VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ĀDOLFS ZĀRDIŅš (1890-1972). ANTIKVARIĀTA ATKLĀJUMI JEB SENSĀCIJA: JAUNS VĀRDS LATVIEŠU MĀKSLAS VĒSTURĒ Laima Slava | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Uz “Studijas” jautājumiem atbild antikvariāta “Volmārs” mākslas zinātniece Ludmila Pestova Valsts Mākslas muzeja restauratora, mākslas zinātnieka Alekša Osmaņa komentāri Ādolfa Zārdiņa darbiem. Antikvariāts "Volmārs", šķiet, Rīgā ieņem nopietnākā un arī dārgākā antikvariāta prestižo vietu. Kādi tajā ir mākslas zinātnieka uzdevumi? Antikvariāti vairs nevar atļauties būt tikai īrēta telpa, kas piepildīta ar vecām grabažām. Esmu bijusi pie antikvariātu veidošanās pirmsākumiem Rīgā pirms sešiem gadiem, kad atvērās pirmais privātais antikvariāts. Sākumā preten-zijas bija ļoti pieticīgas – tikai iekustēties dotajā virzienā. Tagad antikvariātu tīkls Rīgā ir iz-audzis, izveidojies pietiekami nopietns, lai katrs no antikvariātiem sāktu cīnīties par savu eksistenci. Tiek pārdomāts interjers, katrs antikvariāta īpašnieks cenšas sevi parādīt no iespējami labākās puses. Mēs patiešām bijām pirmie, un antikvariāts uz Brīvības ielas joprojām ir pats lielākais, taču konkurence ir jūtama, tā dzen uz priekšu. Tagad mums radusies iespēja īrēt telpas arī Vecrīgā, mājā ar ļoti interesantu vēsturi. Tā piederējusi diviem Latvijas prezidentiem – Čakstem un Zemgalam. Nama skaistajā trīs zāļu anfilādē otrajā stāvā gribam dot Rīgai ko īpašu: veidojam pirmo senās mākslas galeriju. Centīsimies periodiski rīkot izstādes (protams, pārdodamas, jo esam taču komerciestāde). Kā mākslas zinātniecei man paveicās – viens no mūsu saimniekiem G.Kocēns, ļoti impulsīvs, emocionāls cilvēks, pats izvirzīja ideju veidot "nepieprasītās mākslas" izstāžu ciklu, un es to tagad mēģinu īstenot. Pirmais, kas mums ienāca prātā, bija četri jau krietni piemirsti mākslinieki – Antonovs, Kļimovs, Jupatovs, Matvejevs. Pilsētā par viņiem klīst dažādas leģendas. Kad uz antikvariātu atnes Korovina vai kāda cita pazīstama krievu mākslinieka gleznu, daudzi kolekcionāri bieži saka: ā, tas jau Matvejeva darbs. Viņu vērtē kā slavenu falsifikatoru, un mēs nolēmām painteresēties, kas par mākslinieku galu galā bija Matvejevs pats. Pārējie man bija pazīstami (Kļimovs mazāk, jo kā emigrants no vēstures tika izsvītrots), toties Matvejevs – tikai kā skandaloza personība. Es pati, trīsdesmit gadus nostrādājusi muzejā*, biju viņa uzvārdu tikai dzirdējusi. Nekur izstādēs ar to sastapties nenācās. Kad sākām vākt šo izstādi, sastapāmies ar parādību, kas ir īpašas sarunas vērta – oficiālā un neoficiālā atzīšana. Proti – kolekcionāri šo mākslinieku lieliski pazīst, viņš ir daudziem – gan krievu, gan latviešu kolekcijās. Īpašnieki darbus izstādei deva, taču laist tos laukā no rokām nevēlas. Un šie cilvēki mākslas darba vērtību pazīst. Tikai trešdaļa izstādes darbu bija pārdodami. Tas nozīmē, ka mākslinieka darbu cena turpina augt. Mums izdevās savākt