VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DAŽI FRAGMENTI NO VECĀS DERĪBAS UN MARGINĀLAS PĀRDOMAS UZ TĀS LAPU MALĀM Lilija Dinere, īpaši “Studijai” | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. X X X No 1.marta līdz 26.aprīlim Bonnā Sieviešu muzejā Frauen Museum notiek vērienīga izstāde "Izebele – pravieša Elijas pretiniece", kurā pēc iepriekš pieteiktu projektu izvērtēšanas bija uzaicinātas 60 mākslinieces. Frauen Museum ir unikāls muzejs Eiropā, kurā tiek aicinātas izstādīties sievietes – mākslinieces no visas pasaules. Muzeja pamatstratēģija ir ap-zināt vēsturiskās, etniskās un mūsdienu mākslas tendences un kopsakarības pasaulē. Arī šīs izstādes koncepcija ir balstīta uz vēsturiskā un mūsdienu redzējuma mijiedarbības, pierasto vērtību pārvērtēšanas. Izstādes pamattēma ir Vecās derības 1. un 2. Ķēniņu grāmatās aprakstītie notikumi, kas at-spoguļo divu pretēju pasaules uzskatu cīņu. Galveni pretpoli ir Izraēlas ķēniņiene, Baala un Aštartes priesteriene Izebele un monoteisko uzskatu paudējs, Jahves priesteris, pravietis Elija. Tradicionāli Izebele tiek vērtēta negatīvi. Taču šī izstāde ir balstīta uz netradicionāliem vēsturiskiem un semantiskiem pētījumiem. Izstādes iniciatores ir feministiskās teoloģijas pārstāve, vēsturniece Marga Monheima (Marga Monheim), Seno Austrumu kultūru pētniece, māksliniece Julita Franke (Julitta Franke) un Frauen Museum direktore, māksliniece Marianne Pitcena (Marianne Pitzen). Interesanti, ka šīs ķecerīgās izstādes projektā ir iekļautas trīs Bonnas baznīcas, kurās arī eksponēti mākslas darbi. Projekta līdzkoordinators baznīcās – mācītājs Dītmars Pistoriuss (Dietmar Pistorius). Savukārt projekts "Izebele – pravieša Elijas pretiniece" ir iekļauts plašākā Vācijas mēroga pusgada kultūras programmā, kas veltīta pravietim Elijam. Tā ietver lekcijas, izstādes, uzvedumus, baleta izrādes utt. dažādos muzejos, baznīcās, draudžu namos, galvenokārt Vācijas rietumzemēs, lai gan dalībnieki ir no visas Vācijas un arī ārzemēm. Izstāde ir mūsdienu mākslinieču brīva un radoša dotās tēmas interpretācija gan tradicionālos mākslas veidos, gan video, instalāciju un performensu veidā. Piemēram, Inges Broskas (Inge Broska) performenss un reliktu izstāde "Skaņu mākonis ar 218 suņu balsīm" Bonnas Krusta baznīcā. Galveno efektu radīja 218 suņu smilksti, kaukšana un rejas vienlaicīgi, kas izstādes atklāšanas dienā atbalsojās baznīcas velvēs. Šīs akcijas idejiskā koncepcija formulēta šādi: "Pēc Izebeles nāves dievietes Aštartes pielūgšana ir aizliegta līdz pat šodienai. Varas erotika nebeidzas. No šīs varas kopš patriarhāta laikiem jācieš sievietēm. Valsts un baznīca vienmēr veido sieviešu apspiešanas simbiozi..." Izstādē “Izebele – pravieša Elijas pretiniece” es piedalos ar vienu gleznu un sešiem jauktas tehnikas darbiem, kuros mani interesē aizmirstu zīmju, rituālu transformācija vizuālos tēlos. Daudzas mākslinieces šajā izstādē uzsver sievišķā un vīrišķā principu antagonismu – cīņu starp matriarhālo un patriarhālo pasaules modeļiem, kas atspoguļojas Bībelē un turpinās līdz pat šodienai. Šāds redzējums iekļaujas Frauen Museum tradīcijās. Taču brīžiem – idejas līmenī – tas šķiet vienmuļi. No