VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sonja Vika par mākslinieku atbalsta formām ziemeļvalstis Materiālu sagatavoja Ingrida Peldekse | |
| |
|
Uz “STUDIJAS” jautājumiem atbild Sonja Vīka (Sonja Wiik), Ziemeļu Mūsdienu Mākslas Institūta viesmākslinieku ateljē programmu vadītāja. Kādas mākslinieku atbalsta formas pastāv Ziemeļvalstīs? Uzsākot darbu Ziemeļu Mūsdienu mākslas institūtā, sāku iepazīt iespējas Ziemeļvalstīs. Mans uzdevums ir vadīt Viesmākslinieku ateljē programmu, kas aptver mākslinieku darbnīcas Ziemeļvalstīs. Tā nav vienkārša apmaiņa ar darbnīcām starp valstīm, bet gan programma, kuras ietvaros mākslinieki piesaka savu vēlēšanos strādāt kādā Ziemeļu kaimiņvalsts ateljē. Konkursam viņi iesniedz savu darbu diapozitīvus un citus materiālus, kurus izvērtējot tiek izdarīta dalībnieku izvēle. Otra programma, kuras vadību es pārņemšu no Kultūras ministrijas Kopenhāgenā, ir "Sleipnirs" – ceļojumu stipendiju programma māksliniekiem, kas nav vecāki par 35 gadiem. Sleipnirs ir mitoloģiska būtne Snorres tekstos, zirgs ar astoņām kājām – īsti piemērots simbols ceļojumu stipendijām. Stipendija domāta individuālu mākslinieku atbalstam. Mākslinieks piesakās uz stipendiju un pamato sava ceļojuma mērķi. Piešķirtais finansējums sedz ceļa izdevumus. Eksperimentālā kārtā šīs stipendijas pastāv jau trīs gadus. Vēl viena joma ir darbs NKKK – tā ir Ziemeļu Mākslas un dizaina komiteja (NORDISK KONST- OCH KONSTIDUSTRIKOMMITTE). NKKK darbs vairāk saistīts ar dažādu projektu atbalstīšanu. Komitejas rīcībā ir divi ar pusi miljoni dāņu kronu. Jaunākie dati par "Sleipnira" programmu arī paredz divarpus miljonus dāņu kronu. Tas nozīmē, ka pēdējā laikā Ziemeļvalstīs jauniem cilvēkiem pastāv daudz vairāk iespēju ceļot, savstarpēji iepazīties, un, kā zināms, daudz kas notiek privātu kontaktu līmenī. Tā, piemēram, jāiepazīstas, lai saņemtu uzaicinājumu vīzas noformēšanai. Manuprāt, šī programma ir darbojusies ļoti labi. Līdzīgi ir arī mūsu Viesmākslinieku ateljē programmas darbības principi. Mēs ieguldām zināmu naudas summu, lai dotu māksliniekam iespēju ceļot. Tālāk paļaujamies uz attiecīgo valsti, lai tā iesaistītu viesmākslinieku vietējā mākslas dzīvē. Šīs sadarbības rezultāti izpaužas pēc, teiksim, pieciem gadiem lieliskas izstādes vai radošās darbnīcas vai kādā citā formā jau bez tiešas mūsu līdzdalības un varbūt pat mums nemaz to nezinot. Manuprāt, viena no būtiskākajām lietām visas pasaules mākslas dzīvē ir nepieciešamība ceļot, iespēja uzturēties citā valstī un kādu laiku tur radoši strādāt. Dažādās pasaules malās nākas dzirdēt to mākslinieku vārdus, kuri piedalījušies mūsu Viesmākslinieku ateljē programmā. Kādas valstis ir iekļautas šajā programmā? Tās ir Ziemeļvalstis, to skaitā arī Grenlande. Bez tam viens ateljē ir Viļņā – vienīgais ārpus Ziemeļvalstīm. Zviedrijā ateljē atrodas Stokholmas centrā. Tas ir ļoti labs ateljē, vietā kur strādā daudz mākslinieku. Norvēģijā tāds ateljē atrodas Bergenā. Somijā ir pieci šādi ateljē Sveaborgā jeb Somenlinnā – tā ir neliela sala tuvu Helsinku centram. Manuprāt, tie ir labākie no visiem viesmākslinieku ateljē. Tie funkcionē ļoti labi, jo atrodas cits citam līdzās. Kad pieci mākslinieki ierodas svešā zemē, viņi ir līdzīgā situācijā, uztverot jauno vidi, un var atbalstīt cits citu. Lai cik laipni būtu namatēvi, rūpes par jaunpienācēju tomēr ietver pavisam ko citu. Es centos to izskaidrot sarunā