nelielu, taču iespaidīgu kolekciju. Arī muzeju darbiniekiem tā ir atklājums. Sakarā ar šo izstādi man radās daudz pārdomu. Cik patīkami mums ir lasīt par Parīzes bohēmas dzīvi, par Modiljāni, mēs viņu žēlojam, jūtam līdzi. Taču, kad tas atrodas mums blakus, – mēs no tā nicīgi atgaiņājamies. Jo šie cilvēki sadzīvē vienmēr ir ļoti nepatīkami. Jupatovs un Matvejevs bija izteikti bohēmieši. Matvejevs nodzērās, beidza dzīvi psihiatriskajā slimnīcā 1963.gadā, Jupatovs – arī laikam dzērumā – sadega savā mājā. Protams, viņi nedzīvoja priekšzīmīgu dzīvi. Taču – pārsteidzoši – viņu darbos nekā tāda nav. Mākslu tas nav skāris. Savā mākslā viņi ir ļoti apskaidroti un poētiski. Interesanti, ka, tieši antikvariātā strādājot, jums šādas atklāsmes radušās. Tātad – pircējs ir arī rosinātājs? Kāds šobrīd ir kolekcionārs? Kam vispār šodien strādā antikvariāts? Protams, kolekcionāram. Kad atnāk cilvēki un sāk gausties: kur gan visas šīs lietas aiziet... – antikvariātā pieņemts teikt: lietas nekur neaiziet. Lietas maina savus saimniekus. Īpaši tas notiek, kad sabiedrībā ir kādas kataklizmas. Vecie kolekcionāri, kas patiesi krāja tikai sirdspriekam, varbūt atsakot sev pat nepieciešamāko, atsakoties no jauna mēteļa, no kūrorta utt., lai pirktu gleznas, tagad tās pārdod. Jaunie kolekcionāri vairs nav tādi. Viņiem tas ir naudas ieguldījums. Ir dīleri – vientuļnieki. Viņi labi orientējas mākslā, konjunktūrā, viņi, starp citu, dara derīgu darbu, jo prot “izrakt” kaut ko vērtīgu, spēj pacelt noteiktam darbam cenu. Vai varam pašlaik jau runāt par normālu tirgus situāciju antikvārajā pasaulē pie mums? Kas var pateikt, vai situācija ir normāla vai nav? Tā bija nenormāla mūsu likumdošanas dēļ. Izvešanas aizliegumi, 100% muita – tas bija murgs. Tagad muita ir normāla, izvest var. Normāls tirgus būs tad, kad varēs brīvi ievest un izvest. Jo Rīga vienmēr ir bijusi tirdzniecības ceļu krustpunktā. Viss, kas Rīgā ir, galvenokārt ir vācu, retāk franču un itāļu, daudz krievu ražojumu. Te viss kustējās, pārvie-tojās, un lai nu tā turpinātos, tad tas arī būs normāli. Tagad nav lietu pieplūduma no Krievijas, jo tur ir tāda pati likumdošana kā vēl nesen Latvijā. Igaunijā šai ziņā ir daudz brīvāk. Starp citu, arī padomju laikā Igaunijā bija ļoti spēcīga kolekcionāru kustība. Viņi pat izdeva žurnālu “Kunst ja kodu”, kur katrā numurā tika aprakstīta kāda pazīstama kolekcija. Latvijā tāda žurnāla nebija. Igaunijā kolekcionēšana bija jau izveidojusies kā kultūra, kolekcionāri nebaidījās savas kolekcijas publicēt. Rīga bija un ir pastkartīšu kolekcionāru centrs, viņi te sabrauca no Lietuvas, Igaunijas, no Pēterburgas. Igauņi arī tagad brauc pie mums. Bet mēs uz Igauniju pēc darbiem nebraucam. Šī vienpusība nav nekas labs. Taču to nosaka katras valsts likumi. Vai pieprasījums ir pietiekams, lai antikvariāti varētu eksistēt? Ja atveras arvien jauni antikvariāti, tad jau laikam ir. Un vajadzētu vēl. Antikvariātā strādāt man ir interesanti