VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
 Jauna web lasītava prātīgiem cilvēkiem Pēteris Bankovskis www.opozicija.lv | ||||||||||||||
| Beidzot esmu sadūšojies un atvēris savu “Lasītavu prātīgiem cilvēkiem”, ievietojis to vispārpiejamā formātā vispasaules tīmeklī. Bija jāpārvar šaubas par tādas lasītavas nepieciešamību. Lai arī nodarbojos ar publisku rakstīšanu jau vairāk nekā trīsdemit gadus, (vai varbūt tieši tāpēc) ir ļoti grūti atrast saprātīgu atbildi uz jautājumu: kāpēc vispār ir jārunā, jāraksta. Nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka mūsdienās ir daudz vairāk rakstītāju, nekā lasītāju. Turklāt Tīkla šķietamā anonimitāte pieļauj tādu verbālās agresijas un viedokļu inficēšanas un manipulēšanas vērienu, kāds nav bijis pa spēkam ne senajām Austrumu despotijām, ne lielajām mēra epidēmijām. Līdz ar to ik vārdam vai frāzei, ko es vai kāds cits laižam publiskā tekstuālajā telpā, draud tūlītēja inflācija, smagi sakropļojumi un drīza nāve un pazušana neizmērojami plašajā un bezcerīgajā cilvēces jelkad izteikto vārdu kapsētā. Un tomēr. Laikam jau vēlme tieši ar rakstīšanas, ar sava un citu rakstītā attiecību skaidrošanas palīdzību iekārtot un sakārtot savu dzīvestelpu ir viena no neatņemamām cilvēkstāvokļa izpausmēm. Nu, ko! Lai tad ir arī šāda izpausme. Mans nolūks nav rakstīt visu par visu, drīzāk jau – pēc iespējas izvairīties no rakstīšanas vispār, tā vietā dodot vārdu citiem, kas bezgalīgajos tagadnes vārdu plūdos ir pastāstījuši kaut ko tādu, kas man šķiet pieminēšanas vērts. Un ne tikai pieminēšanas, bet arī tālāk pastāstīšanas vērts. Te viens piemērs. Nesen pabeidzu lasīt protopresbitera Aleksandra Šmemana dienasgrāmatas (Шмеман А., прот. Дневники. 1973-1983 / сост., подг. текста У. С. Шмеман, Н. А. Струве, Е. Ю. Дорман; Предисл. С. А. Шмемана; Примеч. Е. Ю. Дорман. - 3-е изд. - М.: Руский путъ, 2009.). Tur uzgāju šādas rindas, rakstītas 1973. gada 13. aprīlī: “Visa dzīves traģēdija, garlaicība un kroplība nāk no tā, ka jākļūst “pieaugušiem”, no nepieciešamības apslāpēt “bērnību” sevī. Saka: “Jūs vairs neesat bērni, kļūstiet nopietni!” Taču tikai bērnība ir nopietna. Pirmā bērnības nogalināšana notiek, cilvēkam kļūstot par jaunieti. Tā ir patiešām murgaina parādība, un tieši tapēc tik murgains ir mūsdienu gļēvulīgais jaunības kults. Kristus mums atklājas kā bērns un ka pieaugušais, viņš nes Evaņģēlija vēsti, kas ir piejama tikai bērnam. Bet Viņš mums netiek atklāts kā jaunatnes pārstāvis. Mēs neko nezinām par Kristu 16, 18, 20 gadu vecumā. Bērnība ir brīva, priecīga, skumīga, patiesa. Cilvēks kļūst par cilvēku, par pieaugušo labā šī vārda nozīmē tad, kad viņš skumst pēc bērnības un atkal ir spējīgs uz bērnību. Un viņš kļūst par sliktu pieaugušo, ja šīs spējas būt bērnam sevī apslāpē (piemērs: Kārlis Markss un visi tie, kas tic gludai “zinātnei” un metodoloģijai [..]).Bērnībā nekad nav banalitātes. Cilvēks kļūst pieaudzis tad, ka viņš mīl bērnību un bērnus un pārstāj ar saviļņojumu ieklausītiesjaunatnes meklējumos, viedokļos un interesēs. Agrāk pasauli glāba tas, ka jaunieši ātrāk vēlējās kļūt pieauguši. Mūsdienās jaunatnei ir pateikts, ka tieši viņa, tieši kā jaunatne ir patiesības un pestīšanas nesēja. “Vos valeurs sont mortes!” (Jūsu vērtības ir mirušas) – brēkā kāds licejists Parīzē, un visas avīzes ar sirds trīsēšanu pārdukā to un sit sev pie krūts: "Jā, patiešām, mūsu vērtības ir mirušas! Saka, ka jaunatne esot patiesīga, ka tā neciešot pieaugušo pasaules liekulību. Kādi meli! Jaunatne tic tikai klajiem meliem, tas ir pats elkdievīgākais vecums un tai pašā laikā arī pats liekulīgākais. Jaunatne nododas meklējumiem? Meli un mīts! Neko tā nemeklē, tā ir pilnībā pārņema pati ar sevi, bet šāda pārņemtība izslēdz jelkādus meklējumus. Ko gan es pats meklēju, kad biju “jaunietis”? Kā sevi paradīt, vairāk neko. Un lai visi mani apbrīnotu un uzskatītu par kaut ko īpašu. Un mani tolaik izglāba nevis tie, kas piekrītoši māja ar galvu un runāja man līdz, bet gan tie, kas manu izrādīšanos vispār neievēroja”. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