ar Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvjiem, kad viņi mēģināja mani pārliecināt, ka vispusīgi atbalstīs viesmākslinieku, ja tiks pieņemts lēmums iekļaut mūsu programmā šādu ateljē arī Rīgā. Pie šādas idejas īstenošanas tiek strādāts arī Tallinā. Kā norit sadarbība ar Latvijas Mākslinieku savienību? Jau ir izveidots ateljē un gandrīz pabeigti remontdarbi dzīvoklī. Mana brauciena mērķis ir apzināt, kādas šeit pastāv iespējas. Es informēšu institūtu, valde manu ziņojumu apspriedīs.1 Jūs strādājat Ziemeļu Mūsdienu mākslas institūtā. Blakus jūsu minētajām akti-vitātēm mēs zinām, ka tas izdod arī mūsdienu mākslas žurnālu SIKSI. Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par institūta darbību? Kādreiz tas bija Ziemeļu mākslas centrs, kas tika slēgts 1996.gada decembrī. Dažas no kādreizējā centra darbības formām tika pārtrauktas, piemēram, tam piederošās divas izstāžu zāles tika slēgtas. Tās atradās uz salas, turpat, kur centrs. Protams, vasarā apmeklētāju bija daudz, liela daļa no tiem – tūristi bez īpašas intereses par mūsdienu mākslu. Jaunizveidotais institūts lielākoties sadarbosies ar citām Ziemeļvalstu institūcijām, īstenos jau eksistējošus projektus vai arī palīdzēs tos rea-lizēt augstākā līmenī. Piemēram – nodrošinās izstādes parādīšanos citur vai arī palīdzēs iet dziļumā, uzņemoties kādas izstādes kuratora lomu. Institūta darbības pamatdoma ir būt starpposmam, nevis organizēt savas galerijas darbību. Sniegt palīdzību personālā, finansiālā vai konsultāciju aspektā, lai veicinātu sadarbību. Viens no padarītajiem darbiem ir seminārs Lofotu salās, Norvēģijā, pagājušā gada 13.-16. septembrī. Tā tēma bija saistīta ar izstāžu veidošanu: "Procesa apturēšana" (Stopping the Process). Tikšanās laikā vienkopus pulcējās kuratori, režisori, rakstnieki, kritiķi no dažādām valstīm. Nelielā, noslēgtā vidē viņi trīs dienas diskutēja par šo tēmu. Manuprāt, arī uzaicinātajiem ļoti lietderīgas izrādījās šīs diskusijas, jo daudzi no viņiem mēdza darboties tikai savā nozarē. Biju lieciniece tam, ka tikšanās laikā tās dalībnieki patiešām sav-starpēji diskutēja. Ziemeļvalstīs tādas diskusijas nebūt nav pašsaprotamas. Jābūt kādam, kas jūt procesu un kam ir nepieciešamās profesionālās zināšanas. Un protams – līdzekļi un mehānisms, lai debates aizsāktu. Vai tiks publicēti kādi apkopojoši materiāli? Jā, tie tiks publicēti maijā. Šī tikšanās bija ļoti nozīmīga. Diemžēl nav iespēju apkopot mate-riālus par visām mūsu aktivitātēm. Šogad mēs plānojam trīs mazākus seminārus Ziemeļvalstīs: Oslo, Kopenhāgenā, Stokholmā. Tiem paredzēts neliels budžets. Mēs strādāsim daudz impulsīvāk un centīsimies noskaidrot vietējās mākslas dzīves tendences. Lielā mērā paļausimies uz vietējām organizācijām, uz to, kāda veida diskusijas un darbības formas tās ieteiks. Būdama Ziemeļu starpvalstu organizācija, varam rosināt diskusiju līmenī, kas neaprobežojas tikai ar vietējo problēmu apspriešanu, kuras traucē mākslinieku darbu. Kā Ziemeļvalstu sabiedrība uztver mūsdienu mākslas projektus? Vai tie gūst atsaucību? Šķiet, projekts "Nordlandes skulptūrainava" rosināja debates par šo tēmu. Kā jūtas mākslinieks? Katrā Ziemeļvalstī situācija ir nedaudz citādāka. Veicot aptauju atklājās, ka visās valstīs pastāv līdzīgas problēmas. Visās sarunās izpaužas vajadzība pēc kontaktiem ārpus Ziemeļvalstīm, ārpus Eiropas, bieži tiek minētas ASV. Ziemeļu mākslinieki izjūt lielu nepieciešamību tikt