā ienāk un tātad rakstītajā vēsturē paliek arī pieskārieni Hercam Frankam, Aivaram Freimanim, Ansim Epneram un citiem konģeniālajiem kolēģiem. Tiesa, diezgan nejaušs un nekonceptuāls izskatās šī Selecku laika nobeigums tieši ar filmu “Operdziedātāja uz skrituļslidām” (2002) – saprotu, ka to diktējis ilgais grāmatas tapšanas laiks, tomēr varbūt tad loģiskāk būtu bijis palikt 20. gadsimtā. Otrkārt, man ir tīri profesionāls prieks, ka grāmata ieguvusi arī it kā elementāru (hronoloģisku), bet ļoti konstruktīvu struktūru, kas to padara daudz nopietnāku nekā parastie “pekstiņu krājumi”, par ko nereti pārvēršas līdzīgi atmiņās balstīti garadarbi. Ciest nevaru tās it kā grāmatas, kuru autori ar diktofonu apstaigā lielāku vai mazāku cilvēku loku, sagrābsta to, kas intervētajiem cilvēkiem tajā brīdī gadās uz mēles, uzliek uz papīra un palaiž pasaulē... Ir jau arī šajā grāmatā burtiski pāris teikumi, kas liecina par risku nobraukt iepriekšminētajā “stilistikā”, – es gluži vai salecos, ja rindkopa sākas ar vārdiem “Bija vēl tāds amizants gadījums...”. Bet laimīgā kārtā autori (apzināti lietoju daudzskaitli) no šī riska ir prasmīgi izvairījušies, un lielā mērā tam palīdz arī dokumentālais pamats – Ivara slavenās burtnīciņas, par kurām biju tikai dzirdējusi, bet nu redzu mērķtiecīgi lietotas tāpat kā Maijas dienasgrāmatas. Izmantoti ar mēru un pareizās vietās, šie autentiskie teksti, tāpat kā Mākslas padomes sēžu protokoli un citi dokumenti, ieliek atraktīvo stāstījumu stiprā un, galvenais, ticamā karkasā. | |
 Inga Jēruma. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009. 464 lpp.: il. | |
| Protams, ir tikai dabiski, ka tur, kur atmiņas nebalsta dokumentāli pieraksti, šis tas var pabalēt vai izmainīties (piemēram, drīz gaidāmajā grāmatā par kinoforuma “Arsenāls” 20 gadiem būs lasāma mazliet cita versija par Arnolda Plauža un Augusta Sukuta trīs kilometru skrējienu astoņās minūtēs), taču autori arī šo atmiņām raksturīgo vājību ir pratuši veikli apspēlēt – teiksim, Mihaila Šneiderova un Mihaila Poseļska stāstus, kā katrs no viņiem filmējis Hitlera līķi, rezumē sirsnīgi ironiska piebilde: “Tā vai citādi, bet Berlīnē viņi abi tajā laikā atradās.” Grāmatas vērtību papildina arī rūpīgi veidotā pielikumu sadaļa, vispirms “gleznu galerija” – Ivara Selecka filmu plakāti, kas ievērojami ne tikai tāpēc, ka visi to autori ir spilgti un talantīgi mākslinieki, bet arī tādēļ, ka tā ir brīnišķa liecība par pasaules mainību (piemēram, pirmās “Šķērsielas” nosaukums plakātā tulkots krieviski, bet “Jaunie laiki Šķērsielā”– jau angliski). Tieši tāpat pēkšņi pa pieri iesit īss teikums, bet caur to vesela laikmeta ainiņa no Ivara dienasgrāmatas 1987. gada decembrī – kinostudijas mašīna neierodas laikā, jo stundu stāv rindā pēc benzīna (318. lpp.)