Pirmoreiz vēsturē Latvijas mākslinieka glezna izstādīta prestižajā „The Saatchi” galerijā Londonā
Sergejs Djomins, mākslinieks
04.02.2010 - 28.02.2010
2010. gada 4. februārī pasaulslavenajā galerijā The Saatchi Londonā pirmo reizi izstādīta Latvijas mākslinieka Sergeja Djomina glezna "Boris&Gleb" (2001). Unikālā iespēja izcīnīta, uzvarot ļoti sīvā konkurencē un gūstot lielu atzinību The Saatchi galerijas virtuālajā konkursā. „Boris&Gleb” būs aplūkojama The Saatchi galerijā līdz februāra beigām. |
| | 
Sergejs Djomins. Publicitātes foto
Sergejs Djomins. Boris&Gleb. Audekls, eļļa. 150x125cm. 2001. Publicitātes foto
|
| | Virtuālajā galerijā, kuru ik dienas apmeklē ap 1,5 miljonu interesentu, ir reģistrējušies ap 50 000 mākslinieku no visas pasaules. Reizi divās nedēļās ap 3 000 mākslinieku lielā konkurencē tiek noteikts kārtas uzvarētājs, bet gada lielajā finālā piedalās 12 kārtu uzvarētāji. Labākie darbi tiek izstādīti prestižajā galerijā.
Atzinību šajā konkursā guvis arī vēl viens S. Djomina darbs – glezna „singer [zinger_machine]”, kas arī drīzumā būs aplūkojama Tha Saatchi galerijā.
"Boris&Gleb" ir tapis reliģiskā žanra gleznu sērijā. Darba kompozīciju veido divas atsevišķi stāvošas antropozofas figūras – groteski ikonu tēli. Darbs 2002. gadā kļuva par ikgadējās „Rudens” izstādes laureātu.
Sergejs Djomins stāsta par gleznas drosmīgo ideju: „Tā ir īstenības refleksija. "Boris&Gleb" tapšana sākās ar mazu ikonas reprodukciju. Vēstures literatūrā teikts, ka brāļus Borisu un Gļebu noslepkavoja viņu vecākais brālis, kurš tiecās pēc varas un arī kļuva par Krievijas lielkņazu, bet vēlāk abi nogalinātie brāļi tika kanonizēti. Es nolēmu viņus attēlot kā primātus, tādējādi apvienojot stāstu no pareizticības vēstures ar ne mazāk populāro Darvina ideju par cilvēka izcelsmi – gadījumā, ja evolūcija būtu gājusi citu ceļu. Tāda kā darvinisma un kristietības sarokošanās… Zinu, ka kristiešos šī glezna izraisa zināmas emocijas, bet no manas puses tā nav ņirgāšanās, drīzāk ironiskas pārdomas.”
Uzvara konkursā devusi Sergejam lielu gandarījumu, jo agrāk viņš pat nevarējis sapņot par šādu iespēju. „Uzvara konkursā un tūkstošiem cilvēku atzinība ir viena no lielākajām uzvarām manā dzīvē,” saka S. Djomins. Viņu pašlaik uzrunājuši jau vairāki mākslas pazinēji un dīleri, aicinot uz sadarbību.
The Saatchi galerijas preses pārstāve Konstance Guno (Constance Gounod) saka, ka galerijai ir prieks pagājušā nedēļā atklātajā izstādē izrādīt arī Sergeja Djomina gleznu, uzsverot, ka darbam tiek pievērsta liela uzmanība.
S. Djomins ir vairāk nekā 200 gleznu un 300 skiču autors. Viņa darbi bijuši skatāmi daudzās izstādēs Latvijā un Vācijā, Itālijā, Lielbritānijā. Sergejs Djomins ir strādājis arī reklāmas industrijā un vada dizaina kompāniju „Dyki”, bet viņa īstais aicinājums ir glezniecība. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultāti.