pamanīti: viņi vēlas, lai pie viņiem brauktu un vērtētu viņu darbus, viņi vēlas rādīt savu mākslu ārpus valsts robežām. Mākslas eksports ir ļoti aktuāla joma. Tā būs viena no diskusijas tēmām, un mēs centīsimies to izvērst. Svarīgi ir apspriest, kā īstenot šo mākslas eksportu, kā tas praktiski notiek, kādi ir tā svarīgākie aspekti un vai tas ir demokrātisks darbības veids. Kas ir tie, kuri atlasa šos darbus, un kāpēc. Šī tēma tātad ir vienlīdz aktuāla visās Ziemeļvalstīs. Turpretī darbības principi katrā ir atšķirīgi. Piemēram, Islandē. Ja kādā no mākslas muzejiem radās vakance, konkursam nekad netika pieaicināti kandidāti ārpus Islandes. Izveidojās situācija, kad amatos tika iecelti vieni un tie paši cilvēki, un viss turpinājās ierastajā gaitā. Tādēļ tika izteikta vēlme aicināt darbā cilvēkus no citām valstīm, lai tie dotos strādāt uz Islandi. "Nordlandes skulptūrainava"2, manuprāt, ir viens no interesantākajiem pēdējo gadu projektiem. Intensīvi sekoju projekta attīstībai no tā pirmsākumiem, esmu daudz lasījusi atsauksmes presē un aicinājusi projekta kuratori Māretu Jaukuri lasīt lekcijas par to. Esmu runājusies ar mākslinieci Karīnu Dolvēnu, kas ir šīs idejas autore. Tā bija pavisam traka doma, un sākumā neviens to neuztvēra nopietni. Projekta īstenotāji sastapās ar vērā ņemamu pretestību, bet, laikam ejot, katra pagasta iedzīvotāji pamazām sāka lepoties ar skulptūrām un tagad sauc tās par saviem mākslas darbiem, par savu projektu. Tomēr tāds projekts kā "Nordlandes skulptūrainava" ir viena no retajām iespējām piekļūt visā pilnībā procesiem šaurā sabiedrības lokā un veltīt tiem tik daudz laika. Debatēs ap šo projektu tika iesaistīti vietējie laikraksti un radio. Tā izvērtās par īstu diskusiju, kur katram rasta iespēja paust savu viedokli, arī negatīvu attieksmi. Parasti mūsdienu mākslas objektiem šādu iespēju nav. Vispirms jau tāpēc, ka tie visbiežāk tiek izstādīti "baltajos kubos"vai "baltajās kastēs", kā mēdzam apzīmēt mākslas galerijas. Nav nemaz tik daudz cilvēku, kas tajās iegriežas, vairums nemaz nezina par tādu galeriju eksistenci. Manuprāt, lielākā māksli-nieku daļa nejūt, ka vidusmēra cilvēku interesē mūsdienu māksla un ka viņš no tās kaut ko saprot. Tas, protams, ir mans subjektīvs viedoklis, bet reizumis rodas iespaids, ka rīkojam izstādes cits citam. Kā tādā privātā klubā. Tāda situācija dominē. Ārkārtīgi skumji ir secināt, ka radusies plaisa starp cilvēkiem un – cilvēkiem. Vēl pirms dažiem gadiem interese par mākslas dzīves norisēm bija daudz aktīvāka. No gadsimta sākuma līdz 70.–80.gadiem lielākā sabiedrības daļa spēja sekot mākslas attīstībai. Bet tad kaut kas notika. Stokholmas "Oranžajās lapās'98" varēja lasīt, ka Zviedrijā mākslinieki labi saprotas ar skatītājiem, ka māksla te bauda ievērojamu publicitāti. Vai tas tā ir? Mūsu aptaujas laikā daudzi galeristi izteicās, ka grūti izvēlēties avangarda mākslinieku un izstādīt tā darbus. Apkopojot sava divarpus mēnešu garā brauciena pa Ziemeļvalstīm ie-spaidus, nākas secināt, ka visvairāk enerģijas koncentrējas tieši Stokholmā. Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā valda festivāla atmosfēra: pasākumi bērniem un visai ģimenei. Domāju, ka "ArtGenda" projekts būs ļoti interesants, tāpat apbrīnojams projekts ir "Arkipelag"3. Izstāde metro telpās ir izpelnījusies lielu uzmanību ārzemēs un, iespējams, kļūs par ceļojošu izstādi. Tātad dažādo popkultūras notikumu vidū ir arī nopietnas lietas. Ir dzirdētas labas atsauksmes par Ziemeļvalstu paviljonu Venēcijas biennālē. Tas bija interesants, līdzās trīs Ziemeļvalstu māksliniekiem tika pārstāvēti arī divi ārzemju mākslinieki. Tāda pati koncepcija bija ietverta arī Ziemeļu mākslas centra rīkotajās "Borealis" izstādēs. Vienmēr tiek iesaistīti ārzemju mākslinieki, lai izvērstos savstarpēja konkurence. Tā nav jauna ideja. Venēcijas biennālē tika izdarīta laba izvēle – tā patiešām ir laba māksla. Vai nevarētu būt tā, ka mākslas dzīves radošā enerģija pašlaik arvien vairāk koncentrējas virzienā uz Ziemeļiem? Pārlasot kritikas pirms 20-30 gadiem, izrādās, ka arī tolaik valdīja tāds uzskats. Tolaik liela uzmanība tika pievērsta Ziemeļvalstīm. Arī mūsdienās mums patīk šī doma. Kuratori arvien tiecas atklāt jaunus talantus – iespējams, ka Centrāleiropas un ASV vide ir pārāk ekspluatēta. Apgūstot mākslas dzīvi Ziemeļeiropā, viņi atrod kaut ko jaunu. No otras puses, mūsdienās Ziemeļvalstu mākslinieki daudz vairāk ceļo un viņu darbi daudz izteiksmīgāk runā starptautiskā valodā. Varbūt tam ir sava nozīme. Ziemeļnieki savā ziņā ir eksotiski, bet vienlaikus starptautiski. Pie mums, Ziemeļvalstīs, ir daudz labu mākslinieku, esmu par to pārliecināta. Vai varat kādus no tiem nosaukt? Kaut pāris mākslinieku, kam šobrīd ir ietekme uz mākslas procesiem Ziemeļvalstīs. Norvēģijā viens no ietekmīgiem māksliniekiem ir Bjarne Melgors (Bjarne Melgaard). Reizēm šķiet, ka viens kurators izvēlas kādu mākslinieku un tūlīt otrs izvēlas to pašu. Būtu vērts papētīt, kā darbojas šis jaunais jēdziens "kurators" Ziemeļvalstīs. Līdz brīdim, kad Kopenhāgena 1996.gadā kļuva par kultūras galvaspilsētu, vārds "kurators" netika lietots. Agrāk izstādi sagatavoja direktors vai mākslinieks, vai mākslinieku savienība. Tagad ar to nodarbojas kurators. Tas ir kaut kas jauns. Kā darbojas institucionālie kuratori? Manuprāt, katrā no Ziemeļvalstīm ir atšķirīgi darbības principi. Šķiet, ka mākslinieku vidē Ziemeļvalstīs tas saistās ar vilšanos. Kas ir šis jaunais personāžs, kurš kādu slavē? Lielākajā daļā valstu noris plašas diskusijas par šo tēmu. Norvēģijā tas izpaužas ļoti asās formās. Mākslinieki jūt, ka zaudējuši kontroli pār notikumu gaitu, un viņiem zināmā mērā ir taisnība. Kuratori izvēlas māksliniekus, lai parādītu paši sevi, lai, kā tas notiek visur, no-stiprinātu savas pozīcijas. Bet "kūrēt" – tas saistās ar vārdiem ārstēt, dziedināt,4 šajā vārdā var ietilpināt daudz nozīmju. Agrāk institūcijas vadītājs vienkārši devās pie māksliniekiem, apmeklēja ateljē un izstādes. Tam nebija īpaša apzīmējuma, ritēja parasts izstādes sagatavošanas darbs. Kas izvēlas šos kuratorus, kas apmaksā viņu darbu? Mūsdienās, realizējot projektu, tiek izstrādāts budžets konkrētam laika periodam, un kādam šis projekts ir jāvada. Kurators varētu būt viena no iespējām. Tas ir līgumdarbs. Ja izdodas īstenot lielisku projektu, tas savukārt dod aizsākumu jaunam projektam. Kuratora darbībai ir savas pozitīvās iezīmes: ja cilvēks tiek nolīgts, viņš uzņemas atbildību. No otras puses, ja izstāde neiznāk īpaši interesanta, kurators var uzsākt ko citu. Izveidojas situācija, kurā pāri nodarīts tiek izvēlētajam māksli-niekam. Reizēm ir grūti izprast tās vai citas rīcības motīvus. Jaunie mākslinieki izmēģina dažādus mākslas žanrus. Bieži vien viņu mākslas darbi nav pārdodami, taču mūsdienās daudz vieglāk atrast alternatīvas izstādīšanas telpas. Pastāv