VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Fotoizstāde "In Memoriam Pina Bausch" Antra Balode, Gētes institūta Rīgā programmu koordinatore 01.04.2010 - 03.05.2010 Pīna Bauša nekad neinteresējās par tīro, absolūto un abstrakto deju un tukšu kustību. Viņas interese bija teatrāli tēli, sociālkritiski motīvi un reālistiski elementi. Un tāpēc bija pilnīgi loģiski, ka horeogrāfes dejotāji bija nevis vienkārši mēmi dejotāji, bet gan mākslinieki, kam uz skatuves bija arī jādzied un jārunā. Viņas dejotāji kļuva par indivīdiem ar savu aizraušanos, dīvainībām un trikiem. Unikāls bija veids, kā Pīna Bauša ar jautājumiem spēja panākt savu dejotāju pilnīgu sevis atklāšanos. | ||||||||||
 Pina. Foto: Zoltán Kerekes | ||||||||||
| 80. gados Pīna Bauša attīstīja to uzvedumu stilu, kas noteica visu viņas turpmāko karjeru: reālā uzveduma radīšana vienmēr sekoja pēc intensīva izpētes darba, ko dažādās valstīs veica visa kompānija. Gētes institūti pasaulē atbalstīja šo horeogrāfei tik nozīmīgo sagatavošanās darbu attiecīgajā valstī. Šis profesionālais, saturiskais un mākslinieciskais atbalsts ļāva gūt ieskatu attiecīgajās sabiedrībās: apmeklējums publiski vēl nepieejamās katakombās Romā, karatē nodarbības pie meistariem Honkongā, viesošanās romu svētkos Ungārijā, kad Pīna Bauša vāca iespaidus uzvedumam "Wiesenland". 1999. gadā Pīna Bauša un viņas dejotāji ar Gētes institūta atbalstu ilgāku laiku pavadīja Ungārijā. Viņi apceļoja zemi un iepazinās ar tās ikdienu un kultūru. Tam sekoja mēģinājumu laiks Budapeštas deju teātrī Trafó. No gūtajiem iespaidiem tapa uzvedums "Wiesenland / Zöld föld" (Pļavu zeme), kas 2000. gada maijā trīs vakaros bija skatāms Budapeštas Vígszínház. Mūsu fotoizstāde piedāvā izlasi ar šīs izrādes skaistākajiem mirkļiem, kurus fotogrāfijās iemūžinājusi Klāra Langa (Klára Láng). Pīna Bauša mira 68 gadu vecumā 2009. gada 30. jūnijā. Viņas godīgums, zinātkāre un objektivitāte arvien pārsteidza ikvienu, kas viņu bija iepazinis. Cilvēki visā pasaulē sēro par šīs fascinējošās sievietes aiziešanu. Izstādes atklāšanas viesiem piedāvāsim iespēju noskatīties filmu „Meklējot deju – Pīnas Baušas citādais teātris” („Auf der Suche nach Tanz - Das andere Theater der Pina Bausch”, „The Search for Dance – The Other Theatre by Pina Bausch”, 29 min) Izstādes laikā, 14.04. un 21.04., Gētes institūtā Rīgā demonstrēsim filmas ar un par Pīnu Baušu. Sadarbībā ar Gētes institūtu Budapeštā. PĪNAS BAUŠAS FILMU VAKARI GĒTES INSTITŪTA RĪGĀ TREŠDIEN, 14.04.2010. / 18:30 Ieeja: bez maksas. „Meklējot deju – Pīnas Baušas citādais teātris” (The Search for Dance – The Other Theatre by Pina Bausch, Director: Patricia Corboud) Režija: Patrīsija Korbū, 1993, 29 min., dokumentālā filma Kad Pīna Bauša 1973. gadā pārņēma Vupertāles dejas skolas vadību, viņa bija starptautiski mazpazīstama horeogrāfe. Dokumentālā filma „Meklējot deju – Pīnas Baušas citādais teātris“ parāda pirmos 20 gadus viņas neparastajā karjerā un to, kā līdzi aug arī viņas dejas skolas reputācija. Fragmenti no tādu uzvedumu ierakstiem kā „Arien“(1979), „Kontakthof“ (1978), „Le Sacre du Printemps“(1975), „Blaubart“(1977), „Nelken“(1982), „Walzer“(1982), „Palermo, Palermo“(1989) ilustrē Pīnas Baušas īpašā talanta attīstto unikālo dejas stilu. Filmā iekļauti Pīnas Baušas un dejas kritiķa Johena Šmita komentāri. Šobrīd horeogrāfes trupa ir slavena visā pasaulē, „Wuppertaler Tanztheater“ var atskatīties uz vairāk nekā 50 ārzemju turnejām vairāk nekā 20 pasaules valstīs. Tomēr neskatoties uz šo pasaules slavu, Pīna Bauša vienmēr palika uzticīga Vupertāles pilsētai. Filma vācu un angļu valodā. „Dāmas un kungi vecumā no 65” (Ladies and Gentlemen over 65, Director: Lilo Mangelsdorff) Režija: Lilo Mangelsdorfa, 2002, 70 min., dokumentālā filma Viņi