tieši tāpēc, ka te vienmēr ir daudz jaunu darbu. Ir nācies pat atzīt, ka, nostrādājusi trīsdesmit gadus muzejā, es nekā nezinu! Viss jāsāk no gala! Kādā nozīmē? Piemēram, darbu atributācija. Antikvariāts ir kolosāla skola, ko ne ar ko nevar salīdzināt. Es tikai nožēloju, ka šī skola man nākusi tik vēlu. Antikvariātu pasaule ir sarežģīta un viltīga. Visinteresantākais, kas gājis caur manām rokām un "iekritis sirdī", – tie ir 19.gs. primitīvisti. Kad strādā muzejā, tavas privātīpašnieciskās intereses atrofējas. Tu skaties uz lietām nepiesaistīti. Muzejniekiem asinīs ir godīgums, jo uz mākslas darbiem te neskatās kā uz iedzīvošanās objektiem. Komerctipa cilvēkiem to grūti saprast. Un jau muzejā man bija šis kritērijs – ja nu gadās lieta, kuru es iegribu pati sev, tā tad arī ir tā īstākā. Vairākas reizes ir gadījies, ka es sapņaini domāju – būtu man nauda! Tā tas bija ar vairākām Kopenhāgenas vāzēm. (Pret Meisenes porcelānu esmu pilnīgi vienaldzīga.) Vairākas primitīvistu gleznas uz mani ir iedarbojušās līdzīgi. Uz Baumaņa mednieku ar suni es skatījos, ak vai, ar kādām skumjām... Lai cik milzīgas, tās bija brīnišķīgas! Interesanti, ka bieži vien iepatīkas nevis "augstās mākslas" darinājumi, bet tādi silti un mīļi. Jo no tiem nāk pretī kaut kas labs. Tas tā – tīri cilvēcīgi, sievišķīgi, nevis mākslzinātniski. Jūs laižat apritē laika pārbaudītus darbus. Bet kā ar profesionāliem atklājumiem? Tas notiek ārkārtīgi reti! Atklāt kaut ko tādu, ko nekad neviens vēl nav redzējis, nelaimējas pat katram muzejam, kur nu vēl antikvariātam! Sākot darbu antikvariātā, es nebiju pieredzējusi nekādus īpašus, sensacionālus atklājumus. Nu labi, atcerēsimies, kad robeža atvērās un ienāca latviešu emigrācijas glezniecība. Vai tas mums bija atklājums? Nē. Jo tai paaudzei, kas aizbrauca jau kā izveidojušies mākslinieki, eksistence tur bija pietiekami nožēlojama, lai turpmākais daiļrades uzplaukums nesekotu. Nākamā paaudze, viņu bērni, jau iet citu ceļu, un nacionālā tur ir ļoti maz. Vai arī – viņi ir vāji. Izņemot Soikānu, Strunki, grūti bija atrast ko iepriecinošu. Taču atklājums tas noteikti nebija – ne stilistikā, ne kā citādi. Es drīzāk jutos vīlusies. Tādēļ es aukstasinīgi pieņēmu, ka viss ir zināms, visi mākslinieki ir apzināti, par katru ir izveidojies savs, kaut vai ļoti personisks, tomēr priekšstats. Bet, kā romānos raksta, kādā skaistā dienā... Atnesa mapi ar mākslinieka zīmējumiem. Es to apskatījos un tūlīt teicu savam saimniekam, ka ir ātrāk jābrauc un viss jāņem ciet! Sajūta, ka jāņem ciet un nedrīkst laist vaļā, – tā bija pati pirmā. Turklāt, kad lielajā veikalā šo mapi atnesa, daži līdzstrādnieki teica: nāciet, paskatieties, tur tādu drausmīgu draņķi atnesuši! Taisni kauns, kaut kas riebīgs! Es apskatījos uz to "apkaunojumu", nelielīšos, bet – profesionālis paliek profesionālis – uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas! Es pat pirmajā brīdī nemācēju pateikt – varbūt par šo mākslinieku