VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieks pie datora Ar māksliniekiem Māru Lindbergu un Jāni Mitrevicu sarunājās Laima Slava Ar iespieddarbu māksliniecisko noformējumu strādā apmēram desmit gadus. Albumu "Vilhelms Purvītis", "Pastelis latviešu glezniecībā" māksliniece, veidojusi grāmatas (A.Bīlenšteins. "Kāda laimīga dzīve", J.Urtāns. "Latvijas Austrumdaļas jaunatklātie pilskalni" u.c.), katalogus kinoforumam "Arsenāls", Francijas-Baltijas videomākslas festivāliem. Kā Nacionālā teātra māksliniece veidojusi bukletus u.c. iespieddarbus teātrim; daudz strādājusi kopā ar vīru, grafiķi Gunāru Lūsi (grāmata "Nauda Latvijā" un daudzi citi darbi); žurnāla "Studija" vizuālā tēla autore (kopā ar Juri Petraškeviču). Uz "Studijas"jautājumiem atbild māksliniece Māra Lindberga | |
| |
| Tu esi viena no māksliniecēm, kas visātrāk un bez aizspriedumiem ķērās
klāt pie jaunās tehnikas – datora – izmantošanas. Ko nozīmē šāds
darbarīks māksliniekam, kā veidojās tavas attiecības ar datoru? Pie pirmā "Arsenāla" 1988.gadā strādājot, uz datora jau tapa teksti, bet mākslinieka rīcībā datora Latvijā vēl nebija. Katalogs tika iespiests Diseldorfā, un latviešu tekstu es saliku tipogrāfijā, kur iespieda "Brīvo Latviju". Process bija dīvains: uz datora tika rakstīts, bet laukā teksts nāca uz foto filmām, slejās, kuras mēs montējām iekšā lapās, līmējām maketā. Tad bija stadija, kad, nemācēdama strādāt ar datoru, sēdēju klāt kādam operatoram un pāri plecam diktēju, ko man vajag. Tad arī radās apjēga, ka izdevīgāk būtu visu darīt pašai. Parīzē, kur aizbraucu gatavot maketu grāmatai "Šamaņa ainava", man tika nokārtoti datoru kursi pie Ervē Tiso. Tas bija dizaina birojs, kur strādāja seši cilvēki, gāju tur kā uz darbu. Tā skaitījās stažēšanās, bet, tā kā pati pogas spiedusi nekad nebiju, man vienkārši iedeva vienu kompjūteru, nosēdi-nāja un ļāva darīt, ko gribu. Man, protams, visu laipni parādīja, bet tas notika franču valodā, no kuras es tobrīd vēl zināju labi ja desmit vārdus, – paralēli gāju franču valodas kursos un pamazām sāku arī kaut ko saprast. Katrā ziņā es ieinteresējos. Un ieguvu arī primārās iemaņas. Taču runāt par tur iegūtu profesionālu izglītību – to nu nevar. Datoru tehnikas jomā Latvijā lielākajai daļai mākslinieku visas zināšanas balstās "uz tausti" un skatīšanos. Veidojās pirmās dizaina firmas arī pie mums, parādījās datori. Es tādā nestrādāju. Pilnībā pati apguvu darbu pie datora tad, kad radās iespēja visu šo sistēmu lietot ik-dienā – kad kopā ar Gunāru taisījām “Naudas grāmatu”. Tas bija liels pasūtījums, atbilstošs honorārs, un tā šo grāmatu mēs sākām ar jaunu tehniku. Gunārs Lūsis bija mākslinieks, bet divatā ar māsu Intu mēs grāmatu novedām līdz tipogrāfijas gatavībai. Kādas iespējas dators tev ir devis? Es ilgi esmu foto ceļā līmējusi burtiņus, pārfotografējusi zīmētas ilustrācijas, kropļojusi un pārveidojusi – tas ir tieši tas, ko var izdarīt ar kompjūteru. Mums darbnīcā vēl tagad ir visa fotoiekārta. Kompjūters to dara simtreiz ātrāk. Bet svarīgi ir tieši tas, ka tu esi šim procesam gājis cauri "nekompjūteriski", ar