VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Gleznotājas Laimas Eglītes personālizstāde Daina Auziņa, LNMM 21.08.2009 - 20.09.2009 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē (K.Valdemāra ielā 10a, Rīgā) no 2009. gada 21. augusta līdz 20. septembrim skatāma daudzpusīgās latviešu mākslinieces Laimas Eglītes retrospektīva darbu personālizstāde. | |
| |
|
Mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, 1960. gadu sākumā Laima Eglīte iesaistījās leģendārajā Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī. Izrāžu iestudējumi, kā arī radošais gars, kas valdīja trupā, tik ļoti aizrāva jaunieti, ka viņa nopietni apsvēra domu savu turpmākās profesijas izvēli saistīt ar skatuvi. Tomēr Rozentālskolā apgūtie mākslas pamati aicināja tālāk attīstīt arī spējas glezniecības jomā. Laikā no 1966. līdz 1974. gadam sekoja studijas Valsts Mākslas akadēmijā, Glezniecības nodaļā, kas tika absolvēta ar diplomdarba kompozīciju „Ģimene". Sākotnējā iecere diplomdarbā tēlot ainu no pantomīmas teātra dzīves akadēmijā tika noraidīta. Tomēr tieši pantomīmas spēlē iemantotā ķermeņa plastikas izjūta vēlākos radošās dzīves gados māksliniecei palīdzēja radīt virkni emocionāli kāpinātu figurālo darbu, kuros pozai un žestam atvēlēta noteicoša loma. Turklāt šie darbi visbiežāk tapuši balstoties autores iztēlē, atmiņā, pieredzē, zināšanās, nevis tiešās modeļa studijās. Laimas Eglītes gleznu tematiku vienmēr ietekmējusi viņas īpašā dzīves izjūta, sakāpinātā jūtība, ar kādu māksliniece uztver ne vien savas intīmās pasaules telpu, bet arī globālās norises. Vislielākos panākumus viņa guvusi ar portreta un sadzīves žanra darbiem, savu varoņu psiholoģiskajiem tēliem piešķirot simbola nozīmi: no madonnas līdz karalienei u.tml. Virknē kompozīciju risināta mātes un bērna tēma, tik pat bieži tēlota arī vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību dinamika. Stilistiski Laimas Eglītes darbos vērojama liela dažādība. 20. gadsimta 70. gados tapušajās kompozīcijās dominē līnijas kaligrāfija, ļaujot runāt par t.s. „japānisko periodu" mākslinieces daiļradē. Taču jau ar 1980. gadu viņas rokraksts mainās: līnijas dominanti nomaina ar maigu gaismēnu mīkstināts apjomu modelējums, lokālās krāsas - niansēti pustoņi, līdz 80. gadu otrajā pusē pēkšņi uzliesmo mākslinieces interese par triepiena dinamiku, un līdzšinējo noskaņas liriskumu aizstāj trauksme un sasprindzinājums. Kopš 2000. gada Laima Eglīte formas eksperimentus reizēm mēdz risināt lielformāta abstrakcijās, pievēršoties telpas, atmosfēriskuma un materialitātes problēmām, turpretī viņas figurālajos darbos arvien biežāk parādās dekoratīvi elementi. Šo rokraksta daudzveidību pati māksliniece saista ar dzīves intensitātes izmaiņām dažādos daiļrades periodos. Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu „Kabata" (1983, režisore Roze Stiebra). Nozīmīgākie radošās biogrāfijas dati: Dzimusi Rīgā 1945. gada 18. novembrī. No 1958. līdz 1965. gadam mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. No 1966. līdz 1974. gadam studējusi Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Kopš 1969. gada piedalās izstādēs. Kopš 1976. gada PSRS Mākslinieku savienības (tagadējās Latvijas Mākslinieku savienības) biedre. Kopš 1984. gada LPSR Kinemotogrāfu savienības (tagadējās Latvijas Kinematogrāfistu savienības) biedre. Sarīkojusi vairāk nekā piecpadsmit personālizstādes Latvijā un ārzemās (Beļģijā, Vācijā, Japānā). Māksliniece multiplikācijas filmām: Abi gali balti, viducis zaļš (1977), Kabata (1983), Man, vienai māsiņai (1984), Atvelc, pelīt, miedziņu (1997), Pelīte brauca (1997), Kur tu teci (1997). Ilustrējusi grāmatas: Viks Zemūdens bara lielā diena (Rīga: Liesma, 1985), Džons R.R.Tolkīns Hobits jeb turp un atpakaļ (Rīga: Sprīdītis, 1991), Ieva Samauska Kā uzburt sniegu (Rīga: Liels un mazs, 2006) u.c. Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti: Laima kā personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks. (Laima Eglīte [catalog]: D'Haudreny Art Gallery, 2002.) Pēteris Bankovskis par Laimu Eglīti: Protams, pompozitātes un viltus varoņu laikmetā, kuru nule kā tikai sākam atmest, Laimai velti bija cerēt arī uz „oficiālu" atzinību. Tāpēc viņai noteikti laimējās - dažs, labi apmaksāts „darba, patriotiskās" u.c. tēmas apmulsinātais tā arī nespēja atgūties. Laima jau studiju gados izvēlējās citu - mākslas ceļu ar visām tā grūtībām, pat šausmām. (Bankovskis, Pēteris. Pati sev robeža // Padomju Latvijas sieviete. - 1989. - Nr.3.) Māra Ķimele par Laimu Eglīti: Ķermenis man vienmēr ir licies kas skaits, un tas no tiem laikiem, kad biju aizrāvusies ar Ligera pantomīmu. Tur bija nepārspējama mīmiste, brīnišķīga gleznotāja Laima Eglīte. Viņai bija zēnīgais augums, kam piemita īpatnēja plastika. Turpat bija ļoti smukas meitenes, bet viņas šai mīmu melnajā triko izskatījās mazāk izteiksmīgas. Es vēl tagad atceros, kā Laima kustējās. (Sniedze, Evita. Vīrieša mugura [saruna ar Māru Ķimeli] // Forums. - 2003.12. - 18.12.) | |
| Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Kr.Valdemāra iela 10a, Rīga, LV-1010, Latvija p., t., pt., s., sv. 11:00–17:00 c. (1.aprīlis – 30.septembris) 11:00–19:00 c. (1.oktobris – 31.marts) 11:00–17:00 otrdienās slēgts Muzejs ir slēgts oficiālajās svētku dienās: 1.janvārī, Lielajā Piektdienā, Lieldienās, Līgo un Jāņu dienās (23.-24.jūnijā), Ziemassvētkos (25.-26.decembrī), 31.decembrī. www.lnmm.lv | |
| Atgriezties | |