tomēr ir kas zināms, tikai mēs neesam lietas kursā. Nu kā jūs tā – nezināt! Milzīgs darbu daudzums, un jūs nekā nezināt! Kauns, bet nezinu, kaut it kā visus māksliniekus zinu. Kad mums atnesa visu milzu kvantumu darbu, es kā metos tajā iekšā... Man taisni nelabi palika! Mēnesi sēdēju un tikai rakos cauri. Jo tur bija simti un simti dažāda formāta, pavisam mazi un lielāki darbiņi, tematika sajaukta. Sākumā domājām kādu daļu atlasīt. Kā mākslas vēsturniecei man radās traks azarts atlasīt visvislabāko; lai nekļūdītos, piecas sešas reizes izklāju visu to uz grīdas, šķiroju. Tad arī sākām interesēties par pašu mākslinieku. Un tā es pirmo reizi izdzirdēju vārdu – Ādolfs Zārdiņš. Sieviete, kas darbus atnesa, teica, ka par mākslinieku nekas nav zināms. Dzīvojis vecītis Majoros, viņam bijušas četras māsas un viens brālis. Māsas viņu uzturēja – viņš nekad nekur netika strādājis. Ir piedalījies Neatkarīgo mākslinieku grupas izstādēs 1931., 1933., 1935.gadā. Pēc tam vairs nekādu ziņu nav. Brāļa mazdēls stāstīja, ka ģimene cēlusies no Piebalgas, bet no gadsimtu mijas līdz Pirmajam pasaules karam dzīvojusi Krievijā, Vitebskas guberņā. Tēvs bijis muižas pārvaldnieks. Bet varbūt tirgotājs.Pēc revolūcijas ap 1920.gadu Zārdiņi atgriezušies Latvijā. Līdz karam viņi ir dzīvojuši Rīgā, bet pēc kara Ādolfs Zārdiņš palicis dzīvot vasarnīcā Majoros arī pa ziemu. Pirmajā stāvā viņam bija istabiņa. Es sapratu tā, ka ģimene viņam "atmetusi ar roku" un viņš mājā uzturējies kā sargs, par ko tika pabarots un apģērbts. Viena māsa bija ārste, otra – skolotāja. Ļoti izglītota, inteliģenta ģimene. Viņš pats brīvi rakstīja krieviski, franciski, arī angliski un vāciski. Precējies nebija, bērnu viņam nebija. Dzimis 1890. un miris 1972.gadā. Nav zināms, kur viņa kaps. Nomira visas māsas, brālis. Ir 1998.gads! Es darbus saņēmu pagājušā gada oktobrī. Tieši 25 gadus tie nogulēja uz bēniņiem Majoros. Sajūta dīvaina. Tajā laikā jau es strādāju muzejā, un turpat blakus ir bijis mākslinieks, par kuru neviens nekā nezināja. Ļoti dīvaina sajūta... Tā kā visiem darbiņiem otrā pusē bija teksti, es ķēros pie tiem. Sākumā izrakstīju, vēlāk atmetu ar roku, jo sapratu, ka tas ir neprāts, un es vienkārši tos lasīju. Laiks spiež, jāatdod pāri palikušais īpašniekiem, jāpārlasa taču viss, jo varbūt tur atradīsies kaut kāda norāde, kādas ziņas par viņu pašu. Katram darbam mākslinieks ir devis parakstu, datumu, vairākus nosaukumus – tos viņš pastāvīgi mainījis – un tad vēl kaut kādas piezīmes. Domāju, ka no šīm piezīmēm kaut ko par viņu pašu uzzināšu. Teksti ir latviski, taču viņš raksta ar kļūdām, vecajā ortogrāfijā. Lasot sapratu, ka šis cilvēks ir bijis pārņemts ar mākslu, nekas cits viņu nav interesējis. Notikušas revolūcijas – ne vārda par tādām lietām. Laiki mainījušies – nekādas atsauces par tiem. Bet viņam bija radošā maniere it kā vērsties pie atmiņām. 1948.