VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pilsētu aizkulišu slepenie stāsti Asta Visminaite, mākslas kritiķe Vilnius COOP: Gaps, Fictions and Practices 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāle 25.09.–22.11.2009. Viļņa | |
| Es joprojām skaidri atceros, ka, bērns būdama, nepacietīgi gaidīju oktobra parādi, kad centrālā iela uzziedēja karogos un parādījās tribīnes ļoti svarīgajiem cilvēkiem. Viņi mēdza māt garām plūstošajam pūlim ar sarkanām neļķēm, un uz ietves rindās stāvošo bērnu rokās varēja saskatīt dučiem balonu. Ja nonāci pilsētā, nebija iespējams nepamanīt, ka ir svētki, – pilsēta bija tīra un krāsaina. Tai pašā laikā, ja jūs svētku dienā būtu paspēris dažus soļus nostāk no centrālajām ielām, jūs varētu konstatēt ikdienas realitāti: pagalmos komunālo dzīvokļu kaimiņienes žauj veļu, bērni spēlējas strūklakās, kas reiz tika uzceltas, bet nekad nav darbojušās, un vīri emocionāli diskutē pie gāzētā ūdens automātiem. Būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu arī ir svētki. Veselu gadu ilgi svētki. Varbūt citāda ir politiskā un ekonomiskā sistēma, bet gan vietējie, gan viesi tiek aicināti ieskatīties pilsētā, kurā norisinās svētki. Tāpat kā agrāk, ikdiena un ikdienišķais ir neredzams uz svētku noskaņojuma fona, un neievērojamas vai komercijai nepiemērotas vietas paliek ēnā. Bet vairumā gadījumu pilsētas nenosmiņķētā seja parāda daudz interesantākas un nozīmīgākas detaļas. | |
 Indre Klimaite un Izabella Rozendāla. Pētījums par mainītās kultūras atjaunotni. Attēls no "Viļņas un Kauņas ēdnīcu ceļveža". 2009 | |
| Tā kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads bija jau uzņēmis gaitu un pilsēta pievērsusi sev daudz uzmanības, Ūlas Tornavas (Lietuva) un Veras Laufas (Vācija) projekts Vilnius COOP: Gaps, Fictions and Practices (“Viļņas COOP: pārrāvumi, izdomājumi un paņēmieni”), kas bija daļa no 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāles, aicināja vairīties no pilsētas ikdienišķās uztveres un doties uz retāk pamanāmām, aizmirstām vai vēl neatklātām urbāno struktūru daļām. Projekts koncentrējās uz neparastām idejām un vietu radīšanas stratēģijām, kas attīstījušās no individuāliem vai kolektīviem paņēmieniem, kā tikt galā ar sociālām, ekonomiskām un kultūras pārmaiņām. Projekta koncepcijā gaps (pārrāvumi) definēti kā šķietami tukšumi dominējošajā diskursā (saskaņā ar socioloģes Šantalas Mufas (Chantal Mouffe) definīciju). No sociālā un ekonomiskā konteksta izslēgtās vietas sniedz labas izpausmes iespējas radošumam vai eksperimentēšanai, un tās visbiežāk ir saistītas ar interesantu un negaidītu risinājumu rašanos. Kuratori bija uzaicinājuši vairāk nekā 20 māksliniekus, sociologus un teorētiķus – gan ārvalstu, gan vietējos –, lai viņi izpētītu maz zināmās pilsētas struktūras un prezentētu savu māksliniecisko un zinātnisko pētījumu rezultātus Viļņas izstādes laikā. Projekts tika uzsākts pirms pieciem gadiem – sākotnēji ar urbāno procesu un pilsētas ainavas pārmaiņu novērošanu, kā arī ar pilsētas struktūras iespējamo pārrāvumu pētīšanu. Piecpadsmit neatkarības gadu laikā Lietuvas pilsētu ainavas mainījušās atbilstoši brīvā tirgus ekonomikas nosacījumiem – nekustamais īpašums tika privatizēts, un