izdomāšanu, ar tiem paņēmieniem, kuri bija. Trūka vienīgi tehnisko iespēju. Tomēr saprašana bija pamatā: kādam ir jābūt uzrakstam, kādām - atstarpēm starp burtiem, ko es gribu uztaisīt. Kad tev dators ir, bet nav mākslinieciskās varēšanas – tas ir otrs grāvis. Ja salīdzina mūsu iekārtas ar ārzemēs strādājošām, var pat teikt, ka mums bieži vien ir vislabākās, kādas var būt. Piemēram, mans brālēns Parīzē nodarbojas tieši ar to pašu ko es, strādā datorgrafikā, un viņam nav labākas tehnikas par mūsējo. Tehnika Latvijā nāca iekšā ļoti strauji, tukšā vietā, un tieši tādēļ tika pirkta vislabākā. Nebija iespējas attīstīties lēnām no sliktākas uz labāku. Un šī tehniskā varēšana sastapa nesagatavotu vidi. Jauni zēni, kas nāca no tehniskām skolām, labu matemātisku un tehnisku izpratni, ātri apguva datora varēšanu, bet mākslinieciskās izpratnes nebija. Un vienu laiku arī iespieddarbos varēja just tehnisko varēšanu, kam pietrūka māksli-nieciskās saprašanas. Tie bija vairāk kompjūtera iespēju demonstrējumi. Tagad tas ir izbalansējies. Stāvoklis uzlabojas, jo arī Mākslas akadēmijā ir Grafikas dizaina nodaļa, kur O.Pētersons strādā ar jaunajiem māksli-niekiem, kas apgūst kompjūteru, arī Rozen-tāla skolā E.Vērpe ir uztaisījis kompjūterklasi. Mākslinieki, kas tagad aug, iet kopā ar tehnisko varēšanu, ar iespējām. Būtiski ir saglabāt mākslinieka varēšanu. Arī grafiskā firmā ar lieliskiem kompjūteriem jāvalda mākslinieciskai sapratnei. Es neteik-šu – izglītībai. Izglītība kādreiz var būt un var arī nebūt, ja izpratne ir. Protams, cilvēkam, kas gadus desmit ir gājis cauri mākslinieciskai skolai, šī izpratne vairāk vai mazāk rodas. Kompozīcija, burtu salikums, laukumu attiecība pret tekstu, ilustrācija – pret burtiem. Kritēriju te nav – tas ir jājūt. Katrā ziņā tas ir aizraujošs process. Maketēšana, zīmēšana ar datoru – dažreiz tehniskās iespējas tur bīda arī māksliniecisko domu. Man nav tā, ka, piesēžoties pie kompjūtera, man jau būtu skaidrs viss, kas tur būs. Apmēram es zinu, ko es gribu. Nav svarīgi, vai tā ir grāmatas vai avīzes lappuse, bet kompjūters darba procesā nosaka virzību. Es redzu – ā, tur ir tāds efekts, ko es nekad pirms tam nebūtu paredzējusi, ja, lai novestu savu domu līdz galam, strādātu ar zīmuli un papīru. Es kompjūtera iespējas izmantoju. Ir mākslinieki, kas paši nevēlas strādāt ar kompjūteru. Kā Gunārs Lūsis. Viņš uzskata, ka tas var sabeigt mākslinieku, viņa radošo domāšanu, ka kompjūters diktē savas prasības un cilvēks aiziet taisnvirziena domāšanā, vairs nemāk strādāt ar brīvu roku un pindzeli. (Te nav runa, protams, par glezniecību, bet par poligrāfiju.) Viņš negrib atdot kompjūteram savu laiku. Mums ir ideāls tandēms: viņš ir mākslinieks, kurš rada ideju, un es kā operators to izpildu. Un izpildot es nāku ar saviem pārveidojumiem, piedāvājumiem, kurus mēs abi kopā akceptējam vai neakceptējam. Galarezultāts rodas kopīgi. Kopīgi strādājam pie vēl viena liela darba – Latvijas kuģniecības vēstures enciklopēdijas. Kas tad ir tas, ko kompjūters nevar? Tas taču dod arī idejas! Kompjūters nevar radoši izdomāt