iespēja aktīvi darboties, jo nopietna attieksme pret notiekošo ir arī ārpus galerijām: var noīrēt numuru viesnīcā, var izstādīt savus darbus uz ielas vai arī kur citur. Ja mākslinieks spēj koncentrēt enerģiju ap saviem darbiem, viņš gūst publicitāti. Nav šaubu, ka laiks, kurā dzīvojam, ir pavēris jaunas iespējas. Nebūt ne tā kā 70.gadu sākumā, kad katrā pilsētā bija pāris galeriju un māksliniekam nācās rātni gaidīt savu kārtu, lai izstādītos. Jaunie vairs nesēž un negaida, viņi nav pateicīgi par iepriekšējās paaudzes paveikto, bet viņi nevienu nevaino. Viņi rīkojas. Viņiem vajadzīgi līdzekļi, viņi izmanto iespējas un īsteno, ko vēlas. Man patīk šī attieksme, lai gan reizēm tādēļ ir grūti sastrādāties. Toties tajā ir daudz enerģijas. Viņi žēlojas, nemitīgi žēlojas, bet arī daudz strādā. Jaunie mākslinieki ir kļuvuši par tādu kā izaicinājumu mūsu paaudzei. Pa šo laiku tik daudz noticis, pavērušās daudzas iespējas saņemt stipendijas un pabalstus. Paaudze, kas nākusi pēc mums, uzskata to par pašsaprotamu lietu, un viņiem ir tiesības tā domāt. Tie esam mēs, kas viņus par to nosoda, mēs vēlamies, lai viņi būtu pateicīgi iepriekšējai paaudzei. Kad veicām aptauju visās Ziemeļvalstīs, viens no svarīgākajiem iemesliem bija noskaidrot, vai vispār mūsdienās tāda kopīga Ziemeļvalstu institūcija ir vajadzīga. Daudzo argumentu vidū, iespējams, vissvarīgākais bija tas, ka starp piecām Ziemeļvalstīm vienmēr kāda vienā jomā būs labāka par citām. Mākslas kritika Zviedrijā ir krietni labākā situācijā nekā pārējās Ziemeļvalstīs, tā ir daudz interesantāka un aktīvāka. Ja runājam par institūcijām, iespējams, ka vadošā pozīcijā ir Dānija. Norvēģijā māksliniekam ir labāki apstākļi, tā ir bagāta valsts un piedāvā daudz dažādu stipendiju un iespēju. Viņiem ir ļoti stipra un liela mākslinieku savienība. No mana darba pozīciju viedokļa, atrodoties Sveaborgā, Somijā, daudz vieglāk izplatīt informāciju: man atliek sazināties ar vienu darbinieku, un tā nonāk līdz katram interesentam. Tas ir svarīgs aspekts, ja salīdzina, piemēram, ar Ņujorku, kur ierodoties vēlaties noskaidrot iespējas, gūt vispārēju informāciju. Tur mākslas institūcijas savā starpā nesadarbojas. Tās atrodas it kā jūdzēm tālu cita no citas, un katrai ir atšķirīgi informācijas kanāli. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums nav ciešu kontaktu ar ārpasauli: mēs neesam sagatavoti šādai lietu kārtībai. Nākas secināt, ka ar situāciju Ziemeļvalstīs jārīkojas tāpat, kā to dara avangarda mākslinieki: liksim kaut kam notikt un nestrīdēsimies par to, kurš kārtējo reizi būs vadītājs; vispārzināms, ka tādas diskusijas ir bezjēdzīgas. Jaunie mākslinieki daudz ceļo, dibina kontaktus, uzsāk jaunus projektus. Nedaudz piepalīdzot, viņi tos varētu realizēt daudz labāk. Šajos projektos nav jāiegulda pārāk daudz, jo tie ir uzlādēti ar enerģiju. Domāju, ka tādai vairāk vai mazāk jābūt mūsu pozīcijai, strādājot jaundibinātajā institūtā. 1 Līgums ir noslēgts, un Latvija jau iekļauta Viesmākslinieku ateljē programmā 1999.gadā. 2 Vairāk par Nordlandes skulptūrainavu sk.: STUDIJA. – Ziema, 1997.-70.-74.lpp. 3 "Arkipelag" – starptautiska mūsdienu mākslas notikumu virkne gada garumā Zviedrijā saistībā ar projektu "Stokholma – 1998.gada Eiropas kultūras galvaspilsēta". Sk.: STUDIJA. – Ziema, 1997. – 103.lpp. 4 Angļu val. curator – kurators, to cure – (iz)ārstēt. Materiālu sagatavoja Ingrīda Peldekse | |
| Atgriezties | |