cilvēki no savas atmiņas apzināti vai neapzināti centās izslēgt padomju ideoloģiju atgādinošās celtnes. Publisko telpu, kas agrāk piederēja visiem, pārņēma privātīpašnieki, tāpēc sabiedrības locekļiem bija jāiemācās atšķirt valsts īpašumu no privātīpašuma un piemērot savus paradumus jaunajai sistēmai. Vilnius COOP projekta izstādei ar nodomu tika izvēlēta vieta, kas reprezentē pilsētas pārrāvumu un atspoguļo pārmaiņas sociāli ekonomiskajā dzīvē, – izstāde bija iekārtota daļēji pamestā Veselības centra ēkā Viļņas centrālās ielas viducī. Ēku projektējuši poļu arhitekti funkcionālisti Staņislavs Muzinskis un Ježijs Soltans, un tā uzbūvēta pēc vietējas sabiedrības pasūtījuma 1938. gadā. Sākotnēji tā tika plānota kā Sociālās aizsardzības centrs un medicīniska iestāde, bet pēdējo 15 gadu laikā pārdzīvojusi privatizāciju un pārbūves mēģinājumus. Veselības centra agrākajās publiskajās telpās izstādes kuratores mēģināja radīt platformu diskusijām par daudzslāņainām vietām, urbāno kultūru un pilsētas pārrāvumiem, ikdienišķo dzīvi pilsētā un pētījumiem par visu minēto. | |
 Indre Klimaite un Izabella Rozendāla. Pētījums par mainītās kultūras atjaunotni. Attēls no "Viļņas un Kauņas ēdnīcu ceļveža". 2009 | |
| Par projekta Vilnius COOP idejas iemeslu var uzskatīt netālu esošo padomju laika bijušā kinoteātra Pergalė (“Uzvara”) ēku, kam ir Veselības centra ēkas vēsturei ļoti līdzīgs liktenis. Pēdējo desmit gadu laikā Viļņas centrā stāvošā novecojusī ēka deva iespējas izmantot telpas vietējo sabiedrības grupu vajadzībām. Te notika dažādi sabiedriski pasākumi, piemēram, deju vakari “Tiem, kam pāri 30”, nelegālo mūzikas ierakstu tirdziņš un nepieradinātās mūzikas ansambļu koncerti. Vilnius COOP izstādē šīs ēkas fiziskās un sociālās pārvērtības bija apskatāmas lietuviešu Vidmanta Ilčuka (Vidmantas Ilčiukas) un Rasas Juškevičūtes (Rasa Juškevičiūtė) fotogrāfijās. Ilčuka fotogrāfijās var izsekot pārmaiņām no 2003. līdz 2006. gadam – pompozā padomju arhitektūra ar tās bojāto fasādi savā ziņā kalpo kā protests spilgtajām un mirdzošajām reklāmām vai krāsainajiem karogiem. Juškevičūtes fotokolekcijā var redzēt to cilvēku portretus, kuri apmeklē deju vakarus “Tiem, kam pāri 30”. Šīs fotogrāfijas ataino uzposušos un patīkamai vakara pavadīšanai sagatavojušos cilvēkus. Pēc vairākām funkcionālām pārbūvēm un gadiem ilgas kalpošanas dažādu sabiedrības grupu patvērumam kādreizējais kinoteātris galu galā kļuva par amerikāņu stila kazino. Sabiedrības interešu grupām radās iespēja izmantot šo ēku tikai tāpēc, ka tai nebija noteikta īpašnieka un visa padomiskā noliegšanas gaisotnē tā tika ignorēta, jo bija padomju laika celtne. Ilčuka and Juškevičūtes vērojumi uztvēra tādas sabiedriskās dzīves norises, ko šajā vietā vairs nevar atrast. Atgriežoties pie izstādes norises vietas tēmas, jānorāda uz faktu, ka Veselības centra ēka dīvainā kārtā pati pārvērtās pār mākslas objektu. Kopš padomju laikiem nekas daudz nav mainīts foajē interjerā, tādēļ tas iedarbojas uz jūsu iztēli un aicina jūs iztēloties, kā viss notika, kad ēka funkcionēja, un kādas cerības loloja sabiedrība, kas savulaik pasūtīja tās būvi. Ieejot foajē, apmeklētājs varēja skatīt An Architektur (Vācija) instalāciju, kas atspoguļoja