pašu ideju. Man ir gadījies – absolūti tukša galva, pāris bildes, domu nav nekādu. Tad es sāku tās bildes bakstīt, bīdīt pa lapu, pielieku tekstu – lielāku, mazāku, un lēnām kaut kas rodas. Bet man pašai ir jāsaprot, vai tas ir labi vai slikti – tas ir svarīgi! Un tad dators man dod varēšanu, daudzos variantus utt. Man šis process patīk, es to neuzskatu par nemāksliniecisku. Ir jāatstāj arī tāda niša, kur tu izdari kaut ko pats. Piemēram, "Studijai" logo – tas "-ja" ir uzzīmēts ar roku. Es to varēju painter programmā ķeksēt virsū. Tomēr – šļakstīju augšā ar lielu pindzeli uz vatmaņa. Noklāju visu grīdu – un tad izvēlējos to, kas man likās labs, skenēju iekšā un tālāk uz datora apstrādāju. Cilvēks, kas strādā tikai pie kompjūtera, nepiecelsies un nepaņems to vatmani un pindzeli. Tas arī ir tas, kam jābūt kopā: datora izpildīšanai un maketēšanas priekam, azartam. Man tas patīk, es neuzskatu, ka dators mani sasaistītu, ka tas mani padarītu par savu vergu. Kas ir galvenais, par ko tu domā, ķeroties klāt iekārtošanas darbam? Galvenā ideja, kuru es izdomāju vispirms, parasti nav saistīta ar kompjūteru. Kad darbu man iedod, vienalga, grāmatu, albumu vai vienkāršu bukletiņu, es vizuāli jau stādos priekšā, kādam tam jāizskatās. Kaut beigās tas var iznākt arī pilnīgi citāds. Katrs darbs man nāk ar savu konceptu, kas izriet no tiem noteikumiem, kurus diktē pats darbs. Es negribu darbā atklāt pati sevi, bet gan šo darbu. Formu pieprasa pats materiāls. Katrā avīzē un žurnālā ir mākslinieki, kas tagad strādā pie datora. Vai tu redzi šādos iespieddarbos saglabātu mākslinieka rokrakstu? Piemēram, "Māksla+" – tas ir tieši Arta Rutka žurnāls, krasi savādāks nekā, pieņemsim, "Rīgas Laiks" vai "Pastaiga", kuru veido Ieva Briede. Vai vari nosaukt pēdējā laika darbu, kas izteiktu tavu estētiku – vienalga, grāmata, albums, žurnāls? Valda Villeruša grāmata – Bazilija Plīnija “Slavas dziesma Rīgai”. Nekādu īpašu kompjūteru tur nav. Es nezinu, kā tā ir realizēta. Bet – tur ir gaume, saprašana, izvēlēti labi materiāli – tas ir komplekss. Mākslinieks, kurš ir sapratis, ka viņam nav grāmatas makets jāpārbāž ar nez ko, lai sevi pierādītu. Tādēļ arī rezultāts ir taustāma vērtība. Uz "Studijas"jautājumiem atbild mākslinieks Jānis Mitrēvics Kāds bija izstādes mērķis? Uztaisīt gleznu izstādi muzejā, un lai tā būtu māksla. Lai bilde reabilitētu bildi, gleznu kā mākslu, nevis kā sienas sastāvdaļu. Manās acīs šī izstāde patiešām reabilitē eļļas gleznu kā vērtību, kas ir atšķirīga no vienkāršas plaknes, kurai pa virsu pārsmērēta krāsa. Es tieši nodomāju – re, Mitrēvics ir ģeniāls, viņš pierādījis, ka smuka ainava, labi uzkomponēta, pati par sevi vēl nav nekas. Vērtību gleznai lielā mērā piedod virsmas jutekliskie dotumi – tas, ka sajūti, kā likta krāsa, kādiem triepieniem vai cik biezi, plāni, intensīvi – tās cilvēka emocijas un enerģija, kas šajā procesā ir pārtapušas vielā un tēlā. Es sapratu, ka šī izstāde ir veiksmīga ironija, kas mums atgādina jautājumu: kurā brīdī tad sākas māksla? Nē. Tas viss ir nopietni. Bet – no savas pieredzes ap-zināti izmantoju, kā