–1949.gads viņam ir ļoti ražīgs, tāds radošā pacēluma uzliesmojums – bet varbūt tā nemaz nav, vienkārši šī perioda darbi daudz saglabājušies? Viņš bieži raksta: "Gāja zudumā." Vai: "Iznīcināju." Sapratu, ka periodiski viņš darbus ir caurskatījis un iznīcinājis. Bet uz katra darba ir pirmais datums – 1948. vai 1933., tad 1963. vai 1967.gads. Katru gadu darbam ir savs nosaukums. Ļoti detalizēti viņš dod visu krāsu nosaukumus franču valodā. Viņš apraksta, uz kāda papīra, kādā tonalitātē, ar kādām krāsām glezno. Un vēl mīl rakstīt:"Vēlu naktī." – " Ir jau trīs naktī, ļoti vēls, jāiet gulēt." Vai arī: “Agri no rīta." Nez kādēļ tas viņam ir bijis svarīgi. Un bieži atkārtojas:"Tas ir pēc krievu laika zīmējumiem 12.,13.gada." Visu laiku atkārto to, ko viņš redzējis vai zinājis, ko zīmējis. Atmiņu no Krievijas ir daudz – cirks, dejotājas, krievu pirts. Taču – kur dzīvojis, mācījies vai vispār ir mācījies – nekā! Pēc tam uzzināju ka draudzējies ar Eidukēviču. Tomēr visi mākslinieki, kas piezīmēs pieminēti, jau sen miruši, nav ko izjautāt, nav iespējams noskaidrot pat viņa paziņu loku. 25 gadi ir zaudēti, tagad šis mākslinieks ir pilnīga mīkla. Jo nekādas ziņas nevar savākt – ne arhīvā, ne kur citur. Brāļa mazdēls saka:"Viņš nomira, kad man bija 12 gadi. Es tikai atceros, ka viņš dzīvoja tajā istabiņā. Neviens tur negāja. Viņš bezdievīgi daudz smēķēja. Bija ļoti nejauks, nerunīgs vecis. Ne ar vienu ģimenē nesagājās." Laikam jau dzīvoja ļoti smagos apstākļos – 40.–50. gados daudz darbu viņam ir uz papirosa kārbiņu "Sever", "Belomor-kanal" papīra. Ir uz veidlapām. Sērija pasteļu uz melna, nenosakāma papīra: "Es to taisīju uz virtuvē atrasta nevajadzīga papīra." Pat ar krāsām un papīru viņam bija problēmas, tādēļ pats lētākais, ko viņš varēja izmantot, bija akvarelis, un vairums viņa darbu ir spalvas zīmējumi un akvareļi, nedaudz arī pasteļi. Kas jūs Zārdiņā piesaistīja tieši kā mākslas zinātnieci? No sākuma – man bija jāsteidzas – es tekstu dēļ vairāk skatījos uz darbu otro pusi, pašos darbos nemaz tā neiedziļinājos. Kad ieraudzīju lielo kvantumu, pirmais, kas mani pārsteidza, bija tas, ka manā priekšā ir ne tikai profesionāls mākslinieks, kurš sēž savā darbnīcā, ieguvis labu izglītību, gatavojas piedalīties kārtējā izstādē, dzīvo normālu mākslinieka dzīvi. Izņemot Irbi, kuru interesēja vienīgi māksla, otra tāda taču mums nav. Vairumā gadījumu mākslinieki ir puslīdz labi situēti cilvēki, ar ģimenēm, viņiem ir vēl citas dažādas intereses, kaut māksla, protams, ir pirmā vietā. Bet šeit – es tūlīt sapratu, ka manā priekšā ir apsēstais. Viņš bija pilnībā sevi nošķīris no pasaules. Tikko bija bijusi Padega izstāde, un Vidbergs man vienmēr ir acu priekšā. Zārdiņš ir tā paša laika mākslinieks. Un mani pārsteidza sieviešu un vīriešu figūru pārpilnība gandrīz visos darbos. Arī – rakursu pārpilnība. Laikam daudz pie tā strādājis. Daudz kailfigūru. Ja arī viņam ir mākslinieciskā izglītība, tad tikai kāda sākotnēja. Acīmredzot viņam nebija pat tās iespējas, kas latviešu māksliniekiem, kuri