VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VAI LAIKMETĪGĀ MĀKSLA IR GAUMES JAUTĀJUMS? Marita Batņa, kultūras teorētiķe Saruna par laikmetīgās mākslas tirgus attīstību Latvijā | |
| Turpinot diskusiju par laikmetīgās mākslas tirgus attīstību, “Studija” aicināja uz sarunu Latvijas mākslas dzīves autoritātes: Laikmetīgās mākslas centra direktori kuratori Solvitu Kresi, galeristi Ivonnu Veiherti un mākslas kolekcionāru Gunti Belēviču. Saruna tika uzsākta ar jautājumu par gaumi. Kāds gan tai sakars ar laikmetīgo mākslu un laikmetīgās mākslas tirgus veicināšanu? “Studija”: Ierosinājums – raudzīties uz laikmetīgās mākslas tirgus attīstību sasaistē ar gaumes veidošanu. Kultūras ekonomisti un sociologi skaidrojuši, ka tieksme pēc mākslas un kultūras patēriņš ir saistīts ar pieredzes gūšanu. Jo vairāk iesaistāmies un jo vairāk patērējam, veidojas “piesaiste”, pat atkarība un paplašinās redzeslauks. Tas ir būtiski, jo attiecībā uz laikmetīgo mākslu vajadzīgas zināšanas un kompetence, kas ļauj mākslas patērētājam mākslu uztvert un arī novērtēt. Guntis Belēvičs: Manuprāt, laikmetīgā māksla dara daudz citu lietu, nevis veido gaumi! Tā liek uzzināt, paplašina horizontu, varbūt kaitina, bet, vai veido gaumi, – nezinu. Ko jūs ietverat vārdā “gaume”? “Studija”: Spēju novērtēt. Tad arī nebaidāmies riskēt un pētīt tālāk, kas ir laikmetīgā māksla. G.B.: Varbūt vienā aspektā tā arī veido gaumi – ļauj paraudzīties uz klasisko mākslu ar laikmetīgās mākslas “zināšanu aci”. No kolekcionāru viedokļa raugoties, krāt Latvijas laikmetīgo mākslu ir daudz grūtāk nekā klasisko mākslu, kas izturējusi laika pārbaudi un kur ir skaidrs, kas ir patiesas vērtības. Laikmetīgajā mākslā vēl maz kas salikts pa plauktiņiem, nav arī viedokļu, uz kuriem balstīties. Galeristiem vajadzētu būt maniem padomdevējiem laikmetīgās mākslas jautājumos, bet ļoti bieži mēs esam situācijā, kad jaunais un – kā ceram – talantīgais mākslinieks sarīko izstādi vienā galerijā un pēc mēneša citā. Šim māksliniekam nav priekšstata par milzīgo lomu, kādu viņa mākslas virzīšanā vajadzētu spēlēt galerijai. Ir arī citi viedokļu veidotāji – mākslas zinātnieki, kritiķi, galeristi. Bet galerists ilgāk dzīvo ar mākslas darbiem, viņam, iespējams, veidojas dziļāki iespaidi, bez tam galeristam jāmāk iemainīt mākslas darbu pret ekvivalentu naudā. Solvita Krese: Atgriežoties pie sākotnējā uzstādījuma par gaumes jēdzienu, domāju, tas attiecināms uz 19. gs. konceptu, kad viens no mākslas galvenajiem kritērijiem bija skaistums. Bet kādi procesi ir notikuši laikmetīgajā mākslā? Tā reizēm apzināti cenšas būt provokatīva, bezgaumīga, pievērsties riebumu izraisošām lietām, tādā veidā nākot klajā ar savu vēstījumu. Bieži vien māksla ir attālinājusies no objekta, kļūstot par situāciju, perfomanci, domu konceptualizējošu žestu. Mākslas kolekcionēšana nenoliedzami ir attīstījusies, nonākot pat līdz tam, ka tiek kolekcionētas, piemēram, perfomances. Tomēr tas ir diezgan netipiski – šķiet, ka visos laikos