starptautiski atzītus sabiedrisko ēku arhitektoniskos risinājumus. Žurnāla An Architectur: Production and Use of Build Environment (“Arhitektūra: Ēku vides radīšana un izmantošana”; izveidots 2002. gadā; tas piedāvā telpisko attiecību kritisku analīzi) 10. burtnīca ietver gan vēsturiskos, gan mūsdienu sabiedrisko ēku projektus. Instalācijā bija skatāmi daži no piemēriem. Sociālo utopiju ilustrācijas, protesti, sociālie vai politiskie eksperimenti parāda daudzveidīgās sabiedriskās vajadzības, mērķus un identitātes, kā arī izcelšanās kontekstus. Īpaši izstādei Vilnius COOP žurnāla 10. burtnīcas angļu valodā nodrukātajā versijā (pirmā burtnīca publicēta Ņujorkā 2007. gadā) iekļautie piemēri ņemti no Lietuvas konteksta: postpadomju sabiedrībā labi pazīstama privatizēta komunālā dzīvokļa, kooperatīvu celtu vasarnīcu Lietuvas jūrmalā vai Vilnius COOP izstādes ēkas attēli. | |
 Bijusī sociālās apdrošināšanas biroju ēka Ģedimina prospektā 27. Foto: Alise Tīfentāle | |
| Mazliet nostalģisks, bet arī viens no pamatīgākajiem Vilnius COOP ietvaros veiktajiem pētījumiem ir Indres Klimaites (Indrė Klimaitė) sadarbībā ar vēsturniekiem, rakstniekiem un fotogrāfi Izabellu Rozendālu (Isabell Roosendaal) tapušais Revival of Lithuanian Canteen Culture (“Lietuvas ēdnīcu kultūras atdzimšana”). 2008. gadā Klimaite apsekoja pilsētu ēdnīcas un dokumentēja tajās valdošo atmosfēru. Padomju laikā radītais plašais publisko ēdnīcu tīkls ne tikai atstāja iespaidu uz Lietuvas gastronomisko kultūru, bet arī izveidoja sociālos paradumus. Pēc pārmaiņām politiskajā un ekonomiskajā situācijā ēdnīcu kultūra netika popularizēta. Taču Klimaites pētījuma rezultāti pierādīja, ka ēdnīcas joprojām apmeklē dažādu sociālo grupu pārstāvji. Investoriem ēdnīcas no komerciālā viedokļa bija šķitušas nepievilcīgas, tāpēc daudzi autentiski padomju interjeri palikuši neskarti līdz pat šodienai. Šo vietu nerakstītie noteikumi darbojas jau gadu desmitiem, un arī personāls vēl aizvien ir tas pats. Klimaite ne tikai pētīja ēdnīcu vēsturisko autentiskumu, viņa vērsa uzmanību uz tajās notiekošajiem sociālajiem procesiem. Šis pētījums ir ļoti vērtīgs kā atgādinājums par aizmirstām vietām un kā ieteikums jauna tipa paradumu veidošanai. Vilnius COOP ietvaros Indre Klimaite piedāvāja nelielu publikāciju (ēdnīcu ceļvedi, kurā ietvertas apmēram 50 ēdnīcas), mākslinieces Rozendālas fotogrāfiju sēriju un pusdienošanas iespēju ēdnīcās. Izstādē varēja redzēt vēl vairākus mākslas darbus, kas atspoguļoja pilsētvides elementus un ieteica jaunus to izmantošanas paņēmienus. Piemēram, mākslinieks Žilvins Landzbergs bija izveidojis instalāciju “Piecas minūtes ētera laika” kas norādīja uz kiosku kultūras fenomenu – tie pēdējo divdesmit gadu laikā bija atrodami visā Lietuvā. Saskaņā ar mākslinieka koncepciju kiosks bija pilsētainavas vispopulārākā arhitektūras struktūra un veidoja ekonomisku un sociālu institūciju, pulcinot ap sevi dažādas sociālās grupas un piedāvājot virkni pakalpojumu. Pēdējā laikā kiosku fenomens zaudējis popularitāti, bet Landzbergs sniedza kioskiem pēdējo iespēju pakavēties slavas zālē. Žilvina Landzberga instalāciju papildināja Elvas Olafsdotiras (Elva Olafsdottir, Īslande) instalācija Nighthawk (“Naktsputns”), kas piedāvāja vietu darījumiem: apmeklētāji tika aicināti ierasties ar saviem mūzikas ierakstiem, lai varētu tos apmainīt pret norises vietā esošajiem, vai vienkārši lai foajē radītu muzikālu atmosfēru, atskaņojot līdzpaņemtos ierakstus. Tādējādi apmeklētājiem tika dota iespēja tikt “ēterā”, un tai pašā laikā tika atdzīvināts vecais nelegālās mūzikas tirdziņš. | |
