VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Man pietrūkst, ka mani neuzaicina Līga Marcinkeviča, māksliniece; Jana Kukaine, mākslas kritiķe Saruna ar Vitu Zamani | |
| Vita Zamane (Vita Zaman; dzimusi 1976. gadā Kauņā) ir lietuviešu izcelsmes māksliniece un galerijas IBID Projects Londonā dibinātāja (kopā ar Magnusu Edensvardu (Magnus Edensvard)). Pašreiz strādā kā neatkarīga māksliniece. Rīgā Vita Zamane piedalījās vienā no projekta Survival Kit diskusijām. Vita Zamane: Man ir dubulta identitāte. Ar īsto vārdu – Vītaute Kuzmickaite (Vytautė Kuzmickaitė) – parakstīju pusaudžu gados rakstīto dzeju. Astoņpadsmit gadu vecumā pārslēdzos uz vizuālo mākslu. Esmu mācījusies Čurļona mākslas skolā Viļņā, pēc tam Londonā Goldsmiths Universitātē, kur saņēmu maģistra grādu fotogrāfijā, tad turpat apguvu radošo kuratora darbu. Tajā laikā kopā ar savu puisi nodibinājām IBID Projects, lai īstenotu laikmetīgās mākslas projektu sēriju Londonā, Viļņā un Stokholmā. Taču vēlāk viņš gribēja, lai IBID Projects turpina strādāt kā galerija. Sākumā es piekritu, bet pēc triju gadu ilga darba aptvēru, ka tas mani vairs neinteresē. “Studija”: Kāpēc? V.Z.: Man neatlika laika un iespēju strādāt pašai pie savām iecerēm. Es gribēju izmantot galeriju kā platformu radošām darbībām, iesaistot galerijas darbiniekus radošajā darbā, piemēram, izmantojot viņus kā aktierus savās filmās. Bija doma uz kādu laiku atteikties no izstāžu veidošanas vispār un galerijā uzņemt realitātes šovu. Es vēlējos redzēt šo vietu kā radošu vidi, kas, saprotams, nespēja pildīt komerciālas galerijas funkcijas. Manam draugam patika, ka lietas iet ierastajās sliedēs, bet mani bija pārņēmusi vēlme īstenot dumpīgas un neparastas idejas. Normāls galerijas darbs mani neinteresēja. Es pārdevu savu IBID daļu, un mans bijušais draugs kļuva par galerijas vienīgo īpašnieku. Tad es sāku ceļot. Desmit gadus esmu strādājusi pie savas dzejas grāmatas, kam vajadzēja nākt klajā tad, kad man bija astoņpadsmit gadu, taču izrādījās, ka ir nepieciešams ilgāks laiks, lai saprastu, kādai šai grāmatai jābūt. Galu galā grāmatas statuss mainījās un tā kļuva par mākslas darbu, ko es nevēlējos redzēt vairāku tūkstošu metienā. Grāmatai bija jāiznāk divdesmit eksemplāros, tai bija jābūt roku darbam, bet tās izplatīšanai jāpaliek tikai manā ziņā: es to iedotu tiem cilvēkiem, kuriem tā, pēc manām domām, pienākas. Es vēlējos, lai šī grāmata ir neredzama, lai to ir grūti atrast. Pašreiz no visām pusēm mums gāžas virsū publikācijas un izstādes, ir radusies mākslas diskursa pārprodukcija. Es pārdzīvoju, ja mani kaut kur neuzaicina vai ka mani kaut kur neiekļauj. Bet tajā pašā laikā man pietrūkst tukšas telpas, kur es vienkārši varētu domāt un visu palaist garām. | |
 Vita Zamane. Kadrs no filmas "Šanhaja". 2009 | |
| “Studija”: Kad notika tava pirmā personālizstāde? V.Z.: 2001. gadā Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā. Strādājot pie tās, es centos neiekļūt tipiskajā jaunā lietuviešu mākslinieka slazdā. “Studija”: Kāds tas ir? V.Z.: Jaunā lietuviešu mākslinieka slazds ir kļūt par savas valsts nacionālo pārstāvi, nevis risināt konkrētus jautājumus vai pievērsties izvēlētai tēmai. Es vēlējos vispirms pozicionēt sevi starptautiskā kontekstā un tikai pēc tam lokālajā. Domāju, man tas izdevās, lai arī, stingri ņemot, mana izstāde bija ļoti lokāla – tā saucās “Personisks Kauņas skatījums” (Kaunas Private View). “Studija”: Tev ir