var spēlēt, kā var iedarboties uz skatītāju. Man liekas, ka visi šie tradicionālie žanri ir tik šausmīgi noplicināti, izsmelti utt., kaut no otras puses – tā nemaz nav. Tādēļ man ļoti svarīga bija sarežģītā tehnoloģija. Bet es gribēju, lai Miervaldis Polis pasaka, ka tā ir tīra manta. Tonāli es attēlu uztaisu uz kompjūtera, izdzenu pa gabaliņiem laukā, bet ar sietspiedi, ar eļļas krāsām dabonu uz audekla. Tā ir eļļas glezna. Atis Ieviņš bija pierakstījis – autortehnika. Muķības – te ir audekls, eļļa. Savādāk mums jānoliedz, ka Vorhols taisīja gleznas. Kuri tad ir tie kritēriji, kas kādu cilvēka roku darbu padara par mākslu? Vienīgais kritērijs ir galva. Māksla rodas cilvēka galvā, nevis viņa rokās. Un, no otras puses, es esmu reabi-litējis arī kompjūteru. Parasti saka - ja tas ir kompjūters, tad tas ir falši, tur nekas nevar būt! Kāpēc? Datora attēlam ir sava faktūra, sava matērija, sava dzīvība – jā, tā ir cita, elektroniska, bet mani tā noved pie savas, cita tipa realitātes pārdzīvojuma! Manī pretestība rodas tieši tagad, kad vieni vēsturiski izdzīvoti noteikumi ir sakrustoti ar gluži jauniem pēc mana ieskata – mehāniskā vai pat perversā veidā, kur rezultātu es izjūtu kā tādu mutantu. Tīri jutekliski es no tā atgrūžos. Es iedomājos koka ratus, kuriem laukos mēdz uzlikt mašīnu riteņus – lai būtu mīkstāk. Arī tas izskatās šausmīgi. Bet ir divas iespējas – vai nu mēs etnogrāfiski tīri kratāmies, vai uzlabojam savu pašsajūtu ar svešiem riteņiem. Jo jābrauc laukos ar ratiem ir. Kur ir kritērijs? Ja tīri gribētu, šodien vairs nemaz nevarētu uztaisīt eļļas gleznu, jebšu man ir jāberž krāsas un jādara viss pārējais, lai tā būtu tīra manta. Es to nopērku bodē, un tāpat tā ir caur mašīnām laista utt. Un es nemaz nezinu, kas tā man par kokakolu ir lakas vietā. Attiecībā uz kompjūteru – tie ir stereotipi cilvēka apziņā: “tas ir taisīts ar kompjūteru, bet tā ir glezna”. “Kompjūters pats strādā”. Kompjūters neko pats nedara. Puisis māk spēlēt uz tās mašīnas, un viņš taisa vienu žurnālu, otru – iznāk četri vienādi žurnāli Latvijā, jo “mašīna tos uztaisa”. Kaut uztaisa to puisis. Un nonākam atkal pie tā paša – arī kompjūters prasa “galvu”. Nav jau svarīgi, uz kā tu strādā. Piemērs, ko visvienkāršāk izstāstīt – ja Londonas simfoniskais orķestris spēlē Fredija Merkūrija gabaliņus, kā tas ir? Vai arī – pielikt simfoniskajam orķestrim pusi no elektroniskajiem instrumentiem? Vai to var vai nevar? Vai tas ir pieļaujami? Mākslā ir tā: glezniecība, grafika, tēlniecība, objekts, instalācija – un tad sākas visas tās neskaidrības, kas ir kas, kas beigās ir māksla. Viss, ko ir sagrāvis šis gadsimts ar savu idiotisko modernismu. Es saprotu šo jūtu izvirdumu, tikai es joprojām nesaprotu vienu – kāpēc ar šiem jaunajiem līdzekļiem ir jāimitē tas, kas paveikts tradicionālajās tehnoloģijās? Ne velna! Pieliec blakām! Nu kā – ainavas kompozīcija tāda, kāda tā klasiski izstrādājusies konkrētos laikos un apstākļos, un nevienā niansē tur nav nekas pielikts tāds, ko glezniecība un fotogrāfija savos populāros paraugos nebūtu jau man atrādījusi. Ja