mācījās Penzā. Iespējams, ka viņš pats ar savu prātu, caur grāmatām pie visa nonāca. Tādēļ viņam ir nopietnas problēmas ar zīmējumu, bet mani pārsteidza, ka katrs darbs bija koloristiski ļoti pabeigts. Un darbi risināti ļoti daudzveidīgā kolorītā. Ja risinājums ir zilā gammā, tad tas izsmalcināti sabalsojas ar brūnganiem toņiem, zaļajam viņš ļoti veikli pretnostata sarkano. Pelēcīgie toņi ir patīkami pērļaini. Jūtami daudz dziļāki koloristiskie uzdevumi, nekā pierasts redzēt akvarelī. Bet pēc tematikas es viņu uzreiz noliku starp Vidbergu un Padegu. Tai pašā laikā Zārdiņš ir vēl atklātāks savos jutekliskajos redzējumos. Latviešu glezniecībā tiešāka, atklātāka gleznotāja es ne-zinu. Es latviešu glezniecību pieskaitu pie askētiskākas glezniecības, nekā Vakareiropas tradīcija rāda 20.gadsimtā. Latviešu glezniecība tomēr vēl jauna, gleznotāji nereti nāca no zemnieku ģimenēm, no veselīgas vides, un erotiskās tēmas tika apietas. Zārdiņš, Vidbergs, Padegs ir izņēmumi. Šī atklātība mani pilnībā satrieca. Līdzās izsmalcinātajam, skaistajam kolorītam viņa darbos vēl mani pārsteidza kompozīcija. Viņš ļoti veikli un prasmīgi veido kompozīciju. Viņam nav tukšu vietu, visa lapa ir asprātīgi piepildīta, galvenokārt ar figūrām – tīru ainavu nav, ļoti daudz viņš izmanto ornamentālas plaknes. Es neko vēl skaidri pateikt par šo mākslinieku, par viņa uzdevumiem nevaru, kaut viņa darbi ir manu acu priekšā un es ap tiem tīksminos. Ko viņš gribēja pateikt? Padega un Vidberga darbu jēgu es nolasu. Zārdiņa – ne. Es mulstu minējumos. Tas mani kaitina un uztrauc. Bet cauri viņa domāšanai es izlauzties nespēju. Nosaukumos viņš bieži ieliek lielāku nozīmi nekā rāda darbos. Es nesaprotu, vai tas ir tāpēc, ka viņš nemācēja pateikt, vai tāpēc, ka negribēja. Es nejūtu, kā mākslinieks pats attiecas pret attēlojamo. Piemēram, līdz viduklim kaila vīrieša portrets. Viņš raksta: "Pašportrets." – "Bet varbūt – Hitlers?" Viņš pats izdomā savdabīgus vārdus. “Mūsdienu plutokrāti”, “Pornokrātija”. Raksta – "Groteska". Tātad it kā smejas. Un tai pašā laikā tas ir ļoti nopietni. Viņš daudz raksta: akvarelis, skice lielam panno. Mākslinieks ir domājis gluži citās kategorijās – par freskām, mozaīkām, filmām, teātra priekškariem. Daudz darbu viņam veltīti Bizantijai, asīriešu tēmām, Pompeju freskām. Viņš daudz ko ir redzējis un lasījis. Galvā viņam liels juceklis stilistikas jautājumos. Bet tas neko nenozīmē. Zārdiņš sevi uztvēra kā monumentālu mākslinieku. Viņš steidzās visu, kas viņam bija galvā, izlikt uz papīra, bet galvenais darbs – tikai vēl priekšā. Tas viss – sagatavošanās lielam darbam. Ar to viņš dzīvoja. Nu, lūk, uztaisīšu izstādi, un es domāju, mākslas zinātniekiem tur būs ļoti daudz ko darīt, par ko rakstīt. Man pašai te jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. *Ludmila Pestova no 1961. līdz 1991.gadam strādāja Valsts Mākslas muzejā un Mākslas muzejā “Arsenāls” (galvenā fondu glabātāja). | |
| Atgriezties | |