plaša pieredze ar dažādiem medijiem. Dzeja, kino, fotogrāfija... V.Z.: Jā, esmu studējusi fotogrāfiju, bet tagad es to ienīstu. Patiesībā studijām es pieteicos tāpēc, ka tika piedāvāts interesants teorētisks kurss. Toreiz Žaka Lakāna (Jacques Lacan) fotogrāfijas teorija vēl nebija kļuvusi tik populāra. Manas studiju laikā tapušās bildes ir briesmīgas, ilgu laiku es tās nevienam nerādīju. Tagad esmu atsākusi ar tām strādāt, veidojot kolāžas. Man tiešām nepatīk, ka fotogrāfija sacenšas ar glezniecību, ka tā kļūst tik monumentāla. Toreiz Londonā ap fotogrāfu Džefu Volu veidojās vesela fotogrāfijas skola, man tā nelikās saistoša. “Studija”: ... un tava darba pieredzes kontā ir arī galerijas vadītājas un kuratora amats. Vai vieglāk būt māksliniekam vai kuratoram? V.Z.: Kuratoram. Ja tevis veidotā izstāde ietver piecus māksliniekus, tad tavam darbam ir vismaz pieci skatītāji. Ja tu radi kaut ko kā mākslinieks – un bieži vien to dari vienkārši tāpēc, ka tev tas kā māksliniekam ir jādara, – jebkurā brīdī tev var nākties saskarties ar piezīmi, ka tas, ko tu dari, nekam nav derīgs. Vienmēr atradīsies kāds, kas iebildīs, ka sabiedrībai māksla nav vajadzīga. Patiesībā sabiedrībai māksla ir vajadzīga, tikai tā to negrib. “Studija”: Tavuprāt, mākslinieks šai kritikai pakļauts vairāk nekā citas radošās profesijas? V.Z.: Jā, jo laikmetīgā māksla jāuztver ļoti precīzi definētā kontekstā un tā prasa mācīšanos un informētību. Piemēram, neatkarīgā kino pārstāvji nav tik vientuļi kā mākslinieki, jo viņiem ir lielas filmēšanas grupas. “Studija”: Vai tev ir mīļākais mākslinieks? V.Z.: Mīļākais mākslinieks? Pašreiz mans mīļākais mākslinieks ir Laiems Giliks, jo viņu neviens nevar ciest. Nacionālās olimpiādes kontekstā viņa identitātes jautājums ir ļoti šarmants. Viņa grāmata jau pāris nedēļu atrodas uz mana naktsgaldiņa, un visiem tas iedveš riebumu. Venēcijas biennālē man ļoti patika arī Apvienoto Arābu Emirātu paviljons. Tā bija ļoti analītiska prezentācija, kas, bez šaubām, balstās pilnīgi citā vizuālās mākslas tradīcijā. Biennāles laikā apmeklēju arī Pegijas Gugenheimas muzeju, kur apskatīju Roberta Raušenberga kolāžu izstādi. Jā, man tā patika. Tā man lika aizdomāties par mākslinieka spējām. Tobrīd es tikko biju beigusi filmas “Šanhaja” filmēšanu un jutos ļoti nogurusi un pārsātinājusies, tāpēc izjutu vajadzību pēc vienkāršām lietām. “Studija”: Kā tu kopumā vērtē šīgada Venēcijas biennāli? V.Z.: Es to vairs nevērtēju un necenšos tajā saskatīt jaunus mākslas attīstības virzienus. Vienmēr sev atgādinu, ka Venēcijas biennāles tradīcijas pamatā ir svinības par godu Itālijas karaļa un karalienes laulībai. Biennāle ir vasaras intelektuālais atrakciju parks. Es necenšos apskatīties visu, meklēju tikai to, kas mani patiešām interesē. Biennālē daudz augstāk vērtēju tās sniegtās mazās baudas, nevis lielo pārskatu par mākslas ainu. Man patika, ka šīgada biennālē nebija tikai lieli mākslinieki, bet arī jauni vārdi, ko es nezināju. “Studija”: Vai tev ir autoritātes? V.Z.: Jā, to ir daudz, bet es cenšos nepieļaut, ka kāds uz mani atstāj pārāk lielu ietekmi. Jaunībā mani aizrāva Jozefs Boiss, līdz es sapratu, ka viņš man patīk pārāk stipri un ka iemīlēties šajā romantiskajā konceptuālismā ir pārāk viegli. Es sāku meklēt mazas aizraušanās, nevis vienu figūru, par kura dzīvi un darbiem zinātu visu un kas mani galu galā nosmacētu. Mani iedvesmo Deivids Linčs un joprojām ļoti patīk Luīze Buržuā. Man