feministiskās teoloģijas redzesloka raugoties, Bībelē un tās ietekmē izveidotajā civilizācijā dominē vīriešu domāšanas veids. Tas rada destruktīvas reālijas, kurās vīrieši un sievietes ir pieradināti pakļaut sievišķo principu katrs sevī un sabiedrībā. Gadu tukstošiem ir izjaukta vīrišķo un sievišķo principu harmoniska līdzāspastāvēšana. Tas ir deformējis cilvēka uztveri, atņemot viņam iespēju objektīvi ielūkoties pasaulē un sevī. Līdzīgi, ja cilvēks raugās uz ārpasauli ar vienu aci, viņam zūd apjoma izjūta, mainās koordinācija... Izveidojas "vienaču" un "ciklopu" saime. Tas ir bezgala grūti – atvērt "otro aci", kuras plakstiņi tik ilgi bija salipuši. Domāju, ka šī izstāde ir kārtējais mēģinājums atvērt "otro aci". X X X Taču eksistē arī "trešā acs". Vairāk nekā 800 gadu pr.Kr. šos dziesmas vārdus savās kāzās ar Izraēlas ķēniņu Ahabu dzirdēja feniķiešu princese un priesteriene Izebele. Izebele kļuva par viņa mīļāko sievu, viņas divi dēli – par Izraēlas ķēniņiem. Taču Izebele nebija tikai sieva un māte. Viņa nevēlējās aizmirst sava tēva – feniķiešu ķēniņa un priestera Etbaala dievus Baalu un Aštarti. Izebele tos dedzīgi pielūdza. Pats Izebeles vārds semantiski nes sevī senā Baala vārda sakni. Simtiem šo dievu priesteru, priesterieņu un praviešu nāca viņai līdzi pūrā uz Izraēlu. Līdzās Jahves svētnīcām tika celti Baala, Aštartes un citu dievu tempļi. Skarbais un valdonīgais Jahve daudziem likās tāls un ikdienā netraucējams. Baals, mirstošais un atdzimstošais dievs, auglības un gadalaiku maiņas simbols, nāves un haosa pretinieks, un viņa mīļotā Aštarte, auglības un mīlas dieviete, bija tautas ikdienā pielūgtie un saprotamie dievi. Aštartes kulta jutekliskajiem rituāliem bija liela loma. To uztvēra kā dabisku dzīves radošo aktu mistēriju, nevis kā netiklību. Baalam par godu uzcēla divas kolonnas – sudraba un zelta. Cilvēki līksmoja krāšņās procesijās un piedalījās rituālos, raudāja ik rudeni par Baala nāvi un pavasaros dziedāja himnas par tā augšāmcelšanos. Visas Esības norišu radītāja un vadītāja Dieva Jahves dedzīgie piekritēji un priesteri necieta šīs jutekliskās izpausmes. Pretējo reliģiju blakus pastāvēšanas šķietamā idille slēpa sevī nolemtību. Varaskāre, neiecietība, naids un asins smarža pārņēma šo divu dažādo pasaules uzskatu paudēju sirdis. Izebelei pretī stājās Jahves pravietis Elija. Šī cīņa prasīja neskaitāmus upurus abās pusēs. Ķēniņš Ahabs mēģināja iet vidusceļu. Taču vidusceļa nebija. Intrigas, nodevība, lāsti... Izebele vajā Eliju un citus Jahves praviešus. Simtiem to iet bojā. Lielais, skarbais Dievs jau sen ir izraudzījis Izraēlas troni tikai saviem piekritējiem. Citiem dieviem nav vietas virs zemes. Elijas lāsts krīt pār atkritēja Ahaba dzimtu un Izebeli. Tiek svētīts Jehu, Ahaba karaspēka virspavēlnieks, ieņemt Izraēlas troni. Krīt Ahabs, viens pēc otra tiek nonāvēti Izebeles abi dēli. Jehu uzvaras gājienā iesoļo Izebeles pils pagalmā. Izebele pati saplūst ar saviem dieviem – gāzta, sadragāta un iznīcināta. Vairs nav neviena, kas aizsargā Baalu. X X X Elki. Cilvēks rada Dievu pēc savas līdzības. X X X Izebeles vārds bija viņas liktenis – aizstāvēt mirstošos senos dievus. Šie senie dievi bija