Resursi internetā:
www.dyki.lv/
www.saatchi-gallery.co.uk/showdown/ShowDownWinners.php |
| | | Atgriezties | | |
| |
 |
| |
| Komentāri |
| |
Alvils [ 11:20 11.03.2010. alvilsc [at] apollo.lv ]
Dažus gadus atpakaļ gandrīz uz katra Rīgas ielas krustojuma bija vērojams savāds reklāmas plakāts, kurā bija redzama sēdoša, atkailināta modele ar bērnu rokās, reklamējot apģērbu. Šajā plakātā nepārprotami tika atdarināts Madonnas svētbildes motīvs. Toreiz zvanīju uz LTV 1 raidījumu „Tautas kontrole”, lai izteiktu savu sašutumu, vienlaikus ieteikdams uzsākt diskusiju par šādu zaimošanu. Taču jāatzīst, ka biju pārāk naivs, cerēdams, ka raidījumā šis jautājums tiks izskatīts no ētikas puses. Beigu beigās parādīja sižetu, kurā daži eksperti lika saprast, ka par gaumi nestrīdas! Tā īsti nesapratu, kas ir sliktāk, vai tas, ka kāds „mākslinieks” apzināti vai neapzināti ņirgājas par svētbildi, vai tas, ka Latvijas iedzīvotājiem un kultūras aprindām tas viss ir vienalga. Toreiz pēc raidījuma noskatīšanās prātā nāca tikai viena doma, ka pēc tirgus un spekulāciju visatļautības un sabiedrības vienaldzības un gļēvuma var sekot ļoti grūti laiki. Mēs tik bieži skandinām par mūsu Latviju: „Dieva zeme”, „Dievs svētī…”, ka rodas jautājums – ko katrs ar to saprot? Vai tiešām cilvēki šos vārdus saprot kā pavēli Dievam? Vai ņirgājoties par visu svēto un cēlo, vai nevarīgi klusējot mēs neatraidām to pašu Dieva gādību pār mums, par kuru mēs tik bieži dziedam mūsu tautas dziesmās un valsts himnā? Atvēru jauniznākušu svešvārdu vārdnīcu un tur stāv rakstīts: „Madonna: – Jaunava Marija, Jēzus Kristus māte; dievmātes tēls mākslas darbos / māte ar bērnu”.
Atcerējos par šo gadījumu, jo tagad radusies analoģiska situācija, kurā kāds indivīds no Latvijas nepārprotami ņirgājas par ikonu tēliem Borisu un Gļebu, kuri tiek uzskatīti par svētiem jo īpaši slāvu zemēs. Kā jau vienmēr šāds indivīds jau iepriekš paskaidro, ka tā nav ņirgāšanās, bet gan māksla ar dziļu pamatdomu. Cik dīvaini ir šie skaidrojumi, kuri ne par mata tiesu nemazina pašu zaimošanas faktu. Arī noziedznieks tiesas zālē bieži tikpat izveicīgi skaidro savu noziegumu, ka beigās rodas iespaids, ka viņš nodarbojies ar labdarību. Taču nozieguma upurim no šādiem skaidrojumiem labāk nepaliek un pats noziegums tomēr paliek noziegums. Man ir liels kauns par savu Latviju un tās smago pagrimumu, ka tik acīmredzamas ņirgāšanās tiek uztvertas pat ar ovācijām no sabiedrības puses, kā pēdējā gadījumā. Jau no mazotnes būtu bērniem jāmāca pati elementārākā cieņa pret pašu jēdzienu – svēts. Mums katram ir zināmi piemēri, kuros pat visskeptiskāk noskaņotais cilvēks, smagu pārdzīvojumu rezultātā, savās lūgšanās vēršas pie Svētajiem vai Augstākajiem spēkiem pēc palīdzības. Taču pie kā vērsīsies cilvēks izmisuma brīdī savās lūgšanās, ja pirms tam tas būs klusējis un pat ņirgājies par visu, kas ir svēts? Vai tādā gadījumā, ja mēs pieļaujam domu, ka Dievs vai Augstākie spēki eksistē, Tiem vajadzētu saudzēt zemi, kura ļauj ņirgāties par visu, kas ir svēts, un neprot vairs atšķirt kas labs un kas slikts?
Tuvojas taču Lieldienas. Vai tiešām sabiedrībai tās saistīsies tikai ar olu ripināšanas pasākumiem? |
| |
|
|
|