neskaita redzamās salaidumu vietas attēla montāžai un neglītu pārsedzošās krāsas triepienu. Un kāpēc ne? Nu ko šis gadsimts ir jaunu ienesis? Neko! Vecie kompozīcijas principi – citu nav! Gleznai šobrīd visvairāk trūkst sižeta. Glezno to sarkanu, zaļu, dzeltenu, divās vai sešpadsmit krāsās. Ir uzraksti, kas saka, ka tur ir domas un jūtas utt. Figa tur ir! Viens ņem tikai un drillē un pārdod uz centneriem – uz rietumiem, uz austrumiem, kur nu kuram tas tirgus. Bet kompozīcija ir kompozīcija, un viss. Runa varētu būt par to, kāpēc ainava. Man bija vajadzīgs sižets un pēc iespējas neitrāls, jo vajadzēja iziet tehnoloģiskajam procesam un es negribēju sev pārāk sarežģīt uzdevumu. Nākamo izstādi es uztaisīšu ar cilvēku. Ko var attēlot? Daba ir pamatā. Interjers un vēl cilvēks. Nerunājot par to, vai tur ir mīlestība vai nāve, bet – izejot no formālā, kas ir uz bildes. Ainavā ir emocijas un viss pārējais, bet nav nekādu – ne jaunu, ne vecu kompozīcijas principu. Bet kas tad ir tas, kas tur ienes tās emocijas? Es. Ar to, kā es izvēlos sižetu, kā es to uztaisu. Jo dabā neviena tāda nav. Es iztaisu tonālo risinājumu, dabonu to virsū uz audekla, apgleznoju, uztaisu krāsainu – kurā brīdī tur nav roku darbs? Bet ko tad dod kompjūters? Zini kā ir ar svešām lietām – sākumā no tām ir bail. Bet, ja kāds to ir izdomājis, man jāzina, kas tas ir. Kad parādījās kaut kāda nauda, es nopirku datoru un ar to iepazinos. Kad bailes ir pārgājušas, tad ar šo lietu jau patīk paspēlēties. Tas laiks beidzās, taču es biju ieguvis pieredzi, lai mans priekšstats par datoru vairs nebūtu mītisks. Es zinu, ko ar to var izdarīt. Es zinu daudz. Un tas ir labi. Es zinu daudz tāpēc, ka tie, kas tagad piedzimst ar kompjūteru un uzaug, neko citu nezina. Bet es zinu arī ko citu. Ja paskatās uz to bildi – es esmu paņēmis no datora to, ko es gribēju no tā dabūt laukā. Es varētu rukāt krāsās. Bet krāsas ir garām, tā ir tāda jocīga lieta tāpat kā smaržas... Bet – kāpēc man mocīties ar tādu lietu kā tonāls zīmējums? Tā kā taisīja Renesansē. Es varētu to uztaisīt pats. Bet paskaties, kā visi puiši ir nostrādājušies ar šīm lietām – kamēr visu to uzčikā. Tīri tehniski. Tas prasa baigo darbu. Dabiski, ka tu mēģini kaut ko racionalizēt, sāk rasties visi šie tā saucamie stili, kas noved līdz vienam vilcienam, kur ir visa ainava iekšā. It kā. Var jau arī tā – it kā. Bet es piegāju racionāli, lai man nebūtu jāmokās. Es kaut ko vienkāršoju, tajā pašā laikā, ja tu kaut ko ziedo, tu kaut ko iegūsti. Loģiski. Bet, lai tu iegūtu, tev vispirms ir kaut kas jāziedo. Es domāju, ka es ieguvu brīvību attiecībā uz to, kas saucas "krāsa". Jā, tas bija sarežģīti. Tikai tonālo, kam es lazēju krāsas virsū, neesmu uztaisījis ar rociņu. Kad to sāku darīt, tad arī sapratu, kā puiši toreiz divus gadus vienu bildīti taisīja. To tas arī prasa – kārtiņu, kārtiņu, kārtiņu, kamēr viss ir piepildīts. Ziedojot laiku un enerģiju, divus gadus strādājot pie vienas bildes, – tā bilde to adekvāti ieguva. Un nes vēl tagad līdzi. Tagad tu negribi ziedot savu enerģiju un iegūsti bildi, kas paliek auksta. Es atteicos