VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Derētu nedaudz dabūt pa purnu?... Jānis Borgs, mākslas kritiķis Domu plūsma Kristīnes Kursišas personālizstādē Kristīne Kursiša. “Ārpus kontroles” 28.09.–22.10.2009. Galerija “Alma” | |
| 1917. gadā Marsels Dišāns, vēlāk visu atzītais dadaisma dižgars, Ņujorkas Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstādei piedāvāja pisuāru – vienu no pirmajiem redīmeidiem, nosaucot to poētiskā vārdā Fountain, ko varam latviskot kā “Strūklaku”. (Piedāvāju revidēt tulkojumu uz “avots”, kas ir viens no oficiāliem tulkojumiem un, manuprāt, tuvāks objekta jēgai, nevis prosto fontan. Krieviski lieto – istočņik.) Dišāns bija šīs biedrības valdes loceklis, un, lai maskētu savu iecerēto līdzdalību izstādē, viņš triviālo kungu WC priekšmetu parakstīja ar pseidonīmu R. Mutt. Bet izstādes žūrija, savukārt neko nezinot par kolēģa mākslinieciskajiem centieniem, šo izaicinošo darbu pēc garām diskusijām (autors taču pats tur neko nav veicis!) noraidīja. Slaveno pisuāru nofotografēt (un iemūžināt oriģinālo variantu) paguva ne mazāk slavenais amerikāņu fotogrāfs Alfrēds Štiglics, kurš to pēc fotosesijas vienkārši izmeta atkritumos. Jāpiebilst, ka šāds ceļš – uz atkritumu kaudzi – piemeklēja gandrīz visus agrīnos Dišāna redīmeidus. Tomēr šoreiz vismaz nenotika ļaunākais un tā neizrādījās vēstures mēslaine. 87 gadus vēlāk, 2004. gada decembrī, piecsimt mākslas pasaules ekspertu un zinātnieku Marsela Dišāna pisuāru Fountain atzina par 20. gadsimta visietekmīgāko darbu. Dišāns kopš 60. gadiem mūžībā zudušā oriģināla vietā paguva laist apgrozībā vairākas autorizētas pisuāra replikas, un viena no tām 1999. gadā Sotheby’s izsolē tika pārdota par 1,7 miljoniem ASV dolāru. Dadaisti principiāli vērsa savu epatāžu spēku pret buržuāzisko un tradicionālo kultūru, kuras bankrotu vislabāk apliecināja Pirmā pasaules kara nejēdzība. Taču, lai cik radikāli manifestētos jebkurš avangards, kā liecina vēsture, tālākā attīstībā agri vai vēlu tas nonāk “uz kniepadatas” līdzās tauriņu kolekcijai pilsonības salonos un guļamistabās. Lai cik tradīcijas graujošs reiz bijis Marsels Dišāns, tagad viņš ir neapstrīdams pasaules mākslas vēstures klasikas plauktu un failu iemītnieks. Pat ja mūsdienu pilsonis, kas nu jau ne to vien redzējis un visādu “kaku mākslu” saskatījies, vēl joprojām gatavs pavaikstīties liekuļotā sašutumā. Bet, aizgājis uz veikalā “Centrs” mītošo “Dada” bāru, tur novietoto Marsela ķebli ar veloriteni (interjeru dizainera Alvja Zemzara sarūpētu Dišāna redīmeida repliku) uzlūkos tik vien kā amizantu interjera dekoru. Tas vairs netraucē mūsu gremošanas procesus, un ceptas garneles bez žagām pazūd ļaužu kuņģīšos. | |
 Kristīne Kursiša. Ārpus kontroles II (Nāves numurs). Instalācija. 2009. Foto: Martins Vizbulis | |
| Šāda domu uvertīra ieskanas, vērojot arī jaunās un daudzsološās, pāris dučus starptautiskas izstādes un atzinības pieredzējušās latviešu instalāciju un multimediju mākslinieces Kristīnes Kursišas personālizstādi “Ārpus kontroles” Rīgas vēstniecību rajona elitārajā galerijā “Alma”. Atcerēties Dišānu šeit ir gluži vietā, jo arī viņas māksliniecisko valodu veido joprojām vēl ne gluži tradicionāli mākslas izteiksmes veidi – instalācijas, asamblāžas, redīmeidi – jo biezā dziļdomīga konceptuālisma mērcē. Tiesa, pioniera lomu Latvijā šajā jomā liktenis viņai nav atvēlējis, jo šis lauciņš jau sen piepildīts ar varenu “dinozauru” paaudzi (Oļegs Tillbergs, Kristaps Ģelzis, Aija Zariņa, Ojārs Pētersons, Andris Breže u. c.) un viņu patiesi monumentālajiem darbiem, no kuriem daudzus tāpat piemeklējis agrīnā Marsela pisuāra ceļš. Taču Kristīnei Kursišai ir izdevies izslīpēt tādas savas mākslas kristāla šķautnes, kur jau teju gribētos pieminēt Swarovski firmas produktu mirdzumu, ja vien tie pārāk neasociētos ar kiča un glamūra