kolekcionāri orientējušies uz mākslu kā produktu, un priekšmetiskais aspekts kolekcionāriem ir ļoti būtisks. “Studija”: Par šo attīstību varam secināt arī to, ka pēdējās desmitgades laikā tā pasaulē noritējusi strauji! Tiek meklēti veidi, kā kolekcionēt, institucionālā darbība un kolekcionēšana attīstījušās roku rokā. Dažkārt tiek sacīts, ka vairs nav mākslas vēstures, bet ir mākslas tirgus. Tai pašā laikā cilvēkam, kas iesaistās mākslas dzīvē, ir plašas izvēles, manevra, gribētos arī teikt – radošās iespējas. G.B.: Latvijas mākslas tirgu tomēr raksturo tas, ka mums ir daudz mākslinieku, taču ļoti maz kolekcionāru. Katrs mākslas pircējs nav kolekcionārs. Kolekcionārs pašizglītojas un seko procesiem mākslā. Iemesls ir tas, ka padomju laikā bijis 50 gadu pārrāvums mākslas ko¬lekcionēšanā. Vēl tagad nav izveidojusies nacionālā buržuāzija, nav pietiekama turīgo iedzīvotāju slāņa, kas interesētos par mākslu. Tāpēc arī maz ir to, kas atbilstoši ierastajai kolekcionāra lomai varētu būtiskus līdzekļus novirzīt mākslas krājumu veidošanai, mākslinieku un mu¬zeju sponsorēšanai un mākslas attīstības veicināšanai. Bet vai mums Latvijā ir laikmetīgā māksla, un kāda tā ir pasaules kontekstā? Ivonna Veiherte: Pasaules kontekstā noteikti ir daži gleznotāji, kas būtu pelnījuši starptautisku ievērību, jo Latvijā īstu kolekcionāru tiešām trūkst. Citi mediji ir ļoti aktīvi, bet patiesībā jau ar kādu īpašu oriģinalitāti izcelties grūti. Ja runā par gaumi, tad, protams, laikmetīgā māksla ļoti bieži gaumi provocē un veido pavisam citus estētiskos kritērijus, ja ar gaumi saprotam kādu “smalkāku” spēju ieraudzīt, iedzimtu vai iegūtu zināšanu bagāžu, ētiskus priekšstatus, tradicionāli izveidojušos labā un ļaunā līdzsvaru vai skaistā un neglītā attiecības. Cits aspekts, kas mani personiski mulsina, ir tas, ka laikmetīgajā mākslā tomēr vairāk parādās elementāras profesionalitātes trūkums, ko mēģina aizstāt ar koncepciju. Aizbildinoties, ka tā ir laikmetīgi, šobrīd Latvijā patiesi var “iesmērēt” pārlieku daudz kā, un te valda īpašas bailes būt “provinciālam”, ja nesapratīsi kādu pusgatavu mēģinājumu. Tieši tad aktuāls kļūst jautājums par to, kas ir vērtība, un personiskajai gaumei te ir nozīme tad, ja tā palīdz atšķirt šīs dažkārt tik smalkās robežas. Protams, kolekcionāru Latvijā ir maz un viņi ir piesardzīgi, bet tas nekas! Arī galerijas audzina kolekcionārus un publiku. Kā tad mums veidojas t. s. gaume? Kultūras tradīcijas ir tādas, kādas tās ir, skolas kļūst aizvien vājākas, un arī īstu personību trūkst. Piemēram, reiz ļoti lepojāmies ar glezniecību. Tagad Mākslas akadēmijā aizvien darbīgāka un interesantāka kļūst Vizuālās komunikācijas nodaļa. Tomēr rezultātā ne jau izteiksmes līdzekļu izvēle padara kaut ko par laikmetīgu. Piemēram, meklējot labu jauno glezniecību Baltijas robežās, negaidīti esam atraduši interesantu lietuviešu mākslinieku, kam esam izstādījuši brīnišķīgu videodarbu un vēl dažus objektus. “Studija”: Tātad, domājot par šodienu un pieņemot