patīk arī Endija Vorhola zīmējumi, ko parakstīja viņa māte, – viņai bija ļoti skaists rokraksts. “Studija”: Vai skaistā jēdziens šodien ir svarīgs? VZ: Tas ir vecmodīgs jēdziens, bet kas par to? Joprojām pastāv ļoti daudzas skaistas lietas. Laikmetīgā māksla vairāk pievēršas ideju pasaulei, bet tam brīdim, kad skaistais izrauj tevi no tavas ierastās dzīves, ir ļoti liela nozīme. Nesen noskatījos Larsa fon Trīra “Antikristu” – tā ir ļoti spēcīga un savā veidā arī ļoti skaista filma. “Studija”: Kā tu vērtē vienprātības trūkumu par laikmetīgo mākslu, tās definīciju, kritērijiem? V.Z.: Vienprātības trūkums – tas ir lieliski! Notiek ideju cīņa. Tā ir laikmetīgās mākslas atšķirība no, piemēram, viduslaiku mākslas. No vienas puses, mums ir jāiesaistās šajā cīņā par nozīmēm. No otras puses, jautājumi uz kādu laiku varbūt ir jāatliek, jo mēs ne vienmēr mākam tos pareizi formulēt un jautāšana sanāk aplama. “Studija”: Latvijā un Lietuvā apzīmējums “konceptuālā māksla” ir ļoti populārs. Saskaņā ar to mākslas darba pamatā jābūt kādai ļoti dziļai domai. V.Z.: Ne Latvijā, ne Lietuvā nekad nav bijis īsta modernisma. Pašreiz mēs gribam kompensēt savu provinciālo mākslas vēsturi. Patiesībā daudzi mākslinieki Lietuvā ir ļoti garlaicīgi, viņi nepasaka neko jaunu – pat tad, ja tos nosauc par konceptuāliem. Reizēm tas vairāk atgādina sociālo aktīvismu. Ja mākslas darbs mani apžilbina, man nav svarīgi, kāds tas ir – personisks, stratēģisks, konceptuāls vai formāls. Man liekas, ka Lietuvā ļoti maz lasa Rietumu autorus – Smitsonu, Dišānu, Košutu – un tāpēc ir daudz atdarinājumu. | |
 Skats no 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāles izstādes "Urban Stories". 2009 | |
| “Studija”: Šogad Viļņas triennālē tu piedalies ar jaunu darbu. V.Z.: Jā, esmu uzņēmusi filmu “Šanhaja” par jauno Viļņas darījumu rajonu Neres krastā, tas robežojas ar koka apbūves kvartāliem, kur ir augsts bezdarba līmenis un daudzas citas sociālas problēmas. Šo divu pasauļu sadursme radīja lielisku materiālu scenārijam – jaunais un vecais, bagātais un trūcīgais, kapitālisti un autsaideri. Izrādījās, ka uzņemt filmu Ņujorkā ir lētāk. Varbūt man nevajadzēja to teikt? Bet izskatās tā, it kā darbība notiek Viļņā. Jā, tas ir apliecinājums tam, ka jebkas var izskatīties pēc jebkā. Lietuviešu izkoptā dokumentālā kino tradīcija mani nogurdina. Es vēlos fikciju! Vēlos radīt pati savu patiesību. Filmai ir divas versijas: viena – pirmizrādei, otra – “ziepju operas” formātā, ko rādīs Laikmetīgās mākslas centrā. “Studija”: Kur tavus darbus labāk uzņem – Lietuvā, Londonā vai Amerikā? V.Z.: Pagaidām manus darbus vēl nekur neuzņem, jo esmu izvēlējusies nogaidīt un vilcināties. Šajā ziņā es neesmu tradicionāla, drīzāk konceptuāla vai stratēģiska māksliniece. Es neesmu ne jauna māksliniece, ne labi situēta māksliniece. Drīzāk esmu pētniece. Man ir privāta prakse, kas aptver ļoti daudzas kultūras jomas, un nav vienas vienīgas lietas, kurai es veltītu visus savus spēkus. Es izvēlos nenoteiktību, un šobrīd tas ir tā vērts. Turklāt es nekomunicēju ar institūcijām, tāpēc man nav zināms “oficiālais” viedoklis par maniem darbiem. “Studija”: Ko tu domā par feminismu – vai tavus darbus skata šajā kontekstā? V.Z.: Nē, līdz šim tas nav noticis, bet feminisms mani interesē, piemēram, Lisas Irigarē (Luce Irigaray) un Jūlijas Kristevas literatūrteorijas. Tiesa, es nekad nepiedalītos feministu mākslinieču izstādē. Tomēr izvairīties no apzīmējumiem “sievišķīgs” un “vīrišķīgs” pilnībā neizdodas, un es arī necenšos to darīt. Kopā ar kolēģi mēs aizbraucām uz Indiju filmēt, un divas neatkarīgas sievietes Indijā, bez šaubām, uzjundī dzimumsocialitātes tematu. Esmu pārliecināta, ka sievietes un vīrieši skatās un sajūsminās citādāk, lieto atšķirīgas stratēģijas. Man, piemēram, patīk zīmēt meitenes dažādās drēbēs – es to darīju bērnībā un daru joprojām. Filmās izmantoju savas drēbes. Ja es būtu vīrietis, pati filmētos savās filmās un daudz vairāk strādātu performances virzienā, bet sievietei nāk līdzi šī supergarā vēsture par ķermeni un mākslu, tā ir šausmīgi noslogota, un es nevēlos tajā iesaistīties. Jā, būdama sieviete, es izvairos no dažām lietām un galvenokārt no klasifikācijas. Patiesībā man šķiet, ka filma “Šanhaja” ir izteikti vīrišķīga. Man patika pārspīlēt. Tur ir ļoti daudz seksa un vuārisma. Aktrises jutās brīvas un piekrita izģērbties utt. Domāju, lielā mērā šī komforta sajūta izrietēja no fakta, ka esmu sieviete. “Studija”: Kā tu saproti veiksmi? V.Z.: Man veiksme nozīmē to, ka strādājot es izjūtu bērnišķīgu saviļņojumu. Viena pasaule pārstāj eksistēt, tās vietā atveras jauna. Vēl man ir svarīgi, ka cilvēki, kurus es cienu, novērtē manu darbu. Tas, ka tos nesapratīs plašākās aprindās, ir pilnīgi droši. Šajā ziņā man nav ilūziju. Piemēram, kad es rakstīju dzeju, es zināju, ka to izlasīs pieci cilvēki. Ar kino ir citādāk. Bet es neko necenšos paskaidrot. Es daru savu darbu – neatkarīgi ne no kā. Ir tādas mākslinieces, piemēram, Luīze Buržuā vai Eva Hesa – viņas gadiem strādāja pilnīgā izolētībā un noslēgtībā. Un lielākā mākslinieka neveiksme ir intereses zudums par savu darbu. “Studija”: Kur tu dzīvo pašreiz? V.Z.: Ņujorkā un Berlīnē. “Studija”: Vai patlaban tie ir pasaules radošie centri? V.Z.: Pašreiz tam, kur tu dzīvo, vairs nav lielas nozīmes. Dzīvesvietu ir aizstājusi komunikācija, sarunas, informācijas apmaiņa. Kad uzturos Berlīnē, es tikpat kā nevienu nesatieku. Nav jau tā, ka īpaši vairītos no sabiedriskās dzīves, bet sanāk, ka tikpat kā neeju ārā no savas studijas. Es dzīvoju Moabit rajonā – tas ir trūcīgs, bet skaists. Berlīne ir laba un lēta dzīvesvieta, arī no radošā darba viedokļa, bet cilvēki tur ir mazdrusciņ lēni un kritiska rīvēšanās nenotiek. Visi dzīvo uz mazām saliņām. “Studija”: Šķiet, ka Berlīne mudina kļūt slinkam. Tu dzer lētu alu, un viss ir kārtībā. V.Z.: Savukārt Ņujorkā es esmu hiperaktīva. Tā ir interesanta vieta ar interesantiem cilvēkiem. Pilsētu caurstrāvo enerģija. Tur es satieku arī cilvēkus no Berlīnes. Viļņā jūtos pavisam vientuļa, jo tur tradīcija tikties, lai diskutētu un kritizētu, nemaz nav attīstīta. Sarunas Viļņā risinās ļoti lēni. Mumbaja, Šanjaha, Apvienotie Arābu Emirāti – lūk, vietas ar lielu potenciālu. “Studija”: Un pēdējais – tradicionālais – jautājums: kādi ir tavi plāni? V.Z.: Pašreiz strādāju pie Lenijas Rīfenštāles filmas “Zilā gaisma” rimeika. Šī filma pievēršas man aktuālām tēmām – eksotikai, mākslas ētikai, mīlestībai. Sižeta pamatā ir pārpratums, kas rodas kļūdaina tulkojuma rezultātā. Darbība notiek kalnos, kurp arī plānoju doties. To, ko nesanāks uzfilmēt, uzzīmēšu. Ņujorkā es iepazinos ar vienu mūziķi, kas ir profesionāla tradicionālo indiešu mīlas dziesmu izpildītāja. Esmu uzaicinājusi viņu piedalīties filmas skaņu celiņa izveidē. Tādi ir mani plāni ziemai! Līdzās centieniem izdzīvot, protams. | |
| Atgriezties | |
