VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Pirmās Purvīša balvas laureātes Katrīnas Neiburgas izstāde „Patiesībā...” Mairita Brice, Kultūras projektu aģentūras INDIE projektu vadītāja 25.02.2010 - 27.03.2010 Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, Uzvaras bulvārī 2/4, plkst. 17.00 atver pirmās Purvīša balvas laureātes Katrīnas Neiburgas personālizstādi „Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi”, kas tapusi sadarbībā ar skaņu mākslinieku Andri Indānu un dzejnieci Agnesi Krivadi. | ||||||||||
| ||||||||||
| Izstādē izmantoti 2009. gada vasaras ekspedīcijā uzfilmētie videomateriāli, kas tapuši četru nedēļu laikā, ceļojot pa Sēliju un Latgali. Izstādes autores vasaras ekspedīcijas laikā tikās un sarunājās ar vairāk nekā 40 cilvēkiem. Ceļojuma maršruts nebija iepriekš izplānots, bet tā mērķis bija savākt pēc iespējas vairāk ļaužu valodās mitoloģizētu nostāstu, kuri laika gaitā jau noslīpējušies, iemantojuši mutvārdu literatūras formu, savu sākumu, kulmināciju, beigas un kuros jaušama sajūta, ka īstā dzīve it kā pārtapusi par pasaku. Pirmais satiktais stāstītājs ieteica nākamo, nākamais – vēl divus, un tā ekspedīcija turpinājusies. Katrīnu Neiburgu šim darbam iedvesmojušas divas asprātīgas un traģikomiskas grāmatas – Torgnija Lindgrena “Gaisma” un Jerna Rīla “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti”, kā arī pirms gadiem Mārcienā sastaptā Jura nostāsti par apkārtējiem iedzīvotājiem. Piemēram, par vecīti, kuru pametusi sieva: kaimiņi vairākas nedēļas vērojuši dūmus, kas cēlušies virs viņa skursteņa. Viss ciems brīnījies, kas gan vecītim tik ilgi dedzināms, līdz izrādījies, ka vecītis dedzinājis aizgājušās sievas mantas. Vecītis dedzinājis, dedzinājis, līdz ķēries pie mēbelēm – kopējās gultas, galda, pie kura abi sēdējuši, mantām, kam sieva pieskārusies. Beigās vecītis nodedzinājis visu mantību, sēdējis uz vienīgā soliņa savā mājā un pīpējis. Vai stāsts par dzērājiņu Koļu, kurš tic Dzērāju dieviņam, jo kā gan citādi viņš vienmēr atrastu saimnieces noslēptās pudeles. Dzērāju dieviņš Koļam čukstot, zem kura rododendru krūma aprakts kārtējais „Dzimtenītes” pusstops. „Tādiem stāstiem mēs braucām pakaļ. Un izrādījās, ka labākais, ko viņi mums var izstāstīt, ir patiesība. Nevis saklausīti nostāsti un mūsdienu leģendas, bet pašu stāsts un uzskati par ticību, laimi un mīlestību. Patiesība par to, kā nodzīvot kopā sešdesmit gadu, kāpēc Rīga ir Latvijas nelaime, kas notiks Latvijā tuvākajos gados, kā Dievs sapnī uzrunājis un licis pārcelties no Stučkas uz Andrupeni, kā krievs tēmējis ar stobru pakausī, kā pievīlusi pirmā mīlestība, vārdā Spīdola, kā rakstīt lugas sveču gaismā, kā kļūt par priesteri…,” stāsta Katrīna Neiburga. Satikto cilvēku stāstītais izstādes ietvarā ir transformējies monumentālā videoinstalācijā, kur stāstnieki darbojas kā aktieri, kas ar vienu, diviem teikumiem vai skaitāmpantu, vai dziesmu veidos meditatīvu sajūtu par patiesības pārliecību – viņu pārliecību par patiesību. Tā būs kā saruna, dialogi starp tiem četrdesmit cilvēkiem, kur viens uzdos jautājumus, cits atbildēs, brīžiem kāds paliks par fonu, brīžiem kāds būs solists. Nozīmīga šī darba sastāvdaļa ir arī Agneses Krivades grāmata, kurā apkopoti izstādes varoņu stāsti un tēli. Izstāde top ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) patrona, Purvīša balvas finansētāja SIA „Alfor” atbalstu. „Atbalstot šo projektu, vēlamies apliecināt, ka mums rūp Purvīša balvas laureātu radošā procesa attīstība. Man šķiet ļoti būtiski to stimulēt un tādējādi zināmā mērā aktivizēt arī Latvijas laikmetīgo mākslu kā kopumu,” stāsta SIA „Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Izstāde „Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā būs aplūkojama līdz 27. martam. Darba laiks: no otrdienas līdz sestdienai no plkst.10.00 līdz 17.00. Izstādi realizē Kultūras projektu aģentūra INDIE sadarbībā ar LNMM. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte. Ieskats tekstos, kas izmantoti topošajā izstādē Foto: Katrīna Neiburga Teksts: Agnese Krivade Pizičs, baltais burvis „..Vienreiz pie vakara vilka izbraukt. Zin kā, vienam garlaicīgi. Iebraucu Varakļānos, paņēmu šokolādi, paņēmu vinčiku, zin, aizbraukšu pie draugiem. Jau bija tumšs. Iepretim baznīcai redzu – pa ceļu nāk vīrietis ar maisiņu rokā, es uzreiz mašīnā iekšā un nospiežu to pogu, visas durvis ciet, sajutu, ka tur nāk ļoti ļauns cilvēks. Bet viņš nāk man klāt un jautā, vai nevar aizvest līdz Dekšārēm. Viņš tur maksās man tos trīs latus. Kaut kā viņš pierunāja, man golfiņš vecais bija, eļļu jau laida, es domāju – par tiem trim latiem nopirkšu eļļas litrīti, ieliešu klāt. Paņēmu mašīnā viņu, Varakļānos, kur uz Dekšārēm pagriežas, viņš pēkšņi saka: izlaid mani tagad. Izkāpj ārā, paiet 3–4 metrus un nāk atpakaļ, saka: „ui, tur neviena nav,” – un ar rāvienu ar nazi virsū, es viņam saķeru abas rokas. Viņš lauž, lauž, tas nazis iet, iet, iet, iet... Tad es sakoncentrējos sevī un – Jēzu, palīdzi. Tā riktīgi, no visas savas būtības. Un tad pēkšņi – vuššššs – viss vienā gaismā. Ārā saule caur kokiem spīd, ēnas, viss tā kā dienā. Tagad es redzu, ka viņam rokā saliecamais nazis, sarkana spala, atlaižu vienu roku un aizvāžu to nazi, viņš man nevar vairs iedurt, tad es viņu izmetu ārā no mašīnas, un viss gaišs, ieslēdzu robā iekšā mašīnu un braucu prom. Izbraucu pāris metru no šitās vietas – un atkal tumsa. Tas ir brīnums. Ja jūs gribat brīnumu uz niekiem, negaidiet. Dievs nav apsmieklā liekams. ..” Edmunds, krīvs „.. Cielaviņa esot mūsu nacionālais putns. Manā saprašanā cielaviņu par mūsu putnu var nosaukt TIKAI aizblaukštām acīm uz mīkstām mēbelēm atlaidies mietpilsonis. Kas ir cielaviņa? Pirmkārt, viņa ir ceļotājs. Ziemā viņas te nav! Atbrauc tikai pavasarī. Otrais, kāda cielaviņa izskatās – melns ar baltu. Parādiet, lūdzu, vienu ornamentu, kur ir tikai melns un balts. Treškārt, bērnu audzināšana. Cielaviņai katra oliņa ir no sava mīļākā! Viņa izdēj, pēc tam čukurā brēc, līdz sagaida nākošo. Un tad līdz kādi seši astoņi. Seko kas – izperē, un visi viņi te, knābīšus atvēruši, pa pagalmu vārtās, un viņus ēd, kam nav slinkums. Un šito visu nosaukt par latviešu nacionālo putnu – man to sirds neiztur! Kas ir latviešu putns? Es to nezinātu, ja nebūtu te paaudzēm dzīvojis kopā ar vienu putniņu. Zīļuks! Pirmkārt, viņš sarunājas, otrkārt, viņš te cauru gadu dzīvo, un kā viņš audzina bērnus! Pa dienu mežā, vakarā atnāk pie manis gulēt un nodzied dziesmiņu smuku. Un par zīlītes intelektu es varu runāt ilgi un dikti. Bērnu audzināšanā, uzvedībā... Parēķināsim, ja mums ir, augstākais, 6–7 procenti smadzeņu, tad zīļukam ir 10% smadzeņu no svara! Un to viņš veltīgi neizmanto. Jo zīļukam katrā sekundē ir jādomā, ko viņš apēdīs un vai viņu kāds neapēdīs! Tad, ja zinātnieks man mēģina pierādīt, ka tas putniņš vadās tikai no instinktiem, – tad