... Ļoti nozīmīgs apkopojums ir abu grāmatas varoņu plašās filmogrāfijas (Maijai pat garāka!), un visvairāk mani priecē kolēģiem izrādītā cieņa – katrai filmai minēti arī iespējami daudzi pārējie līdzstrādnieki (dīvains izņēmums ir tikai Ulda Brauna lielfilma “235 000 000” – vai tad tiešām anonīmi minētie “seši kinooperatori” un pavisam neminētie līdzrežisori nebija pelnījuši ieraudzīt savu vārdu šajā sarakstā? Kaut vai tāpēc, ka nav jau nemaz tik daudz publiski pieejamu avotu, kur šīs kultūrvēsturiski nozīmīgās filmas titri būtu izlasāmi pilnībā). Pavisam unikāls ir nelielais Latvijas kinoprocesa vadītāju sarakstiņš, kas prasījis nopietnu darbu šīs informācijas apkopošanā, bet brīžiem vedina uz amizantām pārdo-mām – teiksim, kāpēc kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško savā krēslā stabili sēdējis gandrīz 20 gadus, bet hronikas priekšnieki tajā pašā laikā ilgāk par diviem gadiem amatā nav izturējuši? Un vēl viens sīks papildinājums grāmatas bagātīgajam informatīvajam nodrošinājumam. No personiskās pieredzes zinu, cik sarežģīta un piņķerīga ir šādas informācijas meklēšana, tāpēc ne pārmetums, bet labi domāta (lai arī novēlota) piebilde – filmas “Eduards Ševardnadze. No pagātnes uz nākotni” grupas bildē (359. lpp.) redzamie “apgaismotājs” un “otrs apgaismotājs” ir Uldis Deičmanis un Viktors Randars; lai nu arī šie “neredzamās frontes kareivji” vēl neiegrimst aizmirstībā. Lai iecerētā recenzija nepārvērstos par nekritisku slavasdziesmu, godīgi jāatzīst, ka par dažām lietām šajā grāmatā es gluži personiski tomēr neesmu tik pārmērīgā sajūsmā. Piemēram, cilvēciski saprotama (jo jaunībā zāle ir zaļāka un kino labāks), bet ne visai objektīva ir doma, kas vīd cauri tekstiem – īpaši jau grāmatas fināla daļā –, ka īstais kino, “Lielais latviešu kino”, varēja rasties un radās vienīgi Rīgas kinostudijā, bet pēc tās sabrukuma vairs tikai “kādi jaunizceptie režisori mēģinās taisīt mazas, lētas īsmetrāžas filmiņas kursa darbu līmenī” (407. lpp.). Pavisam dīvaini, ka šādus vārdus saka Maija, drīzāk tas būtu gaidāms no Ivara, kurš, protams, ir vispāratzīts episka pilnmetrāžas dokumentālā kino klasiķis. Tomēr nedrīkstētu ignorēt faktu, ka viena no spožākajām lappusēm Latvijas un pasaules kino vēsturē ir Herca Franka “mazā īsmetrāžas filmiņa” “Vecāks par desmit minūtēm”, kas droši vien nebija arī neko dārga – viena kamera, pāris prožektoru un 282 metri filmas... Ironiskā kārtā Ivara vārdi par to, ka 52 minūtes dokumentālai filmai ir “mazs apjoms” (366. lpp.), materializējās šāgada festivālā “Lielais Kristaps”, kur labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu konkurencē katra no nominētajām filmām bija piecreiz garāka par tām desmit minūtēm, kurās savulaik tik precīzi, jēgpilni un ietilpīgi prata iekļauties katrs no klasiķiem, arī Ivars Seleckis... Vēl viens diskutabls jautājums ir grāmatā vairākkārt aizskartā kinožurnālu likvidēšanas tēma, ko abi Selecki, protams, piemin ar nožēlu, taču par to nu vēl varētu strīdēties un varbūt pat pierādīt, ka šajā ārkārtīgi straujās informācijas aprites laikmetā kinožurnāls diemžēl ir arhaiska un sevi izsmēlusi forma. Tāpēc disputa akcents būtu jāpārceļ uz vizuālās dokumentēšanas nepieciešamību, nevis kinožurnāliem kā vienīgi iespējamo šīs dokumentēšanas izpausmi. Grāmata nav tikai sausa kinovēsture, bet jūtu izpausmēm bagāts romāns. Tie astoņi gadi, ko Inga Jēruma kopā ar Maiju un Ivaru ieguldījusi šajā grāmatā, bijuši tā vērti. | |
| Atgriezties | |