pasauli, ar kuru gan mākslinieces sniegumu nekādi nevarētu saistīt (vismaz ne šo saldo jēdzienu pilsoniskajā nozīmē). Viņai latviešu instalāciju mākslas vāgneriskajam korim ir izdevies pievienot smalku mocartiski šampanisku vieglumu un eleganci. Kā jau tas iegājies šādās ekspozīcijās, arī “Almā” valda aristokrātiski atturīgs mākslas darbu blīvums, un pāris telpās vērojamas tikai kādas četras instalācijas. Preses relīze paskaidro, ka šeit tiek piedāvāts “vizuāls inscenējums ar skaidri formulētu vēstījumu, kurā Kristīne Kursiša multimediālās instalācijās un mehāniskos objektos intīmi un asprātīgi pauž savu attieksmi pret cilvēka vēlēšanos kontrolēt nekontrolējamo, – par vīrieša un sievietes atšķirīgo uztveres modeli, kas bieži rada nekontrolējamas situācijas, par sabiedrības normām, par savu jūtu un domu nemitīgu kontrolēšanu, ko sauc par toleranci jeb iecietību, par to, ka visu patieso domu un jūtu izteikšana būtu “nāves numurs” un gala rezultātā beigtos ar sociālu pašnāvību.” Māksliniecei ir iespaidīga izglītības bagāža – divi Latvijas Mākslas akadēmijas diplomi un Latvijas Kultūras akadēmijā gūtas iemaņas kino režijā. Jau izstādes ievadā to netieši apliecina videoinstalācija diviem ekrāniem “Ārpus kontroles I (Viņš, Viņa)”, kur filigrāni izstrādātā attēlu sekvencē rotē mēms, it kā uz un ap lielu uzstādījuma vāzi koncentrēts mīmikas dialogs viena jauna pāra starpā. Vēstījums pauž kādu dramatisku pretrunu un spriedzi. Anotācijā māksliniece to paskaidro: ”Ja (..) vajadzētu kvalificēt sievietes un vīrieša attiecības, tās viennozīmīgi būtu drāma. Viens no aizkustinošākajiem vīriešu kontroles veidiem ir sievietes pārliecināšana ar loģikas palīdzību, kā arī mēģinājumi paredzēt vai konstruēt tās uzvedības modeļus. Savukārt sievietes centieni cīnīties ar vīriešu pragmatismu un lietu racionalizāciju žanru ietvaros jau kļuvusi par klasiku. Brīdī, kad abu dzimumu pārstāvji sapratīs un pieņems, ka to atšķirības, ar kurām tie cītīgi cīnās, ir nepieciešamā balansa zelta griezums, kontrole beidzot tiks atgūta.” Šāda “problēmas“ atklāsme gan izraisa nelielu smīnu, jo atgādina laušanos atvērtās durvīs. Vai nu tā odnoznačno vienmēr ir gluži “drāma“? Un vai sievietēm tik sveša ir loģika? Un vai tie vīrieši vienmēr ir tik pragmatiski? Vai nav vēroti dāmu orgasmi, ejot garām naudas seifam vai juvelierveikalam? Un vai nu tā tie dzimumi allaž savā starpā tikai cīnās un cīnās, ka būtu jāatgūst kaut kāda mistiska kontrole? Un beigu beigās – vai tur vispār ir kāda problēma? Kālab gan viņiem būtu jānivelē gluži dabiskās dzimuma atšķirības? Visu šo “problēmu“ gūzmu attaisnot varbūt varētu tikai pašas autores īpaši un unikāli rūgta dzīves pieredze saskarsmē ar pretējo dzimumu. Tam grūti noticēt, tāpēc jāpieņem, ka šeit gadījusies visnotaļ intelektuāla problēma. Kā dažkārt smalkākiem dzērājiem – atrast iemeslu iedzeršanai. Šajā gadījumā – motivēt itin elegantu māksliniecisku ieceri. No tā lieku reizi var pārliecināties – nelasiet anotācijas, ļaujieties savām izjūtām, attīstiet savu mākslas darba interpretāciju. | |
 Kristīne Kursiša. Ārpus kontroles I (Viņš, viņa). Instalācija ar videoprojekcijām. 2009. Foto: Martins Vizbulis | |
| Arī pie citām instalācijām lasāmi līdzīgi nedaudz uz kašķi provocējoši autores komentāri, kuru domas un konstrukcijas ļodzīgums teju vedina uz mākslinieces piesaukto sieviešu loģikas apšaubīšanu. Ar ciešu apņēmību šādām un līdzīgām provokācijām nepadoties skatītājs var koncentrēt uzmanību izstādīto objektu paradoksos. Rau, piemēram, “Ārpus kontroles IV” – iekārts slotas kāts izaicinoši apdraud pretstatīto stikla plakni. Kāta galā vedinoši uzstādīts bungu pedāļuzsitējs. Bet tā nedaudz iesānis. Un agresijas adrenalīns jau vārās. Skatītājs, vismaz ja tas ir vīrietis, pedāli pieregulē pret kāta galu un bliež. Bet slota maķenīt neaizšūpojas līdz stiklam. Jābliež