tikai no viena posma. Parīzē, lai man nebūtu jāfotografē, es zīmēju. Te nav piedalījusies neviena mašīna. Un tu gribi teikt, ka te ir daudz vairāk enerģijas ielikts nekā šite? Es pieņemu, ka tie ir mani aizspriedumi. Man patīk sava veida tīrība. Tīra manta savā specifikā. Un šajā zīmējumā es jūtu vairāk siltuma. Un šī? (Rāda uz fotogrāfiju, kur attēls kombinēts – balerīna uz sniega.) Varbūt mazliet manierīga ... Tā nav manierīga, tā ir drīzāk romantiska. Tas ir nākamais solis varbūt. Tātad vēlreiz – ko īsti tev dod tas, ka tu strādā ar kompjūteru? Es domāju, ka šinī gadījumā tas ir pilnīgi vienalga – es strādāju ar pindzeli vai ar kompjūteru. Es izmantoju to, kas šodien tiek dots! Nu nebija agrāk tāda kompjūtera! Kamēr nebija lidmašīnas, brauca ar ratiem! Man nav ne ideālistiska, ne noliedzoša attieksme. Es saprotu, kas tas ir. Jūtu, ko ar to var uztaisīt. Man personīgi nav atšķirība, vai tas ir ar mašīnu taisīts vai tā ir eļļas glezna. Bet manā apziņā kaut kādi sveši procesi sākas tur, kur var runāt par tiražējamu lietu. Šī nav tiražējama lieta. Vai tas viss tagad notiek tādēļ, ka pindzele un audekls tevi kādreiz ir pievīluši? Nē. Nē. Nav pievīluši, tieši otrādi. Es beidzu gleznot tieši tad, kad man vislabāk gāja. Vienkārši ir dažādas iespējas. Man vienmēr ir paticis darīt daudz ko citu. Esmu izmācījies akadēmiski par gleznotāju, konkrētā vidē tas tev liedz darīt ko citu. Vismaz pirms kāda laika tā bija. Visas lietas, kas pašam ir likušās nejaušas, paskatoties atpakaļ, likumsakarīgi sakārtojas. Pedvālē tā dabiskā ainava rāmī. Tur ir ainava, kurā nekas nav izdarīts. Uzlikts rāmis, kā ir jāskatās. Ja mēs reproducējam šo ainavu – tur ir citi spēles principi, bet saturs tas pats. Kas ir tas, ko tavs prāts izdara? Vai tad es teicu – prāts? Galva, es teicu. Prāts vien ir par maz, jābūt arī emocijām, nevar izrēķināt mākslu, tad varētu runāt par prātu, iedot kompjūteram uz nedēļu, lai viņš izrēķina vienu Džokondu un pagatavo. Kas ir radies galvā? Glezna. Tas, kas uz tevi neiedarbojas. Priekš tevis te nav māksla. Bet es simtprocentīgi neticu, ka neiedarbojas. Varbūt tā neiedarbojas, kā tev gribētos. Bet tik lielu apmulsumu es nebiju ieplānojis. Mani mulsina tas, ka kaut ko līdzīgu darīja jau Jānis Staņislavs Roze pagājušajā gadsimtā – ņēma fotogrāfiju un papildināja ar eļļas krāsām. Tas ir tāpat kā kino un video atšķirība – viens ir bilde, ķīmija, otrs ir cipari. Kartons ar caurumu vidū un ar diedziņu savilktām rūtiņām ir pirmais kompjūters. Bet ar to nav nekādas problēmas. Es esmu domājis par kompjūteru – izmantot vai neizmantot šo režģi, lai pagatavotu gleznu. Un kāpēc neizmantot, ja tas atrisina kādu no manām problēmām. Bet, ja es visu to pašu gribētu uzmālēt, tad es justos kā tas, kas Brīvdabas muzejā taisa pastalas skatītāju priekšā. Es otas un audeklu izmantoju tikpat godprātīgi kā kompjūteru. Bet es neuzvelku tautastērpu un nesāku pīt klūgu grozu. Vai turpināsi? Es nezinu. Katrā ziņā – mani uztrauc tas, ka māksla vairs neuzrunā sabiedrību, tā ir pārvērsta par tādiem kā intīmiem rotaļu pulciņiem. | |
| Atgriezties | |