es piecās minūtēs tam zinātniekam pierādīšu, ka viņš pats no tiem instinktiem vadās vairāk kā mans zīļuks. Izdzīvot un turpināt savu sugu, respektīvi, turēties ziliem pirkstiem pie sava beņķa un, nu, pavest kādu meiteni. Viss! Vairāk viņš neko ne māk, ne zina. ..” Bogdans, staroveru zirgu gans „.. Pēc armijas piecus mēnešus meliorācijā, tad aizgāju uz sovhozu „Daugava”, apsaprecējos, tur atkal aizgāju uz putnu fermu, tur tā fabrika bija Ilūkstē, no turienes tad aizgāju par slaucēju, toreiz man tur negāja, kā vaj’ga, aizgāju uz tilta, trīsarpus gadi Sventes tiltu nosargājām, toreiz no tā tilta uz šejieni, nu, Bebreni, tas bija kādā septiņdesmitajā gadā, tur es pastrādāju kādu gadu par slaucēju, atnācu uz Sventes centru... Kāpēc bērni tikai divi? A nebija laika bērnus taisīt, pa dienu bija jāstrādā, pa nakti – jādzer. Tad aizgāju uz cūku fermu, tur man nepatika, aizgāju uz teļu fermu, tur pie Arājiem, tur es atkal deviņus gadus nostrādāju. Toreiz gāja tas razval, mafija, tad es no turienes aizgāju, atnācu uz šito tehnikumu par ganu. 12 gadi noganīju govis, tad es atganīju zirgus, deviņus gadus, būtu šogad desmit gadi, tad atkal – mūsu vaļdībai iesaldējās liela nauda, un viņa pensionārus likvidēja. Nē, no sākuma izzaga, izlaupīja, kā jūs paši zināt. Mafija pēc mafijas. Ve-šatj! ..” Čūžāna tēvs „.. Un tagad skaties – zīme!!! Redz šuvumu? Vo! Meža darbos man balkis sita pa šito vietu. Ar kanti pāršķēla. Pusotra mēneša noslimoju, bāls biju viss, seja sapampusi, acis ciet. Bet degunu neatsita nost! Deguns palika dzīvs. Šitā zīme – viņa ir ļoti maz zīmīga, vai kāds liels kirurgs man viņu sašuva? Saņitārs! Bij tur arī feldšers, ar zelta zvaigznītēm, NKVD. Tas pasviež mani saņitāram ambulancē: sašuj. Vienkāršs saņitārs spēj mikro augstākās kvalitātes šuvi uztaisīt! Vai tas nav brīnums? Nē, es nemaz nenožēloju, ka biju cietumā, vismaz pasauli redzēju. Bagātināšana notika, redzesloks plašāks. Bijām lāgerī 29 priesteri, bija man savi labi paziņas, kolēgas – pieci latvieši, seši lietuvieši, pārējie ukrainieši. Bija ko runāties, klausīties, es taču te, Latvijā, sēdēdams nepiedzīvotu tādu bagātību. Dažreiz iesitās galvā tāds mazs, mazs, mazs punktiņš – es runāju, runāju, o, paņemu no savas dzīves tādu vienkāršu atgadījumu un iepinu iekšā, expromt! Citādi i neiedomāsi, a runājot iesitās galvā. A kas to iesita? Kā jūs domājat? Svētais gars! Viņš man pasvieda, vo, še, atceries, kā tas bij, un kaut kā sanāca sakarīga iepīšana, tieši pie temata, un cilvēkiem skaidrāk palika mans skaidrojums teorētiskais. ..” Vera „.. Danbasā, kad gāju uz skolu, man nebija ko apģērbt. Tad mums bija palikušas tēva modeļu kurpes, mēs viņas nepārdevām, viņam bija 45. numurs, es uzvilku tās un staigāju. Kad atbraucām šurp, man vectēvs iedeva 45. izmēra armijas zābakus, kaut kā man veicās ar tiem četrdesmitpiektajiem. Viens puika skolā saka: smuka meitene, bet kādi zābaki... Kā es nosarku! Nebiju pamanījusi, ka man slikti zābaki, domāju – kāja sausa, viss ir labi. Izstāstīju mammai, un viņa man nopirka zābakus. Visus vienos ielāpos, vienu platu, otru šauru, bija šūti sievietei, kurai bija dažādas kājas. Man jau labi bija, pie tāfeles nostājos, pagriežos ar plato zābaku pret klasi, šauro zābaku aizslēpju aiz platā, un izskatās, ka esmu apauta, kā nākas. Gājām arī uz dejām. Iedomājies, kā ir dejot tādos apavos? Bet tāpat bija jautri...” | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