saauguši ar auglību un iznīcību, ar dabu un tās ritmiem. Lai gūtu dabas labvēlību, ir tajā jāieklausās un jāseko tās universālajiem likumiem. Senie dievi bija reizē vidutāji starp cilvēku un dabas ritmiem un reizē šo ritmu radītāji. Sargāt dabas ritmus bija cilvēku un dievu galvenais uzdevums. Dieviem piemita spēks, vājums, mīlestība, atriebība, cēlums un nežēlība. Tāpat kā dabai, seniem dieviem nebija izpratnes par "morāli". Dievi risināja attiecības savā starpā tāpat kā cilvēki savā starpā. Dievi dzima, mira, cīnījās, uzvarēja un zaudēja... Dažādi dievi – viena dievišķa principa dažādas izpausmes. Iznīcinot dažādos dievus, mēs veidojam monolītā Dieva veidolu, kurā nevēlamies ieraudzīt visu izpausmju pilnību. Mēs vēlētos to redzēt labāku un cēlāku par mums, vēlētos to uzspodrināt. Cīņa šī mērķa sasniegšanai ir nežēlīga. Tā līdzinās tam, kā katrs cilvēks cenšas izveidot pats sevi – savu tēlu, kurā baidās ieraudzīt savas negaidītas, neizskaidrojamas, brīžiem negatīvas izpausmes un ne vienmēr pievilcīgus arhetipus. Cilvēks grib redzēt sevi, viņaprāt, vienotu personību, bet nepievilcīgās vai īpatnējās izpausmes – savu ēnu – izstumj tālāk no savas apziņas un aizver durvis ciet. Cilvēks domā, ka šaipus durvīm atrodas "es", un pašam tas ir kaut cik pieņemams. Taču tur, aiz durvīm, arī ir personības daļa, vai viņš to atzīst vai ne. Cilvēks bez ēnas ir spoks. Agrāk vai vēlāk durvis atvērsies... Pieņemt sevi visā pilnībā, apzināt savu ēnu, nozīmē – būt vienotai personībai, no "es" pārtapt par "Es". Ja cilvēks apzinās savas ēnas puses, tās vairs nav bīstamas un zaudē savu biedējošo iespaidu. Ar durvju aizciršanu ēnu nevar noslēpt. Ar zobenu to nevar iznīcināt. Tas ir kā cīnīties ar daudzgalvainu pūķi. Nocērtot vienu galvu, tās vietā ataugs divas jaunas. Taču cilvēkam, zaudējot bailes, zūd nepieciešamība cīnīties ar pūķi. Pūķim spēku dod cīņa. Jo cīņa ar pūķi ir cīņa ar savām bailēm. Nav vajadzīga drosme cīņai, ir vajadzīga drosme bez bailēm ieskatīties pūķa acīs, un tas pa-klausībā saļims pie cilvēka kājām. X X X Cik dziļi sevī spēju ielūkoties? Vai jūtu sevī senos dievus? Kādas izjūtas modina manī mirušo dievu atmošanās? Cik vārgi ir šie dievi? Redzu zīmes, kuras nevar izlasīt, bet kuras var saprast un nevar izskaidrot. Dzirdu skaņas vējā dzimušas un tuksnesī izkaltušas. Jūtu izplēnējušu vīraka, asins, sviedru smaržu. Ieklausos sena rituāla atbalsīs manas sirds ritmā. Varbūt es varu ieskatīties vēl dziļāk – pirms seno dievu dzimšanas? 1998.gada marts * Simrus (Zimrī) – nodevējs, kas nogalināja Izraēlas ķēniņu Ēlu un visu viņa ģimeni, taču valdīja tikai 7 dienas, līdz pats tika iznīcināts. (1. Ķēn.,16 : 9–18) ** Jezreëles tihrums (Jezreēlas ieleja) – vietas nosaukums Izraēlā *** "..un padarrija to par langwegeem.." - jaunākajos Bībeles izdevumos: "..no tā iztaisīja atejas bedri..." Tekstā minēto senebreju īpašvārdu un vietvārdu transliterāciju veicis ILMĀRS ZVIRGZDS: Izebele – Īzebel Elija – Elijahu Aštarte – Aštoret Jahve – Jhvh Etbaals – Etbaal Baals – Baal Ahabs – Ahab Jehu – Jehu (faksimila fragmentā – Jeūs) Zimrī – Zimrī (faksimila fragmentā – Simrus) Ēls – Ēl Jezreēla – Jizreēl Izraēla – Jisrael | |
| Atgriezties | |