visi varētu sēdēt mājās un baudīt savu pensiju, taču tā vietā viņi sekojuši maza sludinājuma aicinājumam dienas avīzē: "Tiek meklētas dāmas un kungi vecumā no 65 gadiem." Vupertāles horeogrāfe Pīna Bauša vēlreiz inscenē savu uzvedumu „Kontakthof“ – šoreiz ar gados vecākiem neprofesionāļiem. Dokumentālā filma stāsta par cilvēkiem, kuri pēc profesionālo gaitu beigšanas stājas pretī absolūti jauniem izaicinājumiem, iegulda tur savu enerģiju un dzīves pieredzi ir spiesti pārvarēt konvencijas un robežas. Filma vācu, angļu, franču, spāņu, krievu valodās Filma vācu un angļu vai krievu valodā. TREŠDIEN, 21.04.2010. / 18:00 Ieeja: bez maksas. „Kafija ar Pīnu” (Coffee with Pina, Director: Lee Yanor) Režija: Lee Yanor, 2003, 17 min., dokumentālā filma Filma sniedz nelielu ieskatu Pīnas Baušas pasaulē. Filmas pamatā ir gadiem ilga pazīšanās starp režisori un horeogrāfi. Filma cenšas paust neierobežotības sajūtu, ko atklāj ķermenis un dejas rituāls, tādā veidā tuvinot „horeogrāfijai“. Filma angļu valodā, titri vācu valodā. „Ķeizarienes žēlabas” (The Plaint of the Empress, Director: Pina Bausch) Režija: Pīna Bauša, 1989, krāsaina, 103 min., spēlfilma "Ķeizarienes žēlabas", horeogrāfes Pīnas Baušas pirmo spēlfilmu, kas uzņemta laikā no 1987. gada oktobra līdz 1989. gada aprīlim, tās ārējā norisē nosaka gadalaiku maiņa: rudens, ziema un pavasaris. Filmas iekšējā struktūra atspoguļo Pīnai Baušai raksturīgo darba stilu, kas nepiedāvā atstāstāmu sižeta līniju, bet gan atklāj kolāžai raksturīgā struktūrā savienotas ainas, kas savukārt atklāj noteiktas noskaņas un raisa dažādas asociācijas. Nesaistīti savītos strāvojumos risinās dažādas tēmas, pa daļai absurdu iespaidu atstājošas ainas, kas atšķirībā no Baušas skatuves uzvedumiem, šeit ir pārnestas uz dažādām norises vietām: uz mežu un tīrumiem, uz Vupertāles iekšpilsētu un mēģinājumu telpām kādā bijušajā kinoteātrī. Filmā piedalās viņas dejas teātra dejotāji. Filmas centrā ir cilvēka rīcības veltīgums un mīlestības meklējumi. „Var sajust izmisumu. Filma taču ir žēlabas,” teica Pīna Bauša. Skumjas un poēzija savstarpēji saplūst saviļņojošā kompozīcijā, atsvešinātas dejas pakļautiem un atkailinātiem cilvēkiem neaizsargāti tiecoties pēc siltuma. ”Ķeizarienes žēlabas” ir Pīnas Baušas uzvedumu motīvu apkopojums. Šajā darbā nepašaubāmi filmiski tiek pausts viņas zīmīgais izteikums, ka viņu interesē nevis tas, kā cilvēki kustas, bet gan tas, kas viņus aizkustina. Filma vācu valodā, titri angļu valodā. www.pina-bausch.de www.goethe.de/budapest www.ballet-festival.lv ----- "2009. gada jūnijā, vien 68 gadu vecumā, no vēža mira Vācijas visslavenākā horeogrāfe. Kopš 1973. gada Pīna Bauša vadīja Vupertāles dejas teātri, ar ko kopā kļuva pasaulslavena. Protams, mēs visi zinājām, ka viņas dzīvesveids nebija tas veselīgākais. Teikums no viņas uzveduma "Walzer" (Valsis): „Vēl vienu vīniņu un vēl vienu cigaretīti – bet uz mājām vēl nē” diemžēl bija arī Pīnas Baušas dzīves moto. Viņa nevarēja atmest smēķēšanu. Par to, ka viņa nakti labprāt pārvērta dienā, liecina ne tikai vakars Bombejā, kad smalkais Oberoi Hotel horeogrāfei un viņas svītai ilgi pēc pusnakts atvēra savu sen slēgto bāru. Taču, kad pēc sava jaunākā uzveduma pirmizrādes viņa kopā ar dejotājiem pieņēma skatītāju aplausus, viņa izskatījās kā vienmēr, ne mazāko aizdomu, ka pēc dažām dienām viņa varētu zaudēt cīņā ar vēzi. Ne tikai viņas fanus Vācijā, visu dejas pasauli pārņēma šoka sastingums. Gadu desmitiem ilgi viņa visā pasaulē bija bijusi jaunās dejas izkārtne, viņas priekšnesumi tikai acumirklīgi izpirkti ikvienā vietā uz pasaules un iegādāties biļetes bija gandrīz neiespējami. Viņas estētiskā ietekme bija neizmērojama, to rāda neskaitāmi dejas uzvedumi starp Adelaidi un Riodežaneiro, Toronto un Tokiju. Viņa ir lauzusies uz priekšu pat tur, kur nekad nebija viesojusies – viņas video tika nodoti no rokas rokā. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī Pīna Bauša izmainīja dejas pasauli tik lielā mērā, kā to nav izdevies nevienam citam. Jauns ģēnijs Viņai tas bija ielikts jau šūpulī. Viesi viņas vecāku krogā Zolingenē ievēroja, ka mazā Filipīne kustējās „kā čūskcilvēks“. Tā vecāki aizsūtīja viņu uz bērnu baleta skolu. 15 gadu vecumā viņa tika uzņemta Esenes Folkwang augstskolas dejas nodaļā, kļūdama par talantīgāko studenti, kāda tur jebkad bijusi. Pēc Ņujorkā pavadītiem gadiem, kuru laikā viņa sevī uzsūca visu jauno, kas tur bija redzams, viņa pieņēma skolotājas darbu Esenē, dejoja jaundibinātajā Kurta Joosa Folkwang baletā, un kad viņai tur palika par garlaicīgu, pati ķērās pie horeogrāfiju veidošanas. 1973. gadā Arno Vīstenhēfers (Arno Wüstenhöfer) piedāvāja viņai vadīt Vupertāles baletu. Kopš tā laika viņa nekad vairs ilgstoši nepameta Vupertāli, nekad neplānoja gadiem uz priekšu, bet vienmēr darīja to, kas bija nepieciešams dotajā mirklī. Tomēr viņas karjeras attīstība bija pārsteidzoši taisna. Drīz viena viņa bija pārsniegusi visas laikmetīgās dejas robežas, nojaukusi visus žogus un pa jaunam definējusi dejas jēdzienu. Turpmāk Pīnas Baušas vārds pārstāvēja atbrīvotā ķermeņa un atbrīvotā gara teātri, humanitātes dejas teātri, kas bija mīlestības, maiguma un partneru savstarpējās uzticēšanās un jaunas, ar vārdiem un dziesmām bagātinātas, dejiskās valodas meklējumos. Vīriešu pasaules uzlabošana Sava Vupertāles laika sākumā viņa veidoja horeogrāfijas dažiem īsiem uzvedumiem, tostarp savai grandiozajai Stravinska interpretācijai "Sacre du printemps"(Svētpavasaris) un abām Glika operām "Ifigēnija Taurīdā" un "Orfejs un Eiridīke" – brīnišķīgiem uzvedumiem tradicionālā modernās dejas manierē. Līgumu ar tradīcijām viņa uzteica vien 1976. gada vasarā ar horeogrāfiju Brehta un Veila uzvedumam "Septiņi nāves grēki", kas centās ne vairāk, ne mazāk, kā panākt uzlabojumus šajā vīriešu pasaulē. Pārdroši līdzsvarojot deju, teātri un šovbiznesu, horeogrāfe izmantoja savas publikas vēlmi pēc izklaides, tā dēļ ne par mata tiesu neatsakoties no saviem mērķiem un centieniem. Praktiski visi horeogrāfes uzvedumi runā tikai par cilvēciskās eksistences būtiskākajiem jautājumiem un nepielūdzami liek publikai veidot savu nostāju šajos jautājumos, tikai vecākos gados radītie maigākie vēlīnie darbi mazliet novirzās no šīs stingrības. Būtisks dzinulis ir bailes – arī pašai no savas neveiksmes. Taču stiprāka par bailēm ir vēlme būt mīlētai. No šo abu izjūtu pretrunīguma veidojas Baušas uzvedumu konflikti un arī komika. Soļi, kustības viņai nekad nav bijis svarīgākais, viņu nekad nav interesējis „kā cilvēki kustas, bet gan kas viņus aizkustina”. Pēc tam, kad horeogrāfe 1978. gadā Bohumā ar dejotājiem un aktieriem bija strādājusi pie Šekspīra "Makbeta" versijas, viņa darbu pie katra jauna uzveduma sāka ar jautājumiem. Jautājumi provocēja dejotāju atbildes – verbālas un dejiskas. No tām attīstījās teatrālas un dejiskas ainas, kuras horeogrāfe tad savienoja lielākā veselumā. Kopš 80. gadu vidus Baušas tēmas arvien paplašinājās, aptverot arvien vairāk un vairāk vides aizsardzības tēmas. Kopā ar saviem dejotājiem viņa meklēja jaunus iespaidus tālumā: Romā un Madridē, Amerikā, Japānā un Indijā, Brazīlijā un, visbeidzot, Čīlē. Ziņa par viņas nāvi ansambli, kas šobrīd turpina pastāvēt, pārsteidza Breslavā, abas nākamās sezonas ir pilnībā saplānotas. Taču tas, kas 2009./2010. gada sezonā vēl daudzsološi bija pieteikts kā Jauns uzvedums 2010, diemžēl paliks nekad nepiepildīts solījums." Johens Šmids (Jochen Schmidt), žurnālists un dejas kritiķis | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