to, ka galeristi, kuratori un kritiķi veido priekšstatu un zināšanas par mākslu, – kā varam atrast kopsaucēju? G.B.: Protams, kolekcionāri lasa kritikas un apmeklē kuratoru veidotās izstādes. Tam visam ir sava nozīme, tomēr kolekcionāram mirklī, kad jāizšķiras par kāda darba iegādi vai neiegādi, svarīgākais ir galerista viedoklis. Varbūt maldos, bet, manuprāt, kritiķi Latvijā ir sadalījuši spēles laukumu – katrs ir izvēlējies dažus no māksliniekiem, un citi par tiem baidās izteikties. Trūkst diskusijas, un man nepastāv iespējas pilnvērtīgi izvērtēt. Latvijas mākslu neviens cits bez mums pašiem nepirks, bet, ja ir galerijas, kas spējīgas aizvest darbus uz ārzemēm un salīdzināt, kā izskatāmies uz citu valstu fona, – tādas galerijas jānovērtē, un šādu galeristu viedoklī es ieklausos. “Studija”: Latvijā šādu galeriju nav daudz, tās attīstās, bet mums jāsaprot – lai galerijas būtu spēcīgas, tām vajadzīgs pamats. Liekas, ka ciešās sadarbības formas starp māksliniekiem un galeristiem nav iespējamas arī tādēļ, ka trūkst tradīciju attiecībā pret laikmetīgo mākslu. Nodarbošanās ar to prasa lielu uzņēmību – un tā neko nesola. Vajadzīgas finanšu iespējas. G.B.: Es to saprotu citādāk. Iespējams, galeristi kautrējas vai varbūt mākslinieki nav tam gatavi – strādāt ar galerijām uz stingru līgumu pamata. Neviens neieguldīs līdzekļus kaut kā iznešanai saulītē, ja augļus plūks cita galerija. I.V.: Es savā ilgajā pieredzē esmu nonākusi pie praktiska secinājuma: tas ir kā ģimenē, un galerists māksliniekā iegulda ļoti daudz. Par dažiem man ir iemesls ce¬rēt, ka viņi neies citur laimi meklēt. Galerijai kā aģentūrai arī ir pienākumi – jāved mākslinieku darbi uz gadatirgiem, jānodarbojos ar viņu vārda pazīstamības veicināšanu. Īstenībā – dažādu apsvērumu dēļ – nav pārāk daudz mākslinieku, ko es gribētu savā galerijā “pieturēt”. Mums ar Latviju nepietiek, tādēļ skatāmies arī plašāk – Baltijas mērogā. Darbs ar mākslinieku kā dzīvu un arī ambiciozu cilvēku reizē ir intuitīvs darbs, ko veicot jāsasniedz gan cilvēcisks, gan profesionāls briedums. Tomēr pat nekāds līgums nepalīdzēs, ja mūsu sadarbība nebūs izdevusies. “Studija”: (Solvitai Kresei) Kā vērtējat ainu, ko veido Latvijas galerijas, un kā tas salīdzināms ar to, kas notiek mākslas procesā? S.K.: Neapšaubāmi institucionālā un mākslas tirgus vide atrodas mijiedarbībā. Kad man vaicā, kas ir laikmetīgā māksla, mēdzu atbildēt, ka tā ir māksla kā domāšanas forma. Mani mazāk interesē tehniski amatnieciskā varēšana, vairāk saista konceptuālā doma un mākslas spēja apcerēt savu laiku jeb laikmetu. Runājot par galeriju sektoru – man šķiet, problēma ir tā, ka Latvija ir visai maza. Galeriju spektrs nav tik liels kā kādā Eiropas metropolē, kur ir galerijas, kas strādā gan alternatīvā, gan tradicionālā laukā. Man prieks, ka radusies tāda galerija kā “Supernova”, veidojot programmu, kādu starp Rīgas galerijām līdz šim nebiju pamanījusi. Visumā šķiet, ka galerijām intensīvi jāstrādā, lai ieietu starptautiskā mākslas