vēl niknāk, un izstādes apmeklējums pārvēršas par zināmu sporta atrakciju... Vai tāda bijusi iecere? Un atkal var konsultēties anotācijā, kas vēstī: “Iztēli darbinošs darbs. Rada nepārvaramu vēlmi iekustināt pedāli. Taču darbs ir veltījums nekontrolējamo vēlmju un jūtu savaldīšanai, un tieši tāpēc instalāciju darbināt aizliegts!” Ah, par vēlu! Skatītājs jau nonācis pārkāpuma ekstāzē un... ārpus kontroles. Kristīne Kursiša savu konceptu ir pierādījusi. Tieši šeit izjūti skaidras anotācijas didaktisko spēku, kas noslauka visu iepriekšējo komentāru nopietnību, un pasprūk “Almas” svinīgumam nepiedienīgi skaļi smiekli. Tomēr, vecīt, re, kā uzrāvies uz mušpapīra! Ar savu eleganci un gluži feministisku smalkumu apbur vēl divi “Ārpus kontroles” objekti, kas darināti, izmantojot perkusijas ansambļa ekipējuma daļas. To nodrošina gan šo redīmeidu haitekiskās konstrukcijas spozme, gan rokdarbnieciski rūpīgi piestrādātie mākslinieces papildinājumi. Skatītājam virzoties gar bungu uzstādījumu, sensors iedarbina mehānisko bungātāju, kas it kā klauvē pie jūsu apziņas un sirdsapziņas nekontrolētajiem vārtiem. Šādu interaktīvu darbību pastiprina kāds teju erotiski pulsējošs elements vai minikonstrukcija vai arī baltā plastmasas drēbju pakaramajā iekabināti pāris sarkani impotenti noļukuši gumijas baloniņi. Te ir bagātīgs materiāls dažādām asociāciju plūsmām. Bet ir arī kāda īpaša virsvērtība, kas instalāciju mākslā nav nemaz tik bieži rodama. Tas ir Kristīnes Kursišas darbu kāpinātais estētisms. Viņas mākslas valodā var saklausīt un saskatīt kaut kādas “grīnevejiskas” intonācijas. Un šāda radniecība, domājams, ļautu lepoties katram mūsdienu intelektuālim. Tas viņas mākslu tuvina arī “Almas” saloniskajai gaisotnei un atklāj to milzīgo laika distanci, ko avangards nostaigājis kopš Marsela Dišāna un viņa laikabiedru dadaistiski raupjajiem skandālistu izlēcieniem. Varbūt tā ir arī zināma liecība tam, kā dažādi mākslu laikmeti mēdz attīstīties no “prerafaēlistiskas” šķīstības uz manierisku virtuozitāti. Bet nevērtēsim mākslinieci ar tik globālām mērauklām, pat ja izstāde vedina uz kādiem vispārinājumiem. Kādā no videointervijām Kristīne Kursiša nedaudz panaivi sūkstās par to, ka instalāciju māksla joprojām paliekot plašākas publikas nesaprasta. Vienam avangardistam tā gan būtu labākā kvalitātes pazīme – atrasties elitārisma zonā. Divi trīs skatītāji dienā, ja tie ir ieinteresēti zinātāji, kvalitatīvi ir kaut kas vairāk nekā 200–300 nejēgas, kuru viedoklim varbūt nav vērtības. Būtu jānotiek kaut kam visai sīkpilsoniskam, lai, piemēram, pie “Almas” durvīm sastātos uzpufināta “mākslas mīļotāju” rinda. Nu, teiksim, kaut kas tāds, kā 90. gados Rīgā notikusī Salvadora Dalī litogrāfiju izstāde, kur publiku pievilka ne tik daudz sirreālisma baudījums, cik noputējuša skandāla smaka kādas “privātās dzīves” garā. Šī problēma ir atsevišķas apceres vērta. Bet par Kristīni Kursišu varētu bilst – kāda nehuligāniska māksliniece! Tas būtu jāsaprot apmēram tā: cik kulturāls huligāns! Un šajā nozīmē kā tāds vienas sievietes ieguldījuma etalons varētu būt, piemēram, Lorijas Andersones fantastiskais mākslas paraugs, kur smalkums, estētisms, emocionalitāte, intelektuālisms savilkti kārtīgā radikālisma dūrē. Kristīnei un viņas mākslai, šķiet, visas šīs īpašības dāsni piemīt, tikai vēl pietrūkst tāda kārtīga dūres blieziena. Nebūtu korekti to tā tieši šai māksliniecei paģērēt, jo radošs indivīds visnotaļ jārespektē tā unikālajās izpausmēs, lai arī maigo svārstību līmenī. Bet arī skatītājam var uznākt “kaprīzes” – kā bērnam saldumu veikalā pēkšņi sakārojas skābu gurķīti. Mākslā laiku pa laikam ir jāsarīko kāds “11. septembris” šī bēdīgā notikuma metaforiskā nozīmē. Kāda mākslas zemestrīce... Jo itin daudziem un dažādos veidos prasās pa purnu... Aizvien jo vairāk. | |
| Atgriezties | |