 Žilvins Ladzbergs. Piecas minūtes ētera laika. 2007 Elva Olafsdotira. Naktsputns. Instalācija. 2008 | |
| Vēl vienu stratēģiju Viļņas neformālā sektora pārtapšanai par publisku ieteica grupa Urbikon (Vācija), proti: COMBO – shopping cart series (iepirkumu ratiņu sērijas). Pamatojoties uz jauktajām postpadomju un kapitālistiskajām struktūrām Lietuvas sabiedrībā un redzot finanšu krīzes sekas, Urbikon izdarījusi pieņēmumu, ka drīz publiskajās vietās strauji pieaugs viena cilvēka sniegto privāto pakalpojumu piedāvājums. Tādēļ Urbikon izveidojusi mobilās pakalpojumu vienības viena darbinieka uzņēmumiem, kas pārveido iepirkumu ratiņus par lauku virtuvi (tā pilnībā aprīkota ar gāzes baloniem ēdiena gatavošanai, ar ūdeni – trauku mazgāšanai, ar pievienotiem galdiņiem utt.), bērnu ratiņiem vai atpūtas krēslu. Publiskās vietas varētu padarīt efektīvākas, izmantojot šīs mobilās vienības. Izstādē iepazīstināja ar ārvalstu pilsētu pieredzi un piemēriem, atbilstošiem neformāliem pilsētas pētījumiem Lietuvas kontekstā. Vācu mākslinieku Majas Šveiceres (Maya Schweizer) un Klemensa fon Vēdemeiera (Clemens von Wedemeyer) videoinstalācijā Metropolis: Report from China (“Metropole: Ziņojums no Ķīnas”, 2006) tika dokumentēts ceļojums uz Šanhaju un Pekinu. Šajā daudzslāņainajā mākslas darbā mūslaiku totalitārisms biezi apdzīvotajās pilsētās tieši salīdzināts ar Frica Langa 1926. gada filmu “Metropole”, parādot debesskrāpju būvlaukumus, izstāstot strādnieku stāstus un atspoguļojot intervijas ar arhitektiem. Ticība arhitektoniskajām un urbānajām utopijām pretstatīta vienkāršo strādnieku ikdienas dzīvei. Vilnius COOP laikā veiktie pētījumi tika analizēti kopā ar klausītājiem diskusijās, mākslas projektu prezentācijās vai tamlīdzīgos pasākumos un filmu demonstrācijās. Pēc izstādes tiks publicēts katalogs ar pētījumu rezultātiem. Lai gan šī izstāde nebija pārāk vizuāli uztverama, tā, bez šaubām, vērtējama kā nopietns mēģinājums aktualizēt līdz šim neievērotos urbānos procesus un radīt jaunu pilsētas uztveres diskursu. Rakstu gribētu pabeigt ar tēmu, kura formulēta Šveices mākslinieces Mirjamas Vircas (Mirjam Wirz) darbā, kas izstādē prezentēja viņas pēdējo Flash Institute izdoto avīzi Potemkin City (“Potjomkina sādža”, 2009). Mirjama Virca vienu mēnesi nodzīvoja Minskā un izveidoja izdevumu, kas parāda pilsētu ārzemnieka acīm. Viņa nosauca Minsku par Potjomkina sādžu – šis jēdziens apzīmē viltus būves, kas reiz tika uzceltas pēc Krievijas ministra Grigorija Potjomkina rīkojuma, lai apmānītu imperatori Katrīnu II viņas Krimas apmeklējuma laikā 1787. gadā. Lai kurā pilsētā jūs dzīvotu vai atrastos, centieties uz to palūkoties ne kā uz Potjomkina sādžu, bet paverieties pāri sētai – jūs varbūt atradīsiet negaidītas, taču ļoti interesantas parastu vietu detaļas. /No angļu valodas tulkojis Egils Turks/ | |
| Atgriezties | |