tirgū, īpaši ņemot vērā, ka ir maz kolekcionāru, kas fokusējas uz laikmetīgo mākslu. Var atzīt, ka pēdējā laikā vairākas Latvijas galerijas šai ziņā ir aktivizējušās. “Studija”: Galerijās jaunais sācis ienākt pēdējā laikā, un tām ir savas attīstības vajadzības. Vai līdz ar to neveidojas riskanta situācija tad, ja Latvijas aktīvie mākslinieki iziet starptautiskā arēnā? Latvija tiek izstumta no viņu pārstāvēšanas galeriju līmenī, un varbūt mēs viņus zaudējam? G.B.: Katrs mākslinieks, kas “izsities” starptautiskā apritē ir nevis zudis Latvijai, bet gan milzīgs ieguvums. Es labprāt iegādātos katra jauna latviešu mākslinieka darbu, kurš guvis panākumus starptautiskā līmenī – kaut vai tajā galerijā ārzemēs, ar ko viņam ir līgums. S.K.: Man jau liekas, ka patlaban pārāk maz Latvijas mākslinieku darbojas starptautiskajā vidē, – tiem vajadzētu būt daudzreiz vairāk. Nedomāju, ka mākslinieks, kas iziet starptautiskā apritē, būtu zaudējums lokālajam tirgum. Ikviens šāds gadījums vairo Latvijas pazīstamību. Problēma ir tā, ka reizēm tiem māksliniekiem, kas atgriežoties vēlas parādīt savu sniegumu, šeit nav piemērotas reprezentācijas iespējas telpu un finansējuma ziņā. “Studija”: Lai arī ir krīze, mums tomēr ir labas perspektīvas. Varam cerēt uz iespējām izcelt laikmetīgo mākslu, līdzīgi kā tas noticis Viļņā, jo 2014. gadā solīts Laikmetīgās mākslas muzejs un Rīgas tapšana par Eiropas kultūras galvaspilsētu. G.B.: Kaut nu tas tā būtu. Vēl svarīgāk nekā vest Latvijas mākslinieku darbus uz ārvalstīm ir atvest pasaules līmeņa mākslu uz Latviju. Patiesam laikmetīgās mākslas gara izpaudumam mums tā īsti nav vietas. Jo ko nozīmē visa līdzšinējā rosība ap laikmetīgo mākslu, ja mums vēl aizvien nav telpu, kur to izstādīt? Pašreiz tas ir milzīgs trūkums. I.V.: Muzejs ir vajadzīgs katrā gadījumā, bet jāuzsver, ka galerijas šobrīd dara to, ko cilvēki varētu gaidīt no muzeja, jo vietas, kur var iepazīties ar mūsdienu mākslu – vairāk vai mazāk laikmetīgu un visādām gaumēm –, ir galerijas. Tās vajadzētu novērtēt, jo atšķirībā no visādu institūciju pārstāvjiem mēs to publikai sniedzam par velti un uzturam izstāžu zāles, ieguldot personiskos līdzekļus. Arī ārzemēs mēs reprezentējam Latvijas kultūru. Tādēļ būtu normāli, ja galeriju milzīgā nozīme tiktu novērtēta. G.B.: Pat ja būs muzejs, nepieciešamas arī attiecīgas galeriju telpas laikmetīgās mākslas demonstrēšanai. Muzejam būs sava politika un savs ceļš, bet ar to ir krietni par maz. Arī pasaules līmeņa darbi netiks vesti uz šejieni, ja nebūs cerību, ka kāds tos šeit nopirks. Patlaban pie mums tā ir tādēļ, ka nav nedz pircēju, nedz telpu, kur mākslu izstādīt. “Studija”: Atgriežoties pie gaumes jautājuma – varam paraudzīties uz tendencēm sabiedrībā. Ir sajūta, ka tiek piedzīvota radošo industriju eiforija. Saiti ar mākslu var meklēt dzīves stila līmenī – tas ir lauks, kurā darbojas industrijas un veiksmīgi piesaista auditoriju. Piemēram, “Baltā nakts” asociējas ar šo sasaisti. Vai burziņš kā dzīves stila izpausme rada vidi un procesu, kur var iedziļināties mākslā? S.K.: Veidojot šīgada “Baltās nakts” programmu, sekojām Laikmetīgās mākslas centra darbības stratēģijai, mākslu pietuvinot tam, kas notiek šeit un tagad. Tāpēc izvēlējāmies “izdzīvošanas komplektu”, tiecoties mākslā ietvert arī analizējošo vai pat kritizējošo funkciju. Lai arī to var klasificēt kā izklaides industrijas produktu, gribētos teikt, ka mēs pat mēģinājām iet pret radošo industriju loģiku, ja ar to saprot kultūras aktivitātes, kas ir ražojošas un patērējamas. Mēģinājām parādīt, ka mākslinieki ir daļa no sabiedrības un ka katram indivīdam piemīt radošais potenciāls. Uztverot šī laika izaicinājumu, mēs ar minimāliem līdzekļiem mēģinājām strādāt konkrētās situācijas ietvaros, uzburt mikroutopiju, uz vienu nakti pozitīvi pārvērst pilsētu. G.B.: Jāpiebilst, ka ar “Balto nakti” vienīgā problēma ir tā, ka tā ir tikai viena. Pietrūkst šīs izklaides laikmetīgās mākslas sakarā. Interesanti, ka Anglijā, kas ir futbola dzimtene, cilvēki laikmetīgās mākslas galerijas apmeklē lielākā skaitā nekā futbola spēles. Anglijā iespēja tikt mākslas šokētam pastāv katru dienu. Arī mums jābūt daudz galerijām, un es priecājos par ikvienas jaunas atvēršanu. Domu apmaiņai un burziņam jābūt regulārākam, īstenībā nepārtrauktam. Taču vajadzīga māksla, ap ko burzīties. Kur visi var aiziet un tikt šokēti un satraukti: interesenti, kritiķi, kolekcionāri, arī nejūtīgie. I.V.: Patiesībā nevaram sūdzēties par inteliģentu cilvēku pieplūdumu un interesi par mākslu. Tā ir galeristu loma – ieinteresēt. Piemēram, cilvēks, kurš krājis vecmeistaru darbus, redz mākslu, ko sākotnēji it kā nevar uztvert, bet, kad pastāstu, kāpēc es to esmu izstādījusi, viņš sāk domāt. Ja galerijā iepriekš bija atradis sev labas un saprotamas lietas, iespējams, šis arī ir “kaut kas labs”, un tā viņš tiek arī pieradināts. “Studija”: Ikdienā piedāvājumu ir daudz – gan no galerijām, gan muzejiem, bet kā piesaistīt uzmanību (Guntim Belēvičam), piemēram, jūsu? G.B.: Visam veltīt laiku nav iespējams. Man svarīgi kompetentu cilvēku viedokļi, svarīgi, kas aicina un uz ko. Man pastāv noteikts institūciju rangs. Izstāde Nacionālajā mākslas muzejā man ir ļoti svarīga. Tad ir galerijas, kas sevi parādījušas kā izcilu manas kolekcijas darbu avotu, – tur jāiet. Lai iestaigātu ceļu vēl uz ceturto un piekto galeriju, jābūt kādam pamatotam motīvam. Laikmetīgo mākslu var sakrāt arī bez naudas, bet nevar sakrāt bez citu resursu – laika – patēriņa! Laikmetīgās mākslas krāšanas priekšrocība ir tā, ka tu vari iepazīties ar māksliniekiem, jo viņi vēl ir dzīvi. Tu vari būt viņu sabiedrībā un saprast viņu mākslu caur kontaktēšanos. Jāatrod zelta vidusceļš. Kas attiecas uz mūsu jaunajiem māksliniekiem – atzīšos, man ir grūti izdarīt izvēli. No materiālo investīciju viedokļa – un šis aspekts ir vienmēr – varbūt labāk pagaidīt un vēlāk samaksāt dārgāk nekā apgrūtināt sevi ar darbiem, kas kolekcijai nedod būtisku pienesumu. Jo kaifs ir nevis nopirkt vēl vienu darbu, bet gan pērli, kā pietrūkst kaklarotā. Kas man ir pērle, to saprot cilvēki, ar ko esmu pavadījis kopā daudz stundu, runājot par mākslu, starp tiem ir arī galeristi. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, un viņi ir mani padomdevēji laikmetīgajā mākslā. Attiecībā uz šīsdienas autora darbu man vispirms jāsaprot tā vieta laikmetīgās mākslas kontekstā vispār. Kolekcionēšana ir pašizglītošanās process – ļoti dārgs no laika investīciju viedokļa. Laikmetīgo mākslu kolekcionēt ir daudz grūtāk nekā klasisko, jo šīs mākslas formu (skaņas, instalācijas, ready-made objekti un telpiski darinājumi) saglabāšana izvirza īpašas prasības krātuvei. “Studija”: Bet pirmais solis ilgajā procesā var būt arī mākslas atbalstīšana. G.B.: Protams, krājot tu pamazām nonāc pie atziņas – nav svarīgi, ka tas tev pašam pieder, svarīgs ir process. Es domāju, ka kolekcionāri labprāt atbalstīs, piemēram, nacionālā krājuma veidošanu. “Studija”: Katrā ziņā mākslas atbalstīšana ir lauks, kur var sadarboties gan institucionālais sektors, gan galeristi, gan kolekcionāri. I.V.: Atbalsti ir dažādi. To darām arī mēs, galeristi, veidojot izstādes un tā dodot darbu māksliniekiem. Ar saviem spēkiem mēģinām arī izglītot un audzināt publikas gaumi, demonstrēt potenciālajam interesentam to, ko viņš jau var izprast vairāk, un ar laiku šajā virzienā iet tālāk. Kopumā tieši galerijas ir tās, kas ar savu īpašnieku līdzekļiem uztur mākslas procesu! G.B.: Var būt situācija, kad māksliniekam rodas veselības problēmas un no noteiktas naudas summas atkarīga viņa veselība vai pat dzīvība, tad vari nopirkt viņa mākslu. Tu vari arī samaksāt par jauna mākslinieka izstādes iekārtošanu vai kataloga izdošanu. Bet visam naudas nepietiek. Ir mums kolekcionāri, kas sniedz atbalstu māksliniekiem, kuri tiešām ir mākslinieki. Nesavtīgi! Vai arī pavisam nedaudz savtīgi! S.K.: Varu piebilst, ka šajā spektrā mēs nodarbojamies tieši ar mākslas procesa atbalstīšanu. Kad uzaicinām māksliniekus uz izstādēm, piesaistām līdzekļus, lai viņi varētu radīt jaunus darbus. Pēc tam man ir liels prieks, ka kāds no šiem darbiem aiziet tālāk mākslas tirgū, vietējās un starptautiskās izstādēs. “Studija”: Vai uzskatāt, ka centrs ir pirmais starta posms mākslinieka aiziešanai apritē? S.K.: Grūti pateikt, kas ir pirmais un kas – pēdējais posms. Man liekas, ka mūs vairāk interesē piedzimšana, ja “ieņemšana” būtu studentu izstādes. Regulāri sekojam Mākslas akadēmijas studentu darbībai, lai redzētu, kas jauns parādījies pie mākslas debesīm, un mūs interesē arī pavisam jauni mākslinieki, par kuriem nevar zināt – būs vai nebūs. Tad, ja ideja ir interesanta, mēs to varam producēt. Man šķiet, ka no visiem, kas saņem diplomu, varbūt 20% ir tādu, kuri varētu nonākt mūsu uzmanības lokā, kurus mēs būtu gatavi virzīt, ieguldot savu laiku un piesaistot līdzekļus. G.B.: Kura uzdevums ir radīt jaunajam māksliniekam iekšējo “filtru” par to, ko rādīt sabiedrībai? Tādam filtram jābūt pašā māksliniekā. S.K.: Vajadzētu, bet māksliniekiem ir grūti būt paškritiskiem. Viņiem jāredz konteksts, lai saprastu savu lomu, bet daudzus māksliniekus – un Latvijā tas ir raksturīgi – neinteresē šis konteksts. G.B.: Darbam klāt nāk arī cena. Protams, māksliniekam ar savu mākslu sevi jāuztur. Tai pašā laikā – jaunajam māksliniekam labāk būt izsalkušam, viņam vajadzētu nemitīgi strādāt. Nosaucot savam darbam cenu, vajadzētu paturēt prātā, ka kolekcionāram pastāv iespēja izvēlēties: ar jauno mākslinieku darbiem konkurē arī klasika – leo svempi, eduardi kalniņi, borisi bērziņi. Laikmetīgajā mākslā svarīga ir ideja, nevis materiāls, forma vai tehnika, un mākslinieks darbu var neradīt ar savām rokām. Tad parādi man to ideju, un lai cena konkurē ar to, kas ir atzīta vērtība! Vai tā kļūs vērtība vai ne – es nezinu, bet, ja kļūs, es nopirkšu pēc divdesmit gadiem. Kolekcionāru skar arī tas, ka kolekcija plūst un mainās. Ir lietas, no kurām varu atteikties par labu jaunu darbu iegādei. Mākslas vērtībai ir jābūt brīvi konvertējamai: labu Pauļuka darbu es varu pārdot tūlīt, un tādus darbus krīze nes priekšā – tiem cenas nemaz nav kritušās. Bet aiznesiet šodien uz izsoli jauna mākslinieka darbu, ko jūs impulsīvi tikāt nopircis pirms gada par 1000 latiem! I.V.: Arī galeristiem mēdz būt grūtības ar cenu noteikšanu. Daudzos gadījumos šķietamu panākumu iespaidā mākslinieks sācis prasīt pārlieku daudz. G.B.: Jāatzīst, ka daudzu mākslinieku darbiem cenas bijušas neadekvātas, – tagad tās ir kritušās, un es domāju, ka tas ir ļoti labi. Lai izietu starptautiskā arēnā, ir smagi jāstrādā. Tikai sadarbībā ar galerijām mākslinieks var to sasniegt. Vai arī – aizbraucot mācīties citur un iegūstot iespēju no pasaules citas vietas paskatīties uz mūsu Latvijas “mazdārziņu”. Es ceru, ka krīzes laiks būs pagrieziens – tas visiem paver milzīgas iespējas, un daudzas lietas tiks sakārtotas. Ceru, ka Latvijā radīsies krīzes māksla un to vēlāk varēs aprakstīt mākslas pētnieki. Bet potenciāls mums ir milzīgs. Solvita Krese – laikmetīgās mākslas projektu kuratore; vada Laikmetīgās mākslas centru kopš tā dibināšanas 2000. gadā. Viens no jaunākiem projektiem – sadarbībā ar Rīgas domi organizētais mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts” 2009. gada 12.–19. septembrī. Ivonna Veiherte – mākslas zinātniece un galeriste; vairāk nekā desmit gadu vada Ivonnas Veihertes mākslas galeriju un 2008. gadā izveidojusi “Galeriju 21”. 2009. gada 19.–22. augustā Ivonnas Veihertes mākslas galerija piedalījās mākslas mesē India Art Summit (Ņūdeli), kas guvusi plašu rezonansi starptautiskajā mākslas tirgū. Guntis Belēvičs – bioloģijas doktors, uzņēmējs; 15 gadus kolekcionē Latvijas mākslu. Kolekcijas izstāde “Latvijas mākslas klasika” bija skatāma 2008. gada 7. septembrī–5. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. 2011. gada pavasarī plānota kolekcijas otrās daļas – laikmetīgās mākslas – izstāde